Latvijas, tāpat kā visas Eiropas Savienības, ekonomika atrodas pārmaiņu ziemas priekšā. Covid–19 krīzes un Ukrainas kara radītie sarežģījumi, pakāpeniska atteikšanās no Krievijas energoresursu izmantošanas un straujā inflācija tautsaimniecībā jau aizsākusi pagaidām vēl mērenu «zemestrīci», kuras maksimālais stiprums nav paredzams. Kā ekonomikā notiekošie procesi šobrīd ietekmē Latvijas uzņēmējdarbību, cik liels izaicinājums varētu būt gaidāmā apkures sezona, un kas darāms, lai šos riskus iespējami saprātīgāk pārvaldītu?

Žurnāla Bilance pētniecisko interviju cikla otrā saruna — ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) padomes prezidentu Aigaru Rostovski.

Uzņēmumu noskaņojuma rādītāji ir vieni no sliktākajiem pēdējā laikā. Bažas ir pietiekami lielas. Būtiska nozīme ir Krievijas agresijai Ukrainā, jo daļai uzņēmumu sasaiste ar Krievijas un Baltkrievijas tirgu bija diezgan cieša (eksports uz Krieviju veidoja 7 procentus, bet uz Baltkrieviju — 1 procentu no kopējā Latvijas eksporta). Protams, sankcijas ir nepieciešamas, un LTRK biedri ir kopumā patriotiski noskaņoti, tomēr ekonomiskās sekas ir jūtamas. Arī tādā ziņā, ka strauji augušas cenas vairākiem būtiskiem importējamiem izejmateriāliem, piemēram, metālam, minerālmēsliem. Līdz ar to īpaši pirmie mēneši pēc sankciju pieņemšanas bija ļoti turbulents laiks, kad daļai uzņēmumu plānotie darījumi, kuros bija ierēķināta noteikta cena, vienkārši izjuka. Tagad gan situācija ir normalizējusies, ir atrasti citi piegādes kanāli, un uzņēmumi rēķinās ar jauno cenu situāciju. 

Cik zinu, pēc iebrukuma Ukrainā liela daļa LTRK biedru principiāli pārtrauca sadarbību ar Krieviju, līdz ar to tas mazināja gan eksportu, gan importu. Tomēr ne visi varēja to atļauties, jo daļai uzņēmumu tirdzniecība ar Krieviju ir izdzīvošanas jautājums. Vēl jāņem vērā, ka strauji pieaugušas cenas, līdz ar to, pat tirgojot mazāk preču, naudas izteiksmē eksports saglabājas samērā augstā apjomā. 

Protams, uzņēmēju komūna jādala dažādos segmentos. Ir uzņēmēji, pēc kuru produkcijas, līdzīgi kā atsevišķām nozarēm Covid–19 krīzē, arī Krievijas kara sakarā pieprasījums ir strauji audzis tā, ka spēj tik apkalpot pasūtījumus. Šāda nozare, piemēram, ir pārtikas industrija, jo visur pasaulē pieaudzis pieprasījums pēc konservētiem pārtikas produktiem, kā arī militārajā apgādē izmantotās pārtikas. Citur savukārt vērojama bremzēšanās, piemēram, būvniecībā, kur atsevišķi projekti tiek pārskatīti, iesaldēti, jo investori kļūst piesardzīgāki. Arī mazumtirdzniecībā jūtams, ka cilvēki sāk iepirkties mazliet piesardzīgāk, rēķinoties, ka tuvojas ziema, kad pieaugs apkures rēķini. Kopumā vērojams, ka sistēmā valda diezgan liela neskaidrība. Protams, energoresursu dārdzība ir jautājums, kas vairāk vai mazāk skar vairumu uzņēmumu, pirmkārt, ražojošo sektoru. Uzņēmumiem visu laiku jārēķina, kā kompensēt augošās izmaksas, vienlaikus nepārsniedzot produkcijas tirgus pārdošanas cenu, lai spētu noturēties biznesā. 

Sliktākais scenārijs ir stagflācija, kad preču un pakalpojumu kustība bremzēsies. Cilvēki būs spiesti tērēt naudu pamatvajadzībām — pārtikas grozam, siltumam, elektrībai un pārējām ar izdzīvošanu saistītajām vajadzībām. Savukārt samazināties var, piemēram, auto iegāde, dzīvokļu remonta izdevumi, pulciņu apmeklējumi un tamlīdzīgas lietas. Industrijās, kurās samazināsies naudas aprite, samazināsies algas un ekonomika sāks stagnēt. Notikumu virzībā izšķirošā būs situācija Ukrainā. Ja realizētos pozitīvais scenārijs un karš apmēram pusgada laikā beigtos ar Ukrainas uzvaru, arī ekonomikā atjaunotos optimistisks noskaņojums, atsāktos investīciju plūsma. Taču, ja karš ievilksies, ļoti svarīgi būs signāli no bankām, investīciju fondiem, ka, neskatoties uz karu, investīcijas tautsaimniecībā turpināsies, pretējā gadījumā virzīsimies uz ekonomikas depresiju. Tāpat būtiski arī inflāciju pakāpeniski atgriezt saprātīgā līmenī.

Sākšu nevis ar taupības virzienu, bet iespēju saskatīšanu. Teiciens, ka krīze nozīmē arī jaunas iespējas, ir patiess. Turbulence valda visā pasaulē, un tā skar arī mūsu uzņēmumu konkurentus ārvalstīs. Veiksmīgi darbojoties, Latvijas uzņēmumiem ir iespējas ieņemt atbrīvojušās vietas citu valstu tirgos. Ne vienmēr tāpēc nepieciešams piedāvāt zemāku cenu — šajos apstākļos reizēm pietiek operatīvi reaģēt, ja kāds ārvalstu uzņēmums bankrotē.

Ir nozares, kur šobrīd galvenais ir spēja piegādāt preci, cena ir otršķirīgs faktors. Piegāžu ķēdes aizvien ir «uzkārušās», tāpēc produkciju nav iespējams saražot un piegādāt patērētāju pieprasītajā apjomā. Līdz ar to Latvijas uzņēmējiem būtu nepieciešams rūpīgi sekot līdzi biznesa informācijai, lai pamanītu, vai kāds no konkurentiem ārvalstīs nav pakritis un vai nav atbrīvojusies vieta, kur paplašināt biznesu.

Savukārt izdevumu daļā jāveic revīzija. Iespējams, tas ko sacīšu, nebūs populāri, bet jāskatās, vai nevar atstāt uzņēmumā mazāku skaitu darbinieku, pārējiem algas varbūt pat palielinot. Energoresursi, protams, maksimāli jātaupa, ēkas jāsiltina, kā arī jāizvērtē, vai nevar samazināt uzņēmumam nepieciešamās telpu platības. 

Uzņēmēji gan sūdzas par to, ka valda totāls darbaspēka trūkums. Es pieļauju, ka darbinieks, kurš zaudē darbu vienā uzņēmumā, atradīs vēl labāk apmaksātu vietu citā uzņēmumā. Darbiniekiem jāsaprot, ka šādos ekonomiskās turbulences apstākļos jāspēj mācīties, celt kvalifikāciju, pretējā gadījumā ir risks izkrist no darba tirgus, jo uzņēmēji, lai izdzīvotu, būs spiesti pārskatīt katru aktīvu. 

Trūkst tieši profesionāls, kvalificēts darbaspēks. Latvijā bezdarba līmenis ir par pāris procentiem augstāks nekā minimālais 5% līmenis, taču šiem cilvēkiem nav darba tirgū pieprasītās kvalifikācijas. Iznāk paradoksāla situācija, kad ir neizmantots darbaspēks, bet vienlaikus uzņēmumos brīvas vakances. 

Manā pasaules redzējumā — ja cilvēks ir kvalificēts kādā jomā un ja šī joma sašaurinās vai transformējas, tad šis cilvēks spēj pārkvalificēties atbilstoši nozares transformācijai. Mūsdienās pasaule vairs nav tāda, kā pirms simts gadiem, kad, ja kāds izmācījās par galdnieku, tad varēja pelnīt iztiku ar to visu mūžu. Mūsdienās jārēķinās ar nepieciešamību pārkvalificēties. Pat tad, ja esi stabilā darba vietā, tev ir jāmācās, jāattīstās, jo var atnākt kāds ar jaudīgākām iemaņām vai arī pats uzņēmums var bankrotēt. Vienmēr jābūt gatavam mācīties, meklēt ko jaunu. 

Pašreizējā situācijā vidējais algu pieaugums jau sācis apsteigt ekonomikas izaugsmi. Tas ilgi nevar turpināties. Otrkārt, ja paskatāmies no uzņēmuma perspektīvas — pārdošanas apjomi saglabājas iepriekšējie, energoizmaksas pieaug un vēl darbinieki vēlas lielāku algu, tad rodas risks «paiet zem ūdens». Tāpēc arī var rasties šī minētā dilemma — vai nu visi savelk jostas, vai dažus darbiniekus atlaiž, lai pārējiem algu varētu pat palielināt. 

Spriežot pēc dažādiem pieejamajiem datiem, Eiropas Savienības kontekstā Latvija šo krīzi pārvarēja viduvēji. Bija valstis, kas to izdarīja labāk, bija, kas vēl sliktāk. Baltijas kontekstā kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija to paveica labāk par mums. To varam secināt pēc tā, ka jaunākajos iekšzemes kopprodukta rādītājos uz vienu iedzīvotāju Lietuva un Igaunija jau ir panākušas un apsteigušas tādu valsti kā Spānija, kamēr mēs iepaliekam. Latvijā uzņēmumiem valsts atbalsts bija gana liels, taču tā ir aizņemta nauda.

Esmu jau publiski teicis, ka šo atbalsta naudu vajadzēja nevis dāvināt, bet gan aizdot. Tas saistīts ar to, ka šādā krīzes situācijas steigā nav iespējams definēt pietiekami precīzus atbalsta kvalifikācijas kritērijus. Rezultātā daļa uzņēmumu atbalstam nekvalificējās, jo neizpildīja kādu parametru, savukārt citos gadījumos atbalstu saņēma labi pelnoši uzņēmumi, kas Excel tabulā atbalsta kritērijiem atbilda.

Man daži uzņēmēji ir teikuši: «O, dabūju atbalstu, tagad varēšu izmaksāt papildu dividendes!» Ja šo naudu valsts būtu aizdevusi — protams, ar labvēlīgiem noteikumiem (garu termiņu, ļoti zemiem procentiem) —, tad to aizņemtos tie uzņēmumi, kuriem šis atbalsts bija tiešām nepieciešams. Daži uzņēmumi, kas bankrotēja, būtu izdzīvojuši, vienlaikus mēs nebūtu iztērējuši naudu, kura tika vienkārši izmaksāta dividendēs. Covid–19 krīzes pārvaldības kontekstā bija arī vairāki nesamērīgi uzņēmējdarbības aizliegumi — tajā skaitā lieta par lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumiem, kur uzvarējām Satversmes tiesā. Šie lēmumi neatnesa cilvēkiem nekādu papildu drošību, tikai deva triecienu ekonomikai. Tā bija valdības un krīzes vadības menedžmenta neprofesionalitāte, kas daļēji radās arī no nepilnvērtīgas sadarbības ar uzņēmēju organizācijām. Vairāk uzticoties uzņēmējiem, ekonomika būtu mazāk cietusi. 

Uzņēmējiem ir dažādas idejas, taču patlaban — īstermiņā — pats galvenais ir tas, lai energoresursi vispār būtu pieejami. Pirmkārt, valdībai vajadzētu nodrošināt uzņēmējiem pieeju gāzei un citiem energoresursiem. Otrkārt, šo energoresursu cenai vajadzētu būt līdzīgai kā mums apkārt esošajā reģionā — Baltija, Polija, Skandināvija, jo tieši šī reģiona uzņēmumi ir mūsu tiešākie konkurenti. Šajā ziņā joprojām ir daudz neskaidrību. Valdība devusi signālu, ka mājsaimniecībām gāzes pietiks un daļēji tiks kompensēts arī cenas pieaugums, taču attiecībā uz biznesu jau iepriekš tika dots mājiens, ka uzņēmumiem pašiem jādomā, kur un kā energoresursus nopirkt. Es gan neesmu enerģētikas eksperts, taču zinu situācijas, kad uzņēmējs nemaz tā vienkārši nevar nopirkt gāzi — šajā sektorā gluži nepastāv brīvais tirgus. Valdībai būtu jāveic intervence, lai Latvenergo gāzes rezerves būtu pietiekamas un uzņēmumos neapstātos tehnoloģiskie procesi. Vēl viena lieta, ko iespējams darīt šobrīd — Latvijas Valsts mežiem būtu iespēja stabilizēt cenas malkas tirgū, kur arī tās ir ārkārtīgi strauji augušas. Valsts uzņēmumi nav tikai komercuzņēmumi, bet stratēģiski svarīgi uzņēmumi, līdz ar to šādās situācijās tie varētu ieiet tirgū, to stabilizējot. Tad vismaz visiem tiem, kas par kurināmo izmanto koksnes resursus, būtu mazāki izdevumi par apkuri. Savukārt, ja runājam par vidējā un ilgtermiņa stratēģiju, mums vajadzētu virzīties uz decentralizētu energoapgādi, respektīvi, stimulēt to, lai mājsaimniecības un uzņēmumi domātu gan par to, kā varētu paši ražot, gan par to, kā taupīt energoresursus. Sadales un pārvades tīkli jābūvē tā, lai būtu iespējama plašāka saules enerģijas ražošana, beidzot jāattīsta vēja parki, ko līdz šim bloķējušas pašvaldības, jāveic ēku siltināšana. 

Jāatzīst, ka ar šo valdību mijiedarbība nav pārāk laba. Politiskā kultūra, salīdzinot ar divām iepriekšējām valdībām, ir zemākā līmenī. Atsevišķi ministri ir atsaucīgi, piemēram, ar ekonomikas ministri Ilzi Indriksoni tiekamies katru nedēļu, viņa ir ļoti pretimnākoša. Taču kopumā valdība nav atsaucīga, premjerministrs dzīvo pats savā «ēterā». Ar premjeru Māri Kučinski bija ierasts regulāri sazvanīties, komunicēt, taču šajā valdībā tas nenotiek. Tiekoties sapulcēs, mūsu ierosinājumus atklāti nenoraida, taču pārliecība par to, ka tie tiešām tiks ieviesti, nerodas. 

Kopumā trīs galvenie labklājības «vaļi» paliek tie paši — eksports, produktivitātes celšana un investīciju piesaiste. Visos šajos virzienos mēs attīstāmies, taču pārāk lēni. Atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas, jo kaimiņi kustas uz priekšu ātrāk. Politiskajā elitē vispār neesmu jutis ambīcijas, ka Latvijai jānokļūst starp Eiropas valstīm ar augstu labklājības līmeni. 

Nepieciešama mērķtiecīga, koordinēta rīcība. Piemēram, vēstniecību tīklu būtu iespējams veidot un attīstīt sadarbībā ar uzņēmēju organizācijām, skatoties, kurās valstīs iespējams lielākais eksporta potenciāls. Vēstniecību komandas jākomplektē tā, lai būtu fokuss uz ekonomikas attīstību. Nav tā, ka tas nenotiek nemaz, bet pagaidām tas notiek no gadījuma uz gadījumu, nevis sistemātiski un mērķtiecīgi. Būtu nepieciešama lielāka uzņēmēju organizāciju sinerģija ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, kura raujas divos virzienos — atbild gan par investīciju piesaisti, gan eksporta izaugsmi. Produktivitātes ziņā svarīgs vidējā termiņa mērķis ir duālās izglītības ieviešana, kas nozīmē, ka studiju praktiskā daļa notiek darbavietā līdzīgi kā Austrijā, Vācijā, Šveicē. 

Galvenais, lai šeit nesākas karš, ar pārējo tiksim galā. Ja man jāsalīdzina savas izjūtas 24. februārī un šodien, tad šodien es esmu mierīgs. Protams, ekonomikā šoziem būs turbulence. Tāpat skaidrs, ka mēs to pārvarēsim. Svarīgi ikvienam pārdomāt un sagatavot rīcības scenārijus vairākām iespējamām situācijām — ko darīs, ja gāze būs, ko darīs, ja tās nebūs. Cauri rudens un ziemas periodam kaut kā tiksim, tikai gribētos, lai pēc šīs turbulences atkal neizrādītos, ka esam vēl vairāk atpalikuši no kaimiņiem. Kopumā esmu optimistiski noskaņots, jo atslēgšanās no Krievijas energoresursiem ilgtermiņā nāks tikai par labu. Tas veicinās racionālāku, tehnoloģiski modernāku, pašpietiekamāku domāšanu.

#SIF_MAF2022 Projektu “Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Galvenie izaicinājumi uzņēmējiem — inflācija un energoresursu pieejamība» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada septembra (489.) numurā.