0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMIBJP RAKSTIBiznesa lēmumu pieņemšana valdes locekļa atbildības skatupunktā

Biznesa lēmumu pieņemšana valdes locekļa atbildības skatupunktā

Evija Novicāne, zvērināta advokāte, advokātu biroja "NOVIUS" partnere

Vairākums biznesa lēmumu ir saistīti ar zināmu risku vai veiksmes faktoru, jo komercdarbībā pat ļoti racionāli un kvalitatīvi izvērtēti lēmumi var nesniegt gaidīto rezultātu un radīt zaudējumus. Ņemot vērā to, ka atbilstoši Komerclikuma 169. panta otrās daļas noteikumiem valdes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem, ko viņi nodarījuši kapitālsabiedrībai (turpmāk – sabiedrība), likumsakarīgi rodas jautājums, vai valdes loceklim jāatbild par neveiksmīgu biznesa lēmumu. Šis jautājums jo īpaši aktuāls ir patlaban kad uzņēmumu ilgtspējīga attīstība lielā mērā ir atkarīga no proaktīvas…


Lai turpinātu lasīt šo rakstu, nepieciešams iegādāties abonementu

E-BILANCES JURIDISKIE PADOMI par 12 € / mēnesī


ABONĒT

Izmēģini 30 dienas tikai par 1€ vai pērc komplektu esošā abonementa papildināšanai
 Esi abonents?

Pieslēgties

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Vai būs jāveic VSAOI piemaksa par valdes locekļiem?
Foto: Icons8 TeamUnsplash

Vairākums biznesa lēmumu ir saistīti ar zināmu risku vai veiksmes faktoru, jo komercdarbībā pat ļoti racionāli un kvalitatīvi izvērtēti lēmumi var nesniegt gaidīto rezultātu un radīt zaudējumus. Ņemot vērā to, ka atbilstoši Komerclikuma 169. panta otrās daļas noteikumiem valdes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem, ko viņi nodarījuši kapitālsabiedrībai (turpmāk – sabiedrība), likumsakarīgi rodas jautājums, vai valdes loceklim jāatbild par neveiksmīgu biznesa lēmumu.

Evija Novicāne, zvērināta advokāte, advokātu biroja NOVIUS partnere

Šis jautājums jo īpaši aktuāls ir patlaban kad uzņēmumu ilgtspējīga attīstība lielā mērā ir atkarīga no proaktīvas valdes rīcības un radošas pieejas, ieviešot inovatīvas tehnoloģijas un produktus, kā arī īstenojot grūti prognozējamus pasākumus. Kā pieņemt šādus biznesa lēmumus, nepakļaujot sevi personīgās atbildības riskam? Starptautiskās prakses atbilde ir viennozīmīga – ievērojot business judgment rule.

Komerciālās rīcības brīvība un tās robežas

Starptautiskajā praksē ir nostiprinājusies atziņa, ka valdes loceklim ir jāatbild nevis par biznesa neveiksmēm, bet gan par nepienācīgu amata pienākumu izpildi. Respektīvi, biznesa risks ir jāuzņemas sabiedrībai, nevis tās dalībniekiem vai amatpersonām. Šāda nostādne piešķir valdes loceklim komerciālās rīcības brīvību, tas ir, tiesības izlemt kā ikdienas, tā arī stratēģiskus biznesa lēmumus, paļaujoties uz to, ka personīgā atbildība var tikt piemērota tikai tad, ja amata pienākumi nebūs pildīti ar pienācīgu rūpību.

Tomēr būtiski ņemt vērā, ka komerciālās rīcības brīvība nav neierobežota.

Respektīvi, diskrētā vara neļauj valdes loceklim rīkoties pēc iegribas vai subjektīvas labpatikas, - komerciālās rīcības brīvībai ir ārējās un iekšējās robežas. Tā, pirmkārt, valdes loceklim jāņem vērā likumos un iekšējos tiesību aktos (sabiedrības dibināšanas līgumā, statūtos, dalībnieku lēmumos, vadības līgumā u.tml.) noteiktie ierobežojumi. Un, otrkārt, valdes loceklim komerciālās rīcības brīvība jāīsteno atbilstoši sabiedrības labākajām interesēm, kas pamatā nozīmē pienākumu fokusēties uz pēc iespējas efektīvāku komercdarbības īstenošanu un sabiedrības ilgtermiņa attīstības perspektīvu.

Ja valdes loceklis neievēro komerciālās rīcības brīvības iekšējās vai ārējās robežas, viņš nerīkojas kā krietns un rūpīgs saimnieks, un tas atbilstoši Komerclikuma 169. pantam rada valdes loceklim pienākumu atbildēt par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem. Jāteic gan, ka praksē nereti ir visnotaļ sarežģīti nošķirt, vai valdes loceklis konkrētajā gadījumā ir rīkojies komerciālās rīcības brīvības robežu ietvaros vai tomēr – pretēji tam, kā būtu jārīkojas krietnam un rūpīgam saimniekam. Starptautiskajā praksē šim nolūkam tiek izmantots tā dēvētais business judgment rule.

Business judgment rule aptver vairākus kritērijus, kurus ievērojot valdes loceklis var iegūt personīgās atbildības imunitāti, un tie ir:

  • lēmuma atbilstība biznesa lēmuma būtībai,
  • pietiekama informētība pirms lēmuma pieņemšanas,
  • saprātīgs pamats pieņēmumam par lēmuma atbilstību sabiedrības labākajām interesēm,
  • interešu konflikta neesamība un laba ticība.

Biznesa lēmums

Biznesa lēmumu raksturo valdes locekļa iespēja izvēlēties, kā konkrētajā gadījumā rīkoties vai, gluži pretēji, nerīkoties. Šādas diskrētās varas valdes loceklim nav, ja attiecīgo jautājumu regulē likums vai citi valdes locekli saistoši priekšraksti.

Tādējādi biznesa lēmumus no citiem lēmumiem vislabāk var norobežot, izmantojot negatīvu formulējumu: valdes locekļa lēmumi attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no normatīvajiem aktiem, kapitālsabiedrības statūtiem, darba līguma (vai cita nodarbinātības līguma), valdes locekļu darbības reglamenta vai no citām saistošām norādēm (piemēram, dalībnieku lēmumiem), nav uzskatāmi par biznesa lēmumiem. Šajā gadījumā valdes loceklim nav komerciālās rīcības brīvības, tas ir, nav iespējas rīkoties tā vai citādi, bet gan pienākums sekot priekšrakstos noteiktajam.

Ja valdes loceklis ir rīkojies ārpus diskrētās varas rāmjiem, piemēram, pretēji normatīvo aktu prasībām, business judgment rule nevar tikt piemērots. Tādējādi business judgment rule nepasargā valdes locekli no atbildības par likumam neatbilstošu vai nelojālu rīcību.

Pietiekama informētība

Pietiekama informētība ir viens no būtiskākajiem un vienlaikus arī strīdīgākajiem biznesa lēmumu pieņemšanas kritērijiem. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments 2017. gada 30. jūnija spriedumā lietā Nr.C043326612, SKC-182/2017 atzinis, ka valdes loceklim ir pienākums uz izsvērtas informācijas pamata pieņemt ekonomiski pamatotus lēmumus un pirms lēmumu pieņemšanas analizēt riska faktorus – cēloņus, kas var izraisīt zaudējumus. Līdzīga tēze minēta arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 27. maija spriedumā lietā Nr. C04326407, SKC-102/2014.

No šīm atziņām secināms, ka Latvijas tiesu praksē pietiekama informētība ir saistīta ar prasību iegūt izvērstu (visu nepieciešamo) informāciju, lai valdes loceklis varētu pieņemt ekonomiski pamatotu lēmumu un izvērtēt iespējamos riskus. Šajā aspektā gan minamas vairākas piebildes.

Norāde, ka valdes loceklim jāiegūst izvērsta informācija, nav uztverama kā prasība iegūt visaptverošu informāciju. Respektīvi, runa nav par absolūtu prasību izmantot visus iespējamos informācijas avotus un izzināt visas iespējamās rīcības alternatīvas. Šāda pieeja nesaprātīgi apgrūtinātu valdes locekļa amata pienākumu izpildi un varētu novest ne vien pie nelietderīgiem resursu tēriņiem, bet pat labas biznesa iespējas pazaudēšanas pārmērīgi ilga informācijas iegūšanas procesa dēļ. Iegūstamās informācijas apjoms, gluži tāpat kā no valdes locekļa sagaidāmās rūpības skala, ir pakārtojams individuālā gadījuma apstākļiem, tostarp tādiem apsvērumiem kā biznesa lēmuma steidzamība, veids un nozīmība, informācijas pieejamība, informācijas iegūšanas izmaksu samērīgums attiecībā pret lēmuma nozīmīgumu, sabiedrības lielums un finansiālās situācija, tirgus situācija u.tml.

Piemēram, prasības attiecībā uz informētību ir plašākas un stingrākas, ja lēmums var būtiski ietekmēt sabiedrības finansiālo situāciju vai attīstības perspektīvu. Savukārt steidzamu vai ikdienas lēmumu gadījumos iegūstamās informācijas apjoms ir ievērojami mazāks nekā svarīgu, riskantāku vai stratēģiski nozīmīgu lēmumu gadījumā.

Faktiski runa ir par to, ka valdes loceklim jāiegūst tāds informācijas apjoms, kāds attiecīgajā situācijā un apstākļos ir saprātīgi nepieciešams, lai varētu pieņemt lietpratīgu biznesa lēmumu.

Lietpratīgs biznesa lēmums nenoliedzami ir saistīts ar adekvātu iespējamo risku analīzi. Tādējādi par pietiekamu valdes locekļa informētību nav pamata runāt situācijās, ja valdes loceklis nav pievērsis situācijai atbilstošu rūpību, lai atklātu un novērtētu iespējamos riskus. Tomēr vienlaikus būtiski ņemt vērā, ka tiesiska nozīme ir nevis tam, vai biznesa lēmums gala rezultātā ir bijis ekonomiski izdevīgs, bet gan tam – vai valdes loceklim saprātīgi bija pamats uzskatīt, ka biznesa lēmums ir ekonomiski pamatots.

Būtiski atzīmēt, ka no valdes locekļa ir sagaidāma proaktīva rīcība informācijas iegūšanā. Respektīvi, valdes loceklis nevar akli paļauties uz informāciju, ko viņam sarūpējuši citi sabiedrības vadības pārstāvji, darbinieki vai lēmuma pieņemšanā iesaistītās personas.

Saprātīgs pamats pieņēmumam par lēmuma atbilstību sabiedrības labākajām interesēm

Valdes loceklim ir pienākums pieņemt tādus biznesa lēmumus, kurus saprātīgi ir pamats uzskatīt par sabiedrības labākajām interesēm atbilstošiem. Faktiski tas nozīmē, ka biznesa lēmumiem jābūt ekonomiski mērķtiecīgiem, piemēram, vērstiem uz uzņēmuma konkurētspējas nodrošināšanu, ilgstošu sabiedrības pastāvēšanu, veselīgu izaugsmi un stabilu finansiālo situāciju.

Ja biznesa lēmums var apdraudēt sabiedrības pastāvētspēju, valdes loceklim saprātīgi nav pamata uzskatīt, ka šis lēmums atbilst sabiedrības labākajām interesēm. Tādējādi iespējamais sabiedrības finansiālās stabilitātes apdraudējums ir viens no “sarkanās līnijas” faktoriem, kas uzliek valdes loceklim pienākumu pirms biznesa lēmuma pieņemšanas “septiņreiz nomērīt”, pārliecinoties par to, ka šis lēmums ir ekonomiski mērķtiecīgs un pamatots.

Būtiski atzīmēt, ka tiesiska nozīme ir nevis tam, ka biznesa lēmums gala rezultātā izrādījies sabiedrības labākajām interesēm neatbilstošs, bet gan tam, vai lēmuma pieņemšanas brīdī valdes loceklim saprātīgi bija pamats uzskatīt, ka lēmums atbilst sabiedrības labākajām interesēm. Attiecīgi faktiem, kurus valdes loceklis nezināja un saprātīgi nevarēja zināt, nav nekādas nozīmes attiecībā uz valdes locekļa atbildību.

Interešu konflikta neesamība un laba ticība

Business judgment rule pasargā valdes locekli no atbildības tikai tad, ja valdes loceklis, pieņemot biznesa lēmumu, nav atradies interešu konflikta situācijā. Būtiski gan atzīmēt, ka biznesa lēmumu kontekstā interešu konflikta neesamības prasības nav tik striktas kā valsts amatpersonām. Pamatā tas nozīmē, ka biznesa lēmuma pieņemšanas procesā valdes loceklis nedrīkst sekot savām interesēm un gūt sev tiešu labumu no biznesa lēmuma, respektīvi, valdes loceklim jāvadās tikai no sabiedrības interesēm.

Tomēr ne katra valdes locekļa personiska interese automātiski ir vērtējama kā interešu konflikts, kas liedz business judgment rule aizsardzību. Piemēram, ja sabiedrības ekonomiskais guvums no biznesa lēmuma nav mazinājies tā iemesla dēļ, ka valdes loceklim ir bijusi zināma personiska interese, respektīvi, ja valdes loceklis ir rīkojies atbilstoši sabiedrības labākajām interesēm, nav saskatāms pamats valdes locekļa atbildībai, aizbildinoties vien ar valdes locekļa personīgu interesi.

Tādējādi, ja sabiedrības intereses sakrīt ar valdes locekļa interesēm, viņa rīcība var tikt aizsargāta ar business judgment rule.

Pieņemot biznesa lēmumu, valdes loceklim jārīkojas labā ticībā. Pamatā tas nozīmē, ka valdes loceklim jārīkojas godīgi un godprātīgi, kas savukārt lielā mērā sakņojas prasībā būt objektīvam un neatkarīgam amata pienākumu izpildē. Piemēram, OECD G20/OECD Korporatīvās pārvaldības principos uzsvērts, ka valdes locekļi nedrīkst rīkoties kā dažādu interešu pārstāvji, respektīvi, viņiem amata pienākumi jāpilda objektīvi attiecībā pret visiem akcionāriem. Tādējādi par labas ticības priekšraksta pārkāpumu var būt pamats runāt, ja valdes loceklis, pieņemot biznesa lēmumu, ir bijis pakļauts ārējai ietekmei, piemēram, lēmumu pieņēmis ieinteresētās personas ietekmē vai cenšoties saglabāt savu amatu.

Līdzšinējā Latvijas tiesu prakse

Amerikas Savienoto Valstu tiesu praksē jau tālajā 1829. gadā Luiziānas štata Augstākā tiesa ar spriedumu lietā Percy v Millaudon lika pamatus business judgment rule doktrīnas attīstībai. Latvijas līdzšinējā tiesu praksē prasības pret valdes locekļiem lielākoties ir tikušas skatītas saistībā ar likuma pārkāpumiem, ļaunprātīgu vai acīmredzami negodprātīgu rīcību, tādēļ Latvijā business judgment rule doktrīna ir attīstības sākumposmā.

Piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017. gada 30. jūnija spriedumā lietā Nr. C04332612, SKC-182/2017 atzīts, ka valdes loceklim jāspēj pierādīt darījumu komerciālo mērķi un ekonomisko lietderību, t.i., ka viņš ir rīkojies tā, kā līdzīgos apstākļos būtu rīkojusies saprātīga un uzticama persona jeb krietns un rūpīgs saimnieks. Vairākos tiesu spriedumos pamats valdes locekļa atbildībai ir atzīts saistībā ar rīcību, kas neatbilst sabiedrības interesēm,1 sabiedrībai kā patstāvīgam tiesību subjektam un tās dalībniekiem nelojālu rīcību2, kā arī nepietiekamu informētību.3

Vienlaikus jāatzīmē, ka samērā daudzās tiesu lietās ir atzīts valdes locekļa pienākums atbildēt par zaudējumiem, kas sabiedrībai nodarīti saistībā ar tādu valdes locekļa rīcību, kurai trūkst ekonomiskā pamatojuma vai kas neatbilst saprātīgai komerciālajai praksei.4

Tādējādi secināms, ka līdzšinējā Latvijas tiesu praksē fragmentāri jau ir atzīti business judgment rule doktrīnas elementi un tādēļ, ievērojot starptautiskajā praksē atzītos business judgment rule kritērijus, valdes loceklis var paļauties uz personīgās atbildības imunitāti.

Izmantotie avoti:

  • Binder S. Grenzen der Vorstandshaftung. Berlin: Duncker & Humblot, 2016;
  • G20/OECD Principles of Corporate Governance. Paris: OECD Publishing, 2015;
  • Kaal W. A., Painter, R. W. Initial Reflections on an Evolving Standard: Constraints on Risk Taking by Directors and Officers in Germany and the United States. Seton Hall Law Review, 2010, Vol.40(4);
  • Kļaviņa Z., Novicāne E. “Valdes locekļu atbildība par biznesa lēmumiem”. Jurista Vārds, 2012. gada 18. septembrī, Nr.38 (737);
  • Ratka T., Rauter R. (Hg.). Handbuch Geschäftsführerhaftung mit Vorstandshaftung. 2. Auflage. Wien: Facultas Verlags- und Buchhandels, 2011.

1 Piemēram: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 24.04.2019. spriedums lietā Nr. C04394710, SKC-46/2019, [9.2] punkts; 21.03.2018. spriedums lietā Nr. C30363714, SKC-17/2018, [7.6] punkts; 29.12.2017. spriedums lietā Nr. C04254513, SKC-351/2017, [7.1] punkts; 28.06.2017. spriedums lietā Nr. C20278109, SKC-131/2017, [7.1.2 punkts]; 23.03.2015. spriedums lietā Nr. C16099809, SKC-20/2015, [9.1] punkts.

2 Latvijas Republikas Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departamenta 24.04.2019. spriedums lietā Nr. C04394710, SKC-46/2019, [9.2] punkts; 23.11.2018. spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018, [9] punkts; 27.06.2014. spriedums lietā Nr. C04470710, SKC-0038-14, [6.2] punkts.

3 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 27.05.2014. spriedums lietā Nr. C04326407, SKC-102/2014, [11.2] punkts.

4 Latvijas Republikas Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departamenta 24.04.2019. spriedums lietā Nr. C04394710, SKC-46/2019, [10.2] punkts; 23.11.2018. spriedums lietā Nr. C26097912, SKC-291/2018, [9] punkts; 22.03.2018. spriedums lietā Nr. C33413112, SKC-96/2018, [8] punkts; 29.12.2017. spriedums lietā Nr. C04254513, SKC-351/2017, [7.1] punkts; 30.06.2017. spriedums lietā Nr. C043326612, SKC-182/2017, [9.1] punkts; 30.11.2015. spriedums lietā Nr. C04523810, SKC-0183-15, [8.4] punkts; 24.11.2015. spriedums lietā Nr. C28331110, SKC-207/2015, [6.2] punkts; 23.03.2015. spriedums lietā Nr. C16099809, SKC-20/2015, [9.1] punkts; 27.06.2014. spriedums lietā Nr. C04470710, SKC-0038-14, [6.2] punkts; 27.05.2014. spriedums lietā Nr. C04326407, SKC-102/2014, [10] punkts.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2019. gada novembra numurā.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: