Finanšu ministrijas gaiteņos turpina tapt ārpakalpojumu grāmatvežu sertifikācijas likumprojekts, kas jau raisījis ne mazums karstu diskusiju. Būtiskas tēzes par pretrunīgo ieceri tika izteiktas arī pirms dažiem mēnešiem notikušajā žurnāla “Bilance” apaļā galda diskusijā, kur tikās grāmatvedības nozares sabiedrisko organizāciju un atbildīgo valsts institūciju pārstāvji. Piedāvājam ieskatu diskusijas apkopojumā, kura pilns izklāsts lasāms žurnāla “Bilance” 2018. gada 18. (438.) numurā.
Kā garantēt grāmatvežu kvalifikāciju?
Ne reizi vien nācies saskarties ar neizpratni par to, ka tik atbildīgā un svarīgā amatā kā grāmatvedis faktiski var strādāt jebkurš – valsts nenosaka nekādas minimālās prasības, līdz ar to, ja vien uzņēmuma vadība to akceptē, kārtot grāmatvedību var katrs, kurš pabeidzis nelielus kursus (vai pat bez tiem). Tieši zems grāmatvežu profesionālās kvalifikācijas līmenis bija “Bilances” diskusijā visasāk akcentētā problēma.
“Manuprāt, valstij ir jāsāk investēt līdzekļi grāmatvežu izglītošanā, lai tie būtu lietas kursā par jaunajiem likumiem, noteikumiem, un tad, kad grāmatvedim jāpilda pienākums ziņot, viņš varētu būt pārliecināts, ka nemaldās. Jo, ja grāmatvedis ziņos kaut ko tikai uz šķietamu aizdomu pamata, tas var nepamatoti apdraudēt gan šī uzņēmuma biznesu, gan paša grāmatveža turpmāku darbību profesijā. Tāpēc manā skatījumā lielākā problēma šodien ir grāmatvežu izglītošana, turklāt tai ir jābūt obligātai izglītībai, obligāti apmeklējamiem semināriem,” sacīja Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijas valdes priekšsēdētāja Sandra Vilcāne. Tāpat viņa uzsvēra arī sabiedriskas organizēšanās nepieciešamību, kas palīdzētu nodrošināt efektīvāku visaptverošu izglītošanu:
“Grāmatvežiem beidzot ir jākļūst par kādas profesionālas organizācijas biedriem, kur par viņu biedru naudām tiek nodrošināta obligāta apmācība. Ja grāmatvedis būs konkrētas organizācijas biedrs, viņš saņems nepieciešamo atbalstu arī kvalifikācijas celšanai, jo valsts nevar noorganizēt kursus visiem četrdesmit tūkstošiem grāmatvežu.” (S. Vilcāne)
Latvijas Republikas Grāmatvežu asociācijas Publiski nozīmīgu struktūru komitejas vadītāja Lienīte Caune par grāmatvežu nepietiekamo izglītību runāja kontekstā ar neparasti lielo ārpakalpojumu grāmatvedības uzņēmumu skaitu Latvijā. “Mazo prakšu turētājiem būtu jāsaprot, ka septiņarpus tūkstoši prakšu – salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm tas ir nesamērīgi liels daudzums. Igaunijā ir tikai četrsimt ārpakalpojumu grāmatvedības uzņēmumu. Patlaban grāmatvedim nepieciešama ļoti augsta kvalifikācija, un, ja prakses turētājs ir ar trīs mēnešu kursu izglītību, tad diez vai ar šādu izglītību viņš spēj īsti saprast, kādas ir prasības naudas nelikumīgas legalizācijas novēršanas jomā, kādas ir visas pārējās normatīvā regulējuma prasības, kuras nemitīgi mainās. Mums jābūt gataviem pateikt šiem grāmatvežiem, ka tirgus šobrīd prasa daudz augstāku izglītības līmeni,” sacīja L. Caune.
“Situācija tiešām neizskatās labi. Mums ir ļoti daudz iebildumu pret grāmatvežu iesniegto datu kvalitāti. Uzņēmumu gada pārskati šobrīd ir zem katras kritikas, tie nav izmantojami ne datu analīzei, ne kam citam.” (A. Rudzīte)
“”Moneyval” (Eiropas Padomes naudas atmazgāšanas novēršanas pasākumu un terorisma finansēšanas novērtējuma komiteja) pauž, ka nav pieļaujama situācija, ka pār grāmatvežiem nav kontroles darbības uzsākšanai profesijā, valsts nepārbauda nekādas zināšanas, neprasa vispār neko. Apmēram divdesmit Eiropas Savienības valstīs grāmatvedība ir reglamentētā profesija un tajā pastāv iekļuves kontrole, tāpēc mēs nepavisam nebūtu unikāli, šādas prasības ieviešot,” skaidroja Valsts ieņēmumu dienesta Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pārvaldes direktore Agnese Rudzīte.
Grāmatvežu kompetences problēmu visefektīvāk tiešām varētu risināt profesijas reglamentācija. Latvijā ir vairāk nekā septiņdesmit reglamentēto profesiju, starp tām arī zvērināta revidenta profesija, taču grāmatvežu šajā sarakstā nav. Reglamentētas profesijas struktūra parasti ietver piecus kvalitātes prasību kritērijus, kas ir būtiski ikvienas reglamentētās nozares sekmīgai funkcionēšanai un jauno profesionāļu izaugsmei – prasība pēc atbilstošas izglītības, prakse pēc izglītības iegūšanas, eksāmens/sertifikāts, tālākizglītība un profesionāla uzraudzība. Vienkārši sakot, tas nozīmē, ka stingrākajā reglamentācijas variantā profesijā varētu strādāt tikai grāmatveži, kas ieguvuši atbilstošu izglītību, nokārtojuši eksāmenu un saņēmuši sertifikātu, turklāt viņiem būtu jāturpina regulāri apmeklēt kvalifikācijas celšanas kursi un viņu profesionālo darbību uzraudzītu sertifikātu izsniegusī uzraudzības institūcija.
Ja situācija ar praktizējošo grāmatvežu izglītotību tiešām ir tik traģiska, kā diskusijā izskanēja, tas nozīmē, ka profesijas visaptverošas reglamentācijas gadījumā daudziem nāktos nozari pamest vai arī nekavējoši uzsākt nepieciešamās izglītības apguvi (šādam nolūkam normatīvajos aktos parasti tiek paredzēts atbilstošs pārejas periods).
“Būs jāpievelkas līdzi vai nozare jāatstāj,” kā to lakoniski formulēja kāda no sarunas dalībniecēm.
Jau šobrīd, kad nekādi konkrēti normatīvo aktu projekti likumdošanas procesa oficiālajās stadijās vēl nav nonākuši un izskanējušas tikai publiskas runas par grāmatvežu (pagaidām gan tikai ārpakalpojumu grāmatvežu) sertifikāciju (piemēram, gada sākumā par to izteicās toreizējā Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ilze Cīrule), šī ideja jau saskaras ar spēcīgu neapmierinātību un pretestību pašu grāmatvežu aprindās.
“Esmu jau saņēmusi ļoti daudzus zvanus, kuros grāmatveži pārmet, ka asociācija, atbalstot licencēšanu, vēlas iznīcināt mazos uzņēmumus. Taču jāsaprot, ka paši vien mēs pie šīs situācijas esam nonākuši,” sacīja Latvijas Republikas Grāmatvežu asociācijas valdes locekle un Ārpakalpojumu komitejas vadītāja Lilita Bērziņa.
“Kvalitātes iemeslu dēļ viennozīmīgi ir skaidrs, ka sertifikācija ir nepieciešama,” sacīja ISO sertificēto grāmatvežu asociācijas valdes locekle Zanda Bērziņa, aicinot nebaidīties no daļas grāmatvežu neapmierinātības, jo situācijā, kad tiek veiktas reformas, tāda būšot vienmēr.
L. Caune vilka paralēles un aicināja atcerēties, ka
“Vēl nesen bija histērija ar grāmatvežu apdrošināšanu – daudzi plēsa matus un teica, ka obligātās apdrošināšanas prasības dēļ nu būs jāver prakses ciet. Taču, ja paskatāmies pēc apdrošināšanas ieviešanas – ārpakalpojumu uzņēmumu skaits ir tieši pieaudzis!” (L. Caune)
Pilnu rakstu “Vai grāmatvedība kļūs par reglamentētu profesiju?” iespējams lasīt žurnāla “Bilance” 2018. gada 18. (438.) numurā.
Atgādinām, ka abonentiem ir iespēja lasīt VISUS līdz šim izdotos žurnāla BILANCE numurus ELEKTRONISKI!
Žurnālu 2019. gadam var ABONĒT ŠEIT!