Darbinieka pienākums pakļauties darba devēja rīkojumiem

Izskatāmajā lietā bija strīds par to, vai darbinieks var nepakļauties darba devēja rīkojumiem un patvaļīgi veikt darbu attālināti, ja darba līgumā darbinieka faktiskā darba vieta norādīta konkrētā adresē vai ārpus darba vietas telpām, strādājot tāldarba režīmā.

Zemgales apgabaltiesas 2024. gada 17. janvāra spriedums lietā Nr. C73414223

Darbinieka faktiskā darba vieta darba līgumā bija norādīta konkrētā adresē vai ārpus darba vietas telpām, strādājot tāldarba režīmā. Laikā no 08.12.2022. līdz 16.02.2023. darbiniekam bija pārejoša darbnespēja, pēc kuras viņš darbā klātienē nav ieradies un nav informējis darba devēju, ka strādās attālināti, nav saskaņojis ar darba devēja pienākumu pildīšanu attālināti, konkrēti darba uzdevumi no daba devēja darbiniekam netika doti. Darbiniekam 06.03.2023. tika pieprasīti rakstveida paskaidrojumi par darba kavējumu. Darbinieks 21.03.2023. paskaidrojumos norādīja, ka par darbnespējas noslēgšanu ziņots, nosūtot īsziņu uz tālruņa numuru, un darba līgums viņam atļauj veikt darbu attālinātā režīmā.

Darba devējs darbiniekam vispirms izteica rājienu, bet 04.03.2023. uzteikts darba līgums, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1., 2. un 3. punktu (pirmās instances tiesā precizēts — pamatojoties uz Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punktu). Uzteikuma pamatojumā norādīts, ka darba devējs 23.03.2023. darbiniekam uz e–pastu nosūtīja elektroniski parakstītu vēstuli «Par detalizētas darba atskaites iesniegšanu» un līdz 28.03.2023. lūdza sniegt detalizētu darba atskaiti par katru darba stundu kopš 17.02.2023. Darbinieka paskaidrojumus par darba līguma noteikumu neievērošanu un par neierašanos darbā bez attaisnojoša iemesla darba devējs līdz 04.04.2023. nav saņēmis. Ņemot vērā, ka darba devējam nav iespēju pārliecināties, ka darbinieks veicis pilnu darba slodzi, darbus veicot attālināti, un nav uzrādījis darba rezultātus, darba devējs uzteica darbiniekam darba līgumu, nosakot pēdējo darba dienu — 06.04.2023. 

1 Sk. Senāta 24.02.2010. spriedumu lietā Nr. SKC–289/2010 (C30291308); 10.03.2010. spriedumu lietā Nr. SKC–425/2010 (C07090608); 12.05.2010. spriedumu lietā Nr. SKC–588/2010 (C32174208); 16.12.2015. sprieduma lietā Nr. SKC–2486/2015 (C12159814) 9.5. punktu; 28.10.2021. sprieduma lietā Nr. SKC–884/2021 (C33507120) 9.2. punktu; Tiesu prakse lietās par individuālajiem darba strīdiem. Rīga: Augstākā tiesa, 2010/2011, 12.–13. lpp.; Tiesu prakses apkopojums darba lietās. Rīga: Augstākā tiesa, 2018, 44. un 57. lpp.; Darba likums ar komentāriem. Rīga: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2020, 338.–339. lpp.

Pirmās instances tiesa darbinieka prasību noraidīja. Tiesa konstatēja, ka darba devējs, uzteicot darba līgumu, noīsināja darbiniekam uzteikuma termiņu par astoņām dienām. Vienlaikus, novēršot pieļauto kļūdu, darba devējs izmaksājis darbiniekam pienākošās naudas summas par laika periodu no 07.04.2023. līdz 14.04.2023. Tādējādi tiesa atzina, ka darba devēja pieļautais Darba likumā noteiktās procedūras pārkāpums (10 dienu uzteikuma termiņa neievērošana), izvērtējot lietā nodibinātos faktus kopsakarā ar pieļautā pārkāpuma tiesiskajām sekām, nav tik būtisks, ka darbiniekam nelabvēlīgais akts jāatzīst par spēkā neesošu. Tiesa ņēma vērā judikatūrā un juridiskajā literatūrā vairākkārt uzsvērto, ka tiesiska uzteikuma gadījumā ne katrs darba līguma izbeigšanas kārtības pārkāpums var būt pamats Darba likuma 124. panta pirmās daļas piemērošanai, uzteikuma atzīšanai par spēkā neesošu un darbinieka atjaunošanai iepriekšējā darbā. Piemēram, ja darba devējs, tiesiski uzteicot darba līgumu (pierādot kāda darba līguma uzteikuma pamata esību), kļūdījies darba tiesisko attiecību izbeigšanas datuma noteikšanā, tas atzīstams par formālu pārkāpumu un pats par sevi neizraisa Darba likuma 124. panta pirmajā daļā paredzētās sekas. Pat noraidot prasību par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, ar tiesas spriedumu var novērst darbinieka tiesību aizskārumu, kas izpaužas kā atlīdzības (vidējās izpeļņas) nesaņemšana par laiku, kad viņam bija tiesības turpināt darbu¹.

Tiesas ieskatā, tā kā darbinieks no 17.02.2023. līdz 06.04.2023. nav ieradies darbā bez attaisnojoša iemesla un nav pierādījis, ka faktiski būtu atradies darbā un veicis pienākumus darba līguma ietvaros, nav pamata darbinieka labā piedzīt darba samaksu par šo periodu. Un tā kā darba devēja uzteikums nav atzīts par tiesiski nepamatotu, tas izslēdz arī pamatu atlīdzības piedziņai par darba piespiedu kavējuma laiku.

Arī apelācijas instances tiesa noraidīja darbinieka prasību. Tiesa norādīja, ka, kaut arī darbinieka amata apraksta punkti paredzēja viņam tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus savu pilnvaru ietvaros un izraudzīties darba formas un metodes sava darba veikšanai, tas neattaisno viņa neierašanos darbā pēc darbnespējas lapas noslēgšanas apstākļos. Darbiniekam skaidri un nepārprotami tika norādīts, ka jāierodas savā darbavietā, lai saņemtu darba veikšanai nepieciešamās ierīces un darba uzdevumus, tika pieprasīti paskaidrojumi un piemērots disciplinārsods par neierašanos darbā. Turklāt tikai daļu no saviem pienākumiem darbinieks varētu veikt attālināti, un tas bija saskaņojams ar darba vadītāju.

Tiesa vērsa uzmanību, ka darbinieka pienākumu pakļauties darba devēja rīkojumiem paredz arī Darba likuma 28. panta otrā daļa.

2 Sk. Senāta 23.09.2014. sprieduma lietā Nr. SKC–2501/2014 (C33397312) 10. punktu.

Savukārt uz darbinieka iebildumu par nokavēto uzteikuma termiņu apgabaltiesa piekrita pirmās instances tiesai, kura pamatoti, atsaucoties uz judikatūru,² atzina, ka konkrētajā gadījumā darbinieks no 17.02.2023. nav strādājis nevienu dienu, kas pēc būtības nozīmē to, ka ik dienu, neierodoties darbā, viņš pieļāva Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punktā minēto pārkāpumu.

Ar Senāta Civillietu departamenta 26.03.2024. rīcības sēdes lēmumu Nr. SKC–455/2024 atteikts arī ierosināt kasācijas tiesvedību.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada aprīļa (520.) numurā.

• Disciplinārpārkāpums aiz rupjas neuzmanības
• Policists – paraugs citiem sabiedrības indivīdiem