Vieglais auto pašnodarbinātā grāmatvedībā

Pašnodarbinātie ikdienas darbībā saskaras ar jautājumiem, kā pareizi uzskaitīt izdevumus par vieglo pasažieru auto, kas tiek izmantots tikai saimnieciskajā darbībā vai līdztekus saimnieciskajai darbībai — arī personīgajām vajadzībām. Turklāt dažādiem nodokļu maksātājiem ir atšķirīgs tiesiskais pamats, uz kāda auto tiek izmantots, — pieder pašam saimnieciskās darbības veicējam, ģimenes loceklim vai kādai citai personai, tai skaitā līzinga devējam. Apskatīsim, ko šādos gadījumos paredz likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" (IIN likums). 

Ar pašnodarbināto šajā rakstā jāsaprot personas, kuras no saimnieciskās darbības ienākuma maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Ja auto pieder nevis pašnodarbinātajam pašam, bet gan ģimenes loceklim vai kādai citai personai, jāvienojas, ar kādiem nosacījumiem un uz kāda līguma (patapinājuma, nomas) pamata auto tiks izmantots.

Ar vieglo auto un tā izmantošanu cieši saistīts ir uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodoklis (UVTN likums). No likuma "Par IIN" subjektiem: UVTN maksātāji var būt individuālie komersanti un zemnieku saimniecības. Zvejnieku saimniecības nav UVTN maksātājas, bet tām likumā "Par IIN" tiek piemēroti tādi paši nosacījumi kā personām, kas maksā UVTN. 

Fiziskā persona, kas veic saimniecisko darbību, un individuālais uzņēmums nevar būt UVTN maksātājs; līdz ar to šīm personām nav saistošas atvieglotās normas par automašīnas izdevumu uzskaiti.

Ar vieglo auto parasti ir saistīti šādi izdevumu veidi — auto nolietojums, auto ekspluatācijas izdevumi (t.sk. remonts, degviela), kā arī kredīta vai līzinga procentu maksājumi; arī nomas maksājumi — ja auto tiek lietots uz nomas līguma bez izpirkuma tiesībām.

Automašīnas iegāde un nolietojums

Saskaņā ar likumu "Par IIN" nolietojumu nerēķina reprezentatīvam vieglajam auto. Par reprezentatīvu atzīstams auto, kura iegādes vērtība pārsniedz 50 000 eiro.

Pamatlīdzekļa atzīšanas vērtības kritērijs likumā "Par IIN" ir 1000 eiro. Ja auto iegādes vērtība pārsniedz 1000 eiro, tas ir uzskaitāms pamatlīdzekļu sastāvā un izmaksās auto iegādes vērtība jānoraksta pakāpeniski.

Ja automašīna iegādāta līdz 31.12.2017., tad vieglie auto saskaņā ar likuma "Par UIN" 13. pantu bija jāuzskaita katrs atsevišķi un tiem piemērojama nolietojuma likme 30% apmērā. Līdz ar UIN reformu jau 2018. gadā IIN maksātājiem bija jāizvēlas, vai turpināt amortizēt automašīnas pēc 30% nolietojuma likmes vai piemērot 20% likmi (t.i., likuma "Par UIN" 13. pantā noteikto likmi bez koeficienta 1,5). Pēc 01.01.2018. iegādātajiem automobiļiem nolietojums rēķināms pēc likuma "Par IIN" 11.⁵ panta — piemērojot lineāro metodi, nolietojums rēķināms 5 gadus, bet, piemērojot degresīvo metodi, pēc 20% likmes. Neatkarīgi no tā, vai auto tiek izmantots saimnieciskajā darbībā pilnībā vai tikai daļēji, nolietojumu rēķina no pilnas vērtības. Atkarībā no automašīnas izmantošanas saimnieciskajā darbībā nolietojums izdevumos tiek iekļauts pilnā vai ierobežotā apmērā. 

Piemēram, automašīna iegādāta par 10 000 eiro, nolietojums par gadu tiek aprēķināts 10 000 x 20% = 2000 eiro; taksācijas gada laikā saimnieciskās darbības vajadzībām nobraukti 40% no visiem nobrauktajiem kilometriem — tātad nolietojums, kas iekļaujams saimnieciskās darbības izmaksās gada ienākumu deklarācijā, ir 2000 x 0,4 = 800 eiro. Nākamajā gadā nolietojums tiek rēķināts no automašīnas atlikušās vērtības 8000 (10 000 – 2000) un būs 8000 x 20% = 1600.

Aprēķinot vieglā automobiļa vērtības nolietojumu, izdevumos ietver aprēķināto nolietojumu proporcionāli saimnieciskās darbības vajadzībām nobraukto kilometru skaitam, bet ne vairāk par 70 procentiem. Tātad arī gadījumā, ja ar ceļazīmēm vai maršruta lapām faktiskais nobraukums saimnieciskajām vajadzībām ir 100 procenti, no aprēķinātā nolietojuma saimnieciskās darbības izdevumos iekļaujami tikai 70 procenti. Ja par vieglo auto tiek maksāts UVTN (vai arī automašīna ir atbrīvota no UVTN saskaņā ar Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likuma 14. panta 1. daļas 5.¹ vai 6.² punktu, vai automašīna pieder zvejnieku saimniecībai), tad nolietojumu aprēķina un izmaksās iekļauj pilnā apmērā.

Automašīnas ekspluatācijas izmaksas

Normas, kas attiecas uz vieglās automašīnas ekspluatācijas izmaksām, noteiktas likuma "Par IIN" 11.⁵ panta 6.–6.⁵ daļā, un šajās normās ir ļoti viegli "apmaldīties", tāpēc tās saliktas tabulā:

Nomas maksājumi un procentu maksājumi par vieglo auto

Diemžēl likumā "Par IIN" attiecībā uz vieglajiem auto nav skaidrojumu, kā ir ar nomas un procentu maksājumiem. Domāju, ka uz tiem arī būtu attiecināmi tie paši nosacījumi kā par ekspluatācijas izmaksām,t.i., ja par auto ekspluatācijas izmaksām piemērojams procentuālais ierobežojums, tas ir piemērojams arī nomas vai procentu maksājumiem par vieglo auto.

Ar vieglo auto saistīto izdevumu norādīšana ieņēmumu un izdevumu žurnālā

Automašīnas iegāde (samaksa par automašīnu) norādāma žurnāla 23. ailē (izdevumi, kas neattiecas uz nodokļa aprēķināšanu). Daži piemēri (pieņemot, ka pašnodarbinātais nav PVN maksātājs) auto ekspluatācijas izmaksu norādīšanai ieņēmumu un izdevumu žurnālā:

Žurnāla 19.¹ aili izmanto, ja zināms, ka izdevumi tieši attiecināmi uz lauksaimniecību, 20.¹ ailē izdevumus norāda, ja zināms, ka izdevumi tieši attiecināmi uz citām nozarēm. 21. ailē izdevumus norādīs, ja uzreiz nav zināms, vai tie attiecināmi uz lauksaimniecību vai citām nozarēm. Praktisku apsvērumu dēļ parasti iesaku arī 21. aili sadalīt divās, lai jau gada laikā var nodalīt pilnā vai ierobežotā apmērā atskaitāmos izdevumus.

 Kad tiek rakstītas ceļazīmes un netiek maksāts UVTN, brīdī, kad par degvielu tiek samaksāts, pieņemu, ka faktiski saimnieciskajai darbībai tiek patērēti vismaz 70 procenti no kopējā nobraukuma. Ja mēneša beigās (vai, piemēram, taksācijas gada beigās) tiek konstatēts, ka saimnieciskajai darbībai faktiski nobraukts mazāk nekā 70 procenti, tad būtu jāveic kādi koriģējoši ieraksti žurnālā (piemēram, attiecīgajā izdevumu ailē norādot summu ar mīnusa zīmi).

Interesants ir jautājums, kā pēc "kases" principa korekti būtu jāaizpilda žurnāls, ja pašnodarbinātais, piemēram, ieskaita avansu degvielas pārdevējam un pēc tam pakāpeniski degvielu saņem. Šādā gadījumā ieteiktu samaksāto avansu sākotnēji norādīt 23. ailē un mēneša beigās — pēc tam, kad ir zināms faktiski iegādātais degvielas daudzums un tā patēriņš, kā arī faktiski nobrauktie kilometri, — žurnālā reģistrēt izmaksu sadalījumu pa 19.¹, 20.¹ un 21. aili. Šis ir viens no piemēriem, kas izgaismo vienkāršās grāmatvedības nevienkāršo pusi.

VID skaidrojums par likumā minēto personīgo vieglo auto

Diemžēl ne likums, ne MK noteikumi neskaidro, ko īsti saprot ar personīgo vieglo auto, kas likuma "Par IIN" 11.⁵ pantā tiek piesaukts vairākas reizes. Vai, piemēram, tas attiecas uz ZS īpašumā esošu vieglo auto? 2012. gadā VID uzziņā ir skaidrojis (pamatojot savu viedokli ar dažādām tiesību normu iztulkošanas metodēm), ka IIN aprēķināšanas vajadzībām likuma "Par IIN" 11.⁵ panta sestajā daļā noteiktais ierobežojums vieglā automobiļa (izņemot vieglo automobili ar speciālo aprīkojumu) ekspluatācijas izmaksu (arī izdevumu par degvielu) norakstīšanai saimnieciskās darbības izdevumos ir attiecināms ne tikai uz īpašumā esošu vieglo automobili, bet arī uz nomātu un patapinājumā esošu. Pieņemu, ka līdzīgs skaidrojums būtu arī attiecībā uz vieglo auto, kas pieder ZS vai IK.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada jūnija (462.) numurā