Sudraba ekonomika un darba tirgus: nodarbinātības iespējas senioriem

Sabiedrības novecošanās ietekmē valsts ekonomikas attīstību, tāpēc pēdējos gados bieži tiek lietots jēdziens «sudraba ekonomika», kas ietver arī vecāka gadagājuma iedzīvotāju iesaisti nodarbinātībā. Pēc žurnāla Bilance redakcijas iniciatīvas tika sarīkota diskusija «Par senioru vietu darba tirgū». Tajā runājām par to, kādas ir iespējas strādāt tiem senioriem, kuri to vēlas, kā arī par to, kā atrast veidu, lai darba devēji izrādītu vēlmi nodarbināt tos, kas sasnieguši 60+, un, kā izkristalizējās diskusijas laikā, iespējams, vairāk jārunā arī par vecuma grupu 55+.

Diskusijas darba kārtībā bija iekļauti šādi temati: esošā situācija darba tirgū: nepieciešamība/ iespējas iesaistīt pensionārus; pensionāru un darba devēju ieinteresētības/motivācijas radīšana, izmantojot nodokļu politiku, pārkvalifikāciju; nepieciešamās izmaiņas normatīvajā regulējumā.

Diskusijā piedalījās: žurnāla Bilance galvenā redaktore Vita Zariņa; Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks nodokļu, muitas un grāmatvedības jautājumos Ilmārs Šņucins; Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Baiba Šmite–Roķe, VID Nodokļu pārvaldes direktore Ilze Jankova; VID Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Janita Veinberga, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis, Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns, Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aija Barča, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone, SIA Mergera valdes locekle Inga Jefrēmova, SIA Ievas Liepiņas birojs valdes locekle, zvērināta revidente Ieva Liepiņa un Saeimas Budžeta un finanšu komisijas sekretāre Aiva Vīksna.

V. Zariņa: Sudraba ekonomika ir ekonomikas daļa, kura attiecas uz cilvēkiem, kas ir vecāki par 50 gadiem. Sudraba ekonomika ietver visas ekonomiskas darbības, nodarbinātību un ir cieši saistīta ar demogrāfijas tendencēm un dzīves kvalitāti valstī.

Darba tirgus potenciāls šajā vecuma grupā ir nepietiekami novērtēts. Izmantojot mērķtiecīgus politiskos un ekonomiskos instrumentus, mēs varam samazināt valsts sociālās sistēmas slodzi un vienlaikus stiprināt ekonomiku. Nenoliedzami, senioru pieredze ir Latvijas neizmantotais kapitāls: tas ir darbaspēks ar pieredzi, atbildības sajūtu un augstu motivāciju. Protams, ka ir arī mīnusi — šai vecumā cilvēki vairāk slimo, nevar veikt smagu fizisku darbu, ne vienmēr tiek līdzi jaunajām tehnoloģijām, bet darba veidi un prasības pienākumu izpildē ir dažādas. Tāpēc būtu ļoti vērtīgi saprast, ko valsts varētu darīt, ko būtu nepieciešams pamainīt normatīvajos aktos, lai palielinātu senioru iesaisti un darba devēju motivāciju. Būtisks solis ir palielinātais neapliekamais minimums pensionāriem. Tomēr statistikas dati parāda, ka tikai 47% no strādājošiem pensionāriem turpināt darba attiecības izvēlējušies finansiālu apstākļu dēļ. Tas nozīmē, ka vairāk nekā pusei ir svarīgi arī atrasties sabiedrībā, būt aktīviem un veikt tos pienākumus, kas pašiem patīk.

A. Barča: Ir svarīgi runāt par demogrāfiju kopumā, kas sevī ietver bērnu piedzimšanu, audzināšanu, cilvēku kopējo veselības stāvokli, pensionēšanos. Gan pensionāru organizāciju, gan arī mani satrauc tas, ka darba devēji nu jau vairs negrib aicināt pie sevis darbiniekus 50+. Ne tikai tāpēc, ka darba devēji skatās uz cipariem pasē, bet arī tāpēc, ka šie cilvēki neprot uzsvērt savas darba prasmes. Tomēr pensionāri ir aktīva sabiedrības daļa, šobrīd vecuma pensiju saņēmēji valstī ir vairāk nekā 460 tūkstoši un no tiem 16% strādā. Pensionāri, personas ar invaliditāti un arī daļa cilvēku pirmspensijas vecumā nestrādā pilnu darba laiku. Tāpēc man ir jautājums Finanšu ministrijai, kāpēc darba devējiem nav izdevīgi uz nepilnu laiku nodarbināt pensionārus un personas ar invaliditāti? Varbūt, izmantojot nodokļu iespējas, nepieciešams atslogot darba devējus, ja viņi nodarbina seniorus?

I. Jefrēmova: Pārstāvu uzņēmumu ar labo praksi, kurā strādā arī pensionāri, bet, tā kā mans darbs saistīts arī ar mazajiem uzņēmumiem reģionā, es redzu kopējās problēmas un, pirmkārt, tā ir prasība darba devējiem veikt minimālās sociālās iemaksas par nepilnas slodzes darba veicējiem. Darbinieks, kas nevar strādāt uz pilnu slodzi, ir ļoti neizdevīgs darba devējam. Tāpat uzņēmējiem ir svarīgs VID veidotais nodokļu maksātāja reitings. Pieļauju, ka ar laiku reitinga nozīme tikai pieaugs, tai skaitā, lai iesaistītos
Eiropas Savienības fondu finansētajos projektos. Uzņēmumam nebūs izdevīgi pieņemt darbiniekus uz nepilnu slodzi vai mazāk kvalificētus darbiniekus, jo par šādu darbu maksātās nelielās algas sabojā nodokļu maksātāja reitingu.

B. Šmite–Roķe: Darba ņēmēju mums pietrūkst, bet vienlaikus mums ir liels potenciāls, un tas ir gan nestrādājošie jaunieši, gan arī pensionāri. VID statistika rāda, ka apmēram 69 tūkstoši pensionāri strādā, un viņu vidū darba attiecībās ir pat četri cilvēki virs 91 gadam. Esmu pārliecināta, ka patiesībā nodarbināti ir vairāk nekā 69 tūkstoši pensionāru, jo ir daudz tādu, kas pieskata bērnus, pasniedz privātstundas, bet patlaban sistēma ir izveidota tā, ka viņiem nav iespējams samaksāt nodokļus, pat ja viņi to gribētu. Šiem senioriem noteikti nav mērķa apkrāpt valsti, bet, lai viņi katrs varētu samaksāt nodokļus, tam jārada ļoti vienkāršs mehānisms.

Gribu arī piebilst par reitinga sistēmu. Prieks, ka uzņēmējiem tas ir svarīgi, tomēr gribu atgādināt, ka pašreizējā vērtējumā jau tiek ņemts vērā tas, ka ne visi darbinieki strādā pilnas slodzes darbu. Tagad, aprēķinot reitingu, ņemam vērā 50% no nozares vidējās darba samaksas.

P. Leiškalns: Svarīgi strādāt jau pie 50+ vecuma cilvēku noturēšanu darba tirgū. Lai to izdarītu, ir nepieciešams pielāgot darba tirgu un darba vietas, veikt darbinieku apmācību. Tāpat uzskatu, ka darbnespējas lapu apmaksa nav motivējoša uzņēmējiem, jo no otrās līdz devītajai dienai slimības lapa jāmaksā daba devējam, un tas neveicina pensijas un pirmspensijas vecuma darbinieku pieņemšanu darbā.

Pozitīvi vērtēju pensionāru neapliekamā minimuma palielinājumu šogad, bet tā sadalījums starp darba algu un pensiju varēja būt fleksiblāks, ne tikai 50%:50%, bet arī 25%:75%; 75%:25%.

Vēl problēma ir tā, kā darba devējs vērtē: ja cilvēks ir nodarbināts, tad viss ir labi, bet, ja viņš kaut kādu iemeslu dēļ izkrīt no darba attiecībām, tad, atgriežoties darba tirgū, uz viņu skatās jau pēc vecuma, un tad atrast darbu vairs nav tik viegli.

I. Šņucins: Salīdzinājumā ar vidējo situāciju Eiropā pie mums pensionāru iesaiste darba tirgū ir diezgan augsta un tai ir tendence palielināties. Lai arī seniori nevar būt ielāps darba roku trūkumam visās jomās, piemēram, būvniecībā, tomēr ir nozares, kur vajadzīgi pieredzējuši speciālisti, līdz ar to senioru aktivizēšana var būt ekonomiskajam ciklam atbilstošs risinājums. Seniori ir viens no resursiem, ar ko mazināt spriedzi atsevišķās darba tirgus jomās un veicināt turpmāku tautsaimniecības attīstību. Turklāt, ņemot vērā sabiedrības novecošanās tendences, senioru loma tikai pieaugs.

Savukārt, runājot par nodokļiem, kā pozitīvu faktoru uzskatu ieviesto pensionāru neapliekamo minimumu un iespēju to dalīt starp pensiju un algu.

I. Liepiņa: Manam uzņēmumam VID ir piešķīris B reitingu, un tas ir tikai tāpēc, ka apkopēja ir nodarbināta uz nepilnu slodzi, kaut es maksāju viņai cilvēka cienīgu algu. Tad rodas izvēle — iespēja būt novērtētai ar augstāko A reitingu, taču viņu kā darbiniekuu oficiāli neuzrādīt un tā nonākt ēnu ekonomikā, vai palikt ar B reitingu un deklarēt darbinieku kā pienākas. Es izvēlējos palikt ar B reitingu.

Piekrītu kolēģiem, ka, pieņemot darbā cilvēkus vecumā 55+, pirmkārt, svarīgs ir jautājums par darbinieka veselību. Kopējā sistēma veselības aprūpē valstī nav apmierinoša, kā rezultātā cilvēki biežāk slimo. Kā uzņēmēja es neesmu laimīga, ka man ir jāapmaksā slimības lapas. Jebkurš uzņēmējs izvērtē savas izmaksas, lai varētu uzturēt biznesu.

I. Lipskis: Runājot par nodarbinātību, gribu vēl pieminēt nedaudz statistikas. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati rāda, ka pirms desmit gadiem valstī bija 467 tūkstoši vecuma pensionāru, no kuriem strādāja 43%. Patlaban vecuma pensijas saņem apmēram 437 tūkstoši pensionāru, no kuriem strādā 16%. Kā redzams, tas ir liels neizmantots potenciāls, pieļauju, ka daudz vairāk senioru vēlētos turpināt darba attiecības, ja būtu iespējams strādāt nepilnu darbadienu un būtu viņu zināšanām un prasmēm piemērots vakanču piedāvājums.

Pēc nodarbinātības cilvēkiem vecumā 65+ Latvijā esam trešajā vietā Eiropas Savienībā (ES), Igaunija pat mūs nedaudz pārspēj. Arī vecuma grupā 50+ nodarbinātības rādītāji ir augstāki nekā vidēji ES. Manuprāt, tam par iemeslu ir fakts, ka darba tirgus kļūst atvērtāks un mazinās stereotipi. Taču nevaram ignorēt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, neatrisinot šo jautājumu, nevaram cerēt uz pensionāru masveida atgriešanos darba tirgū.

Liela loma ir arī darbinieku pārkvalifikācijai, bet šim jautājumam ir divas puses: no vienas — nepieciešams valsts atbalsts, bet no otras — arī paša cilvēka motivācija.

Kā valsts var stimulēt cilvēku iekļauties sudraba ekonomikā? Patlaban strādājam ar senioru organizācijām pie projekta, lai izveidotu un attīstītu īpašas senioru skolas, kur vecāka gadagājuma ļaudis satiekas, kopā izglītojas un atpūšas. Vairākas tādas jau darbojas Latvijā, bet gribam šo jautājumu pacelt valsts līmenī. ES jau ir valstis, kur šādas senioru skolas strādā ļoti veiksmīgi. Ir iecerēts, ka piedāvāsim dažādas programmas, kas veicinās ne tikai senioru atgriešanos darba tirgū, bet arī uzlabos viņu dzīves kvalitāti. Ir plānots senioriem attīstīt digitālās prasmes, finanšu pratību u.c. Ar šādu skolu starpniecību seniori varēs arī pieaicināt sava vecuma lektorus, kas tiem liks justies labāk un palīdzēs vieglāk saprast apskatāmos tematus. Mūsu darbs ir nodrošināt līdzfinansējumu, pirmo pilotprojektu plānojam sākt nākamajā gadā.

Kā jau jebkurā tirgū, arī darba tirgū visu nosaka piedāvājums un pieprasījums, protams, ka darbaspēka trūkst, nereti eksperti kā risinājumu iesaka migrāciju, bet es uzskatu, ka jādomā vienīgi par viedo migrāciju, izņēmums varētu būt sezonas darbi.

E. Simsone: Pirmspensijas vecuma cilvēki grupā 50+ veido lielāko daļu mūsu klientu, un galvenie iemesli, kāpēc cilvēki izkrīt no darba tirgus, ir saistīti gan ar veselības problēmām, gan darba tirgus vajadzībām neatbilstošām prasmēm. Nereti cilvēki zaudē motivāciju, jo ir visu mūžu strādājuši — bieži vien vienā darbavietā vai vienā profesijā, darījuši viena veida darbu, un, izkrītot no darba aprites, nesaprot, ko vajadzētu apgūt vai darīt. Tāpēc mēs nenogurstoši atgādinām, ka jau nodarbinātības laikā jāattīsta un jāpilnveido savas prasmes.

Arī pensionāri ir mūsu klienti, apmēram 300 pensionāru katru gadu saņem mūsu pakalpojumus un apgūst kādas prasmes, visbiežāk — digitālā prasmes un svešvalodas. Pensionāriem nav paredzēti visi mūsu pakalpojumu, bet tie, kas saistīti ar motivācijas veidošanu, psiholoģisko atbalstu, ir pieejams arī pensionāriem.

Valstī ir vairākas nozares, kurās lielākā daļa nodarbināto ir seniori: medicīna un izglītība. Šīm nozarēm jau laikus jādomā, kas notiks, ja seniori atstās darbu, kas nāks strādāt viņu vietā.

A. Vīksna: Uzskatu, ka šī diskusija notiek īstajā laikā un vietā, jo sudraba ekonomika mūsu sabiedrībā ir nenovērtēts resurss. Cilvēkiem vecuma grupās 50+ un 60+ bērni jau izauguši, viņi var aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Uzsveru, ka runāju tikai par tiem senioriem, kuri paši vēlas darboties. Gribu ieteikt darba devējiem būt atvērtākiem, nebaidīties pieņemt darbā cilvēkus 50+ un 60+, jo viņu pieredze ir ļoti vērtīga, arī motivācija un darbaspējas.

Valstij jau tagad vajadzētu sākt domāt par piemērotas vides radīšana, kura veicina vecāku cilvēku veiksmīgāku iekļaušanos darba tirgū, mūžizglītību un sociālo aktivitāti, lai vecāki cilvēki varētu paši par sevi parūpēties, ilgāk strādātu, saglabātu labu veselību un kļūtu par atbalstu savām ģimenēm.

A. Barča: Mums ir jādomā ne tikai par pensionāriem, jāsāk domāt par tiem, kuri ir vecuma grupā 55+ vai 60+. Starp pensionāriem ir vairāki tūkstoši cilvēku, kuriem pensija ir mazāka par 200 eiro mēnesī, vēl joprojām ir personas 65 gadu vecumā, kuras, lai saņemtu vecuma pensiju, nevar pierādīt 20 gadu darba stāžu. Es savā ikdienas darbā bieži runāju ar cilvēkiem, nereti man tiek pārmests — kāpēc man jāpierāda darba stāžs 20 gadi? Bet kur tad tu visu laiku biji? Ja valstij nodokļus nemaksāji, Latvijā nestrādāji, tad neko arī nevar prasīt no valsts. 65 gados ir tiesības pieprasīt pensiju, bet, ja nav stāža, tad nav pensijas, bet ir tikai pabalsts.

Varbūt varam padomāt par sociālo iemaksu vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa izmaiņām pirmspensijas vecuma darbiniekiem, tas varētu veicināt darba devēju ieinteresētību.

P. Leiškalns: Risinājums varētu būt izmaiņas likumā «Par maternitātes un slimības apdrošināšanu», paredzot, ka darba devējam par darbiniekiem no 60 gadu vecuma ir jāapmaksā īsāks slimības lapas periods, vai pat uzreiz apmaksu pārņem sociālais budžets.

Arī arodslimības ir būtisks aspekts, kas neveicina darba devēju motivāciju, jo patlaban ir tā, ka tam darba devējam, pie kura tiek nofiksēta arodslimība, jāuzņemas atbildība par darbinieka tālāko darba režīmu. Tādējādi tikai gadījumā, ja uzņēmumā objektīvi pastāvošo apstākļu dēļ nav iespējams veikt darba aizsardzības pasākumus riska novēršanai vai samazināšanai, vai, ja nav iespējams arodslimnieku pārcelt citā piemērotā darbā, kur nepastāv to kaitīgo darba vides faktoru risks, kas izraisīja personas veselības traucējumus, darba devējs ir tiesīgs darbiniekam uzteikt darbu.

V. Zariņa: Kas tad būtu tas, ko mēs reāli varētu piedāvāt kā risinājumus pirmspensijas, pensijas vecuma cilvēkiem un kopumā sudraba ekonomikai? Veselības aprūpes jautājums ir komplicēts, un to mēs šajā diskusijā noteikti nespēsim izrunāt un piedāvāt risinājumus. Bet mēs varam piedāvāt risinājumus nodokļu regulējumam, apmācību rīkošanai, potenciālā darba devēja motivācijas veicināšanai.

I. Jefremova: Nereti uzņēmēji aicina pensionārus kļūt par pašnodarbinātajiem un tā sadarboties, bet pensijas vecuma cilvēkiem ne vienmēr ir zināšanas par to, ko tas nozīmē un kā tas jādara. Līdz ar to rodas problēmas, piemēram, nav iesniegts pašnodarbinātā ziņojums, ka netiks sasniegts minimālais valsts sociālo apdrošināšanas iemaksu apjoms. Lai gan ir samaksāti visi nodokļi, cilvēks saņem vēstuli no VID, ka ir parādā nodokļus. Tas noteikti neveicina vēlmi darboties, tieši otrādi — veicina neapmierinātību un nevēlēšanos oficiāli iesaistīties darba tirgū.

J. Veinberga: Ir jau sagatavoti un valdībā iesniegti grozījumi likumam par to, ka apliecinājums par nākamā ceturkšņa plānotajiem ienākumiem pašnodarbinātiem vairs nebūs jāsniedz.

B. Šmite–Roķe: Tā kā šai diskusijā vairākkārt tika runāts par nodokļu maksātāja reitinga nozīmi uzņēmumā, es gribu piebilst, ka A reitings ir apmēram 25 tūkstošiem uzņēmumu, un arī B reitings nav nekas slikts. Pašlaik nav plānotas izmaiņas reitinga sistēmā, lai gan esam par to domājuši un diskutējuši ar darba devējiem. Informācija tiek ņemta no Centrālās statistikas pārvaldes, jo kopumā viņu sniegtā informācija ir vistuvāk realitātei.

Vēl gribu piebilst, ka arī VID savu iespēju robežās palīdz un atbalsta seniorus, piemēram, mēs organizējam darbnīcas senioriem par gada ienākuma deklarāciju aizpildīšanu.

I. Šņucins: Nodokļos izmaiņas bija 2025. gadā — būtiski tika palielināts pensionāru neapliekamais minimums, kā rezultātā efektīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme samazinājās. Uzņēmējdarbībā ir pieejami dažādi vienkāršotie režīmi, piemēram, mikrouzņēmumu nodoklis, sistēma ir ļoti vienkārša un nav nepieciešams pat sazināties ar VID. Iespējas ir dažādas, svarīgi nodot pareizo informāciju cilvēkiem. Pašlaik nekādas nodokļu izmaiņas nav plānotas, tomēr nākotnē vēl jādomā par neapliekamā minimuma celšanu ne tikai pensionāriem.

P. Leiškalns: Darba devējiem ir iespēja veidot valsts subsidētās darbavietas attiecīgu kategoriju darbinieku pieņemšanai darbā. Uzņēmēji tad saņem dotāciju nodarbināto bezdarbnieku un darba vadītāju atalgojumam, kā arī noteiktos gadījumos dotāciju valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no bezdarbnieka darba algas dotācijas daļas. Ja subsidētā darbavieta izveidota bezdarbniekam ar invaliditāti, darba devējs var saņemt vienreizēju dotāciju darbavietas pielāgošanai. Tas arī varētu būt labs risinājums 60+ vecuma grupas cilvēku nodarbināšanai.

Darba devējiem noteikti palīdzētu, ja nebūtu par vecuma grupu 60+ jāmaksā slimības naudu, bet pabalstu segtu valsts sociālās apdrošināšanas budžets.

I. Liepiņa: Varbūt varam padomāt par potenciālām izmaiņām uzņēmumu ienākuma nodoklī, kuru varētu papildināt ar kādu nelielu koeficientu, kas savukārt dotu motivāciju uzņēmējiem nodarbināt cilvēkus vecuma grupā 60+. Uzņēmēji vienmēr skatās praktiski un grib redzēt kaut minimālu, bet ieguvumu.

I. Lipskis: Patlaban domājam ka nepieciešams nedaudz pamainīt darbavietu subsidēšanas sistēmu. Uzskatu, ka vajadzētu samazināt procentuālo apjomu ikmēneša subsīdijām, bet pagarināt subsidēto periodu, kas palīdzētu darbiniekam iekļauties kolektīvā, apgūt nepieciešamās prasmes un tad jau tālāk algas izmaksu uzņemas uzņēmējs.

P. Leiškalns: No 2024. gada darba devējs var neietvert ar algas nodokli apliekamajā ienākumā maksājumus par darbinieka veselības apdrošināšanu līdz 750 eiro gadā. Tas bija labs risinājums, kaut gan uzskatu, ka tagad jau vajadzētu domāt par 1000 eiro neapliekamo summu. Šajā gadījumā darba devējs savā ziņā pilda valsts saistības, apmaksājot darbinieka veselības aprūpi.

A. Barča: Diskusijā izskanēja daudz ideju, gribētos, lai labās lietas varētu lasīt ne tikai žurnālā Bilance, bet arī citos plašākam lasītāju lokam pieejamos medijos. Tad, kad runājam vienkāršā un saprotamā valodā, tad cilvēki mūs uzklausa. Uzskatu, ka seniors ir jau cilvēks vecumā 55+, un viņam jau laikus jāstāsta par to, cik svarīgi maksāt nodokļus, nevis saņemt algu aploksnē un tad sūdzēties par pensijas mazo apmēru.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada septembra (525.) numurā.

Jums arī varētu interesēt:

• No izdienas pensiju sistēmas plāno izslēgt vairākas profesijas
• Baltijas valstīs daudzi pensionāri vecumā līdz 74 gadiem turpina strādāt algotu darbu
• Rosina iespēju uzkrāto 2. līmeņa pensijas kapitālu izmaksāt pakāpeniski