Ievērojot Darba likuma 150. panta pirmo daļu, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu un to jāizmanto gada laikā. Kā skaidrots iepriekš, ja ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā un ir saņemta darbinieka rakstveida piekrišana, to pieļaujams pārcelt uz nākamo gadu. Šādā gadījumā atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkstētu būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Jāielāgo, ka atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu.
Būtiski nošķirt tiesības izmantot uzkrātās atvaļinājuma dienas un tiesības saņemt kompensāciju par uzkrātajām (neizmantotajām) atvaļinājuma dienām darba attiecību izbeigšanas gadījumā.
Tātad – uzkrāt atvaļinājuma dienas, lai tās izmantotu, var tikai vienu gadu.
Savukārt atvaļinājuma dienu uzkrājums, lai par neizmantotajām dienām darba devējam būtu pienākums izmaksāt kompensāciju, var veidoties visu darba attiecību laiku – tātad arī piecus vai desmit gadus. Šāds pienākums darba devējam nebūs vien tad, ja iespēja atvaļinājumu izmantot dota, bet darbinieks to nav apzināti darījis. Darba devējam jāparūpējas par to, lai bez pamatota iemesla darbinieki neuzkrātu atvaļinājuma dienas, un jānodrošina darbiniekam tiesības atvaļinājumu izmantot.
Vairāk atbilžu uz darba devēju jautājumiem, kas līdz šim raisījuši neskaidrības atvaļinājumu piešķiršanas izpratnē, lasiet žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI maija numurā.
