Valdībā izskatīts Trauksmes cēlēju aizsardzības likumprojektu

Ministru kabinets  7.martā atbalstīja Trauksmes cēlēju aizsardzības likumprojektu - tiesisku regulējumu trauksmes celšanas stiprināšanai un veicināšanai sabiedrības interesēs. Pēc apstiprināšanas valdībā likumprojekts jāskata Saeimai.

Trauksmes celšana (angļu val. - whistleblowing) ir pamatotas informācijas sniegšana par iespējamu pārkāpumu, kas apdraud vai var apdraudēt sabiedrības intereses un kuru trauksmes cēlējs novēro saistībā ar savu darba pienākumu pildīšanu (piemēram, korupcija, būvniecība, publiskie iepirkumi, vides drošība vai veselības apdraudējums).

Savukārt trauksmes cēlējs likumprojekta izpratnē var būt jebkurš cilvēks, kurš godprātīgi ziņo par iespējamu pārkāpumu. Trauksmes cēlējs pārkāpumu, kas var kaitēt sabiedrības interesēm, novēro pildot darba pienākumus un sniedz par to pamatotu informāciju.

Lai mainītu sabiedrības attieksmi par trauksmes celšanu kā sabiedrībai vērtīgu rīcību, būtiski nodrošināt trauksmes cēlēju aizsardzību. Likumprojektā paredzēts nodrošināt trauksmes cēlēju anonimitāti, aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas trauksmes celšanas dēļ, tiesības trauksmes cēlējam vērsties tiesā.

Pēdējos gados speciāli likumi trauksmes cēlēju aizsardzībai stājušies spēkā vairākās Eiropas valstīs, tā ir arī Eiropas Padomes, OECD un citu starptautisko organizāciju prioritāte.

Kā norādīts likumprojekta anotācijā, trauksmes celšana ir salīdzinoši pazīstamāks jēdziens uzņēmējdarbības vidē. Prasība veidot iekšējos trauksmes celšanas mehānismus ir saistīta gan ar pēdējā desmitgadē pastiprināto regulējumu naudas atmazgāšanas, krāpniecības un kukuļošanas apkarošanas jomās, gan ar augošo izpratni biznesa vidē par labas pārvaldības nozīmi un riskiem reputācijai un veiksmīgai komercdarbībai. 2015. gadā OECD aptaujā par godprātību biznesā un korporatīvo pārvaldību 86 % uzņēmumu atbildēja, ka tiem ir mehānisms, kā darbinieki var ziņot par korporatīviem pārkāpumiem.

Iekšējos ziņošanas kanālus uzņēmējsabiedrības veido kā daļu no iekšējās kontroles, ētikas, atbilstības politikas vai korporatīvās pārvaldības politikas. Tajā var ietvert rakstisku uzņēmuma politiku, kas tiek komunicēta visiem darbiniekiem un partneriem, anonīmas karstās līnijas (angļu val. – ethics hotlines, compliance hotlines), par trauksmes celšanu atbildīgā uzņēmuma pārstāvja/struktūrvienības iecelšanu (atkarībā no uzņēmuma lieluma). 

2016. gadā Ernst & Young uzņēmēju aptauja parāda, ka "krāpšanu, kukuļošanu un korupciju bieži ļauj atklāt tieši trauksmes cēlēji (darbinieki, kas iekšēji informē par pārkāpumiem)". Arī Sertificēto krāpšanas analītiķu asociācijas pētījumā secināts, ka tieši trauksmes cēlēji ir galvenais informācijas avots, atklājot krāpšanu uzņēmumos. Pateicoties to sniegtajai informācijai, uzsākta 42 % krāpšanas gadījumu izmeklēšana.

Likumprojekta izstrādē ņemtas vērā starptautiskās prasības, nevalstisko partneru un valsts institūciju viedokļi. Likumprojektu izstrādāja Valsts kancelejas darba grupa, kurā darbojās Valsts kancelejas, Tieslietu ministrijas, Ģenerālprokuratūras, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, Labklājības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Augstākās tiesas, biedrības "Sabiedrība par atklātību - Delna" un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji.

Sabiedrībā nav pilnīgas izpratnes par iespējamiem ieguvumiem no trauksmes celšanas

"Sabiedrības par atklātību – Delna" pētījumā par trauksmes cēlēju aizsardzību tika atzīts, ka daudzām organizācijām un valsts pārvaldes iestādēm joprojām ir raksturīgs salīdzinoši autokrātisks un necaurspīdīgs vadības stils. Nevēloties apstrīdēt kolēģu darbības likumību un autoritāti, nodarbinātie nereti klusē par redzēto nesaimniecisko rīcību vai prettiesiskām darbībām, neraugoties uz to, kādas sekas tas var radīt iestādei un valstij.

Saskaņā ar Eurobarometer aptaujas rezultātiem 92 % aptaujāto Latvijā nav ziņojuši par korupciju, ar kuru tie saskārušies (Eiropas Savienības (turpmāk – ES) valstīs vidēji šis rādītājs ir 74 %). Šī aptauja parāda arī to, ka Latvijā salīdzinoši maz uzticas institūcijām, kurām citās ES valstīs iedzīvotāji visdrīzāk uzticētu savu ziņojumu par korupciju, proti, policijai, tiesai, prokuratūrai, arodbiedrībām vai tiesībsargam. Latvijā policijai ziņotu tikai 29 % salīdzinoši ar 80 % Somijā, tiesu sistēmai tikai 7 % (zemākais rādītājs ES) salīdzinoši ar 57 % Zviedrijā. 

Saskaņā ar "Latvijas Faktu" 2015. gada decembra aptauju par korupcijas gadījumiem Latvijā ir gatavi ziņot 40 % aptaujāto, un tas ir mazāk nekā 2012. un 2014. gadā. No tiem 34 % pastāstītu radiem un paziņām, 15 % – ziņotu policijai un/vai prokuratūrai, 14 % – iestādes vadītājam, 12 % – KNAB, 10 % ziņotu, bet nezina, kur, 10 % – informētu plašsaziņas līdzekļus.

Šobrīd vairāku likumu normas noteiktos gadījumos paredz atbildību par neziņošanu. Jebkuram indivīdam ir noteikta kriminālatbildība par neziņošanu par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem (Krimināllikuma 315. p.). Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (turpmāk – LAPK) paredzēta administratīvā atbildība par neziņošanu par zāļu reklāmas pasākumiem (46.³ p.), Baltijas jūras un iekšējo ūdeņu piesārņošanu ar kaitīgām vielām (82.² p.), kaitīgu vielu emisiju vidē (84. p.), radioaktīvu vielu emisiju vidē un ūdeņos (87.¹ p.), avārijām tautsaimniecībā (84.¹ p.), maisījumos un izstrādājumos esošām ķīmiskām vielām (88.⁸ p.), bīstamās iekārtas avāriju (90. p.), administratīvā atbildība par kuģniecībā noteikto ziņošanas pienākumu nepildīšanu (115.¹ p.) un par neziņošanu par dzīvojamās telpas atbrīvošanu (150.¹ p.) vai aizdomīgiem darījumiem ar sprāgstvielām (165.¹⁰ p.). Atbildīgajiem darbiniekiem jāziņo par neparastiem un aizdomīgiem finanšu darījumiem (LAPK 165.⁴ p.). Valsts civildienesta ierēdnim ir pienākums informēt, ja tas šaubās par tam dota uzdevuma likumību (Valsts civildienesta likuma 16. p.).