Civilprocesa likuma normu piemērošana darba strīdos

Darba strīdu izšķiršanai tiesā tiek piemēroti Civilprocesa likuma noteikumi, līdz ar to šajā rakstā apskatīti Senāta nolēmumi, kuros ietvertas atziņas par Civilprocesa likuma normu piemērošanu, kuras attiektos arī uz darba strīdiem.

Mantiskā stāvokļa izvērtēšana, lemjot par atbrīvošanu no drošības naudas samaksas

 Senāta Civillietu departamenta 26.06.2024. lēmums lietā   Nr. C68323622, SKC–604/2024 

Bieži ir dzirdēts apgalvojums, ka darba ņēmējiem tiesvedība ir bez maksas, jo viņiem nav jāmaksā tiesas izdevumi. Šāds apgalvojums ir daļēji patiess. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 43. panta pirmo daļu no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji — prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Tas nozīmē, ka darbinieki ir atbrīvoti no tiesas izdevumu un drošības naudas samaksas, ja tie lietā ir prasītāji.

Savukārt, ja darbinieks lietā ir atbildētājs (piemēram, darba devējs ceļ prasību tiesā pret darbinieku par zaudējumu piedziņu, darba tiesisko attiecību izbeigšanu u.c.), viņš nav atbrīvots no tiesas izdevumu un drošības naudas samaksas. Tas nozīmē, ka darbiniekam kā atbildētājam iesniedzot apelācijas vai kasācijas sūdzību, kā arī blakussūdzību, būs jāmaksā valsts nodeva vai drošības nauda. Taču, ievērojot darbinieka mantisko stāvokli,tiesa vai tiesnesis var pilnībā vai daļēji atbrīvot viņu kā atbildētāju no valsts nodevas vai drošības naudas samaksas.

Šajā lietā persona iesniedza kasācijas sūdzību, kurā vienlaikus ietvērusi lūgumu par viņas atbrīvošanu no drošības naudas samaksas. Lūgums pamatots ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) 10.01.2024. izziņu par apdrošinātās personas iemaksām un izmaksai nosūtīto pensiju, pabalstu un atlīdzību, kā arī izdrukas no informācijas sistēmas Lursoft par nekustamo īpašumu piederību un dalību uzņēmumos.

Rīgas apgabaltiesas tiesnesis noraidīja lūgumu par atbrīvošanu no drošības naudas samaksas.

Persona iesniedza blakussūdzību, norādot, ka nav saprotams, kādi vēl pierādījumi par mantisko stāvokli būtu jāiesniedz, lai viņa būtu atbrīvojama no drošības naudas samaksas.

Senāts atzina, ka pārsūdzētais lēmums atceļams, jo no lūgumam pievienotajiem dokumentiem skaidri izriet, ka personai nav ienākumu, jo viņa algotu darbu nestrādā, nesaņem nedz pensiju, nedz pabalstus, nedz kāda cita veida atlīdzību, viņai nepieder nekustamie īpašumi un kapitāla daļas uzņēmumos, viņa neieņem arī kādu amatu. Tomēr pārsūdzētajā lēmumā minētajiem faktiem objektīvs izvērtējums nav dots, kā arī nav paskaidrots, kādu apsvērumu dēļ minētie mantisko stāvokli raksturojošie pierādījumi nav pietiekami mantiskā stāvokļa objektīvai izvērtēšanai un kādi konkrēti apstākļi liecina par personas iespēju samaksāt drošības naudu. Līdz ar to tiesnesis bez pietiekama pamata ierobežojis personai likumā garantētās tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumu. Nav strīda, ka persona savu iespēju robežās iesniegusi informāciju par grūtībām samaksāt drošības naudu, kā arī pievienojusi pierādījumus, kas raksturo viņas mantisko stāvokli. No lūgumam pievienotajiem pierādījumiem skaidri izriet, ka personai nav naudas līdzekļu un arī citas mantas, kas dotu iespēju gūt ienākumus. Apstāklis, ka personas nepieciešamo vajadzību apmierināšanai (pārtikai, pakalpojumiem u.tml.) nepieciešamos līdzekļus nodrošina viņas bērni, neliecina par tāda mantiskā stāvokļa esību, kas dotu iespēju samaksāt likumā noteikto drošības naudu. Līdz ar to minētais personas ienākumu līmenis dod pamatu Senātam atzīt, ka atbildētāja sava sliktā mantiskā stāvokļa dēļ nespēj samaksāt likumā noteikto drošības naudu. Senāts izteica turpmāk minētās atziņas.

Civilprocesa likuma 43.¹ panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka drošības nauda par kasācijas sūdzības iesniegšanu maksājama 300 eiro apmērā. Minētā panta otrajā daļā precizēts, ka drošības nauda nav jāmaksā personām, kuras saskaņā ar likumu ir atbrīvotas no valsts nodevas. Tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, var pilnīgi vai daļēji atbrīvot personu no drošības naudas samaksas. Šāds regulējums noteikts ar mērķi novērst šķērsli, kas finanšu līdzekļu trūkuma dēļ personām traucētu īstenot konstitucionālās pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai.

1 Sk. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–601. nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 770.–791. lpp., Senāta 2022. gada 21. decembra lēmuma lietā Nr. SKC–1100/2022 6. punktu, 2018. gada 19. septembra lēmuma lietā Nr. SKC–1420/2018, 5.1. punktu.

Pienākums iesniegt pierādījumus par savu mantisko stāvokli, lūdzot atbrīvot pilnīgi vai daļēji no drošības naudas samaksas par kasācijas sūdzības iesniegšanu, izriet no Civilprocesa likuma 43.¹ panta otrās daļas otrā teikuma. Arī juridiskajā literatūrā norādīts un tas nostiprinājies judikatūrā, ka personas lūgumam par viņa pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no drošības naudas samaksas jāpievieno pierādījumi, kas apliecina personas apgalvojumus par viņas mantisko stāvokli.¹ Tādējādi tiesa vai tiesnesis pārbauda puses mantisko stāvokli pēc tiem pierādījumiem, kurus puse pievienojusi savam lūgumam.

2 Sk. Satversmes tiesas 2023. gada 17. februāra sprieduma lietā Nr. 2022–05–01 11. punktu.

Latvijas Republikas Satversmes 92. pants ikvienam garantē tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, kas ietver arī pieeju tiesai, piemēram, tiesības pārsūdzēt tiesu nolēmumus. Arī Satversmes tiesa 2023. gada 17. februāra spriedumā lietā Nr. 2022–05–01 norādījusi, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums nodrošināt tiesas pieejamību ikvienai personai, kuras finanšu līdzekļi nav pietiekami.²

3 Sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 26. jūlija sprieduma lietā Podbielski un PPU Polpure pret Poliju (iesnieguma Nr. 39199/98) 65. punktu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2010. gada 26. oktobra spriedumā lietā Marina pret Latviju (iesnieguma Nr. 46040/07) norādījusi: «[..] nacionālajām tiesām īpaši rūpīgi jāizvērtē, vai personai radītā finansiālā nasta saistībā ar prasības celšanu tiesā ir samērīga ar tās spēju maksāt valsts nodevu» (sk. 55. punktu). Minētā tiesa arī atzīmējusi: «[..] tīri finansiāla rakstura ierobežojumiem, kuri pilnībā nav saistīti ar prasības izredzēm uz panākumiem, ir jābūt pakļautiem īpaši rūpīgai izvērtēšanai no taisnīgas tiesas interešu viedokļa».³

Procesuālo sankciju piemērošana sakarā ar negodprātīgu prāvnieka rīcību, kas vērsta uz lietas izskatīšanas novilcināšanu

 Senāta Civillietu departamenta 26.02.2024. rīcības sēdes lēmums   lietā Nr. C30773316, SKC–377/2024 

Tiesu praksē ir bijuši arī gadījumi, kad lūgumi par atbrīvošanu no drošības naudas samaksas slikta mantiskā stāvokļa dēļ tiek pieteikti negodprātīgi, lai novilcinātu lietas izskatīšanu. Tāpēc Civilprocesa likuma 73.¹ pantā ir noteikts, ka nav pieļaujama negodprātīga tiesību un pienākumu izmantošana vai necieņa pret tiesu. Proti, ja lietas dalībnieks negodprātīgi izmanto savas tiesības vai negodprātīgi pilda savus pienākumus, tajā skaitā sniedz tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem vai apzināti ar darbību vai bezdarbību novilcina lietas vai jautājuma izskatīšanu, tiesnesis izsaka lietas dalībniekam brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 800 eiro. Par necieņu pret tiesu — jebkuru rīcību, kas liecina par tiesas sēdē vai tiesā pastāvošo noteikumu klaju ignorēšanu — tiesa var uzlikt lietas dalībniekam naudas sodu līdz 1000 eiro. Par apzināti nepatiesa pieteikuma, prasības pieteikuma vai sūdzības, izņemot blakus sūdzības, apelācijas vai kasācijas sūdzības, iesniegšanu nolūkā sasniegt prettiesisku mērķi vai kavēt tiesību vai likumisko interešu aizsardzību tiesa var uzlikt pusei naudas sodu līdz 1200 eiro.

Šajā lietā tiesa saskatīja «procesuālo huligānismu», kas izpaudās tā, ka vairākos Rīgas apgabaltiesas lēmumos konsekventi norādīts uz nepieciešamību iesniegt pierādījumus, kas apstiprina pieteikumos norādīto personas mantisko stāvokli, tomēr pieteicēji, sniedzot blakus sūdzības un atkārtotus pieteikumus, to ignorēja. Šādas atbildētāju darbības, ļāvušas faktiski apturēt lietas virzību — kasācijas sūdzība par prasītājas labā taisīto apelācijas instances tiesas spriedumu ilgstoši atradās Rīgas apgabaltiesā, gaidot gala risinājumu atbildētāju atkārtoti iniciētajam jautājumam par atbrīvošanu no Civilprocesa likumā noteiktajiem maksājumiem. Faktiski pieteikuma pozitīva izlemšana par personas atbrīvošanu no drošības naudas samaksas, tāpat arī no citu Civilprocesa likumā noteiktu maksājumu samaksas bez pierādījumu izvērtēšanas nebija iespējama, vienlaikus to iesniegšana, tātad arī visa procesa virzība atradās pieteicēju, izskatāmajā gadījumā — atbildētāju — kontrolē.

Senāts norādīja, ka Civilprocesa likuma 74. panta sestā daļa uzliek prāvniekiem (pusēm) pienākumu savas tiesības izmantot un pienākumus pildīt godprātīgi. Savukārt Civillikuma 1. pantā ietverts labas ticības princips, kas pieprasa visas sabiedrības interesēs katrai personai savas individuālās tiesības izmantot labā ticībā, respektīvi, godprātīgi un tiesisku mērķu sasniegšanai. Prāvnieka rīcība, kas vērsta uz lietas izskatīšanas novilcināšanu, par godprātīgu nav atzīstama, tā ir nepieļaujama un faktiski vērtējama kā «procesuālais huligānisms».

Prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt procentus

 Senāta Civillietu departamenta 13.06.2024. spriedums lietā   Nr. C33348419, SKC–53/2024 

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 195. pantu, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru, kā arī kredītiestādes nosaukumu un konta numuru, kurā veicama samaksa, ja tāds norādīts prasības pieteikumā. Tas nozīmē, ka arī darbiniekam, kura labā no darba devēja ir piedzītas naudas summas (piemēram, neizmaksātā darba samaksa, atlīdzība par darba piespiedu kavējuma laiku u.c.), ir tiesības saņemt procentus.

Šajā lietā tika skatīts jautājums, vai procentus, kurus naudas summas piedziņas lietā tiesa nosaka saskaņā ar Civilprocesa likuma 195. panta pirmo daļu par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai), aprēķina no visas ar spriedumu piedzītās summas, un kāda nozīme ir Senāta departamenta senatoru kopsapulces sniegtajiem tiesību normu iztulkojumam.

Senāts izteica turpmāk minētās atziņas.

→ Par Civilprocesa likuma 195. panta piemērošanu

Civilprocesa likuma 195. panta pirmajā daļā paredzētais tiesas pienākums, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, rezolutīvajā daļā noteikt tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus kalpo vairākiem mērķiem:

• pirmkārt, mērķim novērst negatīvās sekas kreditoram, kuram šādā gadījumā būs liegta iespēja piedzīto naudas summu lietot;
• otrkārt, mērķim motivēt parādnieku labprātīgi un iespējami drīzākā laikā izpildīt likumīgā spēkā esošu tiesas spriedumu.

Kreditoram ir leģitīma interese saņemt atlīdzību ne vien par tāda sava kapitāla lietošanu, kuru veido pamatparāds, bet arī par jebkādu citu finanšu līdzekļu lietošanu, kas kreditoram, pamatojoties uz tiesas konstatējām saistībām un tiesas noteikto tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, pienākas no parādnieka. Leģitīma ir arī kreditora interese saņemt no parādnieka sprieduma pilnīgu izpildījumu labprātīgi un iespējami ātri.

Civilprocesa likuma 195. panta pirmajā daļā noteikto procentu attiecināšana uz visiem sprieduma rezolutīvajā daļā piespriestajiem maksājumiem vienlaikus kalpo arī publiski tiesiskajam mērķim nodrošināt sprieduma izpildi un atturēt ikvienu sabiedrības locekli no likumīgā spēkā esoša sprieduma nepildīšanas.

Pusei, kuras labā tiesa attiecīgo naudas summu piedzinusi, procenti pienākas ne vien par pamatparādu, bet arī par visiem citiem piespriestajiem maksājumiem, kuru samaksa nav veikta sprieduma labprātīgai izpildei noteiktajā termiņā.

Pēc savas juridiskās dabas Civilprocesa likuma 195. panta pirmajā daļā paredzētie procenti ir procesuālo tiesību institūts, kas funkcionālā nozīmē ir analoģisks Civillikuma 1759. panta 1. punktā norādītajam nokavējuma procentu tiesību institūtam. Tādēļ ir pamats secināt, ka, arī nosakot procentus saskaņā ar Civilprocesa likuma 195. panta pirmo daļu, šo procentu apmērs ir nosakāms atbilstoši Civillikuma 1765. panta pirmajai daļai — seši procenti gadā.

Civilprocesa likuma 195. panta pirmajā daļā paredzēto procentu piemērošana nav saistāma ar jaunas tiesības rašanos uz tiesas sprieduma pamata par konkrētu naudas summu piedziņu.

4 Sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 440.–441. lpp.

Spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, atvieto un dzēš to strīdīgo materiāli tiesisko attiecību, kas bijusi par prasības priekšmetu. Šeit tomēr nenotiek agrākās tiesības atjaunošana (novācija). Pats par sevi tiesas spriedums, pēc vispārēja noteikuma, jaunas tiesības nerada, bet tikai konstatē un sankcionē jau agrāk pastāvējušu tiesību.⁴

Aplūkojamais procesuālo tiesību institūts ir uzskatāms par līdzekli attiecīgo lietas dalībnieka tiesību konstatēšanai, vienlaikus nodrošinot šo tiesību īstenošanu uz tiesas sprieduma pamata.

Civilprocesa likuma 195. panta pirmajā daļā noteiktais tiesas pienākums sprieduma rezolutīvajā daļā norādīt prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus attiecināms arī uz tiesāšanās izdevumu piedziņu prasītāja, atbildētāja vai trešās personas labā jebkāda veida prasības (neatkarīgi no prasības priekšmeta) pilnīgas vai daļējas apmierināšanas vai noraidīšanas gadījumā.

Kreditora likumīgās intereses saņemt atlīdzību par viņam pienākošos finanšu līdzekļu izmantošanu un likumīgās intereses, lai tiesību aizskārējs iespējami ātri izpilda spriedumu, ir vienlīdz aizsargājamas neatkarīgi no prasības priekšmeta.

→ Par Senāta departamenta senatoru kopsapulces institūtu

5 Šajā jautājumā sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Lielās palātas) 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā Nejdet ŞAHİN AND PERİHAN ŞAHİN v. Turkey, iesnieguma Nr. 13279/05, 49.–58. punktu.

Atbilstoši likuma «Par tiesu varu» 49.¹ panta otrajai daļai Senāta departamenta senatoru kopsapulce tiek sasaukta aktuālu tiesību jautājumu apspriešanai nolūkā nodrošināt vienveidību tiesību normu piemērošanā. Senāta departamenta senatoru kopsapulces institūts pastāv, lai, mazinot risku, ka tiesību normas tiktu iztulkotas tiesu spriedumos pretrunīgi, veicinātu tiesisko noteiktību, kas savukārt veido tiesiskuma pamataspektu.⁵

6 Sk. turpat, 57. punkts.

Tiesiskās noteiktības princips citastarp nodrošina noteiktu stabilitāti juridiski nozīmīgās situācijās un sekmē sabiedrības uzticēšanos tiesām. Savukārt pretrunīgu tiesu nolēmumu turpināta pastāvēšana var veidot tiesisko nenoteiktību, kas, visticamāk, samazinās sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai, taču šāda uzticēšanās ir viena no būtiskajām tiesiskas valsts sastāvdaļām.⁶

7 Sal. Senāta 2019. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SKA–121/2019 15. punkts.

Tāpat arī tiesiskās paļāvības princips kopsakarā ar Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā ietverto vienlīdzības principu un Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu paredz, ka, esot līdzīgiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tiesa rīkojas konsekventi un pieņem līdzīgu risinājumu.⁷

Vienlaikus tiesnesis katras konkrētās lietas ietvaros patstāvīgi pārbauda iepriekš sniegtās tiesību normas interpretācijas pareizību un nodrošina, ka konkrētajos faktiskajos apstākļos attiecīgā interpretācija ir pareiza un vērsta uz lietas taisnīgu izspriešanu.

8 Sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Lielās palātas) 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā Nejdet ŞAHİN AND PERİHAN ŞAHİN v. Turkey, iesnieguma Nr. 13279/05, 58. punktu.

Tiesiskās noteiktības prasības un sabiedrības tiesiskās paļāvības aizsardzība neierobežo tiesnešu neatkarību un tiesu prakses attīstību. Tiesu prakses attīstība pati par sevi nav pretrunā tiesvedības labai pārvaldībai, jo dinamiskas un attīstībā balstītas attieksmes neuzturēšana apdraudētu reformas un uzlabojumu.⁸

9 Sal., piemēram, Senāta 2021. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC–187/2021 8. punkts un tajā norādītā judikatūra, Satversmes tiesas 2003. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002–06–01 secinājumu daļas 2.4. punkts.

Senāta departamenta senatoru kopsapulces sniegtais likuma normas skaidrojums ir ņemams vērā, piemērojot tiesību normas.⁹ Savukārt, ja tiesa, izskatot konkrētu lietu, secina, ka ir pamats atkāpties no Senāta sniegtā tiesību normas iztulkojuma, tā ir tiesīga to darīt, taču nolēmumā pienācīgi pamatojot šādu atkāpšanos.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada jūnija (522.) numurā.

• Disciplinārpārkāpums aiz rupjas neuzmanības
• Policists – paraugs citiem sabiedrības indivīdiem