Cik lielas ir uzņēmēju iespējas aizstāvēt sevi no nepamatotām likuma prasībām, iesniedzot pieteikumu Satversmes tiesā? Kāda ir varbūtība, ka Satversmes tiesa pieteikumu pieņems izskatīšanai un kādās tiesību nozarēs pastāv lielākas iespējas cerēt uz uzvaru? Kas ir tās stratēģiskās un taktiskās nianses, kas jāņem vērā, lai Satversmes tiesā panāktu iespējami labāku rezultātu?
Par šiem un citiem jautājumiem saistībā ar Satversmes tiesas procesukonferencē “Juridiskie aspekti biznesā” stāstīja Edgars Pastars, zvērinātu advokātu biroja COBALT zvērināts advokāts.
Publicējam žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI arhīva rakstu, kurš Satversmes tiesas simtgades gadā nav zaudējis savu aktualitāti.
Cik tiek cauri Satversmes tiesas “sietam”?
Lēmumam vērsties Satversmes tiesā ir vairāki labi priekšnoteikumi – iesniedzot pieteikumu, nav jāmaksā valsts nodevas, turklāt lieta tiek izskatīta un spriedums ir gatavs gada laikā (ja vien pats pieteicējs nevilcina lietas izskatīšanas procesu). Taču jāņem vērā, ka pieteikumam Satversmes tiesā ir jābūt sagatavotam ļoti kvalitatīvi, un pat tad jāatceras, ka panākt, lai lieta nonāk vismaz līdz izskatīšanai, nav viegls uzdevums.
“Satversmes tiesas filtrs ir ļoti augsts. Kopumā no pieteikumiem, kas iesniegti Satversmes tiesā, lietas tiek ierosinātas vien apmēram 15-18% gadījumu. Citās tiesās ierosināto lietu īpatsvars ir krietni lielāks. Tāpēc, ja pēc pieteikuma, ko sagatavojis jūsu advokāts, Satversmes tiesa lietu neierosina, nedomājiet, ka jūsu advokāts ir nezinošs,” brīdināja E. Pastars.
Kā lietas atteikuma iemesls parasti esot “nepietiekams juridiskais pamatojums”. “Šķiet, kā tas var būt – mēs strādājām divus mēnešus, esam uzrakstījuši četrdesmit lappuses garu tekstu… Taču šis ir vienīgais atteikuma pamatojums, uz ko Satversmes tiesa var atsaukties, ja tai šķiet, ka konkrētā problēma nav tik būtiska. Tiesa par to var lemt jau lietas ierosināšanas stadijā,” atklāja E. Pastars.
Kopumā Satversmes tiesas kolēģijām ir iesniegti 393 juridisko personu pieteikumi, bet lietas ierosinātas 72 gadījumos (jeb 18%). Kopš 2008. gada esot vērojams ļoti straujš juridisko personu iesniegumu skaita pieaugums – “nevis par procentiem, bet par vairākām reizēm”, norādīja E. Pastars. No ierosinātajām lietām ap 37% gadījumu juridiskā persona ir uzvarējusi.
Lielākā balva – spriedums ar atpakaļvērstu spēku
Galvenie ieguvumi, ko sniedz vinnēta lieta Satversmes tiesā, ir tiesiskā regulējuma un tā konceptu pārskatīšana. Satversmes tiesas spriedumam, atšķirībā no parasta tiesas sprieduma, nav nozīme tikai vienā lietā. Satversmes tiesas spriedums ir saistošs pilnīgi visiem, tam ir likuma spēks arī līdzīgajās lietās, kur to var izmantot, argumentējot savu pozīciju. “Šo spriedumu pārzināšana nav tikai judikatūra kā lasāmviela, bet tas ir teksts ar likuma spēku citām lietām,” sacīja E. Pastars.
Satversmes tiesā gan nevar tiešā veidā pārsūdzēt citu tiesu nolēmumus, bet tās spriedumi ietekmē citu tiesu judikatūru. Esot bijuši spriedumi, ar kuriem Satversmes tiesa ir pārskatījusi pat Augstākās tiesas judikatūru. “Viens no piemēriem – pirmskrīzes gadu spekulācijas ar nekustamajiem īpašumiem. Pastāvēja strīds par to, bija vai nebija šajos gadījumos jāreģistrē saimnieciskā darbība un jāmaksā nodoklis? Augstākā tiesa lēma, ka nē, bet Satversmes tiesa, izbeidzot lietu par šo jautājumu, pateica, ka nodoklis tomēr bija jāmaksā,” stāstīja E. Pastars.
Maz izredžu panākt labvēlīgu spriedumu Satversmes tiesā esot nodokļu lietās. “Solidaritātes nodokļa likuma lietas izskatīšana parādīja, ka nodokļi var būt nesaprātīgi, nepareizi, neloģiski, biznesam traucējoši, bet Satversmes tiesa tos var atcelt tikai tad, ja tiem ir konfiscējošs raksturs vismaz 70-80% apmērā, vai arī, ja tie ir pretrunā kādiem tiesību principiem. Līdz šim valsts ir zaudējusi tikai vienu lietu nodokļu jautājumos, un tas bija ļoti sen – par pierādīšanas pienākumu iedzīvotāju ienākuma nodokļa sakarā,” skaidroja E. Pastars.
Tāpat maza jēga esot mēģināt pārsūdzēt Satversmes tiesā sodu apmēru: “Ir jābūt ļoti kritiskai situācijai, lai Satversmes tiesa vērtētu soda atbilstību Satversmei. Piemēram, ja tiek iesniegts pieteikums par to, ka Krimināllikumā paredzētais sods pieci gadi par kāda nozieguma izdarīšanu, pēc iesniedzēja domām, neatbilst Satversmei, vai konkurences tiesībās paredzētais naudas sods 10% no uzņēmuma neto apgrozījuma neatbilst Eiropas Komisijas vadlīnijām vai citu valstu praksēm… Valstij ir rīcības brīvība. Normas var būt nesaprātīgas, bet tas nav konstitucionālas pārbaudes jautājums”.
Slikto izredžu sarakstā esot iekļaujamas arī lietas, kurās tiek skatītas tiesības uz tiesisko paļāvību. E. Pastara vērtējums šajā ziņā ir gana skarbs: “Krīzes laikā Satversmes tiesa valdībai daudz ko piedeva. Par tiesnešu algām gan nepiedeva, bet pensionāru gadījumā – kā kuru reizi. Cerams, ka nākotnē Satversmes tiesas spriedumi attiecībā uz tiesisko paļāvību atgriezīsies augstākā līmenī.”
Savukārt labas izredzes Satversmes tiesā ir lietām, kurās apstrīdēti tiesvedības procesa noteikumi (aizliegumi noteiktām darbībām tiesas procesos, ierobežojumi lietu pārsūdzēšanā un tamlīdzīgi). Tāpat augsts potenciāls panākt labvēlīgu spriedumu esot lietās, kas saistītas ar īpašumtiesībām (to visplašākajā nozīmē). Šajā ziņā īpaši aktuāla esot teritorijas plānojumu apstrīdēšana. Te gan jāatceras, ka lietas iesniegšanu nedrīkst “nogulēt”, jo teritorijas plānojumu var apstrīdēt tikai sešus mēnešus pēc tā pieņemšanas, turklāt tas ietver sevī vairākus posmus – vispirms vēršanos pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra un tikai pēc tam Satversmes tiesā. “Par teritorijas plānojuma apstrīdēšanu ir jādomā uzreiz pēc tā pieņemšanas, nevis tikai tad, kad tas “pēc astoņiem gadiem sāks traucēt” biznesam – tad jau būs par vēlu!” brīdina E. Pastars.
Vēl Satversmes tiesā bieži par labu iesniedzējam tiek lemts lietās par pašvaldību saistošajiem noteikumiem – piemēram, lieta par Rīgas domes infrastruktūras nodevas neatmaksāšanu gadījumā, kad būvatļauja tiek atcelta, lieta par Rīgas domes saistošo noteikumu normu par trokšņošanas kontroli, u.c. “Gadījumos, kad Satversmes tiesa secina, ka pašvaldību saistošie noteikumi izdoti ārpus likumā noteiktā deleģējuma, šie noteikumi tiek atcelti pilnībā, pret visiem, ar atpakaļvērstu spēku – it kā tie nekad nebūtu eksistējuši! Šī ir īpatnība, jo parasti tiesību akts tiek “iznīcināts” tikai attiecībā pret individuālu personu – pieteikuma iesniedzēju – kā “prēmija” par vēršanos tiesā, bet atsevišķos gadījumos tas tiek likvidēts attiecībā pret visām personām un ar atpakaļvērstu spēku. Tas rada sekas visos citos tiesas procesos, kas saistībā ar šo normu ir pabeigti, uzsākti, atrodas izskatīšanas procesā,” uzsvēra E. Pastars. Te gan jāatceras, ka, ja panākt lietā atpakaļvērstu spēku ir iesniedzēja mērķis, tas jāargumentē jau pieteikumā, pretējā gadījumā iespēja sasniegt vēlamo rezultātu ir krietni mazāka.
Tam, kurš met akmeni, pašam jābūt bez grēka
Satversmes tiesas spriedumu vēsturē atrodami daudz interesantu, specifisku spriedumu par dažādām regulējošām prasībām. Kā vienu no piemēriem E. Pastars minēja lietas par ierobežojumiem privāto radiostaciju tiesībām izmantot to programmās noteiktu valodu, kas beidzās par labu radiostaciju īpašniekiem. Ir bijušas lietas, kad Satversmes tiesa atceļ pēc iedzīvotāju lūguma pašvaldību noteiktus ierobežojumus attīstīt noteiktus ražošanas objektus (saistībā ar bailēm par piesārņojumu vai citām nelabvēlīgām sekām). Satversmes tiesa šādos gadījumos lēmusi, ka iedzīvotāju viedoklis nav noteicošais – lai kaut ko aizliegtu, pašvaldībai jābūt argumentiem un zinātniskam pamatojumam.
Tāpat Satversmes tiesa lēmusi, ka naudas iesaldēšana naudas atmazgāšanas procedūru veikšanai uz pārāk ilgu laiku un bez zaudējumu atlīdzināšanas iespējas pārkāpj personas tiesības. Par neatbilstošiem Satversmei atzīti arī obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas atlīdzības izmaksu ierobežojumi, kuru rezultātā kādam uzņēmumam atlikums bijis jāsedz par saviem līdzekļiem; banku pārņemšanas kārtība, ļaujot valdībai izstumt mazos akcionārus, vienpusēji palielinot pamatkapitālu bez Komerclikuma principu piemērošanas; pretendenta izslēgšana no iepirkuma sakarā ar vidējās algas neatbilstību; pārāk plašas Augstākās tiesas departamenta priekšsēdētāja tiesības protestēt zemāku tiesu spriedumus, un citi regulējumi.
Satversmes tiesa no vispārējās tiesas atšķiras arī ar to, ka tā kopumā esot uztverama kā zinātnisks seminārs, kurā dominē principi, nevis likumu panti. “Ja procesā izskan arguments: “Bet tā ir rakstīts likumā!”, tad Satversmes tiesa parasti atbild, ka tajā tiek tiesāti paši likumi, tāpēc likumu prasības nav kritērijs, lai lemtu tā vai citādi,” skaidroja E. Pastars.
Tāpat Satversmes tiesā svarīga nozīme ir lietas faktiem, bet paša iesniedzēja reputācija var sabojāt labu (pamatotu) lietu, jo Satversmes tiesas tiesneši var izmantot argumentācijas pieeju ad hominem (arguments, kas vēršas pret konkrēto personu personīgi tā vietā, lai vērstos pret šīs personas izteikto argumentu). Kā šo situāciju raksturoja E. Pastars: “Lietas iesniedzējam ir jābūt labam, godīgam, taisnīgam un “pūkainam”, jo, tiklīdz viņa biogrāfijā būs kāds plankumiņš vai pārāk daudz šādu plankumiņu, tas var izgāzt lietu. Ir bijuši piemēri, kad Satversmes tiesa jau gatavojas pieņemt pieteicējam pozitīvu spriedumu, bet tad atklājas, ka iesniedzējs kādā situācijā nav bijis pārāk godprātīgs. Tiesas skatījums un interpretācija uzreiz mainās.”
Tiesības pieder modrajiem
Reizēm pietiek tikai ar Satversmes tiesas lietas ierosināšanu, lai panāktu ietekmi uz likumdošanas procesu. Ir gadījumi, kad, tikai pamanot, ka Satversmes tiesa ierosinājusi lietu, Saeima vai Ministru kabinets, negaidot lietas iznākumu, maina tiesisko regulējumu.
Citkārt derot atcerēties, ka Satversmes tiesā tehniska “uzvara” ne vienmēr tiešām nozīmē cerēto ieguvumu. “Reizēm tiesa atrod pārkāpumu tikai kādā nelielā aspektā, bet visu pārējo atzīst par atbilstošu Satversmei, līdzīgi kā tas bija Solidaritātes nodokļa likuma lietā. Laba nolēmumu daļa negarantē citu lēmumu pārskatīšanu vai laba nolēmumu daļa var nozīmēt, ka likumdevējam jāizlabo dažas neprecizitātes un var pieņemt līdzīgu regulējumu atkal,” atgādina E. Pastars.
Gatavojot pieteikumu Satversmes tiesā, jāatceras, ka katram lietas veidam katrā jomā jāizstrādā sava pieeja, jo Satversmes tiesa nav “vienas zāles pret visām slimībām”. “Vai tā būtu nodokļu, īpašumtiesību, vārda brīvības vai cita joma – katrā no tām ir sava metodika, ko Satversmes tiesa ir gadiem attīstījusi,” sacīja E. Pastars. Lietas iesniedzējam būtu derīgi pārzināt šo metodiku. Tāpat, iesniedzot pieteikumu Satversmes tiesā, vērts ievērot taktiku nevērsties pret kādu regulējumu konceptuāli, bet vērsties pret šī regulējuma detaļām, kas bieži vien nav nostrādātas precīzi, neņemot vērā specifiskas situācijas. “Tad, kad nobrūk detaļas, tad nobruks arī viss koncepts,” sola E. Pastars.
Reti, bet gadoties situācijas, kad Satversmes tiesā tiek ierosinātas lietas par to, kas regulējumā trūkst (normas, kuru nav, bet kurām vajadzētu būt – ja šo normu neesamība varbūtēji pārkāpj Satversmi). “No Satversmes izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no iejaukšanās personas tiesībās, bet arī valsts pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības,” skaidro E. Pastars.
Tāpat Satversmes tiesa var arī pilnā apmērā atjaunot iepriekš spēkā bijušu tiesisko regulējumu, kurš ticis atcelts vai mainīts ar jaunpieņemtu regulējumu. Šāds piemērs bijusi lieta par nekustamo īpašumu piespiedu atsavināšanu Nacionālās bibliotēkas celtniecības vajadzībām (valdība un Saeima vēlējās paātrināt īpašumu atsavināšanu, tāpēc pieņēma jaunu regulējumu, kuru Satversmes tiesa atcēla un atjaunoja iepriekšējo).
Lai vērstos Satversmes tiesā, nav obligāti jābūt jau cietušam no kādas iespējami antikonstitucionālas normas – iesniegt pieteikumu var arī par iespējamu tiesību aizskārumu nākotnē. Tipisks piemērs esot gadījumi, kad, reglamentējot kādu profesiju, tiek noteikta prasība tajā iegūt augstāko izglītību vai kārtot eksāmenu pēc gadiem.
Interesanti, ka Satversmes tiesā mēdz vērsties arī citas tiesas – šādu lietu bijušas jau 55. Nereti Satversmes tiesā vēršas zemākas instances tiesas, lai netieši panāktu augstākas instances tiesas secinājumu pārskatīšanu. Visbiežāk to darījusi Administratīvā apgabaltiesa, lai “pārmācītu” Augstāko tiesu. Daudzos gadījumos Administratīvā apgabaltiesa šādi tiešām pierādījusi, ka, saskaņā ar Satversmi, tiesību norma jāinterpretē pēc tās interpretācijas.
Vēl vērts zināt, ka Satversmes tiesā nepiedzen zaudējumus.
Zaudējumus no valsts var piedzīt atsevišķā tiesas procesā (civillietas ietvaros), kurā var vērsties pēc Satversmes tiesas sprieduma. Parasti, lai rastos pamats piedzīt zaudējumus, Satversmes tiesas spriedumam jābūt ar atpakaļvērstu spēku – vismaz par šādu tendenci liecina tiesu prakse, kas šajā aspektā gan pagaidām ir neliela.
Visbeidzot, jāatceras, ka pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā pastāv diezgan īss noilgums. Konstitucionālā sūdzība Satversmes tiesai ir jāiesniedz sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas (piemēram, Augstākās tiesas) nolēmuma spēkā stāšanās. Ja nav iespēju pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma brīža. Kā norādīja E. Pastars, citējot kādu tiesnesi: “Tiesības ir domātas modrajiem,” un, ja šie seši mēneši ir “nogulēti”, tad konkrētais pieteicējs vairs nevar vērsties Satversmes tiesā, pat ne gadījumā, ja kāds cits to jau ir izdarījis noteiktajā termiņā. “Pievienoties jau uzsāktam procesam nevar pat gadījumā, ja termiņš vēl nav pagājis. Tad jāsniedz pašam savs, atsevišķs pieteikums – pēc tam Satversmes tiesa šīs lietas var apvienot,” skaidroja E. Pastars.
Raksts publicēts žurnāla BILANCES JURIDISKIE PADOMI 2018. gada janvāra numurā.
Abonēt žurnālu, lai lasītu arī tā iepriekšējo gadu arhīvu, var šeit.
Lasiet arī: Kam ir tiesības un kā iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā
