Par disciplinārsoda — rājiena — atcelšanu

Līdz šim biežāk varēja lasīt Latvijas Republikas Senāta kā kasācijas instances pieņemtos spriedumus. Šai rakstā apskatīti apelācijas instanču — apgabaltiesu — 2024. gada trīs nozīmīgi spriedumi darba tiesību jomā.

 Vidzemes apgabaltiesas 24.04.2024. spriedums lietā Nr. C71234123 

Faktiskie apstākļi

Prasītāja strādāja par vispārējās aprūpes māsu anestēzijā un intensīvajā aprūpē. 19.02.2023. viņa saņēma informāciju no kolēģes, ka slimnīcas nodaļā trūkst 10 fentanila ampulu (medikaments pieder pie narkotiskiem pretsāpju līdzekļiem — redakcijas piezīme).

Pārbaudes laikā darba devēja izveidotā komisija konstatēja vairākus pārkāpumus, tai skaitā medikamentu aprites dokumentēšanas trūkumu un zāļu skapja neaizslēgšanu. Priekšlikums par disciplinārsoda piemērošanu tika izteikts pieciem darbiniekiem, taču tikai divas māsas (prasītāja un vēl viena kolēģe) tika sodītas tieši par iepriekšminēto ampulu iztrūkuma kontekstā norādītajiem pārkāpumiem, lai gan arī citi darbinieki bija rīkojušies līdzīgi.

Darba devējs 03.04.2023. piemēroja prasītājai disciplinārsodu — rājienu — par darba pienākumu nepienācīgu izpildi, nenodrošinot dokumentētu dežūras maiņas nodošanu — pieņemšanu, pārkāpjot darba līguma, amata apraksta un iekšējo normatīvo aktu normas.

Prasītāja tiesā apstrīdēja rājiena pamatotību, norādot, ka medikamentu nodošanas kārtība dežūras maiņās netika noteikta līdz pat 2023. gada martam, un līdz tam praktizēta tikai mutiska nodošana, savstarpēji uzticoties. Viņa uzskatīja, ka ir sodīta par rīcību, kura bija ierasta prakse nodaļā, un par kuru netika paredzēta konkrēta dokumentēšanas kārtība.

Pirmās instances tiesa darbinieces prasību apmierināja un atzina, ka neviens no prasītājas darba līgumā vai normatīvajos aktos minētajiem dokumentiem nenosaka konkrētu māsu dežūru nodošanas un pieņemšanas kārtību, līdz ar to nav pamata piemērot disciplinārsodu. Turklāt netika ievērota Darba likuma 90. panta 2. daļā paredzētā procedūra — prasītāja netika laikus iepazīstināta ar pārkāpuma būtību un netika aicināta sniegt paskaidrojumu atbilstošā kārtībā. Tāpat tiesa arī konstatēja, ka atšķirīgā attieksme pret prasītāju (piemērojot sodu tikai viņai un vēl vienai kolēģei) liecina par iespējamu nelabvēlīgu attieksmi saistībā ar prasītājas vēršanos Valsts policijā un Veselības inspekcijā par zāļu iztrūkumu.

Arī apelācijas tiesa pievienojās pirmās instances tiesas sprieduma argumentācijai un atzina, ka neviens no norādītajiem prasītājas darbu reglamentējošajiem aktiem nesatur ne noteikumus, ne kādus citus priekšrakstus par māsu dežūru nodošanas–pieņemšanas kārtību, kuru prasītāja nebūtu ievērojusi, līdz ar to darbinieces prasība ir apmierināma.

Apelācijas tiesa par nepamatotu atzina apelācijas sūdzības argumentu, ka darba devējam nav savos iekšējos dokumentos jāparedz darbiniekam pienākums nepazaudēt darba devēja mantu, jo tas izriet no vispārīgām likuma normām. Šādam argumentam tiesas ieskatā nav pamata, jo lietā vispār nav pierādīts, ka tieši prasītāja kā darbiniece būtu pazaudējusi 10 fentanila ampulas. Faktiski noskaidrot, kad tieši šīs 10 ampulas no nodaļas pazudušas un kura konkrēti persona šajā laikā bijusi atbildīga par attiecīgā medikamenta saglabāšanu, nav bijis iespējams arī iekšējās pārbaudes komisijai. Fakts, ka prasītāja dežurējusi iepriekšējā maiņā pirms medikamenta pazušanas fakta konstatēšanas, pats par sevi nav pietiekams pamats prasītājas vainošanai medikamenta pazušanā, jo prasītāja savu dežūru gan pieņēmusi, gan nodevusi tādā kārtībā, kāda nodaļā pastāvējusi jau ilgstoši.

Īpaši nozīmīgus secinājumus apelācijas tiesa izdarīja, analizējot darbinieka paskaidrojumu sniegšanas procedūru. No lietas materiāliem tiesa redzēja, ka darba devējs ir izdevis 2023. gada rīkojumu par iekšējās pārbaudes uzsākšanu, kas nav adresēts prasītājai kā darbiniecei, bet gan izveidotajai komisijai. Tiesa nenoliedza, ka komisija ir veikusi pārrunas ar prasītāju, taču viņas paskaidrojumi ir sniegti tieši uz komisijas iepriekš sagatavotajiem jautājumiem un nav sniegti brīvā formā rakstveidā. No lietas materiāliem tiesai nebija redzams, ka pirms 03.03.2023. sagatavotajām atbildēm uz precīzi uzdotiem jautājumiem prasītāja būtu rakstveidā iepazīstināta ar tieši viņas izdarītā pārkāpuma būtību. Tāpat arī 13.03.2023. notikušo pārrunu reģistrācijas protokols saturēja faktiski ne pašas prasītājas kā darbinieces paskaidrojuma brīvu izklāstu, bet gan atbildes uz viņai konkrēti uzdotiem, komisijas formulētiem, jautājumiem. Līdz ar to apelācijas tiesa uzskatīja, ka šādu paskaidrojumu sniegšana neatbilst Darba likuma 90. panta otrās daļas jēgai.

Vidzemes apgabaltiesas atziņas

Papildus apelācijas tiesa izteica šādas atziņas:

n Darba likuma 90. panta pirmā daļa paredz, ka par noteiktās darba kārtības vai darba līguma pārkāpšanu darba devējs darbiniekam var izteikt rakstveida piezīmi vai rājienu, minot tos apstākļus, kas norāda uz pārkāpuma izdarīšanu. Pirms piezīmes vai rājiena izteikšanas darba devējs rakstveidā iepazīstina darbinieku ar viņa izdarītā pārkāpuma būtību un pēc tam pieprasa no viņa rakstveida paskaidrojumu par izdarīto pārkāpumu (šā paša panta otrā daļa).

n Darba likuma 90. pantā ir leģitimēta darba devēja disciplinārā vara pār darbinieku, paredzot tiesības piemērot darbiniekam par pārkāpumiem disciplinārsodus — piezīmi vai rājienu. Savukārt tiesai ir pienākums, izskatot pušu strīdu, pārbaudīt, vai ir bijis tiesisks pamats piemērot disciplinārsodu.

n Vērtējot darbinieka rīcību (pārkāpumu), svarīgi ir tas, vai viņš nepienācīgi izpildīja savus darba pienākumus, kas konkretizēti darba līgumā un citos darba devēja aktos, kas viņam ir saistoši.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada jūlija (523.) numurā.

• Disciplinārpārkāpums aiz rupjas neuzmanības
• Policists – paraugs citiem sabiedrības indivīdiem