Pienākuši gan laiki…

Garais gads tuvojas beigām. Nekad vēl nebijām piedzīvojuši ko tādu, un, Dievs dod, lai nepiedzīvotu!

Pavasarī cerējām, ka viss drīz beigsies, tomēr — atnāca otrais vilnis, un kas zina, cik to vēl būs? Tauta nogurusi no ierobežojumiem, bet vienlaikus arī pieradusi, ka jāuzmanās. Jāuzmanās transportā, veikalā, jāuzmanās visur.

Ķīnieši ar disciplīnu pieveikuši šo sērgu, demokrātiskā pasaules daļa rāda citus rezultātus, laikam uzskata, ka ir nemirstīga suga.

Netēlošu kārtējo "ekspertu", tik daudz komentāru ir dzirdēts un lasīts, vairs nezinu, kas ir pareizi un kas nepareizi, gribu vien, lai tas viss būtu pagātnē!

Mums tāpat ir daudz savu profesionālu problēmu. Līdz gada beigām palicis vien mēnesis, jāsagaida neskaitāmi grozījumi vecajos nodokļu likumos, jāsagremo jaunās prasības, jāsāk tās īstenot, jāsāk maksāt, ja ieņēmumi ir, un arī tad, ja to nav… Apbrīnojami! Nav samaksāti iepriekšējās reformas radītie parādi, bet tūliņ sāks krāties jauni!

Šādā tempā (ar tik plašu un daudzveidīgu informāciju) nebija sācies neviens gads! 

Nav saprotams, kam vajadzīga šāda steiga? Tā jau grozījumu spēkā stāšanās datumi pārcelti uz priekšu, tomēr dažas normas darbosies jau no 1. janvāra. Kā te izdosies nesajaukt "labo" ar "kreiso"?!

Vairāku normatīvo aktu galīgā redakcija tiks apstiprināta vien 23. novembrī. Paies laiks, kamēr grozījumi ieraudzīs dienas gaismu (būs pieejami plašai publikai) un tiks izstrādāti attiecīgie Ministru kabineta noteikumi, bez kuriem VID speciālisti diez vai sāks izstrādāt metodiskos norādījumus...

Uzskatu, ka tā ir ņirgāšanās par grāmatvežiem — visu laiku tiek deklarēta sloga samazināšana, atvieglošana, vienkāršošana. Faktiski — tikai "dziļāk mežā"...

Vienīgā cerība uz to, ka VID pārbaudēs izturēsies "cilvēciskāk", tomēr dienestam ir jāpilda savs uzdevums!

Cienījamie un godājamie kolēģi! 28. novembrī sagaidīts pirmais Advents. Citos laikos mēs būtu domājuši par Ziemassvētku tuvošanos, par Jauno gadu, par sniegputeni, par slēpēm un ragaviņām… Vēlējuši viens otram laimi un veselību… Kāpēc gan nevarētu darīt to pašu arī šogad? Varbūt nav nemaz tik slikti nosvinēt svētkus tieši ģimenē, tikai ar savējiem? Nekādu ciemiņu, un arī paši nekļūsim par ciemiņiem. Un iedomāsimies, ka nekas nav noticis, viss kārtībā un viss būs vēl labāk! Vienkārši mazliet jāpaciešas! Nu, gadījās tāds šķībais gads! Kam negadās?!

To taču mēs varam! Ja gribam, tad arī varam. 

Viss pāriet, pāries arī tas!

No sirds novēlu jums gaišākās domas, skaistākās cerības, veselību, izturību un spēku! Esam kopā, kopā vieglāk!

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada decembra (468.) numurā.