Korespondences nesasniedzamība juridiskajā adresē var kļūt par pamatu uzņēmuma “vienkāršotajai likvidācijai”

13. jūlijā stājās spēkā grozījumi Komerclikumā, ar kuru grozīta virkne Komerclikuma normu, kuras skar Uzņēmumu reģistra kompetenci, žurnālā BILANCES JURIDISKIE PADOMI raksta Laima Letiņa, Uzņēmumu reģistra Juridiskās nodaļas vadītāja vietniece.

Grozījumi Komerclikumā papildina to gadījumu loku, kuros vienkāršoto likvidāciju iespējams veikt, pamatojoties uz Uzņēmumu reģistra amatpersonas lēmumu. Proti, Komerclikuma 314.¹ panta otrajā daļā noteikts, ka kapitālsabiedrības darbību var izbeigt, pamatojoties uz komercreģistra iestādes lēmumu, ja sabiedrība atbilstoši Komerclikuma 12. panta ceturtajai daļai nav sasniedzama tās juridiskajā adresē un divu mēnešu laikā pēc rakstveida brīdinājuma saņemšanas nav novērsusi norādīto trūkumu.

Atbilstoši noteiktajai kārtībai Uzņēmumu reģistrs, saņemot iesniegumu no ieinteresētās personas (piemēram, nekustamā īpašuma īpašnieka vai Valsts ieņēmumu dienesta), nosūtīs kapitālsabiedrībai brīdinājumu par potenciālo pārkāpumu – nesasniedzamību juridiskajā adresē.

Norādāms, ka kā sasniedzamības kritērijs ir izvirzīta tieši korespondences saņemšana, nevis faktiska atrašanās norādītajā adresē.

Ja kapitālsabiedrība divu mēnešu laikā neiesniegs paskaidrojumu, kāpēc sasniedzamība (korespondences saņemšana) netika nodrošināta, vai pieteikumu juridiskās adreses maiņai, Uzņēmumu reģistrs, nevērtējot kapitālsabiedrības faktisku atrašanos juridiskajā adresē vai tiesības izmantot konkrēto nekustamo īpašumu, pieņems lēmumu par kapitālsabiedrības darbības izbeigšanu. Kapitālsabiedrības likvidācija šādā gadījumā notiks Komerclikuma 318.¹ pantā noteiktajā kārtībā. 

Norādāms, ka civiltiesiski strīdi (nekustamā īpašuma īpašniekam ir tiesisks strīds ar komersantu par tiesībām minētās telpas lietot) nav risināmi ar Uzņēmumu reģistra iesaisti, bet gan tiesas ceļā bez Uzņēmumu reģistra starpniecības. Tāpat jāņem vērā, ka vienkāršotās likvidācijas piemērošana neatceļ Krimināllikumā (272. pants) paredzēto atbildību par nepatiesu ziņu sniegšanu valsts institūcijai.