Likumprojekts "Grozījumi Darba likumā" izstrādāts, lai izpildītu valdības rīcības plāna pasākumu: pilnveidojot tiesisko regulējumu darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšanai, radīt priekšnoteikumus abu vecāku līdzvērtīgai iesaistei, rūpējoties par bērniem un citiem ģimenes locekļiem. Likumprojekts pārņem 2019. gada 20. jūnija Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2019/1152 par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem Eiropas Savienībā un Eiropas Parlamenta (direktīva 2019/1152) un Padomes 2019. gada 20. jūnija direktīvas 2019/1158 (direktīva 2019/1158) par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem. 

Tāpat bija nepieciešams precizēt Darba likuma (DL) 14.¹ un 75.² pantu, lai nodrošinātu Direktīvas 96/71/EK izpildi par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā un par administratīvajām prasībām, kontroles pasākumiem un par atbildību apakšuzņēmuma līguma slēgšanas gadījumos.

Papildus bija jāprecizē DL 155. panta norma, lai nodrošinātu aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, jo iepriekšējais pirmās daļas formulējums Satversmes tiesā tika atzīts par spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija, jo neatbilst Satversmei.

Bet par visu pēc kārtas.

DL 6. pants, kas aizsargā darba ņēmējus

Lai aizsargātu darbinieka likumīgās tiesības (kas noteiktas normatīvajos aktos) un ierobežotu darba devēja patvaļu, DL noteikts: 

Darba devējs drīkst atkāpties no normatīvo aktu prasībām, bet tikai tad, ja piedāvātās normas ir labvēlīgākas darbiniekiem.

Grozījumi paredz papildināt 6. pantu ar trešo daļu:

NB! Pievērsiet uzmanību — jaunā norma attiecināma uz situāciju, kad ir noslēgts darba koplīgums, nevis (tikai) darba līgums!

Par darbinieku nosūtīšanu uz Latviju

DL 14.¹ pants nosaka darba devēja pienākumus, nosūtot darbinieku (gan no ES valstīm, gan no trešajām valstīm) veikt darbu Latvijā. Darbinieki, kas ierodas Latvijā un tiks šeit nodarbināti, atrodas svešā vidē. Tādēļ darba devējam (kas nosūta darbiniekus veikt darbu Latvijā) ir pienākums noteikt Latvijā savu pārstāvi, kurš ir pilnvarots pārstāvēt darba devēju Latvijas valsts iestādēs. Iepriekš minētā pārstāvniecība arī tiesā ir izslēgta no panta teksta, jo tiesā darbinieku intereses jāpārstāv juristam, nevis darbu organizatoram.

_{Ja tiek grozīts darba koplīgums}

Jaunajā redakcijā izteikts darba devēja pienākums iepazīstināt visus darbiniekus ar darba koplīgumu un grozījumiem darba koplīgumā. Tam jānotiek pirms darba koplīguma vai grozījumu darba koplīgumā spēkā stāšanās dienas, bet ne vēlāk kā dienā, kad tie stājas spēkā (DL 24. panta 1. daļa).

Darbiniekam jāsniedz informācija

Darba devējam, kas ir darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma sniedzējs, pirms paredzamās darbinieka norīkošanas veikt darbu darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmēja labā un vadībā, ir pienākums sniegt rakstveidā informāciju par darbaspēka nodrošināšanas pakalpojuma saņēmēju (DL 28. panta septītā daļa).

Darba vieta, darba laiks un cita informācija darbiniekam

Ievērojami papildināts Darba likuma 40. pants, kas, kā zināms, ir veltīts darba līguma formai. 

Darbiniekam, slēdzot darba līgumu, jābūt zināmai viņa darba vietai (ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, to, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās^*)). Ar grozījumiem minētais teksts pēc pēdējiem vārdiem ir papildināts^*) "vai to, ka darbinieks var brīvi noteikt savu darba vietu".

Precizēts arī otrās daļas 7. punkta teksts par nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku. Tagad tas ir papildināts ar īpašu situāciju: "ja darbinieka darba grafiks ir pilnīgi vai lielākoties paredzams" (ir atzītas situācijas, kad grafiku nepieciešams pielāgot uzņēmuma vajadzībām). 

Tāpat otrā daļa papildināta ar 7.¹ punktu, jo beidzot atzīts fakts, ka ne visos gadījumos darba devējam ir iespēja organizēt regulāru un iepriekš paredzamu darbu laiku (DL tāds nebija paredzēts, tomēr dabā pastāvēja). Turpmāk noteikts:

Atbilstoši Direktīvā 2019/1152 ietvertajai informācijai minētais regulējums piemērojams situācijās, ja nodarbinātības veida dēļ, piemēram, darbs pēc pieprasījuma, sākotnēji darba devējam nav iespējams noteikt paredzamu darba grafiku darbiniekam. Piemēram, darba devējs ir noslēdzis darba līgumu ar darbinieku, nosakot nepilnu darba laiku, par jurista pienākumu veikšanu specifisku situāciju risināšanai. Ja šāda situācija iestājas, tad darba devējs darba līgumā noteiktā laikā un veidā informē darbinieku par saistību izpildes laiku. Vienlaikus darbiniekam tiek garantēts noteikts apmaksāts darba stundu skaits mēnesī.

Devītais punkts kļuva garāks par vienu vārdu un prasa darba līgumā norādīt darba līguma uzteikuma termiņu un kārtību.

Vienlaikus 40. panta otrā daļa papildināta ar trim jauniem punktiem par darba līgumā iekļaujamo informāciju. Tātad jānorāda:

• pārbaudes laiks un tā ilgums, ja šāds pārbaudes laiks tiek noteikts;
• darbinieka tiesības uz apmācībām, ja darba devējs tādas nodrošina;
• gadījumā, ja par to ir atbildīgs darba devējs, — sociālā nodrošinājuma iestādes, kuras saņem sociālās iemaksas, kas saistītas ar darba attiecībām, un jebkādu darba devēja sniegto aizsardzību attiecībā uz sociālo nodrošinājumu.

Vienlaikus grozījumos iekļauta norāde, ka 40. panta otrās daļas 6., 7., 8., 9., 11., 12. un 13. punktā minētās ziņas var aizstāt ar norādi uz attiecīgiem noteikumiem, kas ietverti normatīvajos aktos, darba koplīgumā, vai norādi uz darba kārtības noteikumiem. Tātad nav nepieciešamības darba līgumā pārrakstīt to, kas jau minēts attiecīgajos dokumentos.

Tomēr šādā gadījumā darba devējs nodrošina, ka minētā informācija uzņēmuma darbiniekiem ir  pieejama bez maksas, tā ir saprotama un pilnīga, viegli pieejama, arī izmantojot elektroniskos līdzekļus, tai skaitā tiešsaistes portālus vai informācijas sistēmas. Darba devējs rakstveidā paziņo darbiniekam par izmaiņām darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos, kas tieši skar darbinieku, pirms izmaiņu spēkā stāšanās dienas, bet ne vēlāk kā dienā, kad tās stājas spēkā.

Pārbaudes termiņa ierobežojumi

Darba likuma 46. panta otrajā daļā ir noteikts, ka pārbaudes termiņš nedrīkst būt ilgāks par trim mēnešiem. Grozījumi paredz citādu kārtību: nesamazinot darbinieku kopējo aizsardzības līmeni, darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību,  var vienoties par pārbaudes laika noteikšanu, kas ir ilgāks par trim mēnešiem, bet nepārsniedz sešus mēnešus.

Vienlaikus pants ir papildināts ar trešo, ceturto un piekto daļu.

Lūgums mainīt darba grafiku

Apkopojot grozījumus 40. un 46. pantā, arī 47. pants papildināts ar trešo daļu:

Neparedzama darba grafika izmantošanas kārtība

Sakarā ar to, ka DL ir atzīts, ka darbinieka darba laiks drīkst būt pielāgots uzņēmuma vajadzībām, bija nepieciešams noteikt šāda darbinieka nodarbinātības kārtību, tādējādi likuma 52. pants tika papildināts ar otro, trešo un ceturto daļu.

Tātad darba devējam jāizstrādā tādi uzņēmuma kārtības noteikumi, kuri nodrošinātu saziņas ar darbinieku pierādīšanas faktu (arī satura ziņā).

Šis regulējums izriet no Direktīvas 2019/1152 un paredz noteikt darbinieka tiesības saņemt no darba devēja informāciju par precīzu darba izpildes laiku gadījumos, kad darbinieka darba grafiks nav pilnībā vai lielākoties paredzams. Pantā ietvertais regulējums par darba devēja pienākumu pienācīgā kārtā paziņot darbiniekam par darba izpildes atcelšanu ir saistīts ar Darba likuma 40. pantā ietverto darba devēja pienākumu darba līgumā norādīt minimālo paziņošanas laiku pirms darba uzsākšanas vai atsaukumu. Vienlaikus jānorāda, ka minimālajam paziņošanas laikam būtu jābūt samērīgam, proti, tādam, kas ļauj darbiniekam saprātīgā laikā ierasties darbā pēc paziņojuma saņemšanas. Šie termiņi var atšķirties atkarībā no konkrētas nozares vajadzībām un veicamā darba specifikas.

Ja darbinieku sūta komandējumā

MK noteikumos Nr. 969 (par komandējumiem un darba braucieniem) komandējums definēts kā "darbinieka"¹ nosūtīšana veikt darbu (izpildīt uzdevumu) citā apdzīvotā vietā noteiktajā laika periodā saskaņā ar institūcijas vadītāja rīkojumu.

Par darba braucienu noteikumi uzskata tādu nodarbinātības veidu, kad darbinieku (tikai darbinieku) darbs regulāri un sistemātiski norisinās ceļā vai darbs notiek ārpus darbavietas.

Ņemot vērā, ka likumam ir augstāks juridiskais spēks salīdzinājumā ar noteikumiem, grozījumi paredz iekļaut likumā (un paplašināt) noteikumos minētās normas.

Tādējādi DL 53. pants ir papildināts ar trim jaunajām daļām.

• Darba devējam, kas nosūta darbinieku komandējumā vai darba braucienā uz citu valsti, ir pienākums laikus pirms nosūtīšanas rakstveidā informēt darbinieku par: 1) valsti vai valstīm, kurās paredzēts veikt darbu, un paredzamo darba veikšanas ilgumu; 2) valūtu, kādā izmaksās darba samaksu; 3) naudas pabalstiem vai pabalstiem natūrā saistībā ar darba uzdevumiem, ja tādi tiek nodrošināti; 4) repatriācijas² iespēju un tās kārtību, ja tā tiek nodrošināta.
• Darba devējam rakstveidā jāpaziņo darbiniekam par jebkurām izmaiņām iepriekš minētajos četros punktos pirms izmaiņu spēkā stāšanās dienas, bet ne vēlāk kā dienā, kad izmaiņas stājas spēkā.
• Pēdējā 53. panta grozījumu daļā noteikts, ka iepriekš minētā informācija (2., 3., 4. punkts) neattiecas pilnā mērā uz īslaicīgiem komandējumiem (darba braucieniem), bet tikai uz tiem, kad komandējums vai darba brauciens ir ilgāks par četrām nepārtrauktām nedēļām.

Atbildības noteikumi par darba samaksas izmaksu

Šāds (īsāks par trim pēdējiem vārdiem) būs 75.² panta jaunais nosaukums. Panta pirmās daļas saturs pēc būtības netiek mainīts un paredz nodrošināt darba samaksas izmaksu, ja to nenodrošināja apakšuzņēmējs, kas tos nodarbināja. Tad darbiniekam ir tiesības prasīt neizmaksāto darba samaksu no personas, kura apakšuzņēmējam ir tieši nodevusi līgumsaistību izpildi. Vienīgā atšķirība: pirmajā daļā ir iestrādāta panta patlaban esošā trešā daļa, kas nosaka, ka minētais nosacījums attiecas tikai uz ēku būvniecību vai specializēto būvdarbu veikšanu (panta trešā daļa — izslēgta).

Savukārt persona, kura apakšuzņēmējam ir nodevusi līgumsaistību izpildi par būvdarbu saistībā ar ēku būvniecību vai specializēto būvdarbu veikšanu, iegūst regresa prasības tiesības pret apakšuzņēmēju tādā apmērā, kādā tā ir izmaksājusi darbiniekam darba samaksu.

Savu tiesību aizsardzībai darbinieks var vērsties Valsts darba inspekcijā vai tiesā.  Gadījumos, kad nav strīda par darba samaksas apmēru, Valsts darba inspekcija izdos rīkojumu darba devējam par darba samaksas izmaksāšanu. Šāda rīkojuma izpildi kontrolē Valsts darba inspekcija. Ja darba devējs šo pienākumu neizpilda, tad darbiniekam ir iespēja vērsties pret to personu, kura ir nodevusi šī darbinieka darba devējam līgumsaistību pilnīgu vai daļēju izpildi. Ja ne darba devējs, ne persona, kura nodeva darba devējam līgumsaistību izpildi, neizmaksā darbiniekam darba samaksu, tad šādu strīdu iespējams izšķirt tiesā.

Nodarbināšana virsstundās

DL 136. pants nosaka, ka virsstundas ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika, par kuru pusēm ir jāvienojas rakstiski. Vienlaikus ir uzskaitīti gadījumi, kad darbiniekus drīkst nodarbināt virsstundu darbā bez viņu piekrišanas. 

Tomēr, ja iepriekš minētajos gadījumos virsstundu darbs turpinās ilgāk par sešām dienām pēc kārtas, darba devējam ir nepieciešama Valsts darba inspekcijas atļauja turpmākajam virsstundu darbam, izņemot gadījumus, kad līdzīgu darbu atkārtošanās nav paredzama vai Ministru kabinets ir izsludinājis ārkārtējo situāciju vai izņēmuma stāvokli. Tātad šī daļa papildināta ar situācijām, kuras kļuva aktuālas pandēmijas dēļ.

Darba laika uzskaite

DL 137. pants nosaka darba devēja pienākumu precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas. Grozījumi papildina šo daļu ar pienākumu uzskaitīt arī dīkstāves laiku, jo saslimstība ar Covid–19 arvien turpinās un nav zināms, vai atkārtosies ārkārtējā vai kāda cita īpaša situācija.

Radinieku un tuvinieku aprūpes nepieciešamība

DL 148. pants, kas veltīts darba laika organizēšanas īpašiem noteikumiem papildināts ar 4., 5. un 6. daļu, kuras var definēt kā soļus labvēlīgākas attieksmes veidošanā ģimenēm ar maziem bērniem vai radiniekiem ar veselības problēmām: 

Aprūpes atvaļinājums

Vienlaikus ar grozījumiem 148. pantā (par aprūpes nepieciešamību) radās vajadzība papildināt 153. pantu ar 1.³ daļu, kas stingrāk nosaka darba devēja pienākumu piešķirt atvaļinājumu un darbinieka tiesības atvaļinājuma izmantošanas kārtībā:

Ja darbinieks izmanto atvaļinājumu

Vairāki Darba likuma panti regulē darbiniekiem piešķiramos atvaļinājumus (149., 151., 153., 154., 155., 156. un 157.). Atgriežoties darbā pēc atvaļinājuma izmantošanas vai pēc jebkuras citas attaisnotās prombūtnes, darbiniekam ir tiesības uz tādiem darba apstākļu un nodarbinātības noteikumu uzlabojumiem, uz kuriem viņam būtu tiesības, ja viņš nebūtu bijis atvaļinājumā (nebūtu bijis slims vai nebūtu kādā citā attaisnotā prombūtnē).

Ar grozījumiem papildināt 149. panta sestā daļa:

Šis teikums uzskatāms par otro, tādējādi līdzšinējais otrais teikums tiks uzskatīts par trešo teikumu.

Tādējādi darbinieks tiks pasargāts no negatīvam sekām gadījumos, kad tas pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības uz ikgadējo (vai arī citu) apmaksāto atvaļinājumu.

Atvaļinājums bērna tēvam vai partnerim

Likumprojekts paredz izdarīt grozījumus Darba likuma 155. pantā attiecībā uz atvaļinājuma ilgumu bērna tēvam, proti, jāprecizē patlaban noteiktās 10 kalendāra dienas uz 10 darba dienām. Vienlaikus, lai veicinātu aprūpes pienākumu par bērniem vienlīdzīgāku sadalījumu starp sievietēm un vīriešiem, kā arī lai radītu apstākļus, kuros jau agri veidojas saikne starp tēvu un bērnu, likumprojekts paredz pagarināt laika posmu, kurā atvaļinājums ir izmantojams (no diviem mēnešiem uz sešiem). Termiņa pagarinājums varētu pozitīvi ietekmēt tēvu iesaisti bērnu aprūpē bērna dzīves pirmajos mēnešos.

Kopš 2013. gada pakāpeniski pieaug vīriešu skaits, kuri izmanto atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu un vienlaikus saņem arī paternitātes pabalstu. 2013. gadā paternitātes pabalstu saņēma 42% tēvu, bet 2020. gadā 56% (VSAA dati).

Vienlaikus pants ir papildināts ar 1.¹ daļu:

Bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošana

Likumprojekts paredz papildināt Darba likuma 156. panta otro daļu, nosakot, ka bērna kopšanas atvaļinājuma daļa nevar būt īsāka par vienu nepārtrauktu kalendāra nedēļu. Tādējādi netiek pieļauta bērna kopšanas atvaļinājuma pārlieku sadrumstalotība. Līdz ar to bērnam tiek nodrošināta iespējami labāka aprūpe un pēc iespējas pilnvērtīga vecāku klātbūtne. Sakarā ar to, ka Direktīvas 2019/1158 pārņemšanas rezultāta vecāku pabalsta nenododamo daļu varēs pieprasīt līdz bērna 8 gadu vecuma sasniegšanai, minimālās bērna kopšanas atvaļinājuma daļas noteikšana mazinātu arī administratīvo slogu.

Minētais grozījums paredz papildināt pantu ar jaunu daļu, paredzot, ka darbiniekam ir tiesības prasīt bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanu elastīgā veidā. Piemēram, darbiniekam varētu būt tiesība prasīt bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu katru otro nedēļu, kas varētu līdzināties nepilna darba laika noteikšanai. Turpmāk darba devējam būs pienākums izvērtēt šādu darbinieka pieprasījumu un viena mēneša laikā no darbinieka pieprasījuma saņemšanas dienas informēt darbinieku par bērna kopšanas atvaļinājuma elastīgas izmantošanas iespējām uzņēmumā, proti, atteikuma gadījumā sniegt objektīvu skaidrojumu.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada maija (485.) numurā.