Dabas resursu nodokļa (DRN) regulējums tiek pastāvīgi pilnveidots, lai nodrošinātu aprites ekonomikas principu ieviešanu, piesārņojuma samazināšanu un ilgtspējīgu resursu izmantošanu. Ņemot vērā, ka vides aizsardzības prasības kļūst arvien stingrākas un ilgtspējīgas attīstības veicināšana ir Latvijas politikas prioritāte, pastāv iespēja, ka nākotnē DRN slogs varētu turpināt palielināties. Lai uzņēmumi varētu mazināt šo slogu, tiem ir iespēja izmantot DRN atvieglojumus, iesaistīties ražotāju paplašinātās atbildības sistēmā (RAS) un piedalīties depozīta sistēmā (DS). Šādi risinājumi motivē uzņēmējus rīkoties atbildīgi un ieviest ilgtspējīgus risinājumus, vienlaikus izvairoties no papildu izmaksām, kas var rasties, neievērojot vides prasības.
|
Lai veicinātu atkritumu samazināšanu, ir izstrādāts Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2021.–2028. gadam, kurā noteikti vairāki stratēģiskie virzieni efektīvai resursu izmantošanai un vides kvalitātes uzlabošanai. Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, ir noteikti konkrēti rādītāji: |
|
|
Atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas sistēma ietver vairākas darbības, kuras var sakārtot no vēlamās līdz vismazāk vēlamajai atkarībā no to ietekmes uz vidi (skat. 1. att.) — atkritumu rašanās novēršana, atkritumu samazināšana, atkritumu atkārtota izmantošana, materiālu reģenerācija, enerģijas ieguve no atkritumiem, un kā visnevēlamākā darbība ir atkritumu apglabāšana.
Atkritumu apsaimniekošanu regulē Atkritumu apsaimniekošanas likums, kura mērķis ir noteikt atkritumu apsaimniekošanas kārtību, lai aizsargātu vidi, cilvēku dzīvību un veselību, novēršot vai mazinot atkritumu rašanos, nodrošinot Latvijas teritorijā radīto atkritumu dalītu savākšanu, reģenerāciju un apglabājamo atkritumu apjoma samazināšanu, kā arī veicinot dabas resursu efektīvu izmantošanu, lai palielinātu Latvijas konkurētspēju un veicinātu pāreju uz aprites ekonomiku.
Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs kopumā ir pozitīva tendence atkritumu pārstrādē, kas norāda uz dalībvalstu pieaugošo apņemšanos attīstīt pārstrādes infrastruktūru un veicināt iedzīvotāju iesaisti atkritumu šķirošanā. Tomēr joprojām apglabāto atkritumu daudzums ir ļoti liels (skat. 2. att.). 2022. gadā ES vidēji tie ir 117 kg uz vienu iedzīvotāju. No Baltijas valstīm vissliktākais rezultāts joprojām ir Latvijā — apglabāti 202 kg uz vienu iedzīvotāju jeb 1,7 reizes vairāk nekā ES vidēji. Attiecīgi atkritumu sadedzināšana un enerģijas reģenerācija ir vismazākais apjoms — tikai 14 kg uz vienu iedzīvotāju jeb 9,3 reizes mazāk nekā ES vidēji un būtiski mazāk nekā kaimiņvalstīs.
Lielā atkritumu apglabāšanas intensitāte Latvijā joprojām ir viens no galvenajiem izaicinājumiem ilgtspējīgas atkritumu apsaimniekošanas nodrošināšanā, kas izriet no ierobežotām alternatīvām poligonu apglabāšanai, tostarp nepietiekamu sadedzināšanas infrastruktūru. Lai situāciju uzlabotu, tiek izmantoti dažādi instrumenti, kas ietver arī DRN likmes palielināšanu. Nodokļa likme par sadzīves atkritumu apglabāšanu ir būtiski palielināta no 12 eiro/t 2016. gadā līdz 120 eiro/t 2025. gadā un 130 eiro/t no 2026. gada. Jau pašlaik DRN likme par atkritumu apglabāšanu Latvijā ir augstākā starp dalībvalstīm un vairāk nekā divas reizes lielāka nekā vidēji ES. Tātad likmes palielinājums vien nevar atrisināt šo problēmu.
Atbilstoši izvirzītajiem mērķiem tiek paplašināta arī DRN bāze. Ja sākotnēji nodokli piemēroja galvenokārt dabas resursu izmantošanai un vides piesārņojumam, tad ar laiku iekļāva arī videi kaitīgās preces, iepakojumu un plastmasu saturošus izstrādājumus. 2024. gadā DRN objektiem pievienoja arī vienreiz lietojamas plastmasu saturošas preces: zvejas tīklus, balonus un mitrās salvetes.
DRN ne tikai motivē uzņēmumus un sabiedrību rīkoties ilgtspējīgi, bet arī finansē vides aizsardzības pasākumus. Saskaņā ar Dabas resursa nodokļa likumu, nodokļa mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus.
Kopš 2021. gada ir bijis straujš DRN ieņēmumu palielinājums, turklāt palielinājies arī to procentuālais apmērs no IKP (skat. 3. att.). Pēdējo gadu laikā kopējie DRN ieņēmumi palielinājušies galvenokārt par vides piesārņošanu, atkritumu apglabāšanu un oglekļa dioksīda emisijām.
Turklāt, sākot ar 2024. gadu, palielināta DRN daļa, kas nonāk pašvaldību budžetos (skat. 1. tab.), jo ar DRN likuma grozījumiem ir noteikta lielāka pašvaldības atbildība atkritumu apsaimniekošanā, kā arī precizēts, kādiem mērķiem pašvaldības var izmantot līdzekļus, kas iegūti no DRN, tādējādi palielinot pašvaldību lomu vides ilgtspējīgā pārvaldībā.
|
DRN objekts |
Valsts pamatbudžets |
Pašvaldību budžeti |
||||
|---|---|---|---|---|---|---|
|
2024 |
2025 |
2026 |
2024 |
2025 |
2026 |
|
|
Dabas resursu ieguve vai izmantošana vai vides piesārņošana |
60% |
50% |
40% |
40% |
50% |
60% |
|
Radioaktīvo vielu izmantošana |
– |
100% |
||||
|
Zemes dzīļu derīgo īpašību izmantošana, |
– |
100% |
||||
|
Atkritumu sadedzināšana, oglekļa dioksīda (CO2) emisijas gaisā, videi kaitīgas preces, iepakojums, vienreiz lietojamie galda trauki un piederumi un transportlīdzekļi, akmeņogles, kokss un lignīts (brūnogles), uguņošanas ierīces, riepas, ūdens resursu lietošana elektroenerģijas ražošanai hidroelektrostacijā un prettiesiska dabas resursu ieguve un lietošana |
100% |
– |
||||
|
Sadzīves atkritumu un ražošanas atkritumu, kas nav uzskatāmi par bīstamiem atkritumiem, apglabāšana |
60% |
50% |
40% |
40% |
50% |
60% |
|
Sadzīves atkritumu un ražošanas atkritumu, kas ir uzskatāmi par bīstamiem atkritumiem, apglabāšana |
20% |
80% |
||||
Pakāpeniska nodokļa ieņēmumu pārdale ir vērsta uz to, lai pašvaldības varētu aktīvāk iesaistīties vietējo vides aizsardzības projektu īstenošanā un veicināt ilgtspējīgu dabas resursu izmantošanu. Sākot ar 2025. gadu, nodokļa ieņēmumi «par sadzīves atkritumu un ražošanas atkritumu, kas nav uzskatāmi par bīstamiem atkritumiem apglabāšanu» tiek sadalīti: 50% nonāk valsts pamatbudžetā, 30% tajā pašvaldībā, kuras teritorijā atkritumi tiek apglabāti, bet 20% — pārējām reģiona pašvaldībām, proporcionāli iedzīvotāju skaitam. 2026. gadā proporcijas mainīsies — valsts saņems 40% un atlikušos 60% saņems attiecīgās pašvaldības, turklāt sadale notiks attiecīgi 30% vietējai, kur notiek apglabāšana, un 30% pārējām reģiona pašvaldībām, proporcionāli iedzīvotāju skaitam.
Lai sasniegtu vides aizsardzības mērķus, DRN darbojas divos virzienos: piesārņotājs maksā nodokli, un atbildīgs ražotājs saņem nodokļa atvieglojumus par vides piesārņojuma samazināšanu.
DRN atvieglojumu apjoms katru gadu pieaug (skat. 4. att.). Atvieglojumu apmērs 2023. gadā bija 284,3 milj. eiro, kas ir 0,73% no IKP un vidēji ir 5 reizes lielāki nekā kopējie DRN ieņēmumi. No 2014. gada līdz 2023. gadam atvieglojumu apmērs procentos no valsts IKP svārstās diapazonā no 0,70% līdz 0,84%. Viens no DRN atvieglojumu mērķiem ir nodrošināt, lai ražotāji un tirgotāji aktīvi piedalītos atkritumu apsaimniekošanā un uzņemtos atbildību par šiem procesiem, līdz ar to dabas resursu nodokļa atvieglojumiem ir būtiska loma vides politikas attīstībā.
Tomēr jāatzīst, ka DRN ir tikai viens no instrumentiem vides piesārņojuma mazināšanai un ilgtspējīgas atkritumu apsaimniekošanas veicināšanai. Iepakojuma likums regulē iepakojuma ražošanu, izmantošanu un apsaimniekošanu, lai samazinātu vides piesārņojumu un veicinātu efektīvu iepakojuma izmantošanu. Likumā ir noteikta ražotāju paplašinātās atbildības sistēma (RAS), kas nosaka, ka preču un iepakojuma ražotāji un importētāji ir atbildīgi par iepakojuma savākšanu un pārstrādi pēc tā izmantošanas, t.i., tie maksā par iepakojuma apsaimniekošanu, savukārt, maksa tiek izmantota atkritumu savākšanai un pārstrādei.
DRN likums nosaka, ka visiem nodokļu maksātājiem, kas saražo vairāk nekā 300 kg iepakojuma kalendāra gada laikā, ir obligāti jānoslēdz līgums ar RAS vai arī pašiem jāizveido savu sistēmu iepakojuma apsaimniekošanai. Tas attiecas ne tikai uz ražotājiem, bet arī uz vairumtirgotājiem, kas importē preces un iepakojumu Latvijā. Ražotājiem, kas piedalās RAS, ir jāziņo par izlietotā iepakojuma apjomiem un jāveic «ekoieguldījumi», lai segtu atkritumu apsaimniekošanas izmaksas. «Ekoieguldījumi» ir uzņēmumu maksājumi RAS organizācijām, kuras ir licencētas veikt iepakojuma atkritumu apsaimniekošanu. Tādējādi tiek garantēts, ka atkritumi tiek apsaimniekoti atbilstoši normatīvajiem aktiem un nenonāk vidē.
Lai veicinātu videi atbildīgu rīcību, DRN likmes noteiktas tā, lai tās ievērojami pārsniegtu atkritumu apsaimniekošanas faktiskās izmaksas — parasti tās ir aptuveni divas līdz trīs reizes lielākas. Tas motivē piesārņotājus aktīvāk iesaistīties un uzņemties atbildību par radīto ietekmi uz vidi. Ražotāji un importētāji, kuri preču apsaimniekošanu veic atbilstoši noteikumiem un piedalās RAS, var saņemt atbrīvojumu no DRN maksas.
Latvijā darbojas vairākas licencētas organizācijas, kas nodrošina RAS darbību un ilgtspējīgu atkritumu apsaimniekošanu. Process sākas ar ražotāju pienākumu sniegt atskaites par tirgū laisto iepakojumu un segt atkritumu apsaimniekošanas izmaksas. Atkritumu savākšanu un šķirošanu nodrošina licencētie apsaimniekotāji, kas izveido nepieciešamo infrastruktūru. Tālāk procesu uzrauga Valsts vides dienests (VVD) un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), un, ja tiek izpildītas izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas prasības, ražotāji saņem atbrīvojumu no DRN samaksas. Lai iegūtu atļauju atkritumu apsaimniekošanai, uzņēmumam jāiesniedz pieteikums VVD, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību. VVD pienākumos ietilpst licenču izsniegšana, to saskaņošana un uzraudzība attiecībā uz tām sistēmām, kurām piešķirts atbrīvojums no DRN nomaksas.
RAS objekti ietver preču un materiālu kategorijas, kuras izmantojot un nolietojot, rada atkritumus un kurām nepieciešama specifiska apsaimniekošana, lai mazinātu ietekmi uz vidi:
Iepakojuma likums nosaka arī depozīta sistēmu (DS), kas kopš 2022. gada 1. februāra tiek piemērota dzērienu iepakojumam, lai veicinātu tā atkārtotu pārstrādi un mazinātu vidi piesārņojošo atkritumu daudzumu. DS attiecas uz stikla, plastmasas un metāla iepakojumu, kurā tiek iepildīti bezalkoholiskie dzērieni un dzērieni ar zema alkohola saturu. Uzņēmumiem, kuru izlietotā dzērienu depozīta iepakojuma apjoms kalendārā gada laikā pārsniedz 150 kilogramus, ir pienākums piedalīties DS, noslēdzot līgumu ar sistēmas operatoru.
Depozīta atmaksas sistēma ir nozīmīgs instruments vides aizsardzībā, kas uzliek piemaksu potenciāli piesārņojošiem produktiem, lai veicinātu to atgriešanu un pārstrādi. Kad produkts vai tā atliekas tiek atgrieztas, piemaksa tiek atmaksāta, stimulējot patērētājus un uzņēmumus uz atbildīgu rīcību attiecībā pret vidi. DS ir plaši izplatīta, un tās piemērošana nav ierobežota vienīgi ar dzērienu pudeļu atgriešanu. Dažās valstīs tā aptver arī svina — skābes akumulatorus, transportlīdzekļus un izlietotās riepas, veicinot materiālu atkārtotu izmantošanu un samazinot nepieciešamību pēc jaunu dabas resursu ieguves. Pēc OECD datiem līdz 2024. gadam pasaulē ir izveidotas un pastāv 68 dažādas depozīta atmaksas sistēmas.
Depozīta atmaksas sistēmas veiksmīga ieviešana un turpmākā darbība atkarīga no vairākiem faktoriem — sabalansētiem ieguldījumiem, efektīviem normatīviem regulējumiem, visu iesaistīto pušu sadarbības un sabiedrības izglītošanas. Ir vairāki piemēri, kā veiksmīgi ieviestas DS var radīt ievērojamu ekonomisko un vides atdevi. Mūsu kaimiņvalstis DS ieviesa agrāk: Igaunija — 2005. gadā, Lietuva — 2016. gadā. Rezultātā abas valstis panāca augstu iepakojuma atgriešanas līmeni — vairāk nekā 90% izlietotā iepakojuma tiek savākti atkārtotai pārstrādei. Vācijā DS ieviesa 1991. gadā, tā savāc 98% no izlietotā iepakojuma. Norvēģijā DS ieviesa 1997. gadā, tā savāc 97% dzērienu iepakojuma.
Lai nodrošinātu ilgtspēju, DS ir jādarbojas kā neatņemamai daļai no kopējās atkritumu apsaimniekošanas sistēmas. Sistēmas efektivitāte balstās uz ekonomiskiem stimuliem, labi attīstītu infrastruktūru un sabiedrības aktīvu līdzdalību. Saskaņā ar Latvijas piejūras teritorijās veiktajiem monitoringiem, kopš DS ieviešanas izmesto dzērienu iepakojumu apjoms ir būtiski samazinājās, sevišķi plastmasas pudeļu un alumīnija skārdeņu skaits. Turklāt arī iedzīvotāji atzīst, ka vide kopš DS ieviešanas ir kļuvusi tīrāka un sakoptāka. Tas apliecina, ka DS ne tikai samazina piesārņojumu, bet arī veicina sabiedrības atbildīgu attieksmi pret vidi.
Pēdējos gados Latvijā novērota pozitīva tendence palielināties pārstrādātā iepakojuma apjomam (skat. 5. att.), tas norāda uz efektīvu RAS un DS darbību. Tomēr pastāv būtiskas atšķirības starp apsaimniekoto un neapsaimniekoto iepakojuma daudzumu. Piemēram, papīra, stikla un metāla iepakojuma pārstrādātais apjoms ir ievērojami lielāks, salīdzinot ar nepārstrādāto apjomu, savukārt, koka iepakojuma pārstrādātais apjoms ir mazāks, salīdzinot ar nepārstrādāto apjomu. Plastmasas iepakojums ir aptuveni vienādās proporcijās starp apsaimniekoto un neapsaimniekoto iepakojuma apjomu. 2022. gadā stikla apsaimniekošanas mērķa samazinājums bija saistīts ar materiāla ierobežotām pārstrādes iespējām, augstām izmaksām un zemu pieprasījumu pēc pārstrādāta stikla šķiedras materiāla.
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/852 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu 94/62/EK par iepakojumu un izlietoto iepakojumu.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2025/40 (2024. gada 19. decembris) par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem, ar ko groza Regulu (ES) 2019/1020 un Direktīvu (ES) 2019/904 un atceļ Direktīvu 94/62/EK.
Lai vēl vairāk veicinātu videi draudzīgu iepakojuma apsaimniekošanu un nodrošinātu resursu efektīvu izmantošanu, ES normatīvie akti, tostarp Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (ES) 2018/8521 paredz diferencētu maksājumu noteikšanu atkarībā no iepakojuma ietekmes uz vidi. Šī pieeja prasa detalizētāku datu vākšanu par iepakojuma materiāliem, salīdzinot ar esošo praksi. Vieglāk pārstrādājams iepakojums rada mazākas izmaksas, motivējot ražotājus izstrādāt un piedāvāt videi draudzīgākus risinājumus. Eiropas Parlamenta un Padomes regula (ES) 2025/402, kas stājās spēkā 2025. gada 11. februārī, nosaka, ka līdz 2030. gadam visam ES tirgū esošam iepakojumam jākļūst pārstrādājamam, kas būtiski samazinātu iepakojuma atkritumu apjomu. Mērķis ir ierobežot pārmērīgu iepakojuma patēriņu, veicināt tā pārstrādi un atkārtotu izmantošanu. Ražotāji tiek motivēti izmantot viegli pārstrādājamus, bioloģiskas izcelsmes materiālus, kas mazāk kaitē videi. Ilgtermiņā tas veicinās resursu efektīvu izmantošanu, samazinās atkritumu daudzumu un atbalstīs ilgtspējīgu uzņēmējdarbību, vienlaikus stiprinot sabiedrības izpratni par aprites ekonomikas nozīmi.
DRN mērķis ir ne tikai ierobežot vides piesārņojumu, bet arī nodrošināt ieņēmumus vides aizsardzības pasākumu īstenošanai. Būtisks ir DRN ieņēmumu sadalījums un faktiskā izlietošana, kas ietekmē to, cik lielā mērā nodoklis ir efektīvs vides politikas rīks.
Kārtējās izmaksas atkritumu apsaimniekošanā pēdējo desmit gadu laikā pieaugušas ļoti būtiski (skat. 6. att.), t.i., no 48 milj. EUR 2014. gadā līdz 205 milj. EUR 2023. gadā jeb vairāk kā četras reizes. Savukārt lielākās investīcijas atkritumu apsaimniekošanā veiktas 2019. un 2020. gadā, kad notika vairāku atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras projektu īstenošana, kur nozīmīgu lomu ieņēma Kohēzijas fonda finansējums. 2019. gadā tika realizēti septiņi projekti ar kopējo finansējuma apjomu 43,7 milj. eiro. Līdz 2019. gada beigām tika noslēgti četri projekti dalīti vāktu atkritumu savākšanas sistēmas uzlabošanai, kuros tika izveidoti 36 atkritumu šķirošanas punkti un divi šķirošanas laukumi, kā arī iegādātas divas specializētas automašīnas dalīto atkritumu maršrutu apkalpošanai. Minētās aktivitātes ievērojami palielināja dalīto atkritumu šķirošanas pieejamību Ādažu, Ikšķiles, Daugavpils un Jelgavas teritorijās. Izveidotā infrastruktūra nodrošina iespēju ik gadu savākt aptuveni 1859 tonnas dalīti vāktu atkritumu. Vienlaikus 2019. gadā tika īstenoti arī dažādi atkritumu pārstrādes reģenerācijas projekti. Pēdējos gados tieši ES fondu finansējums vides ilgtspējas nodrošināšanai ir bijis izšķirošs, lai Latvija spētu īstenot DRN politiku efektīvā un mērķtiecīgā veidā. Panākumi atkritumu apjoma samazināšanā un pārstrādes veicināšanā lielā mērā balstās uz mijiedarbību starp fiskāliem stimuliem un ES fondu sniegtajām iespējām.
Kopš 2019. gada Latvija izceļas kā strauji progresējoša valsts atkritumu pārstrādes jomā (skat. 7. att.), tomēr tai būtiski jāsamazina atkarība no poligonu izmantošanas. 2022. gadā tika pārstrādāti 50,8% no kopējiem sadzīves atkritumiem, kas pirmo reizi pārsniedz ES vidējo līmeni — 49,1%. Kāpums ir īpaši nozīmīgs, salīdzinot ar 2014. gadu, kad pārstrādes līmenis bija vien 27%. Dati norāda uz mērķtiecīgu politikas virzību pārstrādes un šķirošanas apjoma palielināšanas virzienā, īpaši pēc 2020. gada, kad spēkā stājās stingrākas ES direktīvas atkritumu apsaimniekošanas jomā. Tikmēr Lietuva saglabā stabilu un augstu pārstrādes rādītāju līmeni — 48,4% 2022. gadā, savukārt, Igaunija atpaliek, sasniedzot vien 33,2%.
Nobeigumā var secināt, ka DRN sistēma nodrošina pamatu aprites ekonomikas attīstībai, taču, lai sasniegtu vides mērķus un būtiski samazinātu atkritumu apjomu, nepieciešama efektīva DRN ieņēmumu reinvestēšana ilgtspējas pasākumos, šķirošanas infrastruktūras attīstība reģionos un sabiedrības aktīvāka iesaiste resursu aprites procesos. DRN kā instruments ir efektīvāks, ja tas tiek papildināts ar mērķtiecīgu sabiedrības izglītošanu un uzņēmumu inovāciju atbalstu ilgtspējīgu risinājumu ieviešanā.
Raksts sagatavots, izmantojot Olgas Irmanes maģistra darbu «Dabas resursu nodokļa politika Latvijā atkritumu samazināšanas veicināšanai» (2025).
Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada septembra (525.) numurā.
Ievadiet savu e-pasta adresi, lai mēs Jūs varam informēt par aktuālo biznesā, nodokļu jautājumos un citās nozarēs.
