0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

EKONOMIKA#SIF_MAF2024Vai Latvijas ekonomikai jābalstās uz lielo pilsētu attīstību?

Vai Latvijas ekonomikai jābalstās uz lielo pilsētu attīstību?

Ikars Kubliņš

 
Vai Latvijas ekonomikai jābalstās uz lielo pilsētu attīstību?
Ilustrācija: Aivars Siliņš

Žurnāla Bilance iepriekšējā analītisko rakstu sērijā par Latvijas ekonomikas vietu Baltijas valstu konkurencē kā viens no galvenajiem mūsu valsts atpalicības faktoriem iezīmējās tieši Rīgas vājākais sniegums galvaspilsētu konkurencē. Pasaules mērogā neskaitāmos pētījumos konstatēta lielāko pilsētu — urbāno attīstības centru — izšķirošā loma valsts, kā arī tās atsevišķo reģionu kopējā ekonomiskajā attīstībā.

Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomikuŠajā žurnāla numurā uzsākam jaunu publikāciju ciklu, kurā apkoposim datus un analizēsim, cik sekmīgi attīstās Latvijas ekonomikas motori — 10 lielākās pilsētas jeb valstspilsētas (termins, kas ieviests pēc 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas un ietver Rīgu, Daugavpili, Liepāju, Jelgavu, Jūrmalu, Ventspili, Rēzekni, Ogri, Valmieru un Jēkabpili). Ievadrakstā pētām, kā centrālās valdības īstenotā reģionālā un ekonomiskā politika palīdz vai traucē šiem motoriem uzņemt pēc iespējas lielākus apgriezienus.

Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors
Ikars Kubliņš,
portāla BilancePLZ redaktors
Foto: Aivars Siliņš

Ekonomikas teorijā pilsētu priekšrocības pār mazāk apdzīvotiem reģioniem parasti tiek pamatotas ar «mērogu ekonomikas» argumentu. Proti, blīva resursu (darbaspēka, uzņēmumu, finanšu u.c.) koncentrācija ģeogrāfiski mazākā apvidū veicina augstāku saimniecības efektivitāti, jo tajā ir daudz lielāka preču daudzveidība, spēcīgāka konkurence, mazākas transporta izmaksas, vairāk preču pircēju. Tāpat šīs koncentrācijas rezultātā pilsētas kļūst par zināšanu apmaiņas, labāko prakšu pārneses, jaunu ideju un inovāciju dzimšanas un to komercializācijas vietām. «Visas šīs priekšrocības padara pilsētas par daudz produktīvākām nekā lauku reģioni. Neviena valsts nav sasniegusi ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi bez pilsētu izaugsmes. Pilsētas nodrošina neproporcionāli straujāku ekonomisko attīstību nekā lauku apvidi. Tās rada vairāk nekā 80% no globālā iekšzemes kopprodukta,» uzsvērts Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) publikācijā «Pilsētu ekonomiskā loma» (iedzīvotāju skaits urbānajos reģionos pasaulē ir ap 55%). 

Globālo pētījumu, rakstu, plānošanas dokumentu viens no universālajiem secinājumiem ir tas, ka urbanizācija pati par sevi vien negarantē ekonomikas izaugsmi, taču tā ir neatņemama ekonomiskās izaugsmes sastāvdaļa. Citiem vārdiem, ir iespējama situācija, kad arī ar augstas urbanizācijas klātbūtni ekonomika aizvien ir ne pārāk attīstīta, taču nav iespējama situācija, kad attīstīta ekonomika varētu pastāvēt bez urbanizācijas. 

Pat jaunāko zinātnisko teoriju aizstāvji, kas, balstoties uz pēdējo desmitgažu straujās pilsētu izaugsmes tendencēm jaunattīstības pasaulē, tiecas pārskatīt tradicionālo uzskatu par lielpilsētu devumu ekonomikā (kuras premisa — jo lielākas pilsētu aglomerācijas (pilsētkopas, kur lielā pilsēta un apkārtējās mazās pilsētas un lauku centri veido vienotu sistēmu), jo labāk ekonomikai), nenoliedz pilsētu lomu kopumā. Strīdi notiek vien par optimālo pilsētas izmēru — vai tiešām ekonomika vislabāk jūtas megapilsētās vai nosacīti «mazākās» pilsētās. Latvijas gadījumā gan šī diskusija nav aktuāla, jo pat Rīga ir pieskaitāma pilsētām, kuras šādos pētījumos tiek klasificētas pie «mazajām». 

Reģionālā nevienlīdzība Latvijā — vai tiešām tik unikāla?

Arī Latvijā dažādos plānošanas dokumentos tiek uzsvērts Rīgas un pārējo lielāko pilsētu īpatsvars valsts kopējā ekonomikā (kopumā 9 valstspilsētās tiek saražoti 68% no Latvijas IKP, kamēr to iedzīvotāju skaits ir 52,5% no Latvijas iedzīvotāju skaita), taču visai bieži — negatīvā kontekstā. Nereti šī Latvijas mēroga «lielpilsētu» ekonomiskā dominance (kas no ekonomikas teorijas viedokļa ir pavisam loģiska) tiek uztverta kā problēma, kurai būtu aktīvi meklējams risinājums.

Izplatīts apsvērums, ka Latvijā esot īpaši nelīdzsvarota reģionālā attīstība. Šāda pozīcija pausta arī Reģionālās politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, kur tā pamatota ar starptautisku organizāciju datiem. «Latvijā ir vienas no augstākajām reģionālās attīstības atšķirībām — starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk — OECD) valstīm tās ir trešās augstākās. Rīgas plānošanas reģionā iekšzemes kopprodukts (turpmāk — IKP) uz vienu iedzīvotāju 2016. gadā ir 17 213 eiro, kas ir 135% no vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju valstī (12 760 eiro).»

Dokumenta autori atsaucas uz OECD pārskatu «OECD Regions and Cities at a Glance 2018», lai gan tieši šajā pārskatā šādi fakti nav atrodami. Gluži pretēji — tajā 23. lappusē publicētā tabula «Reģionālās atšķirības pēc IKP uz iedzīvotāju» parāda, ka patiesībā Latvija reģionālo IKP atšķirību ziņā ir (vismaz tobrīd bija) starp desmit sabalansētākajām ekonomikām OECD valstu vidū. Tiesa, šeit gan jāņem vērā, cik lieli reģioni katrā gadījumā tiek izvēlēti salīdzināšanai, kas var radīt būtiskas statistikas atšķirības. Statistiku var piemērīt dažādos griezumos, un nav īsti skaidrs, kāpēc reģionālās politikas pamatnostādnēs izvēlēts atsaukties tikai uz vienu no tiem — reģionālās nevienlīdzības indeksu, salīdzinot 20% bagātākos ar 20% nabadzīgākajiem reģioniem, kur Latvija 2016. gadā patiešām bija trešā nevienlīdzīgākā OECD valstu saimē. 

Arī cits Latvijas reģionālās politikas pamatnostādnēs uzsvērtais fakts, ka «Rīgas plānošanas reģionā IKP uz vienu iedzīvotāju ir 2,6 reizes lielāks nekā Latgales reģionā» ne globālā, ne Eiropas Savienības (ES) mērogā nav nekas šokējošs vai īpašs. No jaunākajiem Eurostat datiem (par 2022. gadu) var minēt tādus piemērus kā Beļģija, kur atšķirība IKP uz iedzīvotāju (pārrēķinot pēc pirktspējas) starp bagātāko (Briseles) un nabadzīgāko (Namīras) reģionu ir 2,5 reizes, Čehiju, kur šī atšķirība starp Prāgas un Morāvijas–Silēzijas reģioniem sasniedz gandrīz 3 reizes, Itāliju (Dienvidtirole pret Kalabriju) — 2,8 reizes, Vāciju (Hamburga — Līneburga) — 2,4 reizes, pat egalitārajā Dānijā šī atšķirība ir 2,2 reizes. Tikai nedaudzās ES valstīs (piemēram, Nīderlandē, Spānijā, Austrijā, Zviedrijā, Somijā) atšķirība starp bagātāko un nabadzīgāko reģionu pakļūst zem 2 reižu robežas. 

Statistiku var aplūkot no vēl citas perspektīvas — reizēm tiek uzsvērts, ka Rīgā saražotais IKP ir neatbilstoši liels iepretim tās iedzīvotāju skaitam. Arī tā nav patiesība, ja salīdzina ar piemēriem citur. Rīga ar apmēram 33% Latvijas iedzīvotāju saražo 52% Latvijas IKP; Parīzes aglomerācijas (Ile–de–France) reģions ar 19% Francijas iedzīvotāju saražo 30,7% no Francijas IKP (proporcija — gandrīz identiska); Viļņa (apriņķis) ar 30% Lietuvas iedzīvotāju rada 53% Lietuvas IKP, līdzīgi arī Igaunijā, Čehijā, Polijā un daudzviet. Lai kā lūkotos, reģionālā nevienlīdzība, lai gan augsta (augstāka nekā dažās Skandināvijas un Rietumeiropas zemēs), Latvijā tomēr nav nekas īpaši ārkārtējs ne pasaules, ne ES kontekstā un ir salīdzināma ar situāciju daudzās citās, jo īpaši Centrālās un Austrumeiropas valstīs, kā arī valstīs, kur dominē kāda spēcīga metropole. 

Lielāko ES valstu (un Baltijas) un to bagātāko reģionu IKP uz 1 iedzīvotāju, eiro (izteikts pēc pirktspējas paritātes — pirktspējas standartos, 2021. gada dati)

Lielāko ES valstu (un Baltijas) un to bagātāko reģionu IKP uz 1 iedzīvotāju, eiro(izteikts pēc pirktspējas paritātes — pirktspējas standartos, 2021. gada dati)
Dati: Eurostat
Dažas atrunas: 
  1. Latvija un Igaunija tabulā iekrāsotas sarkanā krāsā, jo par tām nav oficiālu NUTS2 reģionu datu (visa valsts teritorija ir NUTS2 reģions). Tā vietā, pietuvinot reālajai situācijai citās valstīs, par Igauniju izmantoti NUTS3 reģionu dati (Pohja–Eesti jeb Tallinas reģions), bet par Latviju manuāli aprēķināti dati par Rīgas reģionu (Rīga + Pierīga), jo NUTS3 reģions 2021. gadā Latvijā bija tikai Rīga atsevišķi.
  2. Izmantoti 2021. gada dati, jo 2022. gada dati patlaban ir pieejami par visām pārējām ES valstīm, izņemot Latviju.
  3. Vairākās valstīs atpazīstamības labad oficiālie reģionu nosaukumi aizvietoti ar to galvaspilsētu nosaukumiem (piemēram, Noord–Holland — Amsterdama, Hovestaden — Kopenhāgena, Yugozapaden — Sofijas, utt.). Taču, ja galvaspilsētu ietverošais reģions ir pārāk plašs (kā, piemēram, Rietumslovēnija vai Dienvidīrija), atstāts tā oriģinālais nosaukums, neasociējot ar galvaspilsētu.
  4. Šajā statistikas griezumā Latvija parādās kā viena no reģionāli sabalansētākajām ES valstīm. Tiesa, te ir āķis — tas skaidrojams ar Rīgas reģiona lielo īpatsvaru visas valsts ekonomikā (kas paaugstina visas valsts vidējo). Taču šāds statistikas rādītājs izvēlēts tāpēc, ka tieši tas ir viens no tikai dažiem Reģionālās politikas pamatnostādnēs norādītajiem sasniedzamajiem rādītājiem (samazināt Rīgas reģiona IKP uz iedz. attiecību pret Latvijas vidējo no 135% uz 129%).

Reģionālā vienlīdzība vai maksimāla attīstība?

Par spīti šiem datiem, tieši uz skatījumu, ka attīstītāko reģionu (tātad pamatā — lielāko pilsētu un Pierīgas) īpatsvars valsts ekonomikā un to relatīvā labklājība ir nesamērīgi liela, balstīta Latvijas pašreizējā reģionālās attīstības politika. Reģionālās politikas pamatnostādnēs kā galvenais mērķis ir definēta atšķirību samazināšana starp attīstītāko un mazāk attīstītajiem reģioniem. Pieklājības pēc gan ir pieminēta arī «visu reģionu ekonomiskā potenciāla attīstība», taču par plānotāju patiesajām prioritātēm liecina tas, ka tieši IKP (kā arī darba algu un investīciju) atšķirību mazināšanai starp reģioniem ir definēti konkrēti sasniedzami skaitliskie mērķi. Noteikts, ka četru mazāk attīstīto plānošanas reģionu (Latgale, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale) vidējam IKP uz vienu iedzīvotāju līmenim pret augstāk attīstīto plānošanas reģionu (Rīgas) jāpalielinās no 47% (2016. gadā) līdz 55% 2027. gadā. Savukārt Rīgas plānošanas reģiona IKP uz vienu iedzīvotāju īpatsvaram pret valsts vidējo IKP rādītāju šajā laikposmā jāsamazinās no 135% līdz 129%, paredz pamatnostādnes. 

Šāda politikas mērķa formulēšana būtībā ir absurda. Faktiski tas nozīmē, ka, lai mērķis būtu sasniedzams, pārāk strauja Rīgas reģiona izaugsme nebūtu vēlama. Ja Rīga augtu pārāk strauji, tad (pat ar visu pārējos reģionos plānoto IKP papildu pieaugumu 1,65 miljardu eiro apmērā) reģionālās atšķirības nemazinātos un politika būtu izgāzusies. Tas parāda ačgārnu plānošanas pieeju. To lieliski ilustrē arī kādā pētījumā apkopotā informācija par reģionālās plānošanas tendencēm pasaulē. 

Andas Grantiņas (Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāte) maģistra darbā «Lielo pilsētu statusa loma valsts policentriskā attīstībā» (2012) norādīts, ka šāda tipa reģionālā plānošana attīstītajā pasaulē tika izmantota no piecdesmitajiem gadiem līdz astoņdesmito gadu beigām, taču pēc tam paradigma mainījusies. «Līdz pat 1990. gadu sākumam reģionālā politika attīstītajās valstīs pamatā tika īstenota ar mērķi līdzsvarot valsts ekonomisko attīstību, pēc būtības mazāk attīstītajiem reģioniem īslaicīgi kompensējot salīdzinoši neizdevīgāko atrašanās vietu.» Secinot, ka šāda politika nedarbojas, «tika meklēta jauna pieeja reģionālajai politikai, kas netiktu veidota centralizēti (top–down) un balstīta uz subsīdijām, lai mazinātu reģionālās atšķirības, bet gan tika veidota ar mērķi uzlabot reģionu konkurētspēju. (..) Tādējādi centienus ar palīdzību no ārpuses izlīdzināt dažādu teritoriju attīstības rādītājus ir aizstājusi teritoriju konkurētspējas veicināšana, balstoties uz katras vietas īpašajām priekšrocībām un neizmantoto potenciālu. (..) Jaunā reģionālā politika ir orientēta ne tikai uz mazāk attīstītajiem reģioniem, bet uz visu valsts teritoriju, katrai teritorijai piedāvājot tās specifiskajai situācijai nepieciešamos instrumentus,» raksta A. Grantiņa.

A. Grantiņas veidotajā salīdzinošajā tabulā starp veco un jauno reģionālās attīstības plānošanas pieeju uzskatāmi redzamas nosprausto mērķu atšķirības — ja vecajā pieejā primārais mērķis bijis «valsts ekonomiskās attīstības līdzsvarošana, kompensējot reģionālās atšķirības», tad jaunajā pieejā — «reģionālās attīstības rezultātu uzlabošana». Atliek secināt, ka Latvijas reģionālās politikas plānotāji aizkavējušies pārdesmit gadu senā pagātnē. Saskaņā ar jauno pieeju, būtu jāizvirza konkrēti skaitliskie mērķi reģionu (turklāt ne vien atpaliekošo, bet visu — tai skaitā Rīgas/Pierīgas) IKP, produktivitātes, investīciju un citu svarīgāko rādītāju uzlabošanai saskaņā ar katra reģiona potenciālu un iespējām, nevis par mērķi jānosaka mākslīgu atšķirību mazināšanu starp Rīgu un pārējiem. Ja, katram reģionam optimāli attīstoties, atšķirības mazinātos — labi, ja ne (kā tas patlaban notiek Lietuvā, kur Viļņa, attīstoties straujāk par pārējiem reģioniem, velk uz priekšu visu valsti) — arī labi. Galvenais, lai visur notiktu pēc iespējas straujāka attīstība un nabadzīgākajos reģionos dzīves kvalitāte sasniegtu tādu standartu, kas ļautu minimizēt zem nabadzības riska robežas dzīvojošo iedzīvotāju skaitu, kā arī, ja ne apturēt, tad vismaz palēnināt šo reģionu depopulāciju. To iespējams panākt ar attīstības politiku, kas ietver konkrētus reģionu ekonomikas specializācijas instrumentus un precīzi mērķētas investīcijas, nevis mākslīgi uzspiestu atšķirību mazināšanu un pārdali, priekšroku un lielāku atbalstu sniedzot «reģioniem ar augstākām reģionālās attīstības atšķirībām, diferencējot atbalstu atbilstoši IKP līmenim», kā rakstīts Reģionālās politikas pamatnostādnēs. 

Laika gaitā, sasniedzot augstāku kopējo ekonomiskās attīstības līmeni, reģionālās atšķirības, visticamāk, sāktu izlīdzināties pašas no sevis. Pamatu šādam secinājumam sniedz citu valstu pieredze, kur vērojama iezīme, ka reģionālā vienlīdzība vairāk iezīmējas augsti attīstītās (nereti arī — sociāldemokrātiskās) ekonomikās, kamēr valstīs, kur vēl tikai notiek straujāka attīstība, tās uz priekšu velk tieši lielāko urbāno centru stūrētie kaujas rati. No ekonomiskā viedokļa straujākas attīstības posmā ir vērts vairāk ieguldīt tur, kur investīcijas var nest potenciāli lielāku atdevi un labumu valstij kopumā. 

Jāņem vērā, ka patlaban arī Latvijas pašas turīgākās pašvaldības ES mērogā īsti nav pat vidusslānis (Rīgas IKP uz iedzīvotāju 2022. gadā bija tikai 83,6% no ES vidējā, Mārupes novada 2021. gadā — 92,6%), un pat Latvijas griezumā — jau pamatnostādnēs minētie Rīgas plānošanas reģiona IKP uz iedzīvotāju 135% no valsts vidējā ir salīdzinoši neliels «virssvars» (ja ņem atsevišķi Rīgu un aktuālākos pieejamos datus (2022), tad šis virssvars ir nedaudz lielāks — ap 146%). Līdz ar to šajā ziņā īsti nestrādā analoģija ar ienākumu izlīdzināšanu sabiedrībā, kur progresīvie nodokļi parasti tiek piemēroti ienākumiem, kas ir būtiski virs vidējiem (ekonomisti parasti neiesaka ar progresivitāti sākt pluinīt vidusslāni).

Kad aste luncina suni

Visa iepriekšminētā kontekstā rodas jautājums, vai Latvijas reģionālā politika nenonāk pretrunā ar Latvijas ekonomiskās attīstības politiku (tiesa, ir jautājums, vai tā mūsu valstī vispār ir pienācīgi formulēta?). Vai reģionālās izlīdzināšanas mērķi un atbalsta instrumenti, tā kā tie ir definēti patlaban, nebremzē Latvijas ekonomikas izaugsmi, veicinot neefektīvākus ieguldījumus nomalēs un nepietiekami lolojot (vai faktiski ignorējot un daļēji pat ieslogot būros) tās «vistas, kas spēj dēt zelta olas»?

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) Bilancei nesniedza detalizētu reģionālās politikas pieejas pamatojumu, vien norādot, ka tā esot «veidota, vadoties no augstāka līmeņa dokumenta — Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam», kā arī atzīstot, ka «vairāki no mērķiem un plānotajiem izaugsmes rādītājiem nav sasniegti gan Covid–19 pandēmijas, gan šobrīd ārējo ģeopolitisko apstākļu ietekmes dēļ.» Tāpat VARAM norāda, ka administratīvi teritoriālās reformas izveidotais valsts iedalījums paredz katrai pašvaldībai nacionālās vai reģionālās nozīmes attīstības centra statusu, kas nozīmē «attīstības perspektīvai koncentrēties ne vien uz 9 nacionālās nozīmes attīstības centriem, bet arī visiem reģionālās nozīmes attīstības centriem.» Citiem vārdiem, ierobežotu resursu apstākļos prioritāte ir viss, tātad — nekas.

VARAM pieminētajā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam apdzīvotie centri ir gluži loģiski sadalīti pēc to ietekmes mēroga, iedalot starptautiskas (Rīga), nacionālas (8 pārējās valstspilsētas, izņemot Ogri) un reģionālas nozīmes attīstības centros (mazpilsētas), taču nav noteikts, ko šim statusam būtu jānozīmē reģionālās politikas plānošanā. Stratēģija atzīst, ka «Rīgas attīstība ir nozīmīga visas Latvijas izaugsmei» un nacionālās nozīmes centriem «ir jāprofilējas par ekonomiskās izaugsmes un zināšanu radīšanas centriem, ekonomiskās attīstības dzinējspēkiem», taču nav pateikts, ka Rīgas un nacionālās nozīmes centru attīstība tāpēc būtu prioritāra (toties ir pieminēta «nelabvēlīgo atšķirību mazināšana»). Kopumā stratēģija reģionālās politikas griezumā atgādina tādu «Visu visiem!» vēlējumu paleti, kur katrs reģionālās politikas plānotājs var izlasīt to, ko pats vēlas.

Arī Ekonomikas ministrija (EM) aizstāv esošo reģionālo politiku, un pat vēl noteiktāk nekā VARAM. Lai arī atzīst, ka «desmit Latvijas valstspilsētas ir būtisks reģionālās un valsts kopējās attīstības pamats», kā arī tieši tur ir «lielākā eksportējošo uzņēmumu, kvalificēta darbaspēka un dažādu pakalpojumu koncentrācija», tomēr neuzskata, ka tās būtu pelnījušas kādu īpašu, atsevišķu attīstības stratēģiju vai unikālu atbalstu (izņemot vienīgi jau pastāvošo sadarbību ar valstspilsētām investīciju piesaistes jautājumu risināšanā). Uz jautājumu, kāpēc EM nesen publiskotajā informatīvajā ziņojumā «Par Latvijas ekonomikas attīstību» uzsvērta tikai «līdzsvarota reģionālā attīstība», bet valstspilsētas nav pat pieminētas, EM pārstāvis atbild: «Līdzsvarota reģionālā attīstība pamatā ietver arī Latvijas valstspilsētu, kā arī citu reģionālo centru — pilsētu un tām pieguļošo novadu attīstību.» Turklāt tieši «reģionu sabalansēta izaugsme» esot «viens no ekonomikas attīstības virzītājiem.» Tāpēc EM, izstrādājot jauno atbalsta programmu jaunu darba vietu radīšanai eksportējošos uzņēmumos, kā arī, finansējot «lielus un mērogojamus investīciju projektus», ir «paredzējusi, ka atbalsts prioritāri tiks piešķirts komersantiem no Latvijas plānošanas reģioniem ar zemāko IKP.» Tātad, piešķirot atbalstu, svarīgākais kritērijs būs nevis paša atbalstāmā uzņēmuma eksporta izaugsmes potenciāls vai augsta pievienotā vērtība, investīciju projekta paredzamā atdeve, bet gan… reģions, kur uzņēmums atrodas. Jāsecina, ka ekonomikas politika Latvijā iet reģionālās izlīdzināšanas (sociālās) politikas pavadā. 

1 EM, VARAM, LLPA un LPS atbildes uz raksta autora uzdotajiem jautājumiem pilnā apjomā var lasīt šī raksta publikācijā portālā BilancePLZ

EM nav plāna vai jebkādu atsevišķu pārdomu arī par Rīgas attīstības stimulēšanu. «Neapšaubāmi, ka Rīgas attīstība sniedz konkurētspējas priekšrocības starptautiskā līmenī, vienlaikus Latvijas reģionu potenciāls vēl nav izmantots,» (it kā Rīgas potenciāls būtu izmantots!) — tā ministrija pēc būtības atbild uz jautājumu par to, vai nepieciešams fokusēt pūles uz galvaspilsētas izaugsmi, kura pamatīgi atpaliek no kaimiņvalstu galvaspilsētām Viļņas un Tallinas.1

Valdību ekonomiskās politikas plānotājiem vajadzētu fokusēties tieši uz pilsētu attīstību, iesaka OECD. «Nacionālajām valdībām ekonomikas plānošanā kā galvenajam enkuram vajadzētu būt pilsētu attīstības politikai, jo urbanizācija un ekonomiskā izaugsme ir cieši saistītas. Pilsētas ir atbildīgas par lielāko daļu ekonomiskās izaugsmes un darbavietu radīšanu gandrīz visās valstīs. To ekonomiskā performance spēlē izšķirošu lomu nacionālās ekonomikas panākumos,» norāda OECD pētījumā «Āfrikas urbanizācijas dinamika 2022».

Ko domā pašvaldības?

Reģionālās politikas plānošanā «pamatā būtu jāvadās pēc valsts kopējās ekonomikas attīstības politikas, kas sevī ietvertu visu ministriju un pašvaldību sadarbību un vienotu izpratni par veicamajiem darbiem, resursiem un mērķi, uz ko tiecas. Patlaban katra ministrija realizē savus plānus, nereti pašvaldības par to neinformējot. Efektivitāti nevar mērīt, tikai reorganizējot savas nozares procesus, jo katra rīcība var radīt daudz lielākus zaudējumus citai nozarei vai cilvēku labbūtībai. Lielās pilsētas ir Latvijas nacionālās nozīmes attīstības centri, tāpēc tām ir nepieciešama sava projektu apguves politika, nekonkurējot ar mazākām pašvaldībām. Resursi ir jāiegulda efektīvi — pēc to potenciālās spējas dot labāko rezultātu. Svarīgi ir parūpēties par visas Latvijas teritorijas attīstību, izprotot katra reģiona nozīmīgumu un sociālekonomisko atdevi,» pauž Normunds Audzišs, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) vadītājs.

Normunds Audzišs,Latvijas Lielo pilsētu asociācijas vadītājs
Normunds Audzišs,
Latvijas Lielo pilsētu asociācijas vadītājs
Foto: © Paula Čurkste / LETA

Viņš arī norāda, ka «Rīgai atbalsts ir jāsniedz daudz lielāks, jo tā konkurē ar blakus valstu galvaspilsētām. Noņemot no Rīgas un sadalot daudzos mazos gabaliņos, kopējais ieguvums būs niecīgs. Mums nav jāskatās, kā kādam noņemt un pārdalīt, bet jāmācās radīt un vairot kapitālu uz vietas. Rīgu nekādā veidā nestimulē vēl vairāk ražot, jo tā vai tā daļu atņems.»

Tāpat LLPA uzskata, ka būtu jāmaina esošais nodokļu sadales mehānisms par labu pašvaldībām. «Pašvaldībās saražotais iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) ir pilnībā jāatstāj pašvaldību rīcībā — tas stimulēs pilsētu attīstību un tādā veidā radīs daudz pievilcīgākus dzīves apstākļus iedzīvotājiem, veicinot ekonomisko izaugsmi. Finanšu izlīdzināšanas fonds neveicina novadu attīstību, bet ļauj nenomirt. Visi iedzīvotāji dzīvo pašvaldībās un maksā visus nodokļus — kāpēc gan nenoteikt procentu daļu no valstī iekasētajiem kopējiem nodokļiem, kas pienāktos pašvaldībai? Kādreiz bija noteikti 19,6%. Pie šī cipara būtu jāatgriežas,» raksta N. Audzišs. 

Gints Kaminskis, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētājs, mazāk uzsver lielo urbāno centru lomu, pārvirzot fokusu uz ekonomikas resursiem kā darbaspēks un uzņēmēji, kas varot arī neatrasties tieši valstspilsētās. «Latvijā galvenais ekonomikas attīstības faktors ir prasmīgs darbaspēks. Valstspilsētā reģistrēto uzņēmumu un iestāžu produktivitāte ir atkarīga gan no šīs pašvaldības iedzīvotājiem, gan no darbiniekiem, kas dzīvo un strādā (reģistrācija nenozīmē, ka filiāļu vai iestāžu telpas atrodas tai pašā pašvaldībā) citās pašvaldībās. (..) Ekonomikas dzinējspēki ir uzņēmēji (kas prot nopelnīt) un darbinieki (kas prot nopelnīt). Kā vieni, tā otri dzīvo kaut kur netālu no valstspilsētām, bet ne obligāti tajās. Valstspilsētas ir attīstības centri, taču attīstības faktori var atrasties arī ārpus tām. Nav iemesla domāt, ka nevajag radīt pievilcīgus apstākļus galvenajiem attīstības faktoriem,» uzskata G. Kaminskis.

Gints Kaminskis,Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs
Gints Kaminskis,
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs
Foto no Latvijas Pašvaldību savienības arhīva

Arī LPS vadītājs izvirza domu par pašvaldību finansēšanas reformu, kā primāro instrumentu gan minot nevis nodokļu pārdales, bet gan atbildības sadalījuma maiņu, valstij uzņemoties vairāk tai piekrītošo funkciju, bet vienlaikus arī samazinot centralizēto kontroli pār pašvaldību atbildībā esošajām funkcijām. J. Kaminskis norāda uz faktoru, kas ir atsevišķas diskusijas vērts temats — pašvaldību autonomiju un tām piešķirto funkciju apjomu. LPS priekšsēdis apgalvo, ka centrālās valdības atbalsts pašvaldībām būtībā ir tikai tām uzlikto pienākumu izpildes finansējums (atņemtu nodokļu ieņēmumu vietā), nevis kāda papildus palīdzība, kas stimulētu ekonomisko attīstību. «Ja nebūtu pārmērīgas finanšu centralizācijas tendences, tad pašvaldības nevajadzētu stimulēt — tās darbotos pašas ar saviem ieņēmumiem savu funkciju pildīšanā. Stimulēšana, kas izpaužas kā mērķdotācijas vai citi atbalsta pasākumi, izriet no vēlmes centralizēti kontrolēt, no neuzticības vietējo iedzīvotāju prasmei ievēlēt godprātīgus politiķus. Fiskālā decentralizācija 90. gados notika tikai daļēji, valsts saglabāja kapitālo ieguldījumu politiku savās rokās, kā arī iejaucās izglītības un veselības aprūpes finansēšanā (izņemot pašvaldībām nodokļu ieņēmumus, ko sāka pārdalīt caur valsts budžetu). Līdz ar to stimulēšana ir neizbēgama, taču tai dažādās pakāpēs un dažādos veidos jāattiecas uz pilnīgi visām pašvaldībām, nevis tikai uz valstspilsētām un novadiem ar valstspilsētām,» skaidro G. Kaminskis.

Tāpat atšķirīga ir G. Kaminska perspektīva uz Rīgas attīstību — arī šeit finanses nebūtu problēma, ja tiktu samazināts pilsētas pienākumu slogs. «Valsts atbalsts tieši Rīgai nebūtu vajadzīgs, ja nevaldītu tiesiskais nihilisms un valsts pildītu savus pienākumus. Rīga ilgstoši (brīvprātīgās iniciatīvas veidā) pilda valsts pienākumus. Piemēram, investīcijas ceļiem un ielām būtu jāfinansē no valsts budžeta, pašvaldība drīkst kaut ko darīt papildus. Tiltus pāri Daugavai būtu lielā mērā jāfinansē valstij, nevis tikai no pašvaldības budžeta, jo šāda finanšu ietilpīga infrastruktūra ir valstiski stratēģisks objekts, kas nodrošina mobilitāti. (..) Esam rosinājuši izvērtēt iespēju Rīgai kā galvaspilsētai noteikt atsevišķas dotācijas izveidošanu ārpus pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas.»

Savukārt reģionālā politika G. Kaminska skatījumā nekad nav bijusi valsts prioritāte, tās daļa budžetā vienmēr bijusi niecīga, un reģionālā politika esot vairāk vērtējama kā deklaratīva, nevis materiāla. «Valsts reģionālā politika nedaudz palīdz lielākajām pilsētām (brīvās ekonomiskās zonas, atsevišķas ES fondu programmas). Palīdzība reģioniem un pilsētām ir saistīta ar kopējām problēmām, šī palīdzība ir maza.» LPS vadītājs norāda, ka reģionu izlīdzināšana nav ekonomiskās, bet gan sociālās politikas mērķis. «Katrā reģionā un katrā valstspilsētā ir tādas īpatnējās priekšrocības, ko vajag attīstīt. Tieši vienlīdzības pārvērtējums, kas izpaužas vienādos nosacījumos visā valstī, ir kļuvis par galveno bremzējošo spēku. Attīstot katru reģionu, atšķirības mazināsies.» 

Ekonomista skatpunkts

Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas bankas ekonomists
Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas bankas ekonomists
Foto: Aivars Liepiņš

Latvijas ekonomikas attīstības politikā nedrīkst ignorēt Rīgas reģionu, uzskata Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists — viens no retajiem, kurš padziļināti pēta ar pilsētu un reģionālo attīstību saistītus jautājumus. «Ja neattīstīsim Rīgu un Pierīgas reģionu, kur dzīvo puse no Latvijas iedzīvotājiem un kas veido divas trešdaļas no Latvijas ekonomikas, tad būs ļoti grūti attīstīt Latvijas ekonomiku kopumā,» pārliecināts O. Krasnopjorovs. 

Jautājums par to, kur varētu būt augstāka iespējamā investīciju atdeve — lielākajās pilsētās vai ārpus tām — gan neesot tik viennozīmīgi atbildams. «Loģisks un zinātniski pamatojams ir uzskats par valsts attīstības smaguma punktu veidošanos ap lielākajām pilsētām, taču pastāv arī citi argumenti, kas pamato, ka tieši Latvija ir tas unikālais gadījums, kad jāattīsta visi reģioni, visas pašvaldības, ņemot vērā arī ģeopolitisko situāciju. Taisnība būs gan vieniem, gan otriem. Taču skaidrs, ka lielās pilsētas nedrīkst atstāt novārtā. Ja kādam šķiet, ka tur jau tāpat ir salīdzinoši lielas investīcijas, tad man ir ieteikums — aprēķināt investīcijas uz vienu iedzīvotāju. Tad pavērsies pavisam cita aina,» secina O. Krasnopjorovs. 

Ekonomistam ir redzējums arī uz reģionālo izlīdzināšanas politiku. «Nav loģiski, ka atņemam naudu tām pašvaldībām, kurās iedzīvotāji vēlas dzīvot un kur attīstās uzņēmējdarbība, un ieguldām to tajās pašvaldībās, no kurām cilvēki brauc projām. Cilvēki tur nevēlas dzīvot, bet mēs tur ieguldām, jo mums, lūk, vajag, lai IKP uz vienu iedzīvotāju sadalītos vienmērīgāk. Protams, kaut kādai naudas pārdalei starp pašvaldībām ir jābūt, tā tas notiek visās ES valstīs. Taču, ja jautājums ir, vai tas veicina ekonomisko izaugsmi, tad atbilde — visticamāk, nē. Iznāk tā — jo sliktāk pašvaldībai veicas, jo vairāk naudas tā saņem no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Līdz ar to daļai no pašvaldībām zūd motivācija attīstīties. Tas ir tāpat kā ar sociālajiem pabalstiem — tiem jābūt tik lieliem, lai indivīdu uzturētu pie dzīvības, bet ne tik lieliem, ka šim indivīdam zūd motivācija jebko darīt. Ir pašvaldības, kuru budžeta struktūrā ieņēmumi no pašvaldību izlīdzināšanas fonda un centrālās valdības veido pat pusi no visiem ieņēmumiem. Šī situācija turpinās jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, un neviens neprognozē, ka tā varētu mainīties.» 

Vērtējot spēkā esošos normatīvos reģionālās un ekonomiskās plānošanas dokumentus, jāsecina, ka arī tie aizkavējušies tikpat tālā pagātnē. Mūsdienu atziņas par reģionālās ekonomikas attīstībai izšķiroši svarīgajiem faktoriem — ne vien lielo centru izaugsmes stimulēšanu, bet arī diviem lielajiem «S» — SPECIALIZĀCIJAI (kas īpaši svarīgi mazāku pilsētu un reģionu gadījumā) un SADARBĪBAI (starp lielākajām pilsētām) — šajos dokumentos vai nu neparādās vispār, vai arī šķiet iemestas tikai formalitātes pēc. Pat ja dažas aprakstītās idejas, piemēram, specializācijas veicināšanas jomā, ir interesantas, politikas rezultatīvie mērķi ir un paliek tie paši iepriekšējie, donkihotiskie un sevi nepierādījušie — reģionālo atšķirību mazināšana. Cik ilgi turpināsim kāpt uz veciem grābekļiem, noraugoties, kā kaimiņvalstu pilsētu sekmīgā izaugsme aizrauj Lietuvu un Igauniju arvien tālāk no mums?

Pielikums

Ekonomikas ministrijas atbildes 

  1. Kāda EM skatījumā ir Latvijas lielo attīstības centru (9 valstspilsētas) loma Latvijas kopējā ekonomikas attīstībā un vai tā būtu kādā veidā papildus jāstimulē, jāatbalsta, ņemot vērā, ka urbānie centri gan pēc teorijas, gan prakses ir galvenie ekonomikas dzinējspēki visur un ieguldījumi tajos veicina daudz atrāku un efektīvāku atdevi? 

Desmit Latvijas valstspilsētas (Rīga, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Valmiera un Ventspils) ir būtisks reģionālās un valsts kopumā attīstības pamats. To apliecina tas, ka vairāk kā 50% no visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīvo valstspilsētās, turklāt aptuveni 70% no radītā Latvijas iekšzemes kopprodukta ir attiecināma tieši uz Latvijas valstpilsētām.  

Tādējādi secināms, ka valstspilsētas ir Latvijai nozīmīgi ekonomiskie centri, kur notiek biznesa darbība un tirdzniecība, attīstās rūpniecība, veidojas zināšanas (universitātes, augstskolas, profesionālās izglītības iestādes), kas paver iespējas arī inovāciju un tehnoloģiju attīstībai. 

Vērtējams, ka valstspilsētas ir arī centrāli pakalpojumu sniegšanas punkti, nodrošinot piekļuvi vispārējai izglītībai, loģistikas mezgliem, kā arī veselības, kultūras un citiem pakalpojumiem. Visbeidzot, lielās pilsētas ir arī svarīgi tūrisma centri. 

Ekonomikas ministrija ir partneris valstspilsētu attīstībai – gan uzņēmējdarbības vides pilnveidošanas, gan investīciju piesaistes, gan inovāciju atbalsta jomā, kā arī ēku energoefektivitātes un mājokļu pieejamības jomā. 

Ekonomikas ministrija 2024.gada 30.aprīļa apstiprinātajā Informatīvajā ziņojumā par Latvijas ekonomikas attīstību kā vienu no rīcības virzieniem ir noteikusi reģionāli sabalansētu izaugsmi, kas sevī ietver labi apmaksātas darba vietas t.sk. reģionos, globāli konkurētspējīgus uzņēmumus, reģionālo centru savienojamību, pieejamus un kvalitatīvus  publiskos pakalpojumus.  

Ekonomikas ministrija, domājot par valsts, t.sk. valstspilsētu attīstību, turpmāko gadu laikā ir paredzējusi mērķtiecīgas valsts investīcijas tautsaimniecībā, kas dos būtisku ieguldījumu Latvijas ekonomikā, tādējādi veicinot Latvijas tautsaimniecības izaugsmi un eksporta apjoma palielināšanu. Kopumā dažādu atbalstu veidā ir pieejami 1,6 miljardi EUR, lai veicinātu produktivitāti, samazinātu nevienlīdzību, uzlabotu energoefektivitāti, digitalizētu, palielinātu eksporta spējas un paaugstinātu konkurētspēju. Tajā pašā laikā mēs apņēmušies veikt virkni pasākumu, lai stimulētu uzņēmējdarbību, atbalstītu esošās uzņēmējdarbības nozares un veicinātu ilgtspējīgu attīstību. Tā šogad ir paredzēti 30 miljoni EUR, kas tiks novirzīti industriālo teritoriju izveidei, jaunu darba vietu ar augstu pievienoto vērtību radīšanai, augstas pievienotās vērtības investīciju piesaistīšanai. 

Latvijas valstspilsētu attīstībā izšķiroša loma ir investīciju piesaistei. Valstspilsētas, attīstot savas stiprās puses, var sniegt būtisku ieguldījumu kopējā Latvijas tautsaimniecības attīstībā. 

Ekonomikas ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) strādā ar valstspilsētām, lai sniegtu atbalstu to investīciju piesaistes izaicinājumu risināšanai. Papildus LIAA ir paplašinājis reģionālo pārstāvniecību1 sniegto pakalpojumu klāstu (iepriekš tikai biznesa inkubācijas pakalpojumi un kopstrāde), aptverot visas 10 valstspilsētas, kā arī vēl 10 citas pilsētas. Kopumā LIAA pakalpojumu portfelī ietilpst aptuveni 70 dažādus pakalpojumu uzņēmējiem, tostarp atbalsts dažādu iniciatīvu īstenošanai – investīciju piesaistei, eksportam un inovāciju attīstībai. 

  1. Vai pašreizējā reģionālās attīstības politika (kurā mērķis ar konkrētiem atskaites rādītājiem ir samazināt reģionu atšķirības) nenonāk pretrunā ar šo ekonomikas teoriju un praksi, kad faktiski uzsvars būtu jāliek uz potenciāli spējīgāko centru izaugsmi, nevis par prioritāti jānosaka resursu izlietošana tur, kur tas visas valsts ekonomikai dod mazāk? 

Reģionu sabalansēta izaugsme ir viens no ekonomikas attīstības virzītājiem. Pašreizējā reģionālās attīstības politikā ir daudz izaicinājumu pašvaldībām un reģioniem svarīgu jautājumu risināšanā, piemēram, pašvaldībām jākļūst daudz aktīvākām ekonomiskās vides uzlabošanas jomā un nepieciešamo pasākumu īstenošanā. Ir nepieciešams finansiāli motivēt pašvaldības jaunajām darba vietām un iedzīvotāju skaita pieaugumam.  

Pēc aktuālajiem Centrālas statistikas pārvaldes datiem, salīdzinot statistiskos reģionus pēc to produktivitātes jeb IKP uz vienu iedzīvotāju. Vislielākais IKP uz vienu iedzīvotāju ir Rīgā (28,9 tūkst. eiro), bet vismazākais – Latgales reģionā (8,8 tūkst. eiro). Tādejādi produktivitāte Rīgā ir 3,3 reizes lielāka nekā Latgalē.2 Vērtējot esošo situāciju Austrumu pierobežas reģionā ir: 

  • straujāks iedzīvotāju skaita samazinājums: vidēji Latvijā -7%; Latgalē -17,3%; 
  • zemāks IKP uz vienu iedzīvotāju: vidēji Latvijā 17 710 euro; Latgalē 8 833 euro; 
  • zemāks ienākumu līmenis: vidēji Latvijā 1 537 euro; Latgalē 1 083 euro ; 
  • augstāks bezdarba līmenis: vidēji Latvijā 6,8%; Latgalē 10,3% (CSP dati). 

Reģionālās attīstības izlīdzināšanai ir pieejami dažādi atbalsta rīki – piemēram SEZ, atbalsta programmas ar attiecīgām intensitātēm. 

Vēsturiski Latgales reģionā ekonomiskā aktivitāte, kā arī pakalpojumu pieejamība un sasniedzamība ir ievērojami zemākā nekā pārējā Latvijas reģionā.  Lai mazinātu šo reģionālo plaisu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbībā ar nozaru ministrijām šobrīd izstrādā Rīcības plānu Latvijas Austrumu pierobežas ekonomiskajai izaugsmei un drošības stiprināšanai 2025.–2027. gadam, kas citu starpā ekonomiskas veicināšanai paredz virkni pasākumus, kā piemēram, Ekonomikas ministrija paredz izveidot papildus četras jaunas Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības Latvijas Austrumu reģionā, tāpat Ekonomikas ministrija, izstrādājot jauno atbalsta programmu jaunu darba vietu radīšanai eksportējošos uzņēmumos, ir paredzējusi, ka atbalsts prioritāti tiks piešķirts komersantiem no Latvijas plānošanas reģioniem   ar zemāko IKP. Tāpat, lai nodrošinātu finanšu pieejamību lieliem un mērogojamiem investīciju projektiem, un veicinātu arvien vairāk darba vietas arī Latvijas reģionos, Ekonomikas ministrija paredz turpināt investīciju fonda atbalstu, paredzot, ka atbalsts prioritāti tiks piešķirts komersantiem no Latvijas plānošanas reģioniem  ar zemāko IKP.  

Neskatoties uz CSP datiem, ir svarīgi apzināt katra reģiona konkurētspējas priekšrocības, kas dotu būtisku pienesumu kopējai ģeogrāfiski līdzsvarotai ekonomikas izaugsmei un sabalansētai reģionu attīstībai. 

  1. Kāda ir EM pozīcija pret atbalstu tieši Rīgai? Vai tam jābūt procentuāli mazākam nekā, piemēram, Latgalei, jo Rīga jau tāpat “bagāta” (Latvijas kontekstā), vai tieši pretēji – maksimāli jāizmanto Rīgas lielākais potenciāls, arī domājot par starptautisko konkurētspēju, kur Rīga patlaban jau smagi atpaliek pat no Viļņas un Tallinas? 

Ekonomikas ministrijas prioritāte ir stiprināt visu Latvijas tautsaimniecības attīstību, nodrošinot, to, ka nākamo desmit gadu laikā dubultojas ekonomikas apjoms un līdz 2035. gadam panākot Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) apjomu 83 miljardu EUR apmērā.

Neapšaubāmi, ka Rīgas attīstība sniedz konkurētspējas priekšrocības starptautiskā līmenī, vienlaikus Latvijas reģionu potenciāls vēl nav izmantots. Šobrīd, plānojot reģionālo attīstību, ir jādomā, kā attīstīt tādu infrastruktūras attīstību un sadarbības tīklu izveidi, veidot pamatu aktīvām pievienotās vērtības ķēdēm, lai maksimāli efektīvi nodrošinātu reģionālo kapacitāšu izmantošanu.

Šeit vēl būtiski pieminēt Ministru kabineta š.g. 2. aprīlī apstiprināto 60 pasākumu rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā (plašāk: Informatīvais ziņojums par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā). Pasākumu plāns administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā ietver aptuveni 60 pasākumus tādās jomās kā sabiedrības līdzdalība nekustamā īpašuma attīstīšanas procesos, līdzdalības efektīva un jēgpilna īstenošana; kompetento institūciju viedokļu un noteikumu saņemšana nekustamā īpašuma attīstīšanas procesos; tehnisko noteikumu saņemšana būvniecības ieceres īstenošanā; vienota procesa ieviešana, sākot no būvniecības uzsākšanas līdz būves ierakstīšanai zemesgrāmatā, ietekmes uz vidi novērtēšanas (IVN) procesa pilnveidošana, nodalot ekspertu slēdzienu no politiskā lēmuma; VARAM kompetence teritorijas attīstības plānošanas procesā; jauna Teritorijas plānojuma noteikumu piemērošana uz iepriekš uzsāktajiem nekustamā īpašuma attīstīšanas procesiem; detālplānojuma spēkā esamības aspekti; nacionālo interešu objektu īstenošanas regulējums; sakaru tīklu sakārtošanas jautājumi; priekšlikumi IVN procesa kvalitātes uzlabošanai; priekšlikumi būvniecības procesa pilnveidojumiem; atmežošana un koku ciršanas atļaujas saņemšana; īpašuma tiesību aspekti. Plānā ietverti kompleksi pasākumi, kas primāri vērsti uz vienota un konsekventa procesa ieviešanu, kurā katrs nākamais posms ir iepriekšējā posma loģisks turpinājums. Tāpat plāns ietver arī pasākumus vietējā līmeņa teritorijas attīstības plānošanas, zemes ierīcības, būvniecības procesa, kadastrālās uzmērīšanas, ietekmes uz vidi novērtējuma un atmežošanas uzlabošanai. Šo pasākumu īstenošana būtiski atvieglos un saīsinās procesu nekustamā īpašuma attīstīšanai, jo īpaši Rīgā.

  1. Arī nesen publiskotajā EM informatīvajā dokumentā (https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/3ee763e4-6022-41f5-a3d9-3055fdf261cb) pieminēta tikai “līdzsvarota reģionālā attīstība”, bet ne akcents uz lielo pilsētu izaugsmes stimulēšanu. Kāpēc tā? Un kad plānots izstrādāt visaptverošu ekonomikas attīstības plānu Latvijai? 

Līdzsvarota reģionālā attīstība pamatā ietver arī Latvijas valstspilsētu, kā arī citu reģionālo centru – pilsētu un tām pieguļošo novadu attīstību. Ekonomikas ministrijas virzītais un Ministru kabineta 2024.gada 30.aprīļa apstiprinātais Informatīvais ziņojums par Latvijas ekonomikas attīstību nosaka ekonomikas attīstības virzienus un prioritātes turpmākajiem gadiem. Par ekonomikas attīstības galveno sasniedzamo rezultātu ir noteikts nākamo desmit gadu laikā dubultot ekonomikas apjomu, līdz 2035. gadam panākot IKP apjomu 83 miljardu EUR apmērā. To plānots sasniegt, ievērojami kāpinot Latvijas uzņēmumu produktivitāti – no 60% no ES vidējā rādītāja 2023. gadā līdz ES vidējam līmenim 2035. gadā. Ekonomikas ministrijai ir būtiski stiprināt visu tautsaimniecību, nodrošinot iekšzemes kopprodukta pieaugumu 4-5 % apmērā ik gadu, panākot eksportā balstītas tautsaimniecības attīstību.  

Šobrīd sadarbībā ar nozaru ministrijām un sociālajiem partneriem Ekonomikas ministrijā notiek prioritāri virzāmu papildus pasākumu definēšana, ko būtu prioritāri jāintegrē Valdības rīcības plānā. 

Kā jau ir norādīts informatīvajā ziņojumā par Latvijas ekonomikas attīstību, Latvijas lielākie eksportējošie uzņēmumi darbojas visā Latvijā, bet to lielākā koncentrācija ir tieši lielākajās Latvijas pilsētās, kur ir pieejams kvalificēts darbaspēks un dažādi pakalpojumi. Mērogojot jeb paplašinot esošos veiksmes stāstus, veiksmīgākos uzņēmumus, kā arī spēcīgos biznesa virzienus, tiks panākta lielāka ieguldījumu atdeve un straujāka ekonomikas attīstība visā Latvijas teritorijā.

VARAM atbildes

Jautājumi:
 
1) Kāda EM skatījumā ir Latvijas lielo attīstības centru (9 valstspilsētas) loma Latvijas kopējā ekonomikas attīstībā un vai tā būtu kādā veidā papildus jāstimulē, jāatbalsta, ņemot vērā, ka urbānie centri gan pēc teorijas, gan prakses ir galvenie ekonomikas dzinējspēki visur un ieguldījumi tajos veicina daudz atrāku un efektīvāku atdevi?
 
2) Vai pašreizējā reģionālās attīstības politika, kurā mērķis ar konkrētiem atskaites rādītājiem ir samazināt reģionu atšķirības (kas faktiski pat nozīmē, ka šī mērķa piepildīšanai pietiktu arī ar recesiju Rīgā un Pierīgā), un kura par prioritāti izvirza atpalikušo/mazāk apdzīvoto reģionu attīstību (diferencējot atbalstu pēc IKP atpalicības) faktiski nenonāk pretrunā ar šo ekonomikas teoriju un praksi, kad faktiski uzsvars būtu jāliek uz potenciāli spējīgāko centru izaugsmi, nevis par prioritāti jānosaka resursu izlietošana tur, kur tas visas valsts ekonomikai kopumā var dot krietni mazāk? 
 
3) Mazo pilsētu/reģionu attīstībā svarīga ir specializācija, bet reģionālās attīstības pamatnostādnes, šķiet, pamatā runā par “inovācijām”, nešķirojot tās pēc reģionālās specifikas un īpatnībām. Vai “mazo attīstībā” galvenais uzsvars nebūtu jāliek tieši uz specializāciju, katras vietas stipro pušu attīstīšanu, bet prioritātes kopējā atbalsta apmērā – lielajiem attīstības centriem? Kāpēc jā vai nē? 
 
4) Vēl pētnieki runā par pilsētu tīkliem un sadarbību, kas spētu radīt ekonomiskas sinerģijas un straujāku attīstību visiem. Kā reģionālajā politikā paredzēta šādas sadarbības attīstības veicināšana, kādi pasākumi plānoti un kādi jau realizēti? Kā viens piemērs – kad Pierīgas reģionā tiks ieviesta vienota sabiedriskā transporta biļete (kas paredzēta vadlīnījās)?
 
5) Vai īstermiņā svarīgāk nav stimulēt iespējami jaudīgāko attīstību, un tikai pēc tam – ilgtermiņā -, kad lielie centri ir sasnieguši patiešām spēcīgas pozīcijas un augstu labklājību, var sākt domāt par spēcīgāku pārdali par labu mazajiem un atpalikušajiem reģioniem (jo tad tam arī būtu vairāk resursu)? 
 
6) Kāda ir EM pozīcija pret atbalstu tieši Rīgai? Vai tam tiešām jābūt procentuāli mazākam nekā, piemēram, Latgalei (kā to šobrīd paredz vadlīnijas), jo Rīga jau tāpat “bagāta” (Latvijas kontekstā), vai tieši pretēji – maksimāli jāizmanto Rīgas lielākais potenciāls, arī domājot par starptautisko konkurētspēju, kur Rīga patlaban jau smagi atpaliek pat no Viļņas un Tallinas? Kā to var panākt, ja Rīgai atbalstu piešķir mazāku, jo “jāizlīdzina reģionālās atšķirības”? 
 

Labdien!

Paldies par uzdotajiem jautājumiem. Jāsaka, ka tie ir ļoti plaši un apjomīgi. Kopumā valsts reģionālā politika ir veidota vadoties no augstāka līmeņa dokumenta – Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas. Tas ir hierarhiski augstākais ilgtermiņa attīstības plānošanas dokuments Latvijā. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izstrādi nodrošina Ministru kabinets, un to apstiprina Saeima. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija nosaka valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes un telpiskās attīstības perspektīvu.

Šī gada rudenī plānojam sākt darbu pie Reģionālās politikas pamatnostādņu starpposma novērtējuma, kas jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetā līdz 2025.gada jūlijam. Jau šobrīd varam teikt ka vairāki no mērķiem un plānotajiem izaugsmes rādītājiem nav sasniegti gan Covid 19 pandēmijas gan šobrīd ārējo ģeopolitisko apstākļu ietekmes dēļ. Tāpat jāsaka arī, ka vairāki no principiem reģionālajā politikā nav tikuši īstenoti visu ministriju politikās – piem.teritoriālā pieeja atbalsta sniegšanā kā pieeja pielietots VARAM un Kultūras ministrijas ES fondu aktivitātēs.

Savukārt atsevišķas citas politikas veidotāja šo pieeju dažiem no atbalsta instrumentiem uzsākušas pielietot tikai šajā gadā.

Runājot par attīstības centriem jāpiemin administratīvi teritoriālā reforma, kurā par vienu no būtiskiem kritērijiem tika noteikts tāds teritoriālais valsts iedalījums kur katrai izveidotajai pašvaldībai būtu nacionālās vai reģionālās nozīmes attīstības centrs, kas nozīmē attīstības perspektīvai koncentrēties ne vien uz 9 nacionālās nozīmes attīstības centriem, bet arī visiem reģionālās nozīmes attīstības centriem.

Labprāt detalizētāk par visiem jūsu uzdotajiem jautājumiem aprunātos augusta otrajā pusē, jo šobrīd reģionālās attīstības jomā ministrija aktīvi kopā ar IZM strādā ar skolu tīkla nodrošinājuma investīciju programmu un Austrumu pierobežas attīstības plānu.  

LLPA atbildes

Jautājumi:

1) Kāda LLPA skatījumā ir Latvijas lielo attīstības centru (9 valstspilsētas) loma Latvijas kopējā ekonomikas attīstībā un vai tā būtu nopietni papildus jāstimulē, jāatbalsta, ņemot vērā, ka urbānie centri gan pēc teorijas, gan prakses ir galvenie ekonomikas dzinējspēki visur un ieguldījumi tajos veicina daudz atrāku un efektīvāku atdevi?
 
2) Kā vērtējat pašreizējo valsts reģionālās attīstības politiku – cik tā palīdz vai nepalīdz 1) Latvijas lielāko pilsētu 2) valsts kopējai ekonomikas attīstībai? Vai reģionālajai politikai būtu jābūt saskaņotai ar valsts kopējo ekonomikas attīstības politiku, vai jāfokusējas tikai uz reģionu atšķirību izlīdzināšanu? Vai pašreizējā reģionālās attīstības politika (kurā mērķis ar konkrētiem atskaites rādītājiem ir samazināt reģionu atšķirības) nenonāk pretrunā ar ekonomikas teoriju un praksi, kad faktiski uzsvars būtu jāliek uz potenciāli spējīgāko centru izaugsmi, nevis par prioritāti jānosaka resursu izlietošana tur, kur tas visas valsts ekonomikai dod mazāk? 
 
3) Kāda ir LLPA pozīcija pret atbalstu tieši Rīgai? Vai tam jābūt procentuāli mazākam nekā, piemēram, Latgalei, jo Rīga jau tāpat “bagāta” (Latvijas kontekstā), vai tieši pretēji – maksimāli jāizmanto Rīgas lielākais potenciāls, arī domājot par starptautisko konkurētspēju, kur Rīga patlaban jau smagi atpaliek pat no Viļņas un Tallinas?
 
4) Cik pareizi darbojas pašreizējā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda sistēma?
 
5) Kas patlaban ir citi galvenie izaicinājumi Latvijas lielo pilsētu attīstībā?
 

LLPA asociācijā, kā biedri, darbojās 10 valstspilsētas. Valstspilsētu loma Latvijas sociālekonomiskajā attīstībā ir ļoti būtiska. Lielās pilsētas saražo vairāk kā 70% IKP un tajās dzīvo ap 50% Latvijas iedzīvotāju. Lielās pilsētas ir, samērā, vienmērīgi izvietojušās visā Latvijas teritorijā un, tādejādi, veicina visas valsts attīstību. Lielajām pilsētām ir pieejams lielāks apjoms nepieciešamo biznesa attīstības resursu, kas ļauj veiksmīgi realizēt uzņēmējdarbību un piesaistīt investīcijas. Pašvaldībām liela vērība ir jāvelta uzņēmējdarbības veicināšanai.  Saskaņā ar Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna 3.1. reformu un investīciju virziena “Reģionālā politika”    3.1.1.3.i. investīciju  “Investīcijas uzņēmējdarbības publiskajā infrastruktūrā industriālo parku un teritoriju attīstīšanai reģionos” notiek finansējuma 80 milj. EUR apmērā apguve nacionālas nozīmes industriālo parku un teritoriju infrastruktūras attīstībai un investoru piesaistei Latvijas reģionos ārpus Rīgas plānošanas reģiona.

Ņemot vērā Industriālo parku programmas sagaidāmo pienesumu tautsaimniecības transformācijā uz inovācijām balstītas ekonomikas attīstībā, stimulējot ne tikai saimniecisko aktivitāti reģionos un jaunu darba vietu izveidi, bet arī veicinot aktivitātes, kas paredz ieguldījumus uzņēmumu produktivitātes kāpināšanā, tādējādi veicinot kopējo sabiedrības labklājību un blakus esošās teritorijas attīstību.

Pamatā, būtu jāvadās pēc valsts kopējās ekonomikas attīstības politikas, kas sevī ietvertu visu ministriju un pašvaldību sadarbību un vienotu izpratni par veicamajiem darbiem, resursiem un mērķi uz ko tiecās. Patreiz katra ministrija realizē savus plānus, daudzkārt, pašvaldības par to neinformējot. Efektivitāti nevar mērīt, tikai reorganizējot savas nozares procesus, jo katra rīcība var radīt daudz lielākus zaudējumus citai nozarei vai cilvēku labbūtībai. Lielās pilsētas ir Latvijas nacionālās nozīmes attīstības centri, tāpēc tām ir nepieciešama sava projektu apguves politika nekonkurējot ar mazākām pašvaldībām. Resursi ir jāiegulda efektīvi pēc to potenciālās spējas dot labāko rezultātu. Svarīgi ir parūpēties par visas Latvijas teritorijas attīstību, izprotot katra reģiona nozīmīgumu un sociālekonomisko atdevi.

Rīgai atbalsts ir jāsniedz daudz lielāks, jo tā konkurē ar blakus valstu galvaspilsētām. Noņemot no Rīgas un sadalot daudzos maziņos gabaliņos, kopējais ieguvums būs niecīgs. Mums nav jāskatās, kā kādam noņemt un pārdalīt, bet jāmācās radīt un vairot kapitālu uz vietas. Rīgu nekādā veidā nestimulē vēl vairāk ražot, jo tā vai tā daļu atņems. Pašvaldībās saražotais IIN ir pilnībā jāatstāj pašvaldību rīcībā, kas stimulēs pilsētu attīstību un tādā veidā radīs daudz pievilcīgākus dzīves apstākļus iedzīvotājiem, kas veicinās ekonomisko izaugsmi.

Finanšu izlīdzināšanas fonds neveicina novadu attīstību, bet ļauj nenomirt. Visi iedzīvotāji dzīvo pašvaldībās un maksā visus nodokļus, tad kāpēc nenoteikt procentu daļu no valstī iekasētajiem kopējiem nodokļiem, kas pienāktos pašvaldībai. Kādreiz bija noteikti 19,6%. Pie šī cipara būtu jāatgriežas.

Lielākie izaicinājumi ir drošība, izglītība, veselība, energoefektivitāte, zaļais kurss, mobilitāte, pilsētvide, ceļi, nākotnes tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, inovācijas un zinātne utt.  Pats svarīgākais ir cilvēkkapitāls. Mums jābūt atbildīgiem par savas valsts iedzīvotājiem, lai katrs atrastu sev vēlamu dzīves vidi un darbu, ko vēlas darīt un radīt.

Valstiski ir noteikts katras pašvaldības aizņemšanās slieksnis. Bez aizņemšanās iespējām attīstība, projektu realizācija ir neiespējama. Saskaņojot ar Finanšu ministriju būtu jāatļauj jebkāda veida aizņēmumu formas, galvenais, lai ir lētāki pieejamie finanšu resursi, mazāka birokrātija un droša nauda.  

Sadarbības starp pilsētām notiek dažādos veidos, gan kopēju mācību organizēšanā, gan pieredzes braucienu organizēšanā, gan piedaloties Eiropas atbalsta projektos. Protams, šis virziens ir ļoti svarīgs un šī iespēja ir izmantota nepilnīgi. Patreiz mēs strādājam pie Lielo pilsētu attīstības pasākumiem, kur skatāmies, kā efektīvāk izlietot līdzekļus dažādu vienotu iepirkumu organizēšanas.  

LPS atbildes

LPS ir biedrība, biedri ir tikai publisko tiesību juridiskās personas – pašvaldības. Pašvaldībās ir pārstāvēts plašāks politiskais spektrs, nekā Saeimā. Pēc 2021.gada reformas pašvaldībās ir pārstāvētas vienīgi politiskās partijas. Šīm partijām ir atšķirīgi uzskati, tai skaitā tiek atbalstītas dažādas sociālās un ekonomiskās teorijas. Partijām ir jādomā par vienotu pozīciju jomā – pašvaldības.

Pašvaldību asociācija nevar nostāties kādas vienas ideoloģijas pusē, tā jau 33 gadus pārstāv, nodrošina, sekmē  kopējo, kas veicinātu labāku pašvaldības kompetenču izpildi, balstoties uz daudzveidības cienīšanu un Eiropas pašvaldību kopējām atziņām, kas noformulētas Eiropas vietējo pašvaldību hartā (Latvija ratificēja 1996.gadā), kā arī kopējām pozīcijām kā Eiropas pašvaldību asociācijas dalībniece, kā arī pieņemot rezolūcijas LPS gan notikušajos , kongresos, regulārajām LPS Domes sēdēm un balstoties uz kopīgi pieņemtām vadlīnijām. Tai pat laikā nacionāla mēroga jautājumos pašvaldību vadītāju viedokļi var atšķirties.

LPS vadās no uzskata, ka spēcīgas autonomas pašvaldības ir stipras un ilgtspējīgas Latvijas pamats. 1990.gada 21.aprīlī pašvaldību deputāti uzdeva Augstākajai Padomei nekavējoši atjaunot Latvijas neatkarību. Arī šodien pilnvērtīga pašvaldību demokrātija ir LR ilgtspējīibas pamats. Tas nozīmē, ka būtiski ir veicināt attīstību visā Latvijas teritorijā. Ja tirgus spēki kādā periodā veicina pārmērīgu centralizāciju, tas ir tirgus fiasko (“politkorekti” tirgus nepilnība), ko publiskajai varai jālabo. Tirgus fiasko bieži izriet no valdības fiasko (iepriekšējās desmitgadēs pieņemti kļūdaini valdības lēmumi izraisījuši nesimetrisku informēšanu, neproporcionālu attīstību, neatbilstību sabiedrības cerībām).

Pašvaldība konkurē ar citām pašvaldībām, ar nozaru ministrijām, ar privāto sektoru par resursiem, darbaspēku, attīstības finansējumu. Pašvaldība sadarbojas ar visiem iepriekš minētajiem. Vietējā politika ir līdzsvara veidošana konkurējošā vidē.

Tādēļ atbildes uz sekojošajiem jautājumiem būs ekspertu viedoklis, kas balstās uz vadībzinātnes atziņām un LPS 33 gadu pieredzi dialogā ar valdību un sabiedrību.

1) Kāda LPS skatījumā ir Latvijas lielo attīstības centru (9 valstspilsētas) loma Latvijas kopējā ekonomikas attīstībā un vai tā būtu nopietni papildus jāstimulē, jāatbalsta, ņemot vērā, ka urbānie centri gan pēc teorijas, gan prakses ir galvenie ekonomikas dzinējspēki visur un ieguldījumi tajos veicina daudz atrāku un efektīvāku atdevi?

7 valstspilsētās ir un saglabāsies vietējā pašvaldība, 3 valstspilsētas ir teritoriālās vienības novada pašvaldībā. Valstspilsētas statusa piešķiršanas kritēriji nav iekļauti likumā. Šis statuss izriet no politiska lēmuma. Savulaik, nosakot Latvijas Ilgtspējīgas attīstības (ilgtermiņa) stratēģijā šo statusu, tika radīti atšķirīgi juridiskie noteikumi valstspilsētām (agrāk – republikas pilsētām) un citām pašvaldībām.

ES ietvaros ir īpaša pilsētu politika, tai skaitā daudzgadu budžetā bija jāparedz īpašas pilsētu attīstības programmas. Tas kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc arī Latvijā lielās pilsētas meklēja savu īpašo vietu. Otrs būtisks iemesls – katra valstspisēta aktīvi iesaistās svārstmigrācijā – no plašāka reģiona tā rada darbavietas un mācību vietas. Mobilitāte arvien pieaug.

Lielās pilsētas aizņem nelielu daļu Latvijas teritorijas, bet pienesums valsts ekonomikā neatsverami liels. Latvijā galvenais ekonomikas attīstības faktors ir prasmīgs darbaspēks. Valstspilsētā reģistrēto uzņēmumu un iestāžu produktivitāte ir atkarīga gan no šīs pašvaldības iedzīvotājiem, gan no darbiniekiem, kas dzīvo un strādā (reģistrācija nenozīmē, ka filiāļu vai iestāžu telpas atrodas tai pašā pašvaldībā) citās pašvaldībās.

Ja nebūtu pārmērīgas finanšu centralizācijas tendences, tad pašvaldības nevajadzētu stimulēt – tās darbotos pašas ar saviem ieņēmumiem savu funkciju pildīšanā. Stimulēšana, kas izpaužas kā mērķdotācijas, vai citi atbalsta pasākumi, izriet no vēlmes centralizēti kontrolēt, no neuzticības vietējo iedzīvotāju prasmei ievēlēt godprātīgus politiķus. Fiskālā decentralizācija 90-os gados notika tikai daļēji, valsts saglabāja kapitālo ieguldījumu politiku savās rokās, kā arī iejaucās izglītības un veselības aprūpes finansēšanā (izņemot pašvaldībām nodokļu ieņēmumus, ko sāka pārdalīt caur valsts budžetu). Līdz ar to stimulēšana ir neizbēgama, taču tai dažādās pakāpēc un dažādos veidos jāattiecas uz pilnīgi visām pašvaldībām, nevis tikai uz valstspilsētām un novadiem ar valstspilsētām.

Kas attiecas uz ekonomikas dzinējspēkiem – tie ir uzņēmēji (kas prot nopelnīt) un darbinieki (kas prot nopelnīt). Kā vieni, tā otri dzīvo kaut kur netālu no valstspilsētām, bet ne obligāti tajās. Valstspilsētas ir attīstības centri, taču attīstības faktori var atrasties arī ārpus tām. Nav iemesla domāt, ka nevajag radīt pievilcīgus apstākļus galvenajiem attīstības faktoriem.

2) Kā vērtējat pašreizējo valsts reģionālās attīstības politiku – cik tā palīdz vai nepalīdz 1) Latvijas lielāko pilsētu 2) valsts kopējai ekonomikas attīstībai? Vai reģionālajai politikai būtu jābūt saskaņotai ar valsts kopējo ekonomikas attīstības politiku, vai jāfokusējas tikai uz reģionu atšķirību izlīdzināšanu? Vai pašreizējā reģionālās attīstības politika (kurā mērķis ar konkrētiem atskaites rādītājiem ir samazināt reģionu atšķirības) nenonāk pretrunā ar ekonomikas teoriju un praksi, kad faktiski uzsvars būtu jāliek uz potenciāli spējīgāko centru izaugsmi, nevis par prioritāti jānosaka resursu izlietošana tur, kur tas visas valsts ekonomikai dod mazāk?

Vairāk nekā 30 gadus Latvija reģionālā politika nav bijusi valsts prioritāte, reģionālo atšķirību ziņā joprojām atrodamies pēdējā vietā Eiropas Savienībā.

Saskaņā ar vadībzinātni, politika var būt materiāla vai deklaratīva. Latvijā kopš 1992.gada reģionālā politika pamatā vērtējama kā deklaratīva. Situāciju reģionos var uzlabot ar nozares politiku, kas raksturīga ar vienlīdzīgu attieksmi pret visu teritoriju. Situāciju reģionos var uzlabot ar reģionālo politiku, kas raksturīga ar atšķirīgu attieksmi – katrā reģionā īstenojot atšķirīgus pasākumus. Reģionālās politikas elementi ir bijuši vienmēr, tomēr to daļa budžetā vienmēr bijusi niecīga. Valsts reģionālā politika nedaudz palīdz lielākajām pilsētām (brīvās ekonomiskās zonas, atsevišķas ES  fondu programmas). Kopumā palīdzība reģioniem un pilsētām ir saistīta ar kopējām problēmām, šī palīdzība ir maza.

Katrā reģionā atbalstot pēc iespējas dažādākus risinājumus, uzlabojot tādējādi starptautisko konkurētspēju. Izlīdzināšana ir sociālās, nevis ekonomiskas politikas mērķis. Katrā reģionā un katrā valstspilsētā ir tādas īpatnējās priekšrocības, ko vajag attīstīt. Tieši vienlīdzības pārvērtējums, kas izpaužas vienādos nosacījumos visā valstī ir kļuvis par galveno bremzējošo spēku. Attīstot katru reģionu, atšķirības mazināsies.

Katrai teritoriālajai kopienai ir tiesības uz attīstību. Katrai nozarei jāoptimizē savus attīstības pasākumus. Vajag mazāk plānot no centra un vairāk uzticēties pašvaldībām. Attīstības pasākumus būtiski jāpārskata saistībā ar karu Ukrainā. Latvijas ilgtermiņa un vidēja termiņa stratēģijas ir automātiski novecojušas, valsts vadīšana saskaņā ar iepriekš lemto ir neefektīva.

3) Kāda ir LPS pozīcija pret atbalstu tieši Rīgai? Vai tam jābūt procentuāli mazākam nekā, piemēram, Latgalei, jo Rīga jau tāpat “bagāta” (Latvijas kontekstā), vai tieši pretēji – maksimāli jāizmanto Rīgas lielākais potenciāls, arī domājot par starptautisko konkurētspēju, kur Rīga patlaban jau smagi atpaliek pat no Viļņas un Tallinas?

Valsts atbalsts tieši Rīgai nebūtu nepieciešams, ja nevaldītu tiesiskais nihilisms un valsts pildītu savus pienākumus. Rīga ilgstoši (brīvprātīgās iniciatīvas veidā) pilda valsts pienākumus. Piemēram, investīcijas ceļiem un ielām būtu jāfinansē no valsts budžeta, pašvaldība drīkst kaut ko darīt papildus. Tiltus pāri Daugavai būtu lielā mērā jāfinansē valstij, nevis tikai no pašvaldības budžeta, jo šāda finanšu ietilpīga infrastruktūra ir valstiski stratēģisks objekts, kas nodrošina mobilitāti. Tāda ir situācija daudzās jomās, kas būtiski ietekmē iespējas investēt ielu, transporta, infrastruktūras, apkaimju un citu vietējiem iedzīvotājiem, iebraucējiem pilsētā svarīgu jomu attīstībā.

Privātās investīcijas kavē ne vien pārmērīgs normatīvais regulējums, kas pagarina un sarežģī visus procesus. Kavē valsts politika, nepārvarama tieksme visu pārregulēt un daudzkāršot dažādu kontrolētāju skaitu. Daudz lielākā mērā to kavē citi no pašvaldības neatkarīgi pasākumi. Lielākā daļa no minētajiem faktoriem traucē gan Rīgai, gan reģioniem.

Esam rosinājuši izvērtēt iespēju Rīgai kā galvaspilsētai noteikt atsevišķas dotācijas izveidošanu ārpus pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas.

4) Cik pareizi darbojas pašreizējā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda sistēma?

Izlīdzināšanas sistēmu nevar skatīt nošķirti no kopējās finanšu sistēmas. Līdz 2019.gadam sistēma darbojās samērā pareizi, kaut arī tai bija daudzi trūkumi no Eiropas vietējo pašvaldību hartas skatu punkta.

Finanšu izlīdzināšana pirmām kārtām attiecas uz 22 autonomajām funkcijām, jo šīs funkcijas tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos (kā pedagogu algas) drīkst finansēt no mērķdotācijām. Visus pārējos pamatienākumus jāfinansē no pašu ieņēmumiem un dotācijas no izlīdzināšanas fonda. Pašvaldībai vismaz minimālā apjomā jāfinansē savas obligātās pamatfunkcijas no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) atskaitījumiem, no nekustamā īpašuma nodokļa un no valsts budžeta vispārējās (konkrētiem mērķiem neiezīmētas) dotācijas. Pašu ieņēmumi kopā ar izlīdzināšanas fondu vidēji veido apmēram pusi pašvaldību ieņēmumu. Otra puse ir mērķdotācijas un ieņēmumi no pašvaldības saimnieciskās darbības.

2019.gada nodokļu reforma bija valdības fiasko – tika sagrauts pamats pareizai pašvaldību finansēšanas sistēmai. Reaģējot uz uzņēmēju ierosinājumu samazināt darbaspēka nodokļus, tas tika darīts nepareizajā darbaspēka nodokļu daļā. Lai varētu maksāt mazākas algas darba vietās ar zemāku produktivitāti, tika palielināta IIN progresivitāte. Tas stimulēja lētāku darbavietu uzturēšanu (zemāku produktivitāti Latvijas ekonomikā), bet arī krasi samazināja pašvaldību pašu ieņēmumus teritorijās ar zemāku vidējo darba algu.

Rezultātā izveidojās destabilizējoša sistēma. Ja kādā teritorijā iedzīvotāji nopelna mazāk, viņiem tiek atņemta iespēja saņemt pašvaldības pamatpakalpojumus vismaz minimālā apmērā. Tas nav taisnīgi.

Pirmajos gados pēc reformas valdība daļēji pildīja solījumu palielināt valsts dotāciju izlīdzināšanai (lai kopējie pašu ieņēmumi ar dotāciju veidotu 19,6% no nodokļu ieņēmumiem). Taču Saeimas sastāvs un valdības nomainījās, solījumi ir aizmirsti. Papildus pret poašvaldībām vērstie pasākumi – līdzfinansējuma pārtraukšamna ES fondiem (piespiežot pašvaldības audzēt parādus) un atskaitījuma likmes samzināšana no IIN (no 80% uz 75% daļu pašvaldībām) ir pielikusi punktu. Ir izveidojusies dziļa finanšu krīze, izlīdzināšanas sistēma nav ne pareiza, ne taisnīga.

Vajadzīga ir valsts līdzdalības palielināšana pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Ja nemainīs sistēmas principus, tad valstij strauji jāpalielina vispārējā dotācija, lai risinātu radušos finanšu krīzi pašvaldībās.

Nav pieļaujama neviena normatīva akta pieņemšana, kas atstātu negatīvu fiskālo ietekmi uz pašvaldībām. Šādu lēmumu pieņemšanas gadījumā radītā ietekme jākompensē, kā tas jau šobrīd ir noteikts likumdošanā.

Arī OECD eksperti savā ziņojumā  Ekonomikas pārskatu par Latviju 2024 kā vienu no svarīgām rekomendācijām akcentējuši nepieciešamību Latvijas pašvaldībām nodrošināt pietiekamu, stabilu un prognozējamu finanšu ieņēmumu avotu.

 OECD eksperti konstatēja, ka daudzām Latvijas pašvaldībām trūkst pietiekamu nodokļu ieņēmumu avotu, lai finansētu savas autonomās funkcijas. Tās ir atbildīgas par plašu publisko pakalpojumu pieejamību, proti, izglītības, veselības un sociālajiem pakalpojumiem, kā arī infrastruktūras u.c. Eksperti secinājuši, ka valsts finansējums, kas nav paredzēts konkrētiem mērķiem, nav stabils un par tā apmēru katru gadu notiek sarunas, plānojot valsts budžetu. Šāda situācija rada nenoteiktību pašvaldību budžeta plānošanā un apgrūtina ilgtermiņa izdevumu saistību uzņemšanos, piemēram, attiecībā uz infrastruktūras projektiem.

Drošība iedzīvotājiem ir vajadzīga ne tikai nacionālā, bet arī katras pašvaldības līmenī, kam ir nepieciešams stabils finansējums vismaz vidējā termiņā. Gatavojoties krīzes situācijām katrai pašvaldībai nepieciešami ieguldījumi, tā ir katra iedzīvotāja drošība konkrētā teritorijā.

5) Kas patlaban ir citi galvenie izaicinājumi Latvijas lielo pilsētu attīstībā?

Pats galvenais ir saprast, ka pašvaldību kopējās problēmas ir risināmas visām pašvaldībām sadarbojoties. Nevar cerēt, ka centrālā valdība atrisinās pašvaldību problēmas. Būtu labi, ja valsts tiktu galā ar savām funkcijām un saviem izaicinājumiem, samazinātu iejaukšanos pašvaldību atbildības jautājumos. Galvenais izaicinājums ir kopīgs valstspilsētām un novadiem – atjaunot virzību uz finanšu un administratīvo decentralizāciju.

Nupat Saeima pieņēma svarīgu lēmumu – neapvienot 5 valstspilsētas ar tās aptverošo novadu. Tas nenozīmē, ka šīs pašvaldības vairs nav attīstības centri. Tas nozīmē, ka labāka simbioze veidojas, ja valstspilsētai ir savs budžets un aptverošajam novadam savs. Nav jāveido administratīvais centrs ar nomalēm, bet līdzsvarota attīstība centrā un apkārtējās teritorijās.

Taču tas nemazina sadarbības nozīmi. Tieši otrādi, vienojoties par patstāvību, jāpanāk efektīva sadarbība ar novadu (Rīgas gadījumā – novadiem) un nozaru ministrijām. Valstij jāsāk pildīt savas funkcijas arī valstspilsētu apkārtnē un pašās valstspilsētās. Valstij jāsamazina pašvaldību regulēšanu, bet jāveic savus pienākumus.

Rīgas gadījumā joprojām ir svarīga sadarbība visa metropoles reģiona apmēros. Bez Rīgas tiešās svārstmigrācijas zonā ir vēl trīs valstspilsētas.  Citus reģionus jāattīsta citādi un citu reģionu attīstībai jābūt papildinošai, nevis izslēdzošai.

Milzīgs izaicinājums ne vien valstspilsētām, bet visām pašvaldībām būs obligāti īstenojamie pasākumi zaļā kursa ieviešanai Latvijā. 

 

Projektu «Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomiku» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Vai Latvijas ekonomikai jābalstās uz lielo pilsētu attīstību?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2024

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada jūlija (511.) numurā.

Jums arī varētu interesēt…

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
 
Vai Latvijas ekonomikai jābalstās uz lielo pilsētu attīstību?
Ilustrācija: Aivars Siliņš

Žurnāla Bilance iepriekšējā analītisko rakstu sērijā par Latvijas ekonomikas vietu Baltijas valstu konkurencē kā viens no galvenajiem mūsu valsts atpalicības faktoriem iezīmējās tieši Rīgas vājākais sniegums galvaspilsētu konkurencē. Pasaules mērogā neskaitāmos pētījumos konstatēta lielāko pilsētu — urbāno attīstības centru — izšķirošā loma valsts, kā arī tās atsevišķo reģionu kopējā ekonomiskajā attīstībā.

Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomikuŠajā žurnāla numurā uzsākam jaunu publikāciju ciklu, kurā apkoposim datus un analizēsim, cik sekmīgi attīstās Latvijas ekonomikas motori — 10 lielākās pilsētas jeb valstspilsētas (termins, kas ieviests pēc 2021. gada administratīvi teritoriālās reformas un ietver Rīgu, Daugavpili, Liepāju, Jelgavu, Jūrmalu, Ventspili, Rēzekni, Ogri, Valmieru un Jēkabpili). Ievadrakstā pētām, kā centrālās valdības īstenotā reģionālā un ekonomiskā politika palīdz vai traucē šiem motoriem uzņemt pēc iespējas lielākus apgriezienus.

Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors
Ikars Kubliņš,
portāla BilancePLZ redaktors
Foto: Aivars Siliņš

Ekonomikas teorijā pilsētu priekšrocības pār mazāk apdzīvotiem reģioniem parasti tiek pamatotas ar «mērogu ekonomikas» argumentu. Proti, blīva resursu (darbaspēka, uzņēmumu, finanšu u.c.) koncentrācija ģeogrāfiski mazākā apvidū veicina augstāku saimniecības efektivitāti, jo tajā ir daudz lielāka preču daudzveidība, spēcīgāka konkurence, mazākas transporta izmaksas, vairāk preču pircēju. Tāpat šīs koncentrācijas rezultātā pilsētas kļūst par zināšanu apmaiņas, labāko prakšu pārneses, jaunu ideju un inovāciju dzimšanas un to komercializācijas vietām. «Visas šīs priekšrocības padara pilsētas par daudz produktīvākām nekā lauku reģioni. Neviena valsts nav sasniegusi ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi bez pilsētu izaugsmes. Pilsētas nodrošina neproporcionāli straujāku ekonomisko attīstību nekā lauku apvidi. Tās rada vairāk nekā 80% no globālā iekšzemes kopprodukta,» uzsvērts Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) publikācijā «Pilsētu ekonomiskā loma» (iedzīvotāju skaits urbānajos reģionos pasaulē ir ap 55%). 

Globālo pētījumu, rakstu, plānošanas dokumentu viens no universālajiem secinājumiem ir tas, ka urbanizācija pati par sevi vien negarantē ekonomikas izaugsmi, taču tā ir neatņemama ekonomiskās izaugsmes sastāvdaļa. Citiem vārdiem, ir iespējama situācija, kad arī ar augstas urbanizācijas klātbūtni ekonomika aizvien ir ne pārāk attīstīta, taču nav iespējama situācija, kad attīstīta ekonomika varētu pastāvēt bez urbanizācijas. 

Pat jaunāko zinātnisko teoriju aizstāvji, kas, balstoties uz pēdējo desmitgažu straujās pilsētu izaugsmes tendencēm jaunattīstības pasaulē, tiecas pārskatīt tradicionālo uzskatu par lielpilsētu devumu ekonomikā (kuras premisa — jo lielākas pilsētu aglomerācijas (pilsētkopas, kur lielā pilsēta un apkārtējās mazās pilsētas un lauku centri veido vienotu sistēmu), jo labāk ekonomikai), nenoliedz pilsētu lomu kopumā. Strīdi notiek vien par optimālo pilsētas izmēru — vai tiešām ekonomika vislabāk jūtas megapilsētās vai nosacīti «mazākās» pilsētās. Latvijas gadījumā gan šī diskusija nav aktuāla, jo pat Rīga ir pieskaitāma pilsētām, kuras šādos pētījumos tiek klasificētas pie «mazajām». 

Reģionālā nevienlīdzība Latvijā — vai tiešām tik unikāla?

Arī Latvijā dažādos plānošanas dokumentos tiek uzsvērts Rīgas un pārējo lielāko pilsētu īpatsvars valsts kopējā ekonomikā (kopumā 9 valstspilsētās tiek saražoti 68% no Latvijas IKP, kamēr to iedzīvotāju skaits ir 52,5% no Latvijas iedzīvotāju skaita), taču visai bieži — negatīvā kontekstā. Nereti šī Latvijas mēroga «lielpilsētu» ekonomiskā dominance (kas no ekonomikas teorijas viedokļa ir pavisam loģiska) tiek uztverta kā problēma, kurai būtu aktīvi meklējams risinājums.

Izplatīts apsvērums, ka Latvijā esot īpaši nelīdzsvarota reģionālā attīstība. Šāda pozīcija pausta arī Reģionālās politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, kur tā pamatota ar starptautisku organizāciju datiem. «Latvijā ir vienas no augstākajām reģionālās attīstības atšķirībām — starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk — OECD) valstīm tās ir trešās augstākās. Rīgas plānošanas reģionā iekšzemes kopprodukts (turpmāk — IKP) uz vienu iedzīvotāju 2016. gadā ir 17 213 eiro, kas ir 135% no vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju valstī (12 760 eiro).»

Dokumenta autori atsaucas uz OECD pārskatu «OECD Regions and Cities at a Glance 2018», lai gan tieši šajā pārskatā šādi fakti nav atrodami. Gluži pretēji — tajā 23. lappusē publicētā tabula «Reģionālās atšķirības pēc IKP uz iedzīvotāju» parāda, ka patiesībā Latvija reģionālo IKP atšķirību ziņā ir (vismaz tobrīd bija) starp desmit sabalansētākajām ekonomikām OECD valstu vidū. Tiesa, šeit gan jāņem vērā, cik lieli reģioni katrā gadījumā tiek izvēlēti salīdzināšanai, kas var radīt būtiskas statistikas atšķirības. Statistiku var piemērīt dažādos griezumos, un nav īsti skaidrs, kāpēc reģionālās politikas pamatnostādnēs izvēlēts atsaukties tikai uz vienu no tiem — reģionālās nevienlīdzības indeksu, salīdzinot 20% bagātākos ar 20% nabadzīgākajiem reģioniem, kur Latvija 2016. gadā patiešām bija trešā nevienlīdzīgākā OECD valstu saimē. 

Arī cits Latvijas reģionālās politikas pamatnostādnēs uzsvērtais fakts, ka «Rīgas plānošanas reģionā IKP uz vienu iedzīvotāju ir 2,6 reizes lielāks nekā Latgales reģionā» ne globālā, ne Eiropas Savienības (ES) mērogā nav nekas šokējošs vai īpašs. No jaunākajiem Eurostat datiem (par 2022. gadu) var minēt tādus piemērus kā Beļģija, kur atšķirība IKP uz iedzīvotāju (pārrēķinot pēc pirktspējas) starp bagātāko (Briseles) un nabadzīgāko (Namīras) reģionu ir 2,5 reizes, Čehiju, kur šī atšķirība starp Prāgas un Morāvijas–Silēzijas reģioniem sasniedz gandrīz 3 reizes, Itāliju (Dienvidtirole pret Kalabriju) — 2,8 reizes, Vāciju (Hamburga — Līneburga) — 2,4 reizes, pat egalitārajā Dānijā šī atšķirība ir 2,2 reizes. Tikai nedaudzās ES valstīs (piemēram, Nīderlandē, Spānijā, Austrijā, Zviedrijā, Somijā) atšķirība starp bagātāko un nabadzīgāko reģionu pakļūst zem 2 reižu robežas. 

Statistiku var aplūkot no vēl citas perspektīvas — reizēm tiek uzsvērts, ka Rīgā saražotais IKP ir neatbilstoši liels iepretim tās iedzīvotāju skaitam. Arī tā nav patiesība, ja salīdzina ar piemēriem citur. Rīga ar apmēram 33% Latvijas iedzīvotāju saražo 52% Latvijas IKP; Parīzes aglomerācijas (Ile–de–France) reģions ar 19% Francijas iedzīvotāju saražo 30,7% no Francijas IKP (proporcija — gandrīz identiska); Viļņa (apriņķis) ar 30% Lietuvas iedzīvotāju rada 53% Lietuvas IKP, līdzīgi arī Igaunijā, Čehijā, Polijā un daudzviet. Lai kā lūkotos, reģionālā nevienlīdzība, lai gan augsta (augstāka nekā dažās Skandināvijas un Rietumeiropas zemēs), Latvijā tomēr nav nekas īpaši ārkārtējs ne pasaules, ne ES kontekstā un ir salīdzināma ar situāciju daudzās citās, jo īpaši Centrālās un Austrumeiropas valstīs, kā arī valstīs, kur dominē kāda spēcīga metropole. 

Lielāko ES valstu (un Baltijas) un to bagātāko reģionu IKP uz 1 iedzīvotāju, eiro (izteikts pēc pirktspējas paritātes — pirktspējas standartos, 2021. gada dati)

Lielāko ES valstu (un Baltijas) un to bagātāko reģionu IKP uz 1 iedzīvotāju, eiro(izteikts pēc pirktspējas paritātes — pirktspējas standartos, 2021. gada dati)
Dati: Eurostat
Dažas atrunas: 
  1. Latvija un Igaunija tabulā iekrāsotas sarkanā krāsā, jo par tām nav oficiālu NUTS2 reģionu datu (visa valsts teritorija ir NUTS2 reģions). Tā vietā, pietuvinot reālajai situācijai citās valstīs, par Igauniju izmantoti NUTS3 reģionu dati (Pohja–Eesti jeb Tallinas reģions), bet par Latviju manuāli aprēķināti dati par Rīgas reģionu (Rīga + Pierīga), jo NUTS3 reģions 2021. gadā Latvijā bija tikai Rīga atsevišķi.
  2. Izmantoti 2021. gada dati, jo 2022. gada dati patlaban ir pieejami par visām pārējām ES valstīm, izņemot Latviju.
  3. Vairākās valstīs atpazīstamības labad oficiālie reģionu nosaukumi aizvietoti ar to galvaspilsētu nosaukumiem (piemēram, Noord–Holland — Amsterdama, Hovestaden — Kopenhāgena, Yugozapaden — Sofijas, utt.). Taču, ja galvaspilsētu ietverošais reģions ir pārāk plašs (kā, piemēram, Rietumslovēnija vai Dienvidīrija), atstāts tā oriģinālais nosaukums, neasociējot ar galvaspilsētu.
  4. Šajā statistikas griezumā Latvija parādās kā viena no reģionāli sabalansētākajām ES valstīm. Tiesa, te ir āķis — tas skaidrojams ar Rīgas reģiona lielo īpatsvaru visas valsts ekonomikā (kas paaugstina visas valsts vidējo). Taču šāds statistikas rādītājs izvēlēts tāpēc, ka tieši tas ir viens no tikai dažiem Reģionālās politikas pamatnostādnēs norādītajiem sasniedzamajiem rādītājiem (samazināt Rīgas reģiona IKP uz iedz. attiecību pret Latvijas vidējo no 135% uz 129%).

Reģionālā vienlīdzība vai maksimāla attīstība?

Par spīti šiem datiem, tieši uz skatījumu, ka attīstītāko reģionu (tātad pamatā — lielāko pilsētu un Pierīgas) īpatsvars valsts ekonomikā un to relatīvā labklājība ir nesamērīgi liela, balstīta Latvijas pašreizējā reģionālās attīstības politika. Reģionālās politikas pamatnostādnēs kā galvenais mērķis ir definēta atšķirību samazināšana starp attīstītāko un mazāk attīstītajiem reģioniem. Pieklājības pēc gan ir pieminēta arī «visu reģionu ekonomiskā potenciāla attīstība», taču par plānotāju patiesajām prioritātēm liecina tas, ka tieši IKP (kā arī darba algu un investīciju) atšķirību mazināšanai starp reģioniem ir definēti konkrēti sasniedzami skaitliskie mērķi. Noteikts, ka četru mazāk attīstīto plānošanas reģionu (Latgale, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale) vidējam IKP uz vienu iedzīvotāju līmenim pret augstāk attīstīto plānošanas reģionu (Rīgas) jāpalielinās no 47% (2016. gadā) līdz 55% 2027. gadā. Savukārt Rīgas plānošanas reģiona IKP uz vienu iedzīvotāju īpatsvaram pret valsts vidējo IKP rādītāju šajā laikposmā jāsamazinās no 135% līdz 129%, paredz pamatnostādnes. 

Šāda politikas mērķa formulēšana būtībā ir absurda. Faktiski tas nozīmē, ka, lai mērķis būtu sasniedzams, pārāk strauja Rīgas reģiona izaugsme nebūtu vēlama. Ja Rīga augtu pārāk strauji, tad (pat ar visu pārējos reģionos plānoto IKP papildu pieaugumu 1,65 miljardu eiro apmērā) reģionālās atšķirības nemazinātos un politika būtu izgāzusies. Tas parāda ačgārnu plānošanas pieeju. To lieliski ilustrē arī kādā pētījumā apkopotā informācija par reģionālās plānošanas tendencēm pasaulē. 

Andas Grantiņas (Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāte) maģistra darbā «Lielo pilsētu statusa loma valsts policentriskā attīstībā» (2012) norādīts, ka šāda tipa reģionālā plānošana attīstītajā pasaulē tika izmantota no piecdesmitajiem gadiem līdz astoņdesmito gadu beigām, taču pēc tam paradigma mainījusies. «Līdz pat 1990. gadu sākumam reģionālā politika attīstītajās valstīs pamatā tika īstenota ar mērķi līdzsvarot valsts ekonomisko attīstību, pēc būtības mazāk attīstītajiem reģioniem īslaicīgi kompensējot salīdzinoši neizdevīgāko atrašanās vietu.» Secinot, ka šāda politika nedarbojas, «tika meklēta jauna pieeja reģionālajai politikai, kas netiktu veidota centralizēti (top–down) un balstīta uz subsīdijām, lai mazinātu reģionālās atšķirības, bet gan tika veidota ar mērķi uzlabot reģionu konkurētspēju. (..) Tādējādi centienus ar palīdzību no ārpuses izlīdzināt dažādu teritoriju attīstības rādītājus ir aizstājusi teritoriju konkurētspējas veicināšana, balstoties uz katras vietas īpašajām priekšrocībām un neizmantoto potenciālu. (..) Jaunā reģionālā politika ir orientēta ne tikai uz mazāk attīstītajiem reģioniem, bet uz visu valsts teritoriju, katrai teritorijai piedāvājot tās specifiskajai situācijai nepieciešamos instrumentus,» raksta A. Grantiņa.

A. Grantiņas veidotajā salīdzinošajā tabulā starp veco un jauno reģionālās attīstības plānošanas pieeju uzskatāmi redzamas nosprausto mērķu atšķirības — ja vecajā pieejā primārais mērķis bijis «valsts ekonomiskās attīstības līdzsvarošana, kompensējot reģionālās atšķirības», tad jaunajā pieejā — «reģionālās attīstības rezultātu uzlabošana». Atliek secināt, ka Latvijas reģionālās politikas plānotāji aizkavējušies pārdesmit gadu senā pagātnē. Saskaņā ar jauno pieeju, būtu jāizvirza konkrēti skaitliskie mērķi reģionu (turklāt ne vien atpaliekošo, bet visu — tai skaitā Rīgas/Pierīgas) IKP, produktivitātes, investīciju un citu svarīgāko rādītāju uzlabošanai saskaņā ar katra reģiona potenciālu un iespējām, nevis par mērķi jānosaka mākslīgu atšķirību mazināšanu starp Rīgu un pārējiem. Ja, katram reģionam optimāli attīstoties, atšķirības mazinātos — labi, ja ne (kā tas patlaban notiek Lietuvā, kur Viļņa, attīstoties straujāk par pārējiem reģioniem, velk uz priekšu visu valsti) — arī labi. Galvenais, lai visur notiktu pēc iespējas straujāka attīstība un nabadzīgākajos reģionos dzīves kvalitāte sasniegtu tādu standartu, kas ļautu minimizēt zem nabadzības riska robežas dzīvojošo iedzīvotāju skaitu, kā arī, ja ne apturēt, tad vismaz palēnināt šo reģionu depopulāciju. To iespējams panākt ar attīstības politiku, kas ietver konkrētus reģionu ekonomikas specializācijas instrumentus un precīzi mērķētas investīcijas, nevis mākslīgi uzspiestu atšķirību mazināšanu un pārdali, priekšroku un lielāku atbalstu sniedzot «reģioniem ar augstākām reģionālās attīstības atšķirībām, diferencējot atbalstu atbilstoši IKP līmenim», kā rakstīts Reģionālās politikas pamatnostādnēs. 

Laika gaitā, sasniedzot augstāku kopējo ekonomiskās attīstības līmeni, reģionālās atšķirības, visticamāk, sāktu izlīdzināties pašas no sevis. Pamatu šādam secinājumam sniedz citu valstu pieredze, kur vērojama iezīme, ka reģionālā vienlīdzība vairāk iezīmējas augsti attīstītās (nereti arī — sociāldemokrātiskās) ekonomikās, kamēr valstīs, kur vēl tikai notiek straujāka attīstība, tās uz priekšu velk tieši lielāko urbāno centru stūrētie kaujas rati. No ekonomiskā viedokļa straujākas attīstības posmā ir vērts vairāk ieguldīt tur, kur investīcijas var nest potenciāli lielāku atdevi un labumu valstij kopumā. 

Jāņem vērā, ka patlaban arī Latvijas pašas turīgākās pašvaldības ES mērogā īsti nav pat vidusslānis (Rīgas IKP uz iedzīvotāju 2022. gadā bija tikai 83,6% no ES vidējā, Mārupes novada 2021. gadā — 92,6%), un pat Latvijas griezumā — jau pamatnostādnēs minētie Rīgas plānošanas reģiona IKP uz iedzīvotāju 135% no valsts vidējā ir salīdzinoši neliels «virssvars» (ja ņem atsevišķi Rīgu un aktuālākos pieejamos datus (2022), tad šis virssvars ir nedaudz lielāks — ap 146%). Līdz ar to šajā ziņā īsti nestrādā analoģija ar ienākumu izlīdzināšanu sabiedrībā, kur progresīvie nodokļi parasti tiek piemēroti ienākumiem, kas ir būtiski virs vidējiem (ekonomisti parasti neiesaka ar progresivitāti sākt pluinīt vidusslāni).

Kad aste luncina suni

Visa iepriekšminētā kontekstā rodas jautājums, vai Latvijas reģionālā politika nenonāk pretrunā ar Latvijas ekonomiskās attīstības politiku (tiesa, ir jautājums, vai tā mūsu valstī vispār ir pienācīgi formulēta?). Vai reģionālās izlīdzināšanas mērķi un atbalsta instrumenti, tā kā tie ir definēti patlaban, nebremzē Latvijas ekonomikas izaugsmi, veicinot neefektīvākus ieguldījumus nomalēs un nepietiekami lolojot (vai faktiski ignorējot un daļēji pat ieslogot būros) tās «vistas, kas spēj dēt zelta olas»?

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) Bilancei nesniedza detalizētu reģionālās politikas pieejas pamatojumu, vien norādot, ka tā esot «veidota, vadoties no augstāka līmeņa dokumenta — Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam», kā arī atzīstot, ka «vairāki no mērķiem un plānotajiem izaugsmes rādītājiem nav sasniegti gan Covid–19 pandēmijas, gan šobrīd ārējo ģeopolitisko apstākļu ietekmes dēļ.» Tāpat VARAM norāda, ka administratīvi teritoriālās reformas izveidotais valsts iedalījums paredz katrai pašvaldībai nacionālās vai reģionālās nozīmes attīstības centra statusu, kas nozīmē «attīstības perspektīvai koncentrēties ne vien uz 9 nacionālās nozīmes attīstības centriem, bet arī visiem reģionālās nozīmes attīstības centriem.» Citiem vārdiem, ierobežotu resursu apstākļos prioritāte ir viss, tātad — nekas.

VARAM pieminētajā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam apdzīvotie centri ir gluži loģiski sadalīti pēc to ietekmes mēroga, iedalot starptautiskas (Rīga), nacionālas (8 pārējās valstspilsētas, izņemot Ogri) un reģionālas nozīmes attīstības centros (mazpilsētas), taču nav noteikts, ko šim statusam būtu jānozīmē reģionālās politikas plānošanā. Stratēģija atzīst, ka «Rīgas attīstība ir nozīmīga visas Latvijas izaugsmei» un nacionālās nozīmes centriem «ir jāprofilējas par ekonomiskās izaugsmes un zināšanu radīšanas centriem, ekonomiskās attīstības dzinējspēkiem», taču nav pateikts, ka Rīgas un nacionālās nozīmes centru attīstība tāpēc būtu prioritāra (toties ir pieminēta «nelabvēlīgo atšķirību mazināšana»). Kopumā stratēģija reģionālās politikas griezumā atgādina tādu «Visu visiem!» vēlējumu paleti, kur katrs reģionālās politikas plānotājs var izlasīt to, ko pats vēlas.

Arī Ekonomikas ministrija (EM) aizstāv esošo reģionālo politiku, un pat vēl noteiktāk nekā VARAM. Lai arī atzīst, ka «desmit Latvijas valstspilsētas ir būtisks reģionālās un valsts kopējās attīstības pamats», kā arī tieši tur ir «lielākā eksportējošo uzņēmumu, kvalificēta darbaspēka un dažādu pakalpojumu koncentrācija», tomēr neuzskata, ka tās būtu pelnījušas kādu īpašu, atsevišķu attīstības stratēģiju vai unikālu atbalstu (izņemot vienīgi jau pastāvošo sadarbību ar valstspilsētām investīciju piesaistes jautājumu risināšanā). Uz jautājumu, kāpēc EM nesen publiskotajā informatīvajā ziņojumā «Par Latvijas ekonomikas attīstību» uzsvērta tikai «līdzsvarota reģionālā attīstība», bet valstspilsētas nav pat pieminētas, EM pārstāvis atbild: «Līdzsvarota reģionālā attīstība pamatā ietver arī Latvijas valstspilsētu, kā arī citu reģionālo centru — pilsētu un tām pieguļošo novadu attīstību.» Turklāt tieši «reģionu sabalansēta izaugsme» esot «viens no ekonomikas attīstības virzītājiem.» Tāpēc EM, izstrādājot jauno atbalsta programmu jaunu darba vietu radīšanai eksportējošos uzņēmumos, kā arī, finansējot «lielus un mērogojamus investīciju projektus», ir «paredzējusi, ka atbalsts prioritāri tiks piešķirts komersantiem no Latvijas plānošanas reģioniem ar zemāko IKP.» Tātad, piešķirot atbalstu, svarīgākais kritērijs būs nevis paša atbalstāmā uzņēmuma eksporta izaugsmes potenciāls vai augsta pievienotā vērtība, investīciju projekta paredzamā atdeve, bet gan... reģions, kur uzņēmums atrodas. Jāsecina, ka ekonomikas politika Latvijā iet reģionālās izlīdzināšanas (sociālās) politikas pavadā. 

1 EM, VARAM, LLPA un LPS atbildes uz raksta autora uzdotajiem jautājumiem pilnā apjomā var lasīt šī raksta publikācijā portālā BilancePLZ

EM nav plāna vai jebkādu atsevišķu pārdomu arī par Rīgas attīstības stimulēšanu. «Neapšaubāmi, ka Rīgas attīstība sniedz konkurētspējas priekšrocības starptautiskā līmenī, vienlaikus Latvijas reģionu potenciāls vēl nav izmantots,» (it kā Rīgas potenciāls būtu izmantots!) — tā ministrija pēc būtības atbild uz jautājumu par to, vai nepieciešams fokusēt pūles uz galvaspilsētas izaugsmi, kura pamatīgi atpaliek no kaimiņvalstu galvaspilsētām Viļņas un Tallinas.1

Valdību ekonomiskās politikas plānotājiem vajadzētu fokusēties tieši uz pilsētu attīstību, iesaka OECD. «Nacionālajām valdībām ekonomikas plānošanā kā galvenajam enkuram vajadzētu būt pilsētu attīstības politikai, jo urbanizācija un ekonomiskā izaugsme ir cieši saistītas. Pilsētas ir atbildīgas par lielāko daļu ekonomiskās izaugsmes un darbavietu radīšanu gandrīz visās valstīs. To ekonomiskā performance spēlē izšķirošu lomu nacionālās ekonomikas panākumos,» norāda OECD pētījumā «Āfrikas urbanizācijas dinamika 2022».

Ko domā pašvaldības?

Reģionālās politikas plānošanā «pamatā būtu jāvadās pēc valsts kopējās ekonomikas attīstības politikas, kas sevī ietvertu visu ministriju un pašvaldību sadarbību un vienotu izpratni par veicamajiem darbiem, resursiem un mērķi, uz ko tiecas. Patlaban katra ministrija realizē savus plānus, nereti pašvaldības par to neinformējot. Efektivitāti nevar mērīt, tikai reorganizējot savas nozares procesus, jo katra rīcība var radīt daudz lielākus zaudējumus citai nozarei vai cilvēku labbūtībai. Lielās pilsētas ir Latvijas nacionālās nozīmes attīstības centri, tāpēc tām ir nepieciešama sava projektu apguves politika, nekonkurējot ar mazākām pašvaldībām. Resursi ir jāiegulda efektīvi — pēc to potenciālās spējas dot labāko rezultātu. Svarīgi ir parūpēties par visas Latvijas teritorijas attīstību, izprotot katra reģiona nozīmīgumu un sociālekonomisko atdevi,» pauž Normunds Audzišs, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas (LLPA) vadītājs.

Normunds Audzišs,Latvijas Lielo pilsētu asociācijas vadītājs
Normunds Audzišs,
Latvijas Lielo pilsētu asociācijas vadītājs
Foto: © Paula Čurkste / LETA

Viņš arī norāda, ka «Rīgai atbalsts ir jāsniedz daudz lielāks, jo tā konkurē ar blakus valstu galvaspilsētām. Noņemot no Rīgas un sadalot daudzos mazos gabaliņos, kopējais ieguvums būs niecīgs. Mums nav jāskatās, kā kādam noņemt un pārdalīt, bet jāmācās radīt un vairot kapitālu uz vietas. Rīgu nekādā veidā nestimulē vēl vairāk ražot, jo tā vai tā daļu atņems.»

Tāpat LLPA uzskata, ka būtu jāmaina esošais nodokļu sadales mehānisms par labu pašvaldībām. «Pašvaldībās saražotais iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) ir pilnībā jāatstāj pašvaldību rīcībā — tas stimulēs pilsētu attīstību un tādā veidā radīs daudz pievilcīgākus dzīves apstākļus iedzīvotājiem, veicinot ekonomisko izaugsmi. Finanšu izlīdzināšanas fonds neveicina novadu attīstību, bet ļauj nenomirt. Visi iedzīvotāji dzīvo pašvaldībās un maksā visus nodokļus — kāpēc gan nenoteikt procentu daļu no valstī iekasētajiem kopējiem nodokļiem, kas pienāktos pašvaldībai? Kādreiz bija noteikti 19,6%. Pie šī cipara būtu jāatgriežas,» raksta N. Audzišs. 

Gints Kaminskis, Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdētājs, mazāk uzsver lielo urbāno centru lomu, pārvirzot fokusu uz ekonomikas resursiem kā darbaspēks un uzņēmēji, kas varot arī neatrasties tieši valstspilsētās. «Latvijā galvenais ekonomikas attīstības faktors ir prasmīgs darbaspēks. Valstspilsētā reģistrēto uzņēmumu un iestāžu produktivitāte ir atkarīga gan no šīs pašvaldības iedzīvotājiem, gan no darbiniekiem, kas dzīvo un strādā (reģistrācija nenozīmē, ka filiāļu vai iestāžu telpas atrodas tai pašā pašvaldībā) citās pašvaldībās. (..) Ekonomikas dzinējspēki ir uzņēmēji (kas prot nopelnīt) un darbinieki (kas prot nopelnīt). Kā vieni, tā otri dzīvo kaut kur netālu no valstspilsētām, bet ne obligāti tajās. Valstspilsētas ir attīstības centri, taču attīstības faktori var atrasties arī ārpus tām. Nav iemesla domāt, ka nevajag radīt pievilcīgus apstākļus galvenajiem attīstības faktoriem,» uzskata G. Kaminskis.

Gints Kaminskis,Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs
Gints Kaminskis,
Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs
Foto no Latvijas Pašvaldību savienības arhīva

Arī LPS vadītājs izvirza domu par pašvaldību finansēšanas reformu, kā primāro instrumentu gan minot nevis nodokļu pārdales, bet gan atbildības sadalījuma maiņu, valstij uzņemoties vairāk tai piekrītošo funkciju, bet vienlaikus arī samazinot centralizēto kontroli pār pašvaldību atbildībā esošajām funkcijām. J. Kaminskis norāda uz faktoru, kas ir atsevišķas diskusijas vērts temats — pašvaldību autonomiju un tām piešķirto funkciju apjomu. LPS priekšsēdis apgalvo, ka centrālās valdības atbalsts pašvaldībām būtībā ir tikai tām uzlikto pienākumu izpildes finansējums (atņemtu nodokļu ieņēmumu vietā), nevis kāda papildus palīdzība, kas stimulētu ekonomisko attīstību. «Ja nebūtu pārmērīgas finanšu centralizācijas tendences, tad pašvaldības nevajadzētu stimulēt — tās darbotos pašas ar saviem ieņēmumiem savu funkciju pildīšanā. Stimulēšana, kas izpaužas kā mērķdotācijas vai citi atbalsta pasākumi, izriet no vēlmes centralizēti kontrolēt, no neuzticības vietējo iedzīvotāju prasmei ievēlēt godprātīgus politiķus. Fiskālā decentralizācija 90. gados notika tikai daļēji, valsts saglabāja kapitālo ieguldījumu politiku savās rokās, kā arī iejaucās izglītības un veselības aprūpes finansēšanā (izņemot pašvaldībām nodokļu ieņēmumus, ko sāka pārdalīt caur valsts budžetu). Līdz ar to stimulēšana ir neizbēgama, taču tai dažādās pakāpēs un dažādos veidos jāattiecas uz pilnīgi visām pašvaldībām, nevis tikai uz valstspilsētām un novadiem ar valstspilsētām,» skaidro G. Kaminskis.

Tāpat atšķirīga ir G. Kaminska perspektīva uz Rīgas attīstību — arī šeit finanses nebūtu problēma, ja tiktu samazināts pilsētas pienākumu slogs. «Valsts atbalsts tieši Rīgai nebūtu vajadzīgs, ja nevaldītu tiesiskais nihilisms un valsts pildītu savus pienākumus. Rīga ilgstoši (brīvprātīgās iniciatīvas veidā) pilda valsts pienākumus. Piemēram, investīcijas ceļiem un ielām būtu jāfinansē no valsts budžeta, pašvaldība drīkst kaut ko darīt papildus. Tiltus pāri Daugavai būtu lielā mērā jāfinansē valstij, nevis tikai no pašvaldības budžeta, jo šāda finanšu ietilpīga infrastruktūra ir valstiski stratēģisks objekts, kas nodrošina mobilitāti. (..) Esam rosinājuši izvērtēt iespēju Rīgai kā galvaspilsētai noteikt atsevišķas dotācijas izveidošanu ārpus pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas.»

Savukārt reģionālā politika G. Kaminska skatījumā nekad nav bijusi valsts prioritāte, tās daļa budžetā vienmēr bijusi niecīga, un reģionālā politika esot vairāk vērtējama kā deklaratīva, nevis materiāla. «Valsts reģionālā politika nedaudz palīdz lielākajām pilsētām (brīvās ekonomiskās zonas, atsevišķas ES fondu programmas). Palīdzība reģioniem un pilsētām ir saistīta ar kopējām problēmām, šī palīdzība ir maza.» LPS vadītājs norāda, ka reģionu izlīdzināšana nav ekonomiskās, bet gan sociālās politikas mērķis. «Katrā reģionā un katrā valstspilsētā ir tādas īpatnējās priekšrocības, ko vajag attīstīt. Tieši vienlīdzības pārvērtējums, kas izpaužas vienādos nosacījumos visā valstī, ir kļuvis par galveno bremzējošo spēku. Attīstot katru reģionu, atšķirības mazināsies.» 

Ekonomista skatpunkts

Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas bankas ekonomists
Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas bankas ekonomists
Foto: Aivars Liepiņš

Latvijas ekonomikas attīstības politikā nedrīkst ignorēt Rīgas reģionu, uzskata Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists — viens no retajiem, kurš padziļināti pēta ar pilsētu un reģionālo attīstību saistītus jautājumus. «Ja neattīstīsim Rīgu un Pierīgas reģionu, kur dzīvo puse no Latvijas iedzīvotājiem un kas veido divas trešdaļas no Latvijas ekonomikas, tad būs ļoti grūti attīstīt Latvijas ekonomiku kopumā,» pārliecināts O. Krasnopjorovs. 

Jautājums par to, kur varētu būt augstāka iespējamā investīciju atdeve — lielākajās pilsētās vai ārpus tām — gan neesot tik viennozīmīgi atbildams. «Loģisks un zinātniski pamatojams ir uzskats par valsts attīstības smaguma punktu veidošanos ap lielākajām pilsētām, taču pastāv arī citi argumenti, kas pamato, ka tieši Latvija ir tas unikālais gadījums, kad jāattīsta visi reģioni, visas pašvaldības, ņemot vērā arī ģeopolitisko situāciju. Taisnība būs gan vieniem, gan otriem. Taču skaidrs, ka lielās pilsētas nedrīkst atstāt novārtā. Ja kādam šķiet, ka tur jau tāpat ir salīdzinoši lielas investīcijas, tad man ir ieteikums — aprēķināt investīcijas uz vienu iedzīvotāju. Tad pavērsies pavisam cita aina,» secina O. Krasnopjorovs. 

Ekonomistam ir redzējums arī uz reģionālo izlīdzināšanas politiku. «Nav loģiski, ka atņemam naudu tām pašvaldībām, kurās iedzīvotāji vēlas dzīvot un kur attīstās uzņēmējdarbība, un ieguldām to tajās pašvaldībās, no kurām cilvēki brauc projām. Cilvēki tur nevēlas dzīvot, bet mēs tur ieguldām, jo mums, lūk, vajag, lai IKP uz vienu iedzīvotāju sadalītos vienmērīgāk. Protams, kaut kādai naudas pārdalei starp pašvaldībām ir jābūt, tā tas notiek visās ES valstīs. Taču, ja jautājums ir, vai tas veicina ekonomisko izaugsmi, tad atbilde — visticamāk, nē. Iznāk tā — jo sliktāk pašvaldībai veicas, jo vairāk naudas tā saņem no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Līdz ar to daļai no pašvaldībām zūd motivācija attīstīties. Tas ir tāpat kā ar sociālajiem pabalstiem — tiem jābūt tik lieliem, lai indivīdu uzturētu pie dzīvības, bet ne tik lieliem, ka šim indivīdam zūd motivācija jebko darīt. Ir pašvaldības, kuru budžeta struktūrā ieņēmumi no pašvaldību izlīdzināšanas fonda un centrālās valdības veido pat pusi no visiem ieņēmumiem. Šī situācija turpinās jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, un neviens neprognozē, ka tā varētu mainīties.» 

Vērtējot spēkā esošos normatīvos reģionālās un ekonomiskās plānošanas dokumentus, jāsecina, ka arī tie aizkavējušies tikpat tālā pagātnē. Mūsdienu atziņas par reģionālās ekonomikas attīstībai izšķiroši svarīgajiem faktoriem — ne vien lielo centru izaugsmes stimulēšanu, bet arī diviem lielajiem «S» — SPECIALIZĀCIJAI (kas īpaši svarīgi mazāku pilsētu un reģionu gadījumā) un SADARBĪBAI (starp lielākajām pilsētām) — šajos dokumentos vai nu neparādās vispār, vai arī šķiet iemestas tikai formalitātes pēc. Pat ja dažas aprakstītās idejas, piemēram, specializācijas veicināšanas jomā, ir interesantas, politikas rezultatīvie mērķi ir un paliek tie paši iepriekšējie, donkihotiskie un sevi nepierādījušie — reģionālo atšķirību mazināšana. Cik ilgi turpināsim kāpt uz veciem grābekļiem, noraugoties, kā kaimiņvalstu pilsētu sekmīgā izaugsme aizrauj Lietuvu un Igauniju arvien tālāk no mums?

Pielikums

Ekonomikas ministrijas atbildes 

  1. Kāda EM skatījumā ir Latvijas lielo attīstības centru (9 valstspilsētas) loma Latvijas kopējā ekonomikas attīstībā un vai tā būtu kādā veidā papildus jāstimulē, jāatbalsta, ņemot vērā, ka urbānie centri gan pēc teorijas, gan prakses ir galvenie ekonomikas dzinējspēki visur un ieguldījumi tajos veicina daudz atrāku un efektīvāku atdevi? 

Desmit Latvijas valstspilsētas (Rīga, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Valmiera un Ventspils) ir būtisks reģionālās un valsts kopumā attīstības pamats. To apliecina tas, ka vairāk kā 50% no visiem Latvijas iedzīvotājiem dzīvo valstspilsētās, turklāt aptuveni 70% no radītā Latvijas iekšzemes kopprodukta ir attiecināma tieši uz Latvijas valstpilsētām.  

Tādējādi secināms, ka valstspilsētas ir Latvijai nozīmīgi ekonomiskie centri, kur notiek biznesa darbība un tirdzniecība, attīstās rūpniecība, veidojas zināšanas (universitātes, augstskolas, profesionālās izglītības iestādes), kas paver iespējas arī inovāciju un tehnoloģiju attīstībai. 

Vērtējams, ka valstspilsētas ir arī centrāli pakalpojumu sniegšanas punkti, nodrošinot piekļuvi vispārējai izglītībai, loģistikas mezgliem, kā arī veselības, kultūras un citiem pakalpojumiem. Visbeidzot, lielās pilsētas ir arī svarīgi tūrisma centri. 

Ekonomikas ministrija ir partneris valstspilsētu attīstībai – gan uzņēmējdarbības vides pilnveidošanas, gan investīciju piesaistes, gan inovāciju atbalsta jomā, kā arī ēku energoefektivitātes un mājokļu pieejamības jomā. 

Ekonomikas ministrija 2024.gada 30.aprīļa apstiprinātajā Informatīvajā ziņojumā par Latvijas ekonomikas attīstību kā vienu no rīcības virzieniem ir noteikusi reģionāli sabalansētu izaugsmi, kas sevī ietver labi apmaksātas darba vietas t.sk. reģionos, globāli konkurētspējīgus uzņēmumus, reģionālo centru savienojamību, pieejamus un kvalitatīvus  publiskos pakalpojumus.  

Ekonomikas ministrija, domājot par valsts, t.sk. valstspilsētu attīstību, turpmāko gadu laikā ir paredzējusi mērķtiecīgas valsts investīcijas tautsaimniecībā, kas dos būtisku ieguldījumu Latvijas ekonomikā, tādējādi veicinot Latvijas tautsaimniecības izaugsmi un eksporta apjoma palielināšanu. Kopumā dažādu atbalstu veidā ir pieejami 1,6 miljardi EUR, lai veicinātu produktivitāti, samazinātu nevienlīdzību, uzlabotu energoefektivitāti, digitalizētu, palielinātu eksporta spējas un paaugstinātu konkurētspēju. Tajā pašā laikā mēs apņēmušies veikt virkni pasākumu, lai stimulētu uzņēmējdarbību, atbalstītu esošās uzņēmējdarbības nozares un veicinātu ilgtspējīgu attīstību. Tā šogad ir paredzēti 30 miljoni EUR, kas tiks novirzīti industriālo teritoriju izveidei, jaunu darba vietu ar augstu pievienoto vērtību radīšanai, augstas pievienotās vērtības investīciju piesaistīšanai. 

Latvijas valstspilsētu attīstībā izšķiroša loma ir investīciju piesaistei. Valstspilsētas, attīstot savas stiprās puses, var sniegt būtisku ieguldījumu kopējā Latvijas tautsaimniecības attīstībā. 

Ekonomikas ministrija un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) strādā ar valstspilsētām, lai sniegtu atbalstu to investīciju piesaistes izaicinājumu risināšanai. Papildus LIAA ir paplašinājis reģionālo pārstāvniecību1 sniegto pakalpojumu klāstu (iepriekš tikai biznesa inkubācijas pakalpojumi un kopstrāde), aptverot visas 10 valstspilsētas, kā arī vēl 10 citas pilsētas. Kopumā LIAA pakalpojumu portfelī ietilpst aptuveni 70 dažādus pakalpojumu uzņēmējiem, tostarp atbalsts dažādu iniciatīvu īstenošanai – investīciju piesaistei, eksportam un inovāciju attīstībai. 

  1. Vai pašreizējā reģionālās attīstības politika (kurā mērķis ar konkrētiem atskaites rādītājiem ir samazināt reģionu atšķirības) nenonāk pretrunā ar šo ekonomikas teoriju un praksi, kad faktiski uzsvars būtu jāliek uz potenciāli spējīgāko centru izaugsmi, nevis par prioritāti jānosaka resursu izlietošana tur, kur tas visas valsts ekonomikai dod mazāk? 

Reģionu sabalansēta izaugsme ir viens no ekonomikas attīstības virzītājiem. Pašreizējā reģionālās attīstības politikā ir daudz izaicinājumu pašvaldībām un reģioniem svarīgu jautājumu risināšanā, piemēram, pašvaldībām jākļūst daudz aktīvākām ekonomiskās vides uzlabošanas jomā un nepieciešamo pasākumu īstenošanā. Ir nepieciešams finansiāli motivēt pašvaldības jaunajām darba vietām un iedzīvotāju skaita pieaugumam.  

Pēc aktuālajiem Centrālas statistikas pārvaldes datiem, salīdzinot statistiskos reģionus pēc to produktivitātes jeb IKP uz vienu iedzīvotāju. Vislielākais IKP uz vienu iedzīvotāju ir Rīgā (28,9 tūkst. eiro), bet vismazākais – Latgales reģionā (8,8 tūkst. eiro). Tādejādi produktivitāte Rīgā ir 3,3 reizes lielāka nekā Latgalē.2 Vērtējot esošo situāciju Austrumu pierobežas reģionā ir: 

  • straujāks iedzīvotāju skaita samazinājums: vidēji Latvijā -7%; Latgalē -17,3%; 
  • zemāks IKP uz vienu iedzīvotāju: vidēji Latvijā 17 710 euro; Latgalē 8 833 euro; 
  • zemāks ienākumu līmenis: vidēji Latvijā 1 537 euro; Latgalē 1 083 euro ; 
  • augstāks bezdarba līmenis: vidēji Latvijā 6,8%; Latgalē 10,3% (CSP dati). 

Reģionālās attīstības izlīdzināšanai ir pieejami dažādi atbalsta rīki – piemēram SEZ, atbalsta programmas ar attiecīgām intensitātēm. 

Vēsturiski Latgales reģionā ekonomiskā aktivitāte, kā arī pakalpojumu pieejamība un sasniedzamība ir ievērojami zemākā nekā pārējā Latvijas reģionā.  Lai mazinātu šo reģionālo plaisu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbībā ar nozaru ministrijām šobrīd izstrādā Rīcības plānu Latvijas Austrumu pierobežas ekonomiskajai izaugsmei un drošības stiprināšanai 2025.–2027. gadam, kas citu starpā ekonomiskas veicināšanai paredz virkni pasākumus, kā piemēram, Ekonomikas ministrija paredz izveidot papildus četras jaunas Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības Latvijas Austrumu reģionā, tāpat Ekonomikas ministrija, izstrādājot jauno atbalsta programmu jaunu darba vietu radīšanai eksportējošos uzņēmumos, ir paredzējusi, ka atbalsts prioritāti tiks piešķirts komersantiem no Latvijas plānošanas reģioniem   ar zemāko IKP. Tāpat, lai nodrošinātu finanšu pieejamību lieliem un mērogojamiem investīciju projektiem, un veicinātu arvien vairāk darba vietas arī Latvijas reģionos, Ekonomikas ministrija paredz turpināt investīciju fonda atbalstu, paredzot, ka atbalsts prioritāti tiks piešķirts komersantiem no Latvijas plānošanas reģioniem  ar zemāko IKP.  

Neskatoties uz CSP datiem, ir svarīgi apzināt katra reģiona konkurētspējas priekšrocības, kas dotu būtisku pienesumu kopējai ģeogrāfiski līdzsvarotai ekonomikas izaugsmei un sabalansētai reģionu attīstībai. 

  1. Kāda ir EM pozīcija pret atbalstu tieši Rīgai? Vai tam jābūt procentuāli mazākam nekā, piemēram, Latgalei, jo Rīga jau tāpat "bagāta" (Latvijas kontekstā), vai tieši pretēji - maksimāli jāizmanto Rīgas lielākais potenciāls, arī domājot par starptautisko konkurētspēju, kur Rīga patlaban jau smagi atpaliek pat no Viļņas un Tallinas? 

Ekonomikas ministrijas prioritāte ir stiprināt visu Latvijas tautsaimniecības attīstību, nodrošinot, to, ka nākamo desmit gadu laikā dubultojas ekonomikas apjoms un līdz 2035. gadam panākot Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) apjomu 83 miljardu EUR apmērā.

Neapšaubāmi, ka Rīgas attīstība sniedz konkurētspējas priekšrocības starptautiskā līmenī, vienlaikus Latvijas reģionu potenciāls vēl nav izmantots. Šobrīd, plānojot reģionālo attīstību, ir jādomā, kā attīstīt tādu infrastruktūras attīstību un sadarbības tīklu izveidi, veidot pamatu aktīvām pievienotās vērtības ķēdēm, lai maksimāli efektīvi nodrošinātu reģionālo kapacitāšu izmantošanu.

Šeit vēl būtiski pieminēt Ministru kabineta š.g. 2. aprīlī apstiprināto 60 pasākumu rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā (plašāk: Informatīvais ziņojums par rīcības plānu administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā). Pasākumu plāns administratīvā sloga mazināšanai nekustamo īpašumu attīstīšanas jomā ietver aptuveni 60 pasākumus tādās jomās kā sabiedrības līdzdalība nekustamā īpašuma attīstīšanas procesos, līdzdalības efektīva un jēgpilna īstenošana; kompetento institūciju viedokļu un noteikumu saņemšana nekustamā īpašuma attīstīšanas procesos; tehnisko noteikumu saņemšana būvniecības ieceres īstenošanā; vienota procesa ieviešana, sākot no būvniecības uzsākšanas līdz būves ierakstīšanai zemesgrāmatā, ietekmes uz vidi novērtēšanas (IVN) procesa pilnveidošana, nodalot ekspertu slēdzienu no politiskā lēmuma; VARAM kompetence teritorijas attīstības plānošanas procesā; jauna Teritorijas plānojuma noteikumu piemērošana uz iepriekš uzsāktajiem nekustamā īpašuma attīstīšanas procesiem; detālplānojuma spēkā esamības aspekti; nacionālo interešu objektu īstenošanas regulējums; sakaru tīklu sakārtošanas jautājumi; priekšlikumi IVN procesa kvalitātes uzlabošanai; priekšlikumi būvniecības procesa pilnveidojumiem; atmežošana un koku ciršanas atļaujas saņemšana; īpašuma tiesību aspekti. Plānā ietverti kompleksi pasākumi, kas primāri vērsti uz vienota un konsekventa procesa ieviešanu, kurā katrs nākamais posms ir iepriekšējā posma loģisks turpinājums. Tāpat plāns ietver arī pasākumus vietējā līmeņa teritorijas attīstības plānošanas, zemes ierīcības, būvniecības procesa, kadastrālās uzmērīšanas, ietekmes uz vidi novērtējuma un atmežošanas uzlabošanai. Šo pasākumu īstenošana būtiski atvieglos un saīsinās procesu nekustamā īpašuma attīstīšanai, jo īpaši Rīgā.

  1. Arī nesen publiskotajā EM informatīvajā dokumentā (https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/3ee763e4-6022-41f5-a3d9-3055fdf261cb) pieminēta tikai "līdzsvarota reģionālā attīstība", bet ne akcents uz lielo pilsētu izaugsmes stimulēšanu. Kāpēc tā? Un kad plānots izstrādāt visaptverošu ekonomikas attīstības plānu Latvijai? 

Līdzsvarota reģionālā attīstība pamatā ietver arī Latvijas valstspilsētu, kā arī citu reģionālo centru – pilsētu un tām pieguļošo novadu attīstību. Ekonomikas ministrijas virzītais un Ministru kabineta 2024.gada 30.aprīļa apstiprinātais Informatīvais ziņojums par Latvijas ekonomikas attīstību nosaka ekonomikas attīstības virzienus un prioritātes turpmākajiem gadiem. Par ekonomikas attīstības galveno sasniedzamo rezultātu ir noteikts nākamo desmit gadu laikā dubultot ekonomikas apjomu, līdz 2035. gadam panākot IKP apjomu 83 miljardu EUR apmērā. To plānots sasniegt, ievērojami kāpinot Latvijas uzņēmumu produktivitāti – no 60% no ES vidējā rādītāja 2023. gadā līdz ES vidējam līmenim 2035. gadā. Ekonomikas ministrijai ir būtiski stiprināt visu tautsaimniecību, nodrošinot iekšzemes kopprodukta pieaugumu 4-5 % apmērā ik gadu, panākot eksportā balstītas tautsaimniecības attīstību.  

Šobrīd sadarbībā ar nozaru ministrijām un sociālajiem partneriem Ekonomikas ministrijā notiek prioritāri virzāmu papildus pasākumu definēšana, ko būtu prioritāri jāintegrē Valdības rīcības plānā. 

Kā jau ir norādīts informatīvajā ziņojumā par Latvijas ekonomikas attīstību, Latvijas lielākie eksportējošie uzņēmumi darbojas visā Latvijā, bet to lielākā koncentrācija ir tieši lielākajās Latvijas pilsētās, kur ir pieejams kvalificēts darbaspēks un dažādi pakalpojumi. Mērogojot jeb paplašinot esošos veiksmes stāstus, veiksmīgākos uzņēmumus, kā arī spēcīgos biznesa virzienus, tiks panākta lielāka ieguldījumu atdeve un straujāka ekonomikas attīstība visā Latvijas teritorijā.

VARAM atbildes

Jautājumi:
 
1) Kāda EM skatījumā ir Latvijas lielo attīstības centru (9 valstspilsētas) loma Latvijas kopējā ekonomikas attīstībā un vai tā būtu kādā veidā papildus jāstimulē, jāatbalsta, ņemot vērā, ka urbānie centri gan pēc teorijas, gan prakses ir galvenie ekonomikas dzinējspēki visur un ieguldījumi tajos veicina daudz atrāku un efektīvāku atdevi?
 
2) Vai pašreizējā reģionālās attīstības politika, kurā mērķis ar konkrētiem atskaites rādītājiem ir samazināt reģionu atšķirības (kas faktiski pat nozīmē, ka šī mērķa piepildīšanai pietiktu arī ar recesiju Rīgā un Pierīgā), un kura par prioritāti izvirza atpalikušo/mazāk apdzīvoto reģionu attīstību (diferencējot atbalstu pēc IKP atpalicības) faktiski nenonāk pretrunā ar šo ekonomikas teoriju un praksi, kad faktiski uzsvars būtu jāliek uz potenciāli spējīgāko centru izaugsmi, nevis par prioritāti jānosaka resursu izlietošana tur, kur tas visas valsts ekonomikai kopumā var dot krietni mazāk? 
 
3) Mazo pilsētu/reģionu attīstībā svarīga ir specializācija, bet reģionālās attīstības pamatnostādnes, šķiet, pamatā runā par "inovācijām", nešķirojot tās pēc reģionālās specifikas un īpatnībām. Vai "mazo attīstībā" galvenais uzsvars nebūtu jāliek tieši uz specializāciju, katras vietas stipro pušu attīstīšanu, bet prioritātes kopējā atbalsta apmērā - lielajiem attīstības centriem? Kāpēc jā vai nē? 
 
4) Vēl pētnieki runā par pilsētu tīkliem un sadarbību, kas spētu radīt ekonomiskas sinerģijas un straujāku attīstību visiem. Kā reģionālajā politikā paredzēta šādas sadarbības attīstības veicināšana, kādi pasākumi plānoti un kādi jau realizēti? Kā viens piemērs - kad Pierīgas reģionā tiks ieviesta vienota sabiedriskā transporta biļete (kas paredzēta vadlīnījās)?
 
5) Vai īstermiņā svarīgāk nav stimulēt iespējami jaudīgāko attīstību, un tikai pēc tam - ilgtermiņā -, kad lielie centri ir sasnieguši patiešām spēcīgas pozīcijas un augstu labklājību, var sākt domāt par spēcīgāku pārdali par labu mazajiem un atpalikušajiem reģioniem (jo tad tam arī būtu vairāk resursu)? 
 
6) Kāda ir EM pozīcija pret atbalstu tieši Rīgai? Vai tam tiešām jābūt procentuāli mazākam nekā, piemēram, Latgalei (kā to šobrīd paredz vadlīnijas), jo Rīga jau tāpat "bagāta" (Latvijas kontekstā), vai tieši pretēji - maksimāli jāizmanto Rīgas lielākais potenciāls, arī domājot par starptautisko konkurētspēju, kur Rīga patlaban jau smagi atpaliek pat no Viļņas un Tallinas? Kā to var panākt, ja Rīgai atbalstu piešķir mazāku, jo "jāizlīdzina reģionālās atšķirības"? 
 

Labdien!

Paldies par uzdotajiem jautājumiem. Jāsaka, ka tie ir ļoti plaši un apjomīgi. Kopumā valsts reģionālā politika ir veidota vadoties no augstāka līmeņa dokumenta - Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas. Tas ir hierarhiski augstākais ilgtermiņa attīstības plānošanas dokuments Latvijā. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izstrādi nodrošina Ministru kabinets, un to apstiprina Saeima. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija nosaka valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes un telpiskās attīstības perspektīvu.

Šī gada rudenī plānojam sākt darbu pie Reģionālās politikas pamatnostādņu starpposma novērtējuma, kas jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetā līdz 2025.gada jūlijam. Jau šobrīd varam teikt ka vairāki no mērķiem un plānotajiem izaugsmes rādītājiem nav sasniegti gan Covid 19 pandēmijas gan šobrīd ārējo ģeopolitisko apstākļu ietekmes dēļ. Tāpat jāsaka arī, ka vairāki no principiem reģionālajā politikā nav tikuši īstenoti visu ministriju politikās – piem.teritoriālā pieeja atbalsta sniegšanā kā pieeja pielietots VARAM un Kultūras ministrijas ES fondu aktivitātēs.

Savukārt atsevišķas citas politikas veidotāja šo pieeju dažiem no atbalsta instrumentiem uzsākušas pielietot tikai šajā gadā.

Runājot par attīstības centriem jāpiemin administratīvi teritoriālā reforma, kurā par vienu no būtiskiem kritērijiem tika noteikts tāds teritoriālais valsts iedalījums kur katrai izveidotajai pašvaldībai būtu nacionālās vai reģionālās nozīmes attīstības centrs, kas nozīmē attīstības perspektīvai koncentrēties ne vien uz 9 nacionālās nozīmes attīstības centriem, bet arī visiem reģionālās nozīmes attīstības centriem.

Labprāt detalizētāk par visiem jūsu uzdotajiem jautājumiem aprunātos augusta otrajā pusē, jo šobrīd reģionālās attīstības jomā ministrija aktīvi kopā ar IZM strādā ar skolu tīkla nodrošinājuma investīciju programmu un Austrumu pierobežas attīstības plānu.  

LLPA atbildes

Jautājumi:
1) Kāda LLPA skatījumā ir Latvijas lielo attīstības centru (9 valstspilsētas) loma Latvijas kopējā ekonomikas attīstībā un vai tā būtu nopietni papildus jāstimulē, jāatbalsta, ņemot vērā, ka urbānie centri gan pēc teorijas, gan prakses ir galvenie ekonomikas dzinējspēki visur un ieguldījumi tajos veicina daudz atrāku un efektīvāku atdevi?
 
2) Kā vērtējat pašreizējo valsts reģionālās attīstības politiku - cik tā palīdz vai nepalīdz 1) Latvijas lielāko pilsētu 2) valsts kopējai ekonomikas attīstībai? Vai reģionālajai politikai būtu jābūt saskaņotai ar valsts kopējo ekonomikas attīstības politiku, vai jāfokusējas tikai uz reģionu atšķirību izlīdzināšanu? Vai pašreizējā reģionālās attīstības politika (kurā mērķis ar konkrētiem atskaites rādītājiem ir samazināt reģionu atšķirības) nenonāk pretrunā ar ekonomikas teoriju un praksi, kad faktiski uzsvars būtu jāliek uz potenciāli spējīgāko centru izaugsmi, nevis par prioritāti jānosaka resursu izlietošana tur, kur tas visas valsts ekonomikai dod mazāk? 
 
3) Kāda ir LLPA pozīcija pret atbalstu tieši Rīgai? Vai tam jābūt procentuāli mazākam nekā, piemēram, Latgalei, jo Rīga jau tāpat "bagāta" (Latvijas kontekstā), vai tieši pretēji - maksimāli jāizmanto Rīgas lielākais potenciāls, arī domājot par starptautisko konkurētspēju, kur Rīga patlaban jau smagi atpaliek pat no Viļņas un Tallinas?
 
4) Cik pareizi darbojas pašreizējā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda sistēma?
 
5) Kas patlaban ir citi galvenie izaicinājumi Latvijas lielo pilsētu attīstībā?
 

LLPA asociācijā, kā biedri, darbojās 10 valstspilsētas. Valstspilsētu loma Latvijas sociālekonomiskajā attīstībā ir ļoti būtiska. Lielās pilsētas saražo vairāk kā 70% IKP un tajās dzīvo ap 50% Latvijas iedzīvotāju. Lielās pilsētas ir, samērā, vienmērīgi izvietojušās visā Latvijas teritorijā un, tādejādi, veicina visas valsts attīstību. Lielajām pilsētām ir pieejams lielāks apjoms nepieciešamo biznesa attīstības resursu, kas ļauj veiksmīgi realizēt uzņēmējdarbību un piesaistīt investīcijas. Pašvaldībām liela vērība ir jāvelta uzņēmējdarbības veicināšanai.  Saskaņā ar Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma plāna 3.1. reformu un investīciju virziena "Reģionālā politika"    3.1.1.3.i. investīciju  "Investīcijas uzņēmējdarbības publiskajā infrastruktūrā industriālo parku un teritoriju attīstīšanai reģionos" notiek finansējuma 80 milj. EUR apmērā apguve nacionālas nozīmes industriālo parku un teritoriju infrastruktūras attīstībai un investoru piesaistei Latvijas reģionos ārpus Rīgas plānošanas reģiona.

Ņemot vērā Industriālo parku programmas sagaidāmo pienesumu tautsaimniecības transformācijā uz inovācijām balstītas ekonomikas attīstībā, stimulējot ne tikai saimniecisko aktivitāti reģionos un jaunu darba vietu izveidi, bet arī veicinot aktivitātes, kas paredz ieguldījumus uzņēmumu produktivitātes kāpināšanā, tādējādi veicinot kopējo sabiedrības labklājību un blakus esošās teritorijas attīstību.

Pamatā, būtu jāvadās pēc valsts kopējās ekonomikas attīstības politikas, kas sevī ietvertu visu ministriju un pašvaldību sadarbību un vienotu izpratni par veicamajiem darbiem, resursiem un mērķi uz ko tiecās. Patreiz katra ministrija realizē savus plānus, daudzkārt, pašvaldības par to neinformējot. Efektivitāti nevar mērīt, tikai reorganizējot savas nozares procesus, jo katra rīcība var radīt daudz lielākus zaudējumus citai nozarei vai cilvēku labbūtībai. Lielās pilsētas ir Latvijas nacionālās nozīmes attīstības centri, tāpēc tām ir nepieciešama sava projektu apguves politika nekonkurējot ar mazākām pašvaldībām. Resursi ir jāiegulda efektīvi pēc to potenciālās spējas dot labāko rezultātu. Svarīgi ir parūpēties par visas Latvijas teritorijas attīstību, izprotot katra reģiona nozīmīgumu un sociālekonomisko atdevi.

Rīgai atbalsts ir jāsniedz daudz lielāks, jo tā konkurē ar blakus valstu galvaspilsētām. Noņemot no Rīgas un sadalot daudzos maziņos gabaliņos, kopējais ieguvums būs niecīgs. Mums nav jāskatās, kā kādam noņemt un pārdalīt, bet jāmācās radīt un vairot kapitālu uz vietas. Rīgu nekādā veidā nestimulē vēl vairāk ražot, jo tā vai tā daļu atņems. Pašvaldībās saražotais IIN ir pilnībā jāatstāj pašvaldību rīcībā, kas stimulēs pilsētu attīstību un tādā veidā radīs daudz pievilcīgākus dzīves apstākļus iedzīvotājiem, kas veicinās ekonomisko izaugsmi.

Finanšu izlīdzināšanas fonds neveicina novadu attīstību, bet ļauj nenomirt. Visi iedzīvotāji dzīvo pašvaldībās un maksā visus nodokļus, tad kāpēc nenoteikt procentu daļu no valstī iekasētajiem kopējiem nodokļiem, kas pienāktos pašvaldībai. Kādreiz bija noteikti 19,6%. Pie šī cipara būtu jāatgriežas.

Lielākie izaicinājumi ir drošība, izglītība, veselība, energoefektivitāte, zaļais kurss, mobilitāte, pilsētvide, ceļi, nākotnes tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, inovācijas un zinātne utt.  Pats svarīgākais ir cilvēkkapitāls. Mums jābūt atbildīgiem par savas valsts iedzīvotājiem, lai katrs atrastu sev vēlamu dzīves vidi un darbu, ko vēlas darīt un radīt.

Valstiski ir noteikts katras pašvaldības aizņemšanās slieksnis. Bez aizņemšanās iespējām attīstība, projektu realizācija ir neiespējama. Saskaņojot ar Finanšu ministriju būtu jāatļauj jebkāda veida aizņēmumu formas, galvenais, lai ir lētāki pieejamie finanšu resursi, mazāka birokrātija un droša nauda.  

Sadarbības starp pilsētām notiek dažādos veidos, gan kopēju mācību organizēšanā, gan pieredzes braucienu organizēšanā, gan piedaloties Eiropas atbalsta projektos. Protams, šis virziens ir ļoti svarīgs un šī iespēja ir izmantota nepilnīgi. Patreiz mēs strādājam pie Lielo pilsētu attīstības pasākumiem, kur skatāmies, kā efektīvāk izlietot līdzekļus dažādu vienotu iepirkumu organizēšanas.  

LPS atbildes

LPS ir biedrība, biedri ir tikai publisko tiesību juridiskās personas – pašvaldības. Pašvaldībās ir pārstāvēts plašāks politiskais spektrs, nekā Saeimā. Pēc 2021.gada reformas pašvaldībās ir pārstāvētas vienīgi politiskās partijas. Šīm partijām ir atšķirīgi uzskati, tai skaitā tiek atbalstītas dažādas sociālās un ekonomiskās teorijas. Partijām ir jādomā par vienotu pozīciju jomā – pašvaldības.

Pašvaldību asociācija nevar nostāties kādas vienas ideoloģijas pusē, tā jau 33 gadus pārstāv, nodrošina, sekmē  kopējo, kas veicinātu labāku pašvaldības kompetenču izpildi, balstoties uz daudzveidības cienīšanu un Eiropas pašvaldību kopējām atziņām, kas noformulētas Eiropas vietējo pašvaldību hartā (Latvija ratificēja 1996.gadā), kā arī kopējām pozīcijām kā Eiropas pašvaldību asociācijas dalībniece, kā arī pieņemot rezolūcijas LPS gan notikušajos , kongresos, regulārajām LPS Domes sēdēm un balstoties uz kopīgi pieņemtām vadlīnijām. Tai pat laikā nacionāla mēroga jautājumos pašvaldību vadītāju viedokļi var atšķirties.

LPS vadās no uzskata, ka spēcīgas autonomas pašvaldības ir stipras un ilgtspējīgas Latvijas pamats. 1990.gada 21.aprīlī pašvaldību deputāti uzdeva Augstākajai Padomei nekavējoši atjaunot Latvijas neatkarību. Arī šodien pilnvērtīga pašvaldību demokrātija ir LR ilgtspējīibas pamats. Tas nozīmē, ka būtiski ir veicināt attīstību visā Latvijas teritorijā. Ja tirgus spēki kādā periodā veicina pārmērīgu centralizāciju, tas ir tirgus fiasko (“politkorekti” tirgus nepilnība), ko publiskajai varai jālabo. Tirgus fiasko bieži izriet no valdības fiasko (iepriekšējās desmitgadēs pieņemti kļūdaini valdības lēmumi izraisījuši nesimetrisku informēšanu, neproporcionālu attīstību, neatbilstību sabiedrības cerībām).

Pašvaldība konkurē ar citām pašvaldībām, ar nozaru ministrijām, ar privāto sektoru par resursiem, darbaspēku, attīstības finansējumu. Pašvaldība sadarbojas ar visiem iepriekš minētajiem. Vietējā politika ir līdzsvara veidošana konkurējošā vidē.

Tādēļ atbildes uz sekojošajiem jautājumiem būs ekspertu viedoklis, kas balstās uz vadībzinātnes atziņām un LPS 33 gadu pieredzi dialogā ar valdību un sabiedrību.

1) Kāda LPS skatījumā ir Latvijas lielo attīstības centru (9 valstspilsētas) loma Latvijas kopējā ekonomikas attīstībā un vai tā būtu nopietni papildus jāstimulē, jāatbalsta, ņemot vērā, ka urbānie centri gan pēc teorijas, gan prakses ir galvenie ekonomikas dzinējspēki visur un ieguldījumi tajos veicina daudz atrāku un efektīvāku atdevi?

7 valstspilsētās ir un saglabāsies vietējā pašvaldība, 3 valstspilsētas ir teritoriālās vienības novada pašvaldībā. Valstspilsētas statusa piešķiršanas kritēriji nav iekļauti likumā. Šis statuss izriet no politiska lēmuma. Savulaik, nosakot Latvijas Ilgtspējīgas attīstības (ilgtermiņa) stratēģijā šo statusu, tika radīti atšķirīgi juridiskie noteikumi valstspilsētām (agrāk – republikas pilsētām) un citām pašvaldībām.

ES ietvaros ir īpaša pilsētu politika, tai skaitā daudzgadu budžetā bija jāparedz īpašas pilsētu attīstības programmas. Tas kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc arī Latvijā lielās pilsētas meklēja savu īpašo vietu. Otrs būtisks iemesls – katra valstspisēta aktīvi iesaistās svārstmigrācijā – no plašāka reģiona tā rada darbavietas un mācību vietas. Mobilitāte arvien pieaug.

Lielās pilsētas aizņem nelielu daļu Latvijas teritorijas, bet pienesums valsts ekonomikā neatsverami liels. Latvijā galvenais ekonomikas attīstības faktors ir prasmīgs darbaspēks. Valstspilsētā reģistrēto uzņēmumu un iestāžu produktivitāte ir atkarīga gan no šīs pašvaldības iedzīvotājiem, gan no darbiniekiem, kas dzīvo un strādā (reģistrācija nenozīmē, ka filiāļu vai iestāžu telpas atrodas tai pašā pašvaldībā) citās pašvaldībās.

Ja nebūtu pārmērīgas finanšu centralizācijas tendences, tad pašvaldības nevajadzētu stimulēt – tās darbotos pašas ar saviem ieņēmumiem savu funkciju pildīšanā. Stimulēšana, kas izpaužas kā mērķdotācijas, vai citi atbalsta pasākumi, izriet no vēlmes centralizēti kontrolēt, no neuzticības vietējo iedzīvotāju prasmei ievēlēt godprātīgus politiķus. Fiskālā decentralizācija 90-os gados notika tikai daļēji, valsts saglabāja kapitālo ieguldījumu politiku savās rokās, kā arī iejaucās izglītības un veselības aprūpes finansēšanā (izņemot pašvaldībām nodokļu ieņēmumus, ko sāka pārdalīt caur valsts budžetu). Līdz ar to stimulēšana ir neizbēgama, taču tai dažādās pakāpēc un dažādos veidos jāattiecas uz pilnīgi visām pašvaldībām, nevis tikai uz valstspilsētām un novadiem ar valstspilsētām.

Kas attiecas uz ekonomikas dzinējspēkiem – tie ir uzņēmēji (kas prot nopelnīt) un darbinieki (kas prot nopelnīt). Kā vieni, tā otri dzīvo kaut kur netālu no valstspilsētām, bet ne obligāti tajās. Valstspilsētas ir attīstības centri, taču attīstības faktori var atrasties arī ārpus tām. Nav iemesla domāt, ka nevajag radīt pievilcīgus apstākļus galvenajiem attīstības faktoriem.

2) Kā vērtējat pašreizējo valsts reģionālās attīstības politiku - cik tā palīdz vai nepalīdz 1) Latvijas lielāko pilsētu 2) valsts kopējai ekonomikas attīstībai? Vai reģionālajai politikai būtu jābūt saskaņotai ar valsts kopējo ekonomikas attīstības politiku, vai jāfokusējas tikai uz reģionu atšķirību izlīdzināšanu? Vai pašreizējā reģionālās attīstības politika (kurā mērķis ar konkrētiem atskaites rādītājiem ir samazināt reģionu atšķirības) nenonāk pretrunā ar ekonomikas teoriju un praksi, kad faktiski uzsvars būtu jāliek uz potenciāli spējīgāko centru izaugsmi, nevis par prioritāti jānosaka resursu izlietošana tur, kur tas visas valsts ekonomikai dod mazāk?

Vairāk nekā 30 gadus Latvija reģionālā politika nav bijusi valsts prioritāte, reģionālo atšķirību ziņā joprojām atrodamies pēdējā vietā Eiropas Savienībā.

Saskaņā ar vadībzinātni, politika var būt materiāla vai deklaratīva. Latvijā kopš 1992.gada reģionālā politika pamatā vērtējama kā deklaratīva. Situāciju reģionos var uzlabot ar nozares politiku, kas raksturīga ar vienlīdzīgu attieksmi pret visu teritoriju. Situāciju reģionos var uzlabot ar reģionālo politiku, kas raksturīga ar atšķirīgu attieksmi – katrā reģionā īstenojot atšķirīgus pasākumus. Reģionālās politikas elementi ir bijuši vienmēr, tomēr to daļa budžetā vienmēr bijusi niecīga. Valsts reģionālā politika nedaudz palīdz lielākajām pilsētām (brīvās ekonomiskās zonas, atsevišķas ES  fondu programmas). Kopumā palīdzība reģioniem un pilsētām ir saistīta ar kopējām problēmām, šī palīdzība ir maza.

Katrā reģionā atbalstot pēc iespējas dažādākus risinājumus, uzlabojot tādējādi starptautisko konkurētspēju. Izlīdzināšana ir sociālās, nevis ekonomiskas politikas mērķis. Katrā reģionā un katrā valstspilsētā ir tādas īpatnējās priekšrocības, ko vajag attīstīt. Tieši vienlīdzības pārvērtējums, kas izpaužas vienādos nosacījumos visā valstī ir kļuvis par galveno bremzējošo spēku. Attīstot katru reģionu, atšķirības mazināsies.

Katrai teritoriālajai kopienai ir tiesības uz attīstību. Katrai nozarei jāoptimizē savus attīstības pasākumus. Vajag mazāk plānot no centra un vairāk uzticēties pašvaldībām. Attīstības pasākumus būtiski jāpārskata saistībā ar karu Ukrainā. Latvijas ilgtermiņa un vidēja termiņa stratēģijas ir automātiski novecojušas, valsts vadīšana saskaņā ar iepriekš lemto ir neefektīva.

3) Kāda ir LPS pozīcija pret atbalstu tieši Rīgai? Vai tam jābūt procentuāli mazākam nekā, piemēram, Latgalei, jo Rīga jau tāpat "bagāta" (Latvijas kontekstā), vai tieši pretēji - maksimāli jāizmanto Rīgas lielākais potenciāls, arī domājot par starptautisko konkurētspēju, kur Rīga patlaban jau smagi atpaliek pat no Viļņas un Tallinas?

Valsts atbalsts tieši Rīgai nebūtu nepieciešams, ja nevaldītu tiesiskais nihilisms un valsts pildītu savus pienākumus. Rīga ilgstoši (brīvprātīgās iniciatīvas veidā) pilda valsts pienākumus. Piemēram, investīcijas ceļiem un ielām būtu jāfinansē no valsts budžeta, pašvaldība drīkst kaut ko darīt papildus. Tiltus pāri Daugavai būtu lielā mērā jāfinansē valstij, nevis tikai no pašvaldības budžeta, jo šāda finanšu ietilpīga infrastruktūra ir valstiski stratēģisks objekts, kas nodrošina mobilitāti. Tāda ir situācija daudzās jomās, kas būtiski ietekmē iespējas investēt ielu, transporta, infrastruktūras, apkaimju un citu vietējiem iedzīvotājiem, iebraucējiem pilsētā svarīgu jomu attīstībā.

Privātās investīcijas kavē ne vien pārmērīgs normatīvais regulējums, kas pagarina un sarežģī visus procesus. Kavē valsts politika, nepārvarama tieksme visu pārregulēt un daudzkāršot dažādu kontrolētāju skaitu. Daudz lielākā mērā to kavē citi no pašvaldības neatkarīgi pasākumi. Lielākā daļa no minētajiem faktoriem traucē gan Rīgai, gan reģioniem.

Esam rosinājuši izvērtēt iespēju Rīgai kā galvaspilsētai noteikt atsevišķas dotācijas izveidošanu ārpus pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas.

4) Cik pareizi darbojas pašreizējā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda sistēma?

Izlīdzināšanas sistēmu nevar skatīt nošķirti no kopējās finanšu sistēmas. Līdz 2019.gadam sistēma darbojās samērā pareizi, kaut arī tai bija daudzi trūkumi no Eiropas vietējo pašvaldību hartas skatu punkta.

Finanšu izlīdzināšana pirmām kārtām attiecas uz 22 autonomajām funkcijām, jo šīs funkcijas tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos (kā pedagogu algas) drīkst finansēt no mērķdotācijām. Visus pārējos pamatienākumus jāfinansē no pašu ieņēmumiem un dotācijas no izlīdzināšanas fonda. Pašvaldībai vismaz minimālā apjomā jāfinansē savas obligātās pamatfunkcijas no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) atskaitījumiem, no nekustamā īpašuma nodokļa un no valsts budžeta vispārējās (konkrētiem mērķiem neiezīmētas) dotācijas. Pašu ieņēmumi kopā ar izlīdzināšanas fondu vidēji veido apmēram pusi pašvaldību ieņēmumu. Otra puse ir mērķdotācijas un ieņēmumi no pašvaldības saimnieciskās darbības.

2019.gada nodokļu reforma bija valdības fiasko – tika sagrauts pamats pareizai pašvaldību finansēšanas sistēmai. Reaģējot uz uzņēmēju ierosinājumu samazināt darbaspēka nodokļus, tas tika darīts nepareizajā darbaspēka nodokļu daļā. Lai varētu maksāt mazākas algas darba vietās ar zemāku produktivitāti, tika palielināta IIN progresivitāte. Tas stimulēja lētāku darbavietu uzturēšanu (zemāku produktivitāti Latvijas ekonomikā), bet arī krasi samazināja pašvaldību pašu ieņēmumus teritorijās ar zemāku vidējo darba algu.

Rezultātā izveidojās destabilizējoša sistēma. Ja kādā teritorijā iedzīvotāji nopelna mazāk, viņiem tiek atņemta iespēja saņemt pašvaldības pamatpakalpojumus vismaz minimālā apmērā. Tas nav taisnīgi.

Pirmajos gados pēc reformas valdība daļēji pildīja solījumu palielināt valsts dotāciju izlīdzināšanai (lai kopējie pašu ieņēmumi ar dotāciju veidotu 19,6% no nodokļu ieņēmumiem). Taču Saeimas sastāvs un valdības nomainījās, solījumi ir aizmirsti. Papildus pret poašvaldībām vērstie pasākumi – līdzfinansējuma pārtraukšamna ES fondiem (piespiežot pašvaldības audzēt parādus) un atskaitījuma likmes samzināšana no IIN (no 80% uz 75% daļu pašvaldībām) ir pielikusi punktu. Ir izveidojusies dziļa finanšu krīze, izlīdzināšanas sistēma nav ne pareiza, ne taisnīga.

Vajadzīga ir valsts līdzdalības palielināšana pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Ja nemainīs sistēmas principus, tad valstij strauji jāpalielina vispārējā dotācija, lai risinātu radušos finanšu krīzi pašvaldībās.

Nav pieļaujama neviena normatīva akta pieņemšana, kas atstātu negatīvu fiskālo ietekmi uz pašvaldībām. Šādu lēmumu pieņemšanas gadījumā radītā ietekme jākompensē, kā tas jau šobrīd ir noteikts likumdošanā.

Arī OECD eksperti savā ziņojumā  Ekonomikas pārskatu par Latviju 2024 kā vienu no svarīgām rekomendācijām akcentējuši nepieciešamību Latvijas pašvaldībām nodrošināt pietiekamu, stabilu un prognozējamu finanšu ieņēmumu avotu.

 OECD eksperti konstatēja, ka daudzām Latvijas pašvaldībām trūkst pietiekamu nodokļu ieņēmumu avotu, lai finansētu savas autonomās funkcijas. Tās ir atbildīgas par plašu publisko pakalpojumu pieejamību, proti, izglītības, veselības un sociālajiem pakalpojumiem, kā arī infrastruktūras u.c. Eksperti secinājuši, ka valsts finansējums, kas nav paredzēts konkrētiem mērķiem, nav stabils un par tā apmēru katru gadu notiek sarunas, plānojot valsts budžetu. Šāda situācija rada nenoteiktību pašvaldību budžeta plānošanā un apgrūtina ilgtermiņa izdevumu saistību uzņemšanos, piemēram, attiecībā uz infrastruktūras projektiem.

Drošība iedzīvotājiem ir vajadzīga ne tikai nacionālā, bet arī katras pašvaldības līmenī, kam ir nepieciešams stabils finansējums vismaz vidējā termiņā. Gatavojoties krīzes situācijām katrai pašvaldībai nepieciešami ieguldījumi, tā ir katra iedzīvotāja drošība konkrētā teritorijā.

5) Kas patlaban ir citi galvenie izaicinājumi Latvijas lielo pilsētu attīstībā?

Pats galvenais ir saprast, ka pašvaldību kopējās problēmas ir risināmas visām pašvaldībām sadarbojoties. Nevar cerēt, ka centrālā valdība atrisinās pašvaldību problēmas. Būtu labi, ja valsts tiktu galā ar savām funkcijām un saviem izaicinājumiem, samazinātu iejaukšanos pašvaldību atbildības jautājumos. Galvenais izaicinājums ir kopīgs valstspilsētām un novadiem – atjaunot virzību uz finanšu un administratīvo decentralizāciju.

Nupat Saeima pieņēma svarīgu lēmumu – neapvienot 5 valstspilsētas ar tās aptverošo novadu. Tas nenozīmē, ka šīs pašvaldības vairs nav attīstības centri. Tas nozīmē, ka labāka simbioze veidojas, ja valstspilsētai ir savs budžets un aptverošajam novadam savs. Nav jāveido administratīvais centrs ar nomalēm, bet līdzsvarota attīstība centrā un apkārtējās teritorijās.

Taču tas nemazina sadarbības nozīmi. Tieši otrādi, vienojoties par patstāvību, jāpanāk efektīva sadarbība ar novadu (Rīgas gadījumā – novadiem) un nozaru ministrijām. Valstij jāsāk pildīt savas funkcijas arī valstspilsētu apkārtnē un pašās valstspilsētās. Valstij jāsamazina pašvaldību regulēšanu, bet jāveic savus pienākumus.

Rīgas gadījumā joprojām ir svarīga sadarbība visa metropoles reģiona apmēros. Bez Rīgas tiešās svārstmigrācijas zonā ir vēl trīs valstspilsētas.  Citus reģionus jāattīsta citādi un citu reģionu attīstībai jābūt papildinošai, nevis izslēdzošai.

Milzīgs izaicinājums ne vien valstspilsētām, bet visām pašvaldībām būs obligāti īstenojamie pasākumi zaļā kursa ieviešanai Latvijā. 

 

Projektu «Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomiku» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Vai Latvijas ekonomikai jābalstās uz lielo pilsētu attīstību?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2024

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada jūlija (511.) numurā.

Jums arī varētu interesēt...