Par sankciju ievērošanu atbild ne tikai uzņēmuma valde

Sankciju ievērošana ir kļuvusi par svarīgu pienākumu uzņēmumiem. Katra kļūda vai nepietiekama pārbaude var novest līdz nopietnām sekām uzņēmuma reputācijai vai pat draudēt ar kriminālatbildību. Kā rīkoties uzņēmumiem, veicot klientu pārbaudi sankciju jomā, kādas grūtības var rasties, vērtējot potenciālos sadarbības partnerus, skaidro Jānis Ciguzis, zvērinātu advokātu biroja BDO Law AML un sankciju prakses grupas vadītājs. 

Jūs minējāt svarīgu niansi – ir likuma subjekti, kas uzskaitīti Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NILLTPFN likums) 3. pantā: kredītiestādes, juridisko pakalpojumu sniedzēji, zvērināti advokāti, ārpakalpojuma grāmatveži, nekustamo īpašumu darījumu starpnieki un vēl citas personas, kuras veic saimniecisko vai profesionālo darbību un kurām noteikti konkrēti pienākumi, piemēram, izveidot iekšējās kontroles sistēmu (IKS).

Pats pamats IKS izveidei ir komersanta darbībai piemītošo risku novērtējums – dokuments, ko gatavo uz datu analīzes bāzes, izvērtējot klientus pēdējo divu trīs gadu periodā, tiem piemītošos riskus, ģeogrāfiskās darbības teritorijas, produktu un piegādes kanālu riskus. Tas ir pamats, uz kura veidot IKS – politikas, procedūras, kurās noteikt, kā identificētos riskus kontrolēt; kā pētīt klientus, to patiesos labuma guvējus, īpašniekus, amatpersonas, pārstāvjus; kā ziņot par aizdomīgiem darījumiem utt. 

Ja runājam par uzņēmumu, kas nav NILLTPFN likuma subjekts, situācija ir atšķirīga. Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums paredz, ka sankcijas jāievēro visām personām, taču nav teikts, ka, piemēram, būtu jābūt izveidotai tieši sankciju IKS. Tomēr tas ir ļoti ieteicams, īpaši, ja uzņēmums ir pakļauts sankciju riskiem. 

Jāņem vērā, ka juridiskās personas, kas nav eksplicīti (t.i., formāli) ierakstītas ES regulu pielikumos, šajos sarakstos var neparādīties. Tāpēc nevajag paļauties tikai uz uzņēmuma nosaukuma pārbaudi, cerot, ka, ierakstot nosaukumu, tiks parādīts, vai šis uzņēmums pieder kādai sankcionētai personai. Fiziskajām personām, meklējot tās pēc vārda un uzvārda, šajos sarakstos jābūt. 

1 Sk. https://data.consilium.europa.eu/doc/document/ST-11623-2024-INIT/lv/pdf.

Formāli skatoties, ja īpašumtiesības ir mazāk par šiem 50 procentiem, tad var sadarboties. Praksē tomēr šādos gadījumos parasti mēdz pastāvēt kādi papildu slēptie kontroles mehānismi, līdz ar to šādas situācijas ir ļoti rūpīgi jāvērtē. ES labās prakses vadlīnijās vairākuma līdzdalība minēta kā potenciāls kontroles kritērijs. Šie iespējamie kontroles mehānismi ir ļoti daudzveidīgi un plaši, un ir ļoti grūti iegūt skaidru pārliecību, ka minētā kontrole nav īstenojama. Arī kredītiestādēm, lai apstrādātu šādus darījumus, ieguldāmie resursi varētu būt krietni lielāki nekā ieguvums no darījuma. Vai uzņēmums izvēlas saistīties ar šādu darījumu partneri vai ne – tas atkarīgs no tā riska apetītes. 

Pat ES ir dažas valstis, kur šī informācija nav tik viegli pieejama. Vēl nesen Nīderlandē patieso labuma guvēju reģistru padarīja publiski nepieejamu, tas bija saistīts ar tiesas spriedumu kontekstā ar fizisko personu datu aizsardzības regulējumu. 

Tomēr komercreģistri ir primārais avots, kur noskaidrot uzņēmumu īpašumtiesības, pārliecināties, ka tur nav sankcionētu personu. Reģistrējoties visbiežāk šai informācijai var piekļūt bez maksas, lai gan par atsevišķiem dokumentiem varētu būt jāveic relatīvi neliela samaksa. 

Parasti šādos gadījumos pats sadarbības partneris labprāt sniegs šo informāciju vai arī atļauju piekļūt šiem datiem Nīderlandes uzņēmumu reģistrā. 

Analizējot sadarbības partneri, jāvērtē arī publiski pieejamā informācija. Laba prakse ir pārbaudīt gan uzņēmumu, gan amatpersonas, gan, piemēram, uzņēmuma juridisko adresi – vai tā ir atbilstoša uzņēmuma veiktajam biznesam. Pat izmeklēšanas iestādes reizēm mēdz izmantot publiski pieejamu informāciju, lai pamatotu savas aizdomas par sankciju pārkāpumiem. 

Ir trešās valstis, kur šāda informācija nav publiski pieejama vai ir sarežģīti iegūstama. Šādos gadījumos informāciju jāmēģina iegūt no sadarbības partnera vai no vēl citām datu bāzēm, kuras parasti uzņēmēji neizmanto augsto izmaksu dēļ. Klienti vēršas pie mums saistībā arī ar sadarbības partneru izpēti, un BDO rīcībā ir iespēja sazināties ar citu grupas biroju konkrētajā valstī (esam pārstāvēti vairāk nekā 160 valstīs), kas pārzina vietējo specifiku, valodu un kam vieglāk orientēties šajā vidē. 

Šo izpēti var veikt arī paši, tomēr jautājums ir par katra uzņēmuma darbības specifiku – ar ko nodarbojas, cik lieli ir riski. Ja uzņēmums darbojas tikai ES ietvaros, iespējams, kontroles kritēriju analīze nebūs tik sarežģīta. Ja sadarbība ir ar uzņēmumiem ārpus ES, situācijas var būt dažādas. Pie mums reizēm vēršas tieši saistībā ar uzņēmumu kontroles izpēti, taču šie gadījumi ir gana abstrakti, un ir grūti pierādīt, ka šāda kontrole nepastāv. Publiski parasti ir pieejami gada pārskati, vadības ziņojumi, statūti, reizēm arī dalībnieku vai akcionāru lēmumi. No šiem dokumentiem var izsecināt atsevišķus kontroles kritērijus. Ļoti bieži jāvēršas arī pie sadarbības partnera, lūdzot iesniegt statūtu kopijas, gada pārskatus, dalībnieku sapulču lēmumus. 

Gada pārskatos mēdz būt ne vien posteņu bilances, bet arī uzņēmuma stratēģiskās attīstības un pārdošanas rādītāju dati, informācija par akcionāriem, kas ļauj analizēt īpašumtiesības, informācija par to, kurš ir pieņēmis lēmumus par uzņēmuma nākotnes plāniem vai attīstību. Ja būtiski lēmumi ir pieņemti bez akcionāru balsojuma, tas var liecināt par kontroli ES normatīvo aktu izpratnē. Piemēram, ja sankciju sarakstā iekļauta persona pieņem lēmumus par investīciju veikšanu kādos konkrētos reģionos. Šādā gadījumā jau būtu konstatējama uzņēmuma kontroles kritērija izpilde. 

Ja sankcionēta persona ir direktors, tas automātiski nenozīmē, ka uzņēmums ir sankcionēts. Tomēr šāda persona var īstenot kontroles kritērijus, kas var radīt sankciju riskus uzņēmumam. Tas, ka direktors var kontrolēt uzņēmumu, nozīmē, ka uzņēmums var tikt uzskatīts par pakļautu sankcijām. 

Potenciālajiem ES fondu projektu iesniedzējiem ir jāvērtē sadarbības partneru īpašumtiesību ķēdes. Pat nelieli pirkumi no uzņēmumiem, kas ir pakļauti sankcijām, ir sodāmi. Tāpēc uzņēmumiem ir svarīgi izprast īpašumtiesību struktūras un izvērtēt riskus saistībā ar sankcijām. 

Teorētiski drīkst. Aizliegums attiecas tikai uz konkrētajām precēm, nevis uz uzņēmumu kopumā, tomēr militāro preču ražotāji – gan uzņēmumi, gan īpašnieki – parasti ir iekļauti sankciju sarakstos, bet, ja runājam par nozaru sektorālajām sankcijām, jāpievērš uzmanība tam, vai konkrētā prece var tikt eksportēta vai importēta no attiecīgās valsts. Šajā gadījumā jāanalizē preces, pakalpojumi un normatīvajos aktos noteiktie tirdzniecības ierobežojumi. 

2 Sk. www.sanctionsmap.eu.

Ir pieejama tīmekļvietne, kur redzama ES sankciju karte². Tas ir ērts un saprotams avots, kur vienkopus aplūkot visas valstis, pret kurām ir noteikti ierobežojošie pasākumi. Bez minētajām tādas vēl ir, piemēram, Sudāna, Libāna, Sīrija, Moldova. Var būt sankcionēti arī atsevišķi reģioni. Pilnvērtīgai informācijai vērts apskatīt šo karti. Svarīgi saprast, ko tieši vēlies importēt vai eksportēt, un atbilstoši tam jāpārbauda sankciju karte, jāanalizē, vai tas, ko plānojat ievest vai izvest, atbilst normatīvo aktu prasībām. Pastāv arī dažādi izņēmumi, kad noteiktos gadījumos ir iespējams tirgoties ar precēm, kuras ir pakļautas aprites ierobežojumiem, un šajos gadījumos jāprasa kompetentās institūcijas atļauja kādam konkrētam eksporta vai importa darījumam. Līdzīgi ir arī ar divējāda lietojuma precēm.

3 Komisijas Deleģētā regula (ES) 2023/66 (2022. gada 21. oktobris), ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/821 attiecībā uz divējāda lietojuma preču sarakstu un tās pielikums (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32023R0066).

Jā, ir normatīvie akti³, kas nosaka šo sarakstu, un tas ir gana plašs. 

Standartā divējādi lietojamu preču sarakstā ir iekļauti daudz dažādi sūkņi. Šajā piemērā nezinu faktiskos apstākļus – vai uzņēmums prasīja atļauju vai ne. Cik esmu lasījis ziņās, problēma bija, ka netika pieprasīta eksporta atļauja, un par to uzņēmuma valdes loceklim draud cietumsods līdz 10 gadiem. Gadījums ir saistīts tieši ar kontroles mehānismu neievērošanu – proti, netika prasīta atļauja pirms preces nosūtīšanas. 

Jā, ja preces nav pakļautas aprites ierobežojumiem un tiek pārdotas personām, kas nav pakļautas ES sankcijām, tad es uzņēmuma atbildību neredzu. 

Jā, Latvijā divējāda lietojuma preču aprites kontroli īsteno Ārlietu ministrija sadarbībā ar citām iestādēm.

Tēma ir aktuāla un sarežģīta. Konkrētas atbildes nav – nepastāv ES akts, kurš skaidri noteiktu, līdz kuram darījuma posmam sniedzas personas atbildība. Taču sankciju regulējums nestrādātu, ja atbildība būtu paredzama tikai pirmajā posmā – īpaši, kad preces pārpērk starpnieki. Tāpēc uzņēmumam ir jāveic rūpīga izpēte, lai pārliecinātos, ka tā sadarbības partneri atbilst sankciju prasībām, un tas ietver arī pārbaudi, vai starpnieki un gala lietotāji nav iekļauti sankciju sarakstos. Tomēr jautājums par to, cik tālu sniedzas uzņēmuma atbildība, kad preces tiek pārdotas starpniekam, kurš tālāk pārdod tās trešajām personām, ir sarežģīts. Teorētiski, uzņēmumam būtu jāizvērtē un jāspēj kontrolēt, vai starpnieks varētu izmantot preces, pārkāpjot sankcijas, bet praksē tas nav vienkārši. Ja uzņēmums ir veicis izvērstu sadarbības partnera pārbaudi, kontrolējis preču izlietojumu eksporta valstī, sodi par pārkāpumiem varētu būt mazāk smagi.

Uzņēmumiem ir ieteicams ieviest kontrolējošus mehānismus, lai periodiski pārbaudītu, kur preces nonāk. Tas ietver arī dokumentu pārbaudi un informācijas pieprasīšanu no sadarbības partneriem par preču gala lietotājiem. Nesen ir noteikts pienākums līgumos ar partneriem ietvert noteikumus, kas liedz eksportēt preces uz Krieviju, tāpat praksē jāseko līdzi preču transportēšanas dokumentiem, lai pārliecinātos par šī noteikuma ievērošanu. Ja šādu informāciju nav iespējams noskaidrot, tad sadarbība kļūst riskanta. Ja uzņēmums konstatē, ka partneris sāk izvairīties no informācijas sniegšanas, tas var būt signāls par potenciāliem pārkāpumiem.

Manuprāt, tas vēl nav klasisks ziņošanas pienākuma gadījums. Savukārt, ja uzņēmums jau konkrēti atklāj, ka tā preces ir nonākušas pie sankcionētas personas, tas saskaras ar dilemmu. Viena iespēja ir ziņot par šo pārkāpumu FID vai Valsts drošības dienestam. Otra iespēja var būt sadarbības pārtraukšana ar partneri un centieni novērst līdzīgus pārkāpumus nākotnē. ES atjauninātās labās prakses vadlīnijas paredz paplašinātu atbildības konceptu. Līdz šim persona bija saucama pie atbildības tikai par tīšiem, apzinātiem sankciju pārkāpumiem, taču patlaban – pat ja uzņēmums aktīvi un apzināti nepiedalās sankciju pārkāpšanā vai apiešanā, bet tikai „pieļauj iespējamību, ka sankcijas tiek pārkāptas”. Spriedumi krimināllietās, kur piemērota atbildība, ir salīdzinoši vienkāršāki gadījumi, jo skaidri redzami tīši pārkāpumi. Tie nav saistīti ar IKS trūkumiem vai situācijām, kad uzņēmums ir centies ievērot sankcijas un kontrolēt savus sadarbības partnerus, taču tas nav izdevies. 

Administratīvā atbildība par sankciju pārkāpumiem nav paredzēta – uzņēmumus nesoda ar naudas sodu administratīvā pārkāpuma procesā. Tomēr ir dažādi naudas sodi, kas var tikt piemēroti uzņēmumiem par pārkāpumiem, kas saistīti ar likumā noteikto procedūru neievērošanu, bet ne tieši par sankciju pārkāpumiem. Šajā kontekstā ir būtiski atgriezties pie AML (naudas atmazgāšanas novēršanas) jomas, kur NILLTPFN likuma subjektiem ir pienākums izveidot atbilstošu IKS. Likums nosaka arī daudz darbību, piemēram, klientu pārbaudi un dokumentēšanu. Ja uzņēmums neizpilda šīs prasības, uzraugošās institūcijas, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests (VID) var piemērot sodus par neatbilstošu IKS vai nepietiekamu darījumu partneru pārbaudi. Piemēram, ja VID konstatē, ka uzņēmums nav pieprasījis klientam personu apliecinošu dokumentu, par to var piemērot sodu. Tādēļ ir svarīgi ievērot visus noteikumus un nodrošināt atbilstošu iekšējo kontroli, lai izvairītos no iespējamām sankcijām un sodiem.

Jebkādas darbības, kas vērstas uz sadarbības partneru pārbaudi, risku novērtējumu, lēmumu pieņemšanu par sadarbību un attiecību uzraudzību, var zināmā mērā saukt par apdrošināšanas polisi. Tāpēc ir svarīgi dokumentēt visus procesus, kas saistīti ar sankciju pārbaudēm. Tas ne tikai palīdz nodrošināt atbilstību normatīvajām prasībām, bet arī kalpo kā pierādījums, ka uzņēmums rīkojies godprātīgi. Augstākās tiesas vairākos nolēmumos ir skaidri izklāstīts, ka likuma subjektiem ir pienākums dokumentēt šīs pārbaudes. Ja nav pierādījumu par veiktajām pārbaudēm attiecībā uz sadarbības partneriem, tad uzskatāms, ka pārbaudes nav notikušas. Piemēram, ja klienta riska novērtējuma veidlapā ir tikai izdarīta atzīme, ka „veikta pārbaude sankciju sarakstā”, bet nav nekādu dokumentu, kas to apliecina, tad šī pārbaude nav notikusi. Sankciju kontekstā, pat uzņēmumiem, kas nav likuma subjekti, ir ieteicams gan veidot IKS, gan dokumentēt savas darbības, jo tas var palīdzēt novērst problēmas nākotnē. Īpaši svarīgi tas ir uzņēmumiem, kas sadarbojas ar trešajām valstīm. IKS izveide un pārbaužu, lēmumu pieņemšanas dokumentēšana var būt izšķiroša, ja kādai izmeklēšanas iestādei rodas jautājumi par sankciju izpildi.

Štata grāmatvedis, atšķirībā no ārpakalpojuma grāmatveža, nav likuma subjekts un tādējādi nav pakļauts NILLTPFN likumā noteiktajiem pienākumiem. Tomēr ir situācijas, kad štata grāmatvedis strādā pie likuma subjekta, piemēram, uzņēmumā, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu pārdošanas darījumu starpniecību. Šādā gadījumā viņam var būt loma IKS ietvaros, piemēram, ja viņš ir atbildīgs par uzņēmuma kontiem. Grāmatvedim jāseko līdzi, lai pārliecinātos, ka samaksu veikusi līgumā norādītā persona, nevis kāda cita. Ja rodas nesakritības attiecībā uz summām, jāziņo uzņēmuma vadībai. Štata grāmatveža pienākumi ir limitēti, tomēr, ja runājam par sankciju kontroli eksportējošos vai importējošos uzņēmumos, kuros pastāv paaugstināti sankciju riski, štata grāmatvedim var būt noteiktas funkcijas, kas saistītas ar sankciju kontroli. Viņš var veikt pārbaudes un vākt publiski pieejamu informāciju par sadarbības partneriem, taču šādas prakses biežāk vērojamas vairāk uzņēmuma iekšējo juristu vai vadības līmenī. Ir pat diezgan lielas darbinieku komandas, kas atbild par sankciju kontroli. 

Ne vienmēr ir pieejami konkrēti dokumentu paraugi visām vajadzībām. Likuma subjektus uzrauga dažādas institūcijas, un likuma subjektiem pienākumi arī atšķiras. Katra uzraudzības institūcija, piemēram, VID, Latvijas Zvērinātu advokātu padome vai Latvijas Zvērinātu revidentu asociācija var izstrādāt savus paraugus attiecīgajiem likuma subjektiem, tomēr tas ne vienmēr tiek darīts. Ja Zvērinātu advokātu padome un Zvērinātu revidentu asociācija veidlapas ir izstrādājušas, tad VID tīmekļvietnē man neizdevās atrast veidlapas IKS izveidei. 

Tomēr ir pieejami dažādi materiāli, kas var palīdzēt šajā procesā. Svarīgi saprast, ka IKS dokumentu izstrāde nav pašmērķis, bet rīks, kas palīdz nodrošināt uzņēmuma darbības atbilstību noteikumiem. Lai gan VID varētu sniegt konsultācijas un palīdzēt uzlabot veidlapas, uzņēmumiem tomēr jāpielāgo dokumenti savām specifiskajām vajadzībām. Bieži vien redzams, ka uzņēmumi izmanto internetā atrodamās politikas un procedūras, mehāniski kopē likuma prasības vai pasūta IKS kā gatavu maksas produktu (ir, kas to piedāvā), taču tas var nestrādāt praksē. Darbinieki var nesaprast, kas viņiem jādara, un kontroles mehānismi var nedarboties efektīvi. Tāpēc svarīgi, lai dokumenti būtu saprotami un pielāgoti konkrētajai uzņēmuma situācijai, nevis pārkopēti no citiem avotiem. 

Manā praksē līdz šim vienmēr bijis tā, ka par sankciju ievērošanu visvairāk domā valde. Arī krimināllietu nolēmumos valdes locekļi ir pirmie, kurus sauc pie kriminālatbildības par sankciju pārkāpumiem. 

Nav tā, ka sankciju pārkāpumu gadījumā atbildība gulstas tikai uz uzņēmuma valdi. Cik man zināms, Latvijā tiesu praksē par sankciju pārkāpumiem vienmēr atbildīgi bijuši valdes locekļi. Vēl neesmu redzējis spriedumu, kur atbildība būtu piemērota darbiniekam. Tomēr neizslēdzu iespēju, ka darbinieku var saukt pie kriminālatbildības, īpaši, ja viņa rīcība novedusi pie sankciju pārkāpuma. Piemēram, ja darbinieks, neinformējot valdi, slēdz darījumu, kas rezultējas ar sankciju pārkāpumu. Protams, arī valdes loceklis šādā gadījumā var būt līdzatbildīgs, ja viņš nav laikus pamanījis un novērsis šo situāciju. Atbildība var attiekties uz ikvienu uzņēmuma pārstāvi, kurš ir iesaistīts šajā procesā. Īpaši tas attiecas uz personām, kuras ir norīkotas atbildēt par sankciju ievērošanu uzņēmumā. Ja IKS noteikts, ka konkrēta persona atbild par san­kciju ievērošanu, arī tā var tikt saukta pie atbildības, iespējams, kopā ar valdes locekli. Tātad atbildība var tikt dalīta starp dažādām personām atkarībā no viņu iesaistes un pienākumiem.

Jāatzīst, ka daudziem uzņēmumiem joprojām nav izveidojusies pietiekama izpratne par sankciju regulējuma nopietnību un tā nozīmīgumu. Bieži vien uzņēmumi pieļauj, ka viņiem pašiem nekas nav jākontrolē attiecībā uz preču pārdošanu vai pirkšanu, jo, viņuprāt, bankas jau kontrolē visus maksājumus, uzdod jautājumus un viss ir kārtībā. Šāda attieksme norāda uz to, ka vēl ir daudz darāmā. 

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada septembra (135.) numurā.

• Vai āra rotaļu laukumi ir iekļauti sankcijām pakļautu preču sarakstā?
• Latvija ievēro ES apstiprināto 8. sankciju pakotni pret Baltkrieviju

BJP NUMURU E-ARHĪVS