Vai uzņēmums var atprasīt no personas nodokļus, kas samaksāti par viņu VID?

Atbildot uz virsrakstā minēto jautājumu, vērts ieskatīties Senāta Civillietu departaments 2023. gada 30. martā pieņemtajā spriedumā Nr. C24160116, SKC-3/2023.

Kasācijas sūdzībā cita starpā tiek prasīts piedzīt no atbildētāja summu, ko konkurences aizlieguma pārkāpumu dēļ uzņēmums bija izmaksājis kā kompensāciju darbiniekam un par kuru bija arī nomaksāti nodokļi. Ar darbinieku bija noslēgta vienošanos par komercnoslēpuma neizpaušanu un divus gadus ilgu konkurences ierobežojumu pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas.

Kā izriet no sprieduma, bijušajam darbiniekam bija noteikta ikmēneša atlīdzība par konkurences ierobežojuma ievērošanu 4086 eiro, ieskaitot normatīvajos aktos paredzētos nodokļus. Saskaņā ar vienošanās uzņēmums izmaksāja personai minēto atlīdzību 67 580,81 eiro, kā arī papildus valsts kasē samaksāja ar to saistītos nodokļus: iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) 20 186,47 eiro un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) darba ņēmēja daļu 10 296,72 eiro, kopā – 98 064 eiro. Tāpat uzņēmums valstij samaksāja VSAOI darba devēja daļu 23 133,30 eiro. Taču tā kā darbinieks vienošanos pārkāpa, tad uzņēmums vērsās tiesā, atprasot no darbinieka gan izmaksāto atlīdzību, gan arī prasot viņu atlīdzināt valstij pārskaitītos nodokļus, uzskatot, ka nav nozīmes tam, ka nodokļu summas nav ienākušas pašas personas kontā.

Tiesa pirmajā instancē uzņēmuma prasību apmierināja daļēji, piespriežot piedzīt no personas izmaksātās atlīdzības daļu par konkurences ierobežojuma ievērošanu, bet ne samaksātos nodokļus. Savukārt apelācijas instancē tiesa lēma, ka no bijušā darbinieka piedzenami arī uzņēmuma samaksātā nodokļu daļa, jo tie esot uzskatāmi par prasītājas zaudējumiem Civillikuma 1770. panta izpratnē un ir atlīdzināmi, pamatojoties uz Civillikuma 1775. pantu.

Šai lietā skatīti arī citi prasījumi par iepriekš novērtēto zaudējumu maksāšanas pienākumu, taču šajā rakstā apskatīsim, vai uzņēmuma valstij samaksātie nodokļi būtu piedzenami no darbinieka.

Pirmās instances tiesā tika saņemts Valsts ieņēmumu dienesta (VID) rakstveida paskaidrojumi, kuros VID izskaidrojis, ka, ņemot vērā likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 20.¹ panta trešo daļu un Ministru kabineta 2010. gada 7. septembra noteikumu Nr. 827 „Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veicēju reģistrāciju un ziņojumiem par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli” 30.2. punktu, darba devējs darba ņēmēja darba ienākumus un obligātās iemaksas par iepriekšējiem pārskata mēnešiem var precizēt, ja saskaņā ar tiesas spriedumu, tiesas lēmumu par izlīguma apstiprināšanu vai attiecīgās valsts pārvaldes iestādes pieņemtu pārvaldes lēmumu personai ir izmaksāta atlīdzība par darba piespiedu kavējumu vai izmaksāti laikus neizmaksātie darba ienākumi, tāpat arī darba devējs darba ņēmēja darba ienākumus un obligātās iemaksas par iepriekšējo laiku var precizēt, ja saskaņā ar tiesas spriedumu ir samazināti darba ņēmēja darba ienākumi.

Tādējādi darba devējs iesniedz VID precizētu darba devēja ziņojumu kopā ar iesniegumu un tiesas spriedumu.

VID precizē darba devēja ziņojumos norādīto informāciju ar brīdi, kad stājies spēkā tiesas spriedums par izmaksātā ienākuma atzīšanu par nepamatotu un to piedziņu. Līdz ar to uzņēmumam būs tiesības pieprasīt VID pārmaksāto VSAOI un IIN summu atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumiem.

Attiecībā uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” 16. panta pirmās daļas 10. punktā noteikto triju gadu termiņu, kurā nodokļu maksātāji var pieprasīt pārmaksātās nodokļa summas atmaksāšanu vai novirzīšanu kārtējo nodokļu maksājumu segšanai, Senāts ir norādījis, ka gadījumā, kad tikai no tiesas sprieduma kļūst zināms, ka samaksātās nodokļu summas veido pārmaksu, tiesības prasīt atmaksāt pārmaksātās nodokļu summas iestājas līdz ar tiesas sprieduma spēkā stāšanos (Senāta 2020. gada 24. februāra lēmuma lietā Nr. SKA‑680/2020, 5. punkts).

Senāts atzina, ka līdz ar to nav pamata runāt par uzņēmuma valsts budžetā samaksātajiem nodokļu maksājumiem kā tā zaudējumiem, ja uzņēmumam nav šķēršļu tos atgūt no valsts. Līdz ar to secināms, ka, ja uzņēmums varētu piedzīt no personas samaksātos nodokļus un saņemot tos atpakaļ arī no VID, uzņēmums saņemtu šo nodokļu summu dubultā, kas būtu pretēji zaudējumu atlīdzības institūta mērķim, kā tas norādīts kasācijas sūdzībā.

Lasiet arī:

• Izmaiņas PVN atmaksas saņemšanai citā Eiropas Savienības dalībvalstī
• Ko svarīgi zināt par saistību izpildes nodrošinājumu
• Kā aprēķināt solidaritātes nodokli