Kapitāltirgus aug fragmentēti; attīstību traucē pagātnes rēgi

Neskatoties uz to, ka Latvijas politiķi turpina aicināt iedzīvotājus ieguldīt uzkrātos finanšu līdzekļus pašu valsts ekonomikā, realitātē tas nemaz nav vienkārši jeb — citiem vārdiem sakot — nav jau kur. Taču nosacīti «brīvā» nauda, ar kuru varētu daudz vairāk atbalstīt vietējos, gadu gaitā ir uzkrājusies. Laikā, kad valsts resursi kļūst ierobežoti, tas būtu tieši laikā.

Valdības mēģinājumi pirms diviem gadiem iekustināt kapitālu tirgu patlaban sāk rādīt kaut nelielus, bet tomēr rezultātus — biržā ir nonākušas pirmā pašvaldības uzņēmuma Rīgas ūdens obligācijas. Taču būtiskākie lēmumi — valsts un pašvaldību uzņēmumu kapitāldaļu kotācija biržā vēl tikai priekšā, un visdrīzāk būs jārēķinās arī ar politiskajiem šķēršļiem.

Jāatgādina: Latvijā birža jeb kapitāla tirgus sāka attīstīties pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Ar biržas starpniecību tika realizēts arī vairāku valsts uzņēmumu privatizācijas process. Diemžēl pēc privatizācijas uzņēmumi biržā pārsvarā neuzkavējās, vai arī no tur palikušajiem lielas jēgas tā mazākuma akcionāriem nebija — dividendes maksāja retais un cenu svārstības arī nebija nekādas lielās. No biržas aizgāja gan uzņēmēji, gan arī mazie akcionāri. Latvijas iedzīvotāji daudz mazāk ieguldīja savus brīvos līdzekļus akcijas un obligācijās nekā to darīja Igaunijas un Lietuvas iedzīvotāji, kur arī tagad tirgus ir daudz aktīvāks un izpratne par tā darbības principiem ievērojami lielāka.

Daudzus gadu desmitus eksperti uzsvēra, ka valstij un pašvaldībām vajag daļu no savu lielo uzņēmumu akcijām tirgot biržā, taču tas netika darīts. Vēl vairāk — tapa speciāls saraksts ar uzņēmumiem, kurus aizliegts privatizēt, un līdz ar to biržā nevar kotēt arī to akcijas. Finansisti zaudēja cīņā ar politiķiem, jo nereti šajos uzņēmumos pārvaldība bija politizēta. Uzņēmumam, nonākot biržā, tas nebūtu iespējams, jo tā darbībai ir jābūt atklātai.

Jaunas cerības atnesa 2023. gada sākums — Latvijas Bankas rīkotajā kapitāla tirgus forumā «Izaugsmei patīk uzņēmīgie» toreizējais premjers Krišjānis Kariņš uzsvēra, ka, lai īstenotu ekonomikas transformāciju, Latvijā nepieciešama kapitāla tirgus attīstība. Tolaik finanšu ministrs Arvils Ašeradens atzina, ka Latvijas tirgus kapitalizācija ir tikai aptuveni 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Savukārt Eiropā tā vidēji ir 54% no IKP, bet Igaunijā — 17% no IKP. Valdība izvirzīja mērķi — sasniegt 9% tirgus kapitalizāciju 2027. gadā.

Tagad, pēc diviem gadiem, ir skaidrs: ja tirgus attīstīsies ar pašreizējiem tempiem, visdrīzāk ambiciozais mērķis netiks sasniegts. A. Ašeradens atzīst: «Latvijā 2024. gadā bija aktīvs korporatīvo obligāciju tirgus 1,4 miljardu eiro apjomā, sasniedzot 3,5% kapitalizāciju. Tomēr akciju tirgus jomā izaugsme iepaliek, un akciju tirgus kapitalizācija 2024. gada beigās sasniedza vien aptuveni 1,3% no IKP. Ir skaidrs, ka bez valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību dalības kapitāla tirgos attīstības mērķus sasniegt nevar. Tomēr lielākajām kapitālsabiedrībām, piemēram, Latvenergo, Latvijas valsts mežiem, Augstsprieguma tīkliam, arī Latvijas pastam ir likumā noteikti atsavināšanas ierobežojumi, kas kavē virzību uz akciju tirgu.»

Uzkrājumi pieaug

Kapitāla tirgus attīstība nav tikai saistīta ar iespēju uzņēmumiem piesaistīt līdzekļus attīstībai ārpus bankām finanšu tirgos. Tas ir ne mazāk svarīgi arī privātpersonām, kurām ir uzkrājumi un jādomā, kā pelnīt vai vismaz nezaudēt naudas vērtību augstas inflācijas apstākļos. Turklāt ir izaugusi jauna paaudze, kurai ir gan zināšanas, gan arī vēlme darboties finanšu tirgos.

Ja palūkojamies uz resursiem, kas teorētiski varētu ieplūst pašmāju ekonomikā, tie ir salīdzinoši ļoti lieli — vairāk nekā 20 miljardi eiro. Proti, pensiju fondu 2. līmeņa uzkrājumi jau sasnieguši teju deviņus miljardus eiro, bet Latvijas ekonomikā no tiem ir nonākusi salīdzinoši neliela daļa. Arī 3. līmeņa pensiju aktīvi tuvojas savam pirmajam miljardam, savukārt banku kontos mājsaimniecībām «stāv» vairāk jau nekā 11 miljardi eiro.

«Protams, jāņem vērā, ka nebūt ne visi līdzekļi, piemēram, no pensiju fondiem būtu jāiegulda tikai pašmāju ekonomikā. Ieguldījumi ārvalstu vērtspapīros ir vajadzīgi, jo tas ļauj diversificēt ieguldījuma portfeli un atrast iespējas, kas dod lielāku peļņu nekā vietējie uzņēmumi,» tā uzskata Luminor bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

Ekonomists gan norāda, ka privātie uzņēmumi aktīvāk interesējas par iespējām piesaistīt naudu kapitāla tirgos, un tas arī ļāvis vairākiem uzņēmumiem attīstīties, piemēram, kosmētikas uzņēmumam Madara, kā arī APF Holding, kurā ietilpst Alūksnes olu ražotājs. «Varbūt Alūksnei neveicās tik labi kā Madarai, bet — kā redzams tagad — uzņēmums arī ar piesaistīto naudu ir spējis attīstīties daudz ātrāk, veikalos produkcija ir daudz vairāk pamanāma,» secina P. Strautiņš.

Biržas alternatīvajā sarakstā nonākuši arī tādi zināmi Latvijas privātie uzņēmumi kā pārtikas ražotājs Kalve Coffee un degvielas tirgotājs Virši–A.

Labāk obligācijas nekā akcijas

Ja privātie uzņēmumi ar savām akcijām ir gatavi startēt biržā, tad valsts vai pašvaldību uzņēmumi līdz tam vēl nav nonākuši. Tiesa, ja būtu piepildījušas visas agrākās prognozes, tad tagad biržā savas akcijas būtu bijis jātirgo aviosabiedrībai airBaltic. Tās sākotnējais akciju publiskais piedāvājums arvien kavējas un tagad jau tiek pieļauts, ka, iespējams, akciju kotāciju biržā uzņēmums varētu sākt kaut kad nākamgad.

«Akciju tirgus zemāka popularitāte saistīta ar to, ka patlaban tajā trūkst pietiekami daudz pozitīvu piemēru, kas pārliecinātu potenciālos emitentus. Arī uzņēmēju interese ļaut uzņēmumā ienākt citiem akcionāriem ir salīdzinoši ierobežota un nav izveidojusies plaša vēsturiskā pieredze. Līdz ar to uzņēmumi labprātāk izvēlas vienkāršāku finansējuma piesaistes veidu, kas ir obligāciju emisija,» uzsver Latvijas Bankas kapitāla tirgus eksperte Agnese Šķēle.

Savukārt obligāciju tirgū patlaban notiek tieši pretēji procesi — tas attīstās ļoti strauji. A. Šķēle sauc galvenos iemeslus: «Pirmkārt, uzņēmumi ir labāk informēti par alternatīvām tradicionālajiem finansējuma veidiem un ieguvumiem, emitējot obligācijas. Ieguvumi, salīdzinot ar banku finansējumu, ir vairāki — pats uzņēmums lemj par nodrošinājumu, finansējuma apjoms ierobežots ar spēju apkalpot parādu, pamatsummas amortizācija ir termiņa beigās, uzņēmums nav atkarīgs no viena kreditora, tā ir iespēja veicināt uzņēmuma atpazīstamību, ieviest investoru lojalitātes programmas, kritērijus un noteikumus nosaka pats uzņēmums, nevis aizdevējs. Motivācijai kalpo arī citu uzņēmumu veiksmīgie piemēri.» Turklāt, ja senāk obligāciju vērtība bija salīdzinoši liela un retais to varēja atļauties, tad tagad obligāciju emisijas kļuvušas pieejamākas arī privātajiem investoriem, jo ir samazināti minimālie ieguldījumu sliekšņi.

Ekonomiste norāda, ka akciju tirgus izaugsmei joprojām nepieciešama lielu spēlētāju ienākšana un tiek gaidītas lielās valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības, kas būtu pozitīvs piemērs un grūdiens kapitāla tirgus turpmākai izaugsmei. Diemžēl Latvijas akciju tirgū vēl joprojām nav nevienas valsts kapitālsabiedrības.

Zināms, ka atsevišķas kapitālsabiedrības strādā pie publiskā piedāvājuma sagatavošanas, piemēram, Rīgas namu pārvaldnieks. Par vairākām valsts kapitālsabiedrībām un to ceļu uz kapitāla tirgu, piemēram Tet, LMT, kā arī Latvenergo, Latvijas valsts meži un Augstsprieguma tīkls turpinās ministriju diskusijas. Tāpat medijos izskanējis, ka daļu no savām akcijām biržā varētu pārdot arī Latvijas autoceļu uzturētājs un Latvijas pasts.

Politiskā plūkšanās

Lielo uzņēmumu nonākšana birža nebūt nav pati par sevi saprotama. Viena no valdības partijām — Zaļo un Zemnieku savienība — ir kategoriski pret lielo uzņēmumu privatizāciju, tā pavisam nesen publiski izteicās zemkopības ministrs Armands Krauze, sakot, ka nekāda privatizācija netikšot pieļauta.

Kā norāda finanšu eksperti — tieši agrākā negatīvā pieredze ar uzņēmumu privatizāciju ir radījusi virkni mītu, kas traucē kapitāla tirgus attīstībai. «Ir pieņēmums, kas ir visai ticams, ka valsts uzņēmumu pārdošana var iekustināt kapitāla tirgu. Jā, tā var notikt. Taču pagaidām tam traucē tautas psiholoģija un pseidozinātniski spriedelējumi,» uzsver P. Strautiņš.

Pašreizējā situācijā, kad valsts līdzekļi ir ierobežoti, bet papildu nauda ir vajadzīga drošības stiprināšanai, šis faktors varētu būt būtisks arguments, lai tomēr daļu no akcijām valsts pārdotu. Jāatgādina, ka Latvijas valdība ir apņēmusies palielināt aizsardzības izdevumus līdz 5% no IKP. Pagaidām tas notiks arī uz naudas aizņemšanās un budžeta deficīta palielināšanas rēķina. Taču ir arī idejas izveidot speciālu fondu.

Finanšu ministrs A. Ašeradens uzsver, ka valsts kapitāla tirgus attīstības plāni saskan arī ar nepieciešamību palielināt aizsardzības izdevumus līdz 5% no IKP: «Maija vidū valdība lēma virzīt kapitālsabiedrību mazākuma daļu (ne mazāk kā 10%) izlikšanu publiskajā piedāvājumā, tādējādi veidojot izmaksas aizsardzības fondam un samazinot valsts ārējā parāda apjomu.» Šī vasara varētu būt karstākais laiks debatēm, vai un kā to izdarīt.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada jūlija (523.) numurā.

Lasiet arī:

• Labumu darbiniekiem detalizētāka uzskaite 2025. gadā (IIN atvieglojumi darbinieku piesaistei un mobilitātei)
• Komandējums vai darba brauciens?
• Uzkrātās saistības — palīgs izmaksu uzrādīšanai attiecīgajos pārskata periodos