Valstspilsētu realitāte — no aktīvas attīstības līdz peldēšanai pa straumi

Žurnāla Bilance pētījuma ietvaros gandrīz gada garumā analizēta desmit Latvijas valstspilsētu ekonomiskā situācija, attīstības iespējas un šķēršļi, vietvaru plāni un īstenotā rīcība. Laiks apkopot galvenos secinājumus. Kuras valstspilsētas aktīvi izmanto savas iespējas un kuras — nīkuļo vai «peld pa straumi»? Kuras ir kopīgās un kuras — atšķirīgās iezīmes valstspilsētu ekonomiskās attīstības profilā, un kā iespējams risināt galvenos izaicinājumus, raugoties arī no valsts mēroga plānošanas viedokļa?

Atjaunoti skvēriņi vēl nenozīmē sekmīgu attīstību

Braukājot pa Latviju un aplūkojot reģionālo centru vizuālo progresu pēdējo padsmit gadu laikā, var rasties iespaids, ka teju visur ārpus Rīgas notiek strauja attīstība. Reiz neapstrīdamo čempioni pilsētvides sakārtotības ziņā — Ventspili — nu jau gandrīz panākušas Valmiera, Kuldīga, strauji tuvojas Liepāja, taču arī citviet — no Ogres līdz Daugavpilij notikusi vērienīga ielu atjaunošana, jaunu un modernu sabiedrisko ēku būvniecība, publisko laukumu un parku labiekārtošana utt. Taču šis progress lielā mērā panākts, ieguldot Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļus. Protams, arī uzrakstīt attīstības projektus un tos realizēt ir jāprot, un labi, ka tas tiek darīts. Taču šis vizuālais izaugsmes iespaids ne vienmēr rada patiesu priekšstatu par pilsētas ekonomisko attīstību. ES fondu nauda agrāk vai vēlāk ies mazumā, un tad arī pilsētvides attīstību būs iespējams turpināt pamatā vien pašu spēkiem. Tad vēl jo lielākas uzvarētājas izrādīsies tās pašvaldības, kas būs stratēģiski domājušas un īstenojušas uzņēmējdarbības izaugsmes plānus.

Šajā ziņā aktīvākās un veiksmīgākās pašvaldības valstspilsētu vidū ir trīs — Valmiera, Liepāja un Ventspils. To pierāda ne tikai iekšzemes kopprodukta (IKP) un citu rādītāju dati, bet arī vietvaru īstenotā politika un tās augļi — investīciju piesaiste, ražotņu atvēršana, uzņēmējdarbības aktivitāte u.c. Vēl šai kompānijai daļēji varētu pieskaitīt arī Rēzekni, kas, par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem (ģeogrāfiskās atrašanās vietai, reģiona ekonomiskajam kontekstam) un arī pašas kļūmēm finanšu pārvaldībā, tomēr atgādina burkā iekritušo vardīti, kas mēģina sakult krējumu sviestā. Rēzeknes ekonomika gan kopumā ir ļoti savdabīgs un pretrunīgs stāsts, ar ko sīkāk var iepazīties pilsētai veltītajā rakstā. Saviem apstākļiem nosacīti centīgi darbojas arī Jēkabpils, taču Latvijas dusošais milzis, otra lielākā pilsēta Daugavpils, vēl tikai sāk mosties — starp citu, līdzīgi kā Rīga. Trešā kompānija ir pilsētas, kas vairāk vai mazāk laiski guļ pludmalē, kuru apspīd Rīgas labklājības saule, un bezbēdīgi sērfo uz Rīgas ekonomikas milzīgā viļņa muguras. Šīs pilsētas visai maz domā pašas par savu saimniecisko attīstību, jo lielākā daļa to iedzīvotāju tāpat strādā galvaspilsētā, nodokļi ienāk, ES fondu nauda tiek apgūta, kopumā dzīve ir laba, iedzīvotāji apmierināti... Galvenie piemēri šādam domāšanas veidam ir bijušās kūrortpilsētas Ogre un Jūrmala, bet daļēji arī Jelgava. Jelgava gan it kā cenšas kaut ko plānot un darīt (lielas cerības liekot uz nākotnē gaidāmo industriālo parku), taču līdz Valmieras, Liepājas vai Ventspils stratēģiskās plānošanas un reālās rīcības līmenim netiek. Un tas ir īpaši skumji, jo Jelgavas potenciāls ir milzīgs — tā ir ne tikai ceturtā lielākā pilsēta Latvijā, tajā ir arī valsts ceturtā jaudīgākā (un ārpus Rīgas lielākā) universitāte, Rīgas tuvums, kas būtu jāizmanto kā priekšrocība attīstībai, senas ražošanas tradīcijas utt.

Kur rast speciālistus?

Palūkojoties uz Latvijas valstspilsētu ekonomikas profiliem no «putna lidojuma», redzams, ka daļa attīstības faktoru un izaicinājumu tām ir kopīgi, valstiska mēroga, kamēr citi ir atšķirīgi — un tieši šie atšķirīgie faktori, starp kuriem minami gan objektīvi (piemēram, atrašanās vieta), gan subjektīvi (no vietvaras rīcības izrietoši) faktori, ir tie, kas lielā mērā nosaka atšķirīgās krāsas Latvijas valstpilsētu attīstības spektra paletē.

Primārais kopīgais izaicinājums visām valstspilsētām Latvijā ir demogrāfiskā situācija. Gandrīz visās valstspilsētās iedzīvotāju skaits samazinās (vienīgais izņēmums ir Jūrmala). Šī tendence pamatā saistīta ar negatīvu dabisko pieaugumu un negatīvu migrāciju, iedzīvotājiem pārceļoties uz citiem reģioniem vai valstīm plašāku nodarbinātības iespēju dēļ. Vissmagāk šī problēma skārusi Rēzekni, Ventspili, Daugavpili un Jēkabpili — šajās pilsētās kopš 2012. gada iedzīvotāju kritums pārsniedzis 10%. Taču arī visādi citādi tik veiksmīgajās Valmierā un Liepājā populācija sarukusi diezgan ievērojami (par 7,7% un 8,8%). Šajā ziņā vērojams izteikts centrtieces efekts — lai arī Rīgā iedzīvotāju skaits krīt, tur tas notiek relatīvi lēnāk (–4%), tāpat kā tuvējā Jelgavā (–4,1%), un, kā minēts, Jūrmalā (+2,8%), kā arī citos Pierīgas novados tas pat aug.

Ar sarūkošo demogrāfiju (bet ne tikai!) neizbēgami saistīta arī otra valstspilsētu «globālā» problēma — darbaspēka (jo sevišķi augsti kvalificētā) trūkums. Šis faktors turpmāko attīstību ierobežo ne tikai tādās pilsētās kā Valmiera ar zemu bezdarba līmeni, bet pat tajās, kur bezdarba līmenis vēl ir augsts — kā Rēzekne un Daugavpils. Tas norāda, ka problēma nav tikai iedzīvotāju trūkumā, bet lielā mērā arī to kvalifikācijā, prasmju atbilstībā darba tirgus prasībām. Turklāt katrā vietā ir sava specifika — piemēram, Ventspilī tranzīta nozares darbiniekiem jāpārtop par apstrādes rūpniecības speciālistiem, Liepājā — jāpārkvalificējas no metālapstrādes uz citām industrijām utt. Lai visus šos izaicinājumus risinātu, būtu nepieciešamas krietni plašākas un mērķtiecīgākas, kā arī reģionāli specifiski orientētas darbaspēka pārkvalifikācijas un mūžizglītības programmas. Iespējams, sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju jāveido tādu nacionālo izglītības un profesionālās apmācības politiku, kas nodrošinātu valstspilsētu un to reģionu vajadzībām atbilstošu darbaspēku (t.i., elastīgi pielāgojot to sadarbībā ar vietvarām, kā, piemēram, Valmiera jau cenšas rīkoties pati ar Vidzemes Augstskolas un Valmieras tehnikuma palīdzību), un būtiski jāmodificē esošās atbalsta programmas mūžizglītībai un pārkvalifikācijai.

Dažādie centieni lēkt augšup pa produktivitātes pakāpieniem

Tieši kvalificēta darbaspēka trūkums ir viens no traucēkļiem izšķiroši svarīgam izaicinājumam, kas kopīgs vairāk vai mazāk, bet visām valstspilsētām — nepieciešamībai paaugstināt ekonomikas pievienoto vērtību. Produktivitātes un pievienotās vērtības celšana ir fundamentāla jebkuras ekonomikas attīstībai, un faktiski visas valstspilsētas šo pašsaprotamo patiesību arī apzinās un ir ierakstījušas savās attīstības stratēģijās un programmās. Taču viena lieta ir ierakstīt programmā, pavisam cita — īstenot dzīvē.

Vistālāk šajā ceļā varētu būt tikusi Valmiera, taču arī tās sasniegumi šķiet izcili vien Latvijas kontekstā. Liepāja, kas sekmīgi piesaista investīcijas un būvē neskaitāmas jaunas ražotnes, tomēr nevar lepoties ar augstām algām. Algu ziņā mazliet labāka situācija ir Ventspilī, turklāt vairs nevar teikt, ka tas ir tikai uz tranzīta nozares bāzes. Savukārt Rīga ir vietējais milzis, kura vājumu objektīvi var ieraudzīt vienīgi salīdzinājumā ar Viļņu un Tallinu.

Ar izaicinājumu transformēt savu ekonomiku uz augstākas pievienotās vērtības nozarēm saskaras visas valstspilsētas, taču transformējamās ekonomikas struktūras tajās mēdz atšķirties, tāpat kā atšķiras arī vietvaru centieni vai to trūkums. Vēsturiski daudzas valstspilsētas attīstījušās kā industriālas pilsētas, taču patlaban nepieciešama pārorientācija uz modernākām, pelnošākām jomām, piemēram, informācijas un komunikāciju tehnoloģijām (IKT), dažāda veida citām augstajām tehnoloģijām un viedajām specializācijām.

Kurzemes pusē (Liepāja, Ventspils) nākotnes cerības visvairāk saista ar alternatīvo energoresursu attīstību — ūdeņradis, vēja enerģija, saules enerģija, amonjaks. Valmierā aktuālākās attīstības prioritātes ir militārās ražošanas un biorafinēšanas jomas, tālākā perspektīvā arī citi «zaļā kursa» un aprites ekonomikas virzieni. Savukārt Jelgava pie galvenajiem izaugsmes ceļa rādītājiem sauc bioekonomiku, viedo enerģētiku un IKT. Citām pilsētām skaidra redzējuma trūkst, un tās atrunājas ar vēlmi «neierobežot» jebkādas augstākas pievienotās vērtības ražošanas ienākšanu (aiz tā gan drīzāk slēpjas nopietnu iestrāžu trūkums, tāpēc «vēl nezinām, uz ko orientēties, ar ko sākt»). Pie tādām pilsētām pieder, piemēram, Daugavpils, lai gan pašas Daugavpils (un netālo Līvānu) piemērs vedina domāt, ka tur kā vismaz viena no perspektīvām varētu būt orientēties uz elektrotehniskās rūpniecības (optika, kabeļi, sintētiskās šķiedras u.c.) attīstību. Jēkabpils stratēģijā «inovācijas, digitalizācija, IKT, atjaunīgā enerģija» šķiet sarakstīti vien kā skaisti skanoši modes vārdi (reālas rīcības vai pat plānu ir maz). Līdzīga situācija ir arī Rēzeknē (interesanti — patlaban abas pilsētas ir diezgan atkarīgas no kokapstrādes nozares, īpaši Jēkabpils). Jūrmala kā mērķi piemin «uzņēmējdarbības dažādošanu» un «jaunu un inovatīvu produktu radīšanu», un ir definētas arī konkrētas ieceres, taču tās visas faktiski saistās ar to pašu vēsturiski iestaigāto tūrisma sektora taciņu, pa kuru turpinot iet, pilsētu nepabarosi (turklāt pašvaldība pati to lieliski apzinās, atzīstot, ka tūrisma sektors rada zemu pievienoto vērtību). Ogre pavisam atklāti atzīst, ka tās primārais mērķis ir kalpot kā labai dzīvesvietai un attālinātā darba citadelei, nevis attīstīt ekonomiku uz vietas.

Ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijām ir īpašs stāsts — teju visas valstspilsētas to ierakstījušas savās stratēģijās kā svētu mantru, taču faktiski neviena neko nav darījusi, lai nozares izaugsmi reāli veicinātu, priekšroku allaž dodot rūpniecībai. Iespējams, tam ir pamatots iemesls — lielās IT kompānijas, kā skaidro ekonomisti, nemēdz nākt uz mazām, reģionālām pilsētām, līdz ar to IT sektoram reāla iespēja attīstīties ir tikai Rīgā un tai piegulošajā teritorijā (ko apliecina arī Jūrmala kā vadošais IKT nozares centrs ārpus galvaspilsētas).

Akadēmiskā sektora un biznesa sadarbība ir vēl viens lauciņš, kurā Latvijas valstspilsētas pārsvarā ir saglabājušas nevainību, lai gan daudzām programmās tas atzīmēts kā nepieciešami attīstāms virziens, plānoti vai pat realizēti konkrēti projekti par dažādu sadarbības, kontaktpunktu, zināšanu apmaiņas iestāžu izveidi. Taču reāli piemēri, kad akadēmiskais potenciāls palīdzējis īstenot jaunas biznesa idejas, radīt komercializējamus izgudrojumus un produktus, ir reti. Ārpus Rīgas kā pirmrindniece jau atkal minama Valmiera, kur Vidzemes Augstskolas esamība, pēc ekspertu domām, bijusi būtisks uzņēmējdarbības (jo īpaši — IT) ekosistēmas faktors, un tam var nosaukt arī konkrētus piemērus — kā uzņēmumu SIA Wunder Latvia. Vēl atsevišķus veiksmīgus izglītības/zinātnes un biznesa sadarbības piemērus spēj nosaukt Jelgava. Pašā galvaspilsētā dzirdēts par Rīgas Tehniskās universitātes radītiem prototipiem un sadarbību ar biznesa vidi, tomēr, salīdzinot ar Viļņu un Tallinu, kur jau sen radīti lieli sadarbības centri, Rīgas centieniem nav sistēmiska rakstura.

Baltijas konteksts: mūsējie atkal iedzinējos

Valstspilsētu ekonomiskās attīstības līmenis iet roku rokā ar visas valsts kopējo ekonomikas attīstību — lielāko centru nozīme tajā ir izšķiroša. Diemžēl, ja aplūkojam pārējo Latvijas lielāko pilsētu konkurētspēju Baltijas mērogā, aina paveras līdzīga Rīgas, Viļņas un Tallinas situācijai. Precīzs pilsētu salīdzinājums nav iespējams, jo Lietuvas un Igaunijas statistikas pārvaldes neapkopo IKP informāciju pilsētu līmenī (izņemot par Tallinu un Tartu), taču priekšstatu dod apriņķu/novadu salīdzinājums. Baltijas reģionu TOP20 2022. gadā spējušas iekļūt tikai trīs Latvijas teritorijas vienības — Rīgas statistiskais reģions (bagātās, bet mazās Pierīgas pašvaldības iekļautas tā datos), Smiltenes un Līvānu novadi. Pat mūsu jaudīgākā pēc Rīgas valstspilsēta — Valmiera un tās novads — Baltijā ieņem tikai 23. vietu (Valmieras novada dati iekļauj arī pašā Valmierā saražoto).

Interesanti, ka Igaunijas otras lielākās pilsētas Tartu (kuras iedzīvotāju skaits ir kā Daugavpils plus Valmiera) IKP dati uz iedzīvotāju jau ir gandrīz vienādi ar sešas reizes lielāko Rīgu — gan pilsētu (30 pret 31,5 tūkstošiem eiro), gan reģionu līmenī (26,2 pret 27,6 tūkstošiem eiro). Igaunija izceļas arī ar ārkārtīgi sabalansētu reģionālo attīstību — daudzos apriņķos IKP ir gandrīz vienāds, atšķirības minimālas (piedevām ceturtais bagātākais valstī ir Austrumviru apriņķis, kas ģeogrāfiski ir Igaunijas analogs Daugavpils (Augšdaugavas) vai Rēzeknes novadiem). No Latvijas tikai paši labākie spējuši iespraukties starp kaimiņvalstu vidusmēru...

Kāpēc tā? Kāpēc ne tikai valstu, ne tikai galvaspilsētu, bet arī pārējo lielāko (un mazāko) pilsētu līmenī Latvija atpaliek? Pēteris Strautiņš, Luminor bank galvenais ekonomists, analizē, ka viens no skaidrojumiem, vismaz attiecībā uz lielākajām pilsētām, meklējams gan apdzīvojuma struktūrā (Lietuvas gadījums), gan Tartu Universitātes faktorā. «Lietuvas otra lielākā pilsēta Kauņa ir apmēram piecas reizes lielāka par Liepāju vai Daugavpili, tas ir ļoti ievērojams rūpniecības centrs, tur arī pārceļas biznesa pakalpojumu uzņēmumi no diezgan netālās Viļņas. Abu Lietuvas lielāko pilsētu un to tuvākās apkārtnes, kā arī savienojošā transporta koridora jauda ir līdzīga Latvijas ekonomikas kopējam apjomam. Savukārt Lietuvas trešā lielākā pilsēta Klaipēda ir daudz spēcīgāka par mūsu valsts lielākajiem reģionu centriem, vienlaikus dinamiska rūpniecības pilsēta un Baltijas lielākā osta. Arī Igaunijas otrs lielākais ekonomiskais centrs ir ļoti spēcīgs, Tartu ir izcilniece vienlaikus preču ražošanā un pakalpojumu eksportā. Pie tās biroju mājām var lasīt pasaulē zināmu IT uzņēmumu nosaukumus. Skaidrs, ka šo panākumu pamats ir viena no pasaules 500 labākajām universitātēm, šo scenāriju Latvijas reģionos nav iespējams atkārtot,» secina P. Strautiņš.

Kā redzams arī tabulā, Latvijā ir atsevišķi mazāki novadi, kas attīstījuši labklājību un konkurētspēju. Tas noticis dažādos veidos. «Mērot pēc IKP uz iedzīvotāju, novadu starpā pirmajā veidā ārpus Rīgas reģiona 2022. gadā bija Smiltenes novads, kas gandrīz pilnībā balstās uz dabas resursu ieguvi un pārstrādi. Viens no straujākajiem eksporta pieaugumiem, saskaņā ar Luminor pētījumu, pēdējā desmitgadē panākts Ādažos, pateicoties gluži vētrainai pārtikas pārstrādes attīstībai. Cits izaugsmes līderis ir Līvāni, pateicoties optiskās šķiedras ražošanai. Varētu teikt, ka tā ir vienīgā pašvaldība Latvijā, kuras attīstība balstās uz augsto tehnoloģiju rūpniecību, ar vienu piebildi — šī panākumu bāze ir diezgan šaura — divi uzņēmumi ar dažiem simtiem darbinieku, kuri tā ietekmē novada datus tāpēc, ka tas ir ļoti neliels. Ir apvidi, kas jau ilgstoši ir bijuši sekmīgas reģionālās attīstības politikas piemērs, pirmkārt, te jāmin Valmiera. Ir citi, kas līdz tam ļoti nelabvēlīgo dinamiku pārlauzuši pēdējos desmit gados. Tam spilgts piemērs ir Kuldīga, strauji attīstoties kokapstrādei, pirmkārt, saplākšņa ražošanai,» norāda P. Strautiņš.

Arī Lietuvas un Igaunijas statistikas piemēri rāda, ka lielākajiem centriem piemīt potenciāls attīstīties straujāk un tādējādi «vilkt» uz priekšu visu valsti. Vai jāsecina, ka Latvijai tas «nespīd», jo, pirmkārt, mums nav tik lielu pilsētu kā Lietuvā, un, otrkārt, nav arī tik jaudīgas reģionālās universitātes kā Tartu? Vai mums atliek cerēt tikai uz mazo novadu (kā Līvānu, Smiltenes) un dažu valstspilsētu (Valmieras, daļēji arī Liepājas) veiksmes stāstiem, cerot, ka ar laiku tie vairosies, nepaliekot tikai kā atsevišķas labklājības salas?

«Mācīties no kaimiņiem ir vērtīgi, taču man šķiet, ka visiedarbīgākās mācības ir citu Latvijas reģionu pilsētu un novadu panākumu stāsti. Šajā gadījumā nav iespējams aizbildināties, ka vainīgi nodokļi, enerģijas cenas vai centrālās valdības sliktā karma — jo citur Latvijā šie faktori neatšķiras,» apliecina P. Strautiņš.

Un tomēr — nedrīkst aizmirst par «ziloni istabā». Lielākais urbānais reģions (salīdzināmā teritorijas apkārtnē — t.i., apmēram 3000 km²) Baltijā vēl arvien ir Rīgas plus Pierīgas reģions (apmēram par 100 000 iedzīvotājiem apsteidzot attiecīgo Viļņas apgabalu). Skaidrs, ka šim Latvijas reģionam ir vislielākais potenciāls kļūt par Baltijas mērogā konkurētspējīgu attīstības centru, kas var «izvilkt» visu valsti, turklāt šeit, kā norāda P. Strautiņš, vērā ņemami arī ne tikai ekonomiska rakstura faktori.

«Skaidrs, ka Latvijā kopējā attīstība būs daudz vairāk atkarīga no galvaspilsētas nekā kaimiņvalstīs. Tas ir vēstures mantojums — Krievijas impērijā un PSRS mūsu galvaspilsēta vismaz dažās jomās (piemērs — Baltijas kara apgabala centrs) bija galvenā pilsēta daudz lielākā teritorijā nekā Latvijas Republika. Stāsts nedaudz līdzinās Vīnes vēsturei, pēc Wikipedia datiem šī pilsēta joprojām ir mazāka nekā bija Habsburgu ēras beigās.

Šobrīd Rīgas priekšrocības Latvijā ir milzīgas un lielā mērā pašuzturošas. Mums nav citu nozīmīgu tā saucamo «balto apkaklīšu» pakalpojumu eksporta centra, atšķirībā no kaimiņvalstīm (Tartu, Kauņa). Līdz ar to lielai daļai Latvijas ekonomikā nodarbināto, jo īpaši labāk atalgotajai daļai, vienkārši nav citu alternatīvu dzīvei Latvijā kā galvaspilsētas reģions.

Citas pilsētas un to reģioni var ļoti labi attīstīties, vairot savu turību. Taču tie vēl gadu desmitiem būs lielākā mērā specializēti preču ražošanā nekā galvaspilsēta. Atsevišķas reģionu pilsētas var palielināt savu daļu ekonomikā un iedzīvotāju kopumā. Taču domāju, ka Rīgas daļa drīzāk turpinās pieaugt. Tai ir strukturālas priekšrocības — IT, biznesa pakalpojumi, tūrisms un aviācija caurmērā aug straujāk nekā rūpniecība un lauksaimniecība.

Kāda ir Rīgas konkurētspēja salīdzinājumā ar kaimiņvalstu galvaspilsētām? Tajās ienākumi uz iedzīvotāju ir lielāki, tāpat kā augstas pievienotās vērtības pakalpojumu eksports uz iedzīvotāju. Rīgas priekšrocība ir kopumā daudz interesantākā pilsētvide, ko nosaka tas, ka Rīga 1914. gadā bija apmēram trīs reizes lielāka pilsēta. Mums ir daudz bagātāks arhitektūras mantojums ārpus vecpilsētas. Tallinas vecpilsēta ir lieliska, bet ārpus tās Tallina daudz lielākā mērā ir padomju ēras pilsēta nekā Rīga, ar dažiem ļoti interesantiem, bet arī nelieliem neatkarības periodā radītiem rajoniem.

Rīgā mājokļu cenas ir apmēram puse no Tallinas un Viļņas līmeņa, kamēr neto algu atšķirība ir 15–25%. Tas signalizē, ka pilsēta ir gatava uzņemt lielāku iedzīvotāju skaitu bez lieliem papildu ieguldījumiem. Tātad pilsētas uzņēmumiem ir iespējams augt, ja tie attīsta sekmīgus produktus un iekaro tirgus.»

Bailes riskēt un nespēja sadarboties kavē attīstību

Rīgas reģiona lomu beidzot sāk apzināties arī valsts reģionālās attīstības plānotāji Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM). «Līdztekus mērķim mazināt teritoriālās attīstības atšķirības visā Latvijā, ir būtiski nodrošināt Rīgas metropoles areāla (RMA) attīstību, pilnvērtīgi izmantojot RMA potenciālu konkurētspējas stiprināšanai Baltijas jūras reģionā un Latvijas tautsaimniecības attīstībai, virzoties uz zināšanām balstītu un produktīvu ekonomiku,» Bilancei rakstiskā atbildē norāda VARAM pārstāvji. Kā galvenā (vienīgā) risināmā problēma patlaban identificēts vienota pārvaldības ietvara trūkums, kas tikšot novērsts ar jaunu likumprojektu: «RMA, kurā ietilpst ne tikai Rīgas pilsēta, bet arī apkārtējās pašvaldības, ir nozīmīgs telpiskais veidojums, kura attīstība ir cieši saistīta ar mobilitātes risinājumiem, integrētu dzīves vides plānošanu un ekonomisko specializāciju. Tomēr līdz šim RMA nav bijis vienota pārvaldības ietvara, kas ļautu to attīstīt kā saliedētu un funkcionāli efektīvu reģionu — tas kavē vienotu attīstības plānošanu ar Pierīgu. Lai šo situāciju mainītu, ar mērķi paaugstināt RMA konkurētspēju Ziemeļeiropā, veicinot visas valsts attīstību, VARAM izstrādā likumprojektu, kas nosaka RMA teritoriju, RMA pārvaldības jomas un pārvaldības modeli iesaistīto pušu sadarbības organizēšanai.» Vienota Rīgas un Pierīgas plānošana, par kuru tika runāts jau vismaz pirms iepriekšējām Rīgas domes vēlēšanām, protams, ir nepieciešama, tomēr skaidrs, ka ar to vien nepietiks, lai Rīga spētu kļūt konkurētspējīga Baltijā.

VARAM tieši neatbild arī uz jautājumu, vai būtu gatava kļūt par koordinējošo ministriju, lai sadarbībā ar citām ministrijām centralizēti risinātu valdības kompetencē ietilpstošos jautājumus, kas attiecas uz reģionālo (un tieši valstspilsētu!) attīstību veicinošu investīciju piesaisti, darbaspēka piesaisti un pārkvalifikāciju, nodokļu politiku, infrastruktūras attīstību, zinātnes un biznesa sinerģijas veicināšanu. «Šobrīd Latvijā nav īpaši izveidota institucionāla mehānisma reģionālās politikas un nozaru politiku koordinēšanai. Praksē koordinācija bieži notiek pēc ad hoc pieejas (t.i., no gadījuma uz gadījumu),» norāda VARAM. Interesanti, ka jautājumos, kas tiek uztverti kā īpaši svarīgi, koordinācija spējot notikt efektīvi, atklāj VARAM, kā pozitīvo piemēru minot Latvijas Austrumu pierobežas reģiona ekonomiskās izaugsmes un drošības stiprināšanas pasākumu plānu 2025.–2027. gadam, kura «ietvaros notika plaša saskaņošana ar nozaru ministrijām plānā iekļaujamo pasākumu izvēlē un detalizācijā.» Tomēr mazāk kritiskos jautājumos acīmredzot uz vienotu, sistēmisku un centralizētu pieeju aizvien naivi cerēt.

Tāpat VARAM arī neizdala kā būtisku, atsevišķi aplūkojamu lielumu tieši valstspilsētas. Ministrija pamatojas uz Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam, saskaņā ar kuru «Latvijas reģionālās politikas uzmanības centrā ir attīstības centri jeb 30 lielākās pilsētas kā reģionu izaugsmes virzītājspēki, piemērojot policentrisku pieeju.» Citiem vārdiem — visiem pa druskai, no kā katram jēgas maz.

Latvijā ir dažas valstspilsētas, kas nopietni rīkojas savas attīstības labā. Citu rīcība ir visai fragmentēta, nepietiekami pārdomāta vai lēnīga, bet vēl dažas pašapmierināti bauda Latvijas apstākļiem relatīvi augstu labklājību savas izdevīgās atrašanās vietas dēļ. Savukārt valsts pieeja aizvien neliek kā prioritāti lielākos un perspektīvākos attīstības centrus, un pat nepieciešamību stiprināt Rīgas jaudu sāk apzināties tikai tagad. Lietuva to saprata vismaz desmit gadus iepriekš, un lielā mērā tieši no tā izrietošais rezultāts ir Viļņa kā bagātākā pilsēta un pati Lietuva — kā bagātākā valsts Baltijā (vērtējot pēc pirktspējas paritātes), kas saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda projekciju šogad būs priekšā tādām valstīm kā Japāna, Spānija, Izraēla un Jaunzēlande un atradīsies netālu aiz pasaules bagātāko valstu trīsdesmitnieka, 33. vietā (Igaunijai projekcija paredz 42., bet Latvijai — 48. vietu). Straujš izrāviens prasa gan gudru, gan drosmīgu un izlēmīgu rīcību — tai skaitā reģionālajā plānošanā. Ja arī citviet Latvijā rīkosies tā, kā rīkojas veiksmīgākajās valstspilsētās, jo lielāka cerība, ka mums izdosies.

Projektu «Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomiku» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Valstspilsētu realitāte — no aktīvas attīstības līdz peldēšanai pa straumi» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2024

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada jūnija (522.) numurā.

Lasiet arī: