0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

E-ŽURNĀLS BILANCEBILANCES RAKSTIKrīzē noturējās tie, kas bija maksājuši nodokļus

Krīzē noturējās tie, kas bija maksājuši nodokļus

Ikars Kubliņš

Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

BILANCE pētniecisko interviju ciklsReti kuru nozari pēdējo gadu ekonomikas nebūšanas skārušas tik mērķēti kā viesmīlības — naktsmītņu un ēdināšanas — nozari. Beidzoties Covid–19 krīzei, kas saprotamu iemeslu dēļ ievērojami bremzēja viesmīlības pakalpojumu izmantošanu, vietā nāca Krievijas kara Ukrainā izraisītais efekts, kas «sita» tieši pa Latviju kā agresora kaimiņvalsti, atbaidot tūristus. Arī energoresursu cenas, lai gan viesnīcas un restorānus neietekmē gluži tik dramatiski kā ražojošos uzņēmumus, tomēr rada ļoti nopietnas grūtības, jo šajā biznesā nepieciešams uzturēt un apsildīt lielas telpu platības. Par to, kā viesmīlības nozarei izdodas tikt galā ar tās ceļā mestajiem izaicinājumiem, žurnāla Bilance pētniecisko interviju ciklā saruna ar Santu Graiksti, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektori.

Sāksim ar atskatu uz Covid–19 krīzi. Tūrisms un ēdināšana bija vienas no krīzes vissmagāk skartajām jomām. Cik būtisks bija šis iespaids, un kādas sekas ilgtermiņā tas atstājis uz viesmīlības nozari?

Tie nav tikai skaļi paziņojumi, ka viesmīlības nozare bija Covid–19 krīzē visvairāk cietusī tautsaimniecības joma — tā patiešām bija. Viens no skaitļiem, kas to raksturo, — pirms krīzes mūsu nozare veidoja ap diviem procentiem no Latvijas iekšzemes kopprodukta, pēc tam šis īpatsvars bija samazinājies līdz vienam procentam. Absolūtos skaitļos — no miljarda eiro uz apmēram divkārt mazāku summu. Augstākais punkts viesmīlības biznesam Latvijā bija 2019. gadā.

Samazinājums bijis dramatisks. Bet vai krīze rezultējās arī ar uzņēmumu masveida bankrotu, vai tomēr valsts piešķirtais atbalsts palīdzēja no tā izvairīties?

Valsts atbalsts palīdzēja noturēties tiem, kas bija maksājuši nodokļus. Šoreiz uzņēmēji tiešām redzēja, kāpēc viņi maksā nodokļus un kāda tam ir jēga. Daļa uzņēmumu gan izgāja no tirgus, daļa pārtrauca darbu uz laiku.

Ēdināšanas uzņēmumi ir riskantākais uzņēmējdarbības veids, kur arī ikdienā ir novērojama ļoti liela mainība, ir maz ilgspēlētāju. Covid–19 krīzes iespaidā apmēram trešdaļa ēdināšanas uzņēmumu ir atstājuši tirgu.

Jāsaka gan, ka pirms krīzes atklātā tipa ēdināšanas uzņēmumu skaits Latvijā bija ļoti liels — vairāk nekā 7000, kas, rēķinot gan uz iedzīvotāju, gan tūristu skaitu, bija salīdzinoši lielāks nekā daudzās citās valstīs. Latvijā ēdināšanas uzņēmumu darbība lielā mērā balstās uz tūristiem, bet tūristu pie mums tik daudz nav.

Kā situācija izvērtās viesnīcu sektorā?

Rīgā joprojām nav atvērtas kādas padsmit viesnīcas no tām, kas darbojās pirms Covid–19 krīzes. Pirms pandēmijas sākuma Rīgā kopumā darbojās ap 130 viesnīcu, kuru skaits krīzes laikā samazinājās līdz 80. Pagājušogad un šogad daļa ir atjaunojusi savu darbību, bet iepriekšējā līmenī vēl neesam atgriezušies. 

Cik lielu lomu nozares problēmās spēlēja tieši vīrusa radītie sarežģījumi un cik — valsts noteiktie ierobežojumi?

Ir grūti nošķirt pandēmijas, slimības ietekmi un ierobežojumu ietekmi, taču mēs kā ierobežojumu ieviesēji praksē pārliecinājāmies un varam apliecināt, ka lielākoties tie bija pārspīlēti. 

Kādi bija šie pārspīlējumi?
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Pārspīlējumus var identificēt attiecībā uz katru no viesmīlības nozares darbības sektoriem. Piemēram, SPA pakalpojumi ilgu laiku vispār bija slēgti, pēc tam bija platības ierobežojumi. Komersanti bija gatavi apmeklētājus uzņemt, dalot pa plūsmām, pēc katras no tām veicot dezinfekcijas pasākumus, bet arī tas netika ļauts. Absurdākais bija tas, ka ilgu laiku nevarējām ēdināt uz kafejnīcu terasēm, svaigā gaisā. Apmeklētāji paņēma burgeru un kafiju un aizgāja ieturēt maltīti sabiedriskā transporta pieturā, kur cilvēku koncentrācija bija daudz lielāka, nekā būtu uz kafejnīcas terases. Nozarei kaitējumu nodarīja arī tas, ka Latvija ilgu laiku atzina tikai dažas vakcīnas, kamēr, piemēram, Igaunija jau 2020. gada oktobrī atzina arī visas citas vakcīnas, tajā skaitā Krievijas ražoto. Līdz ar to viņi ļoti īsā laikā atguva ap 80% no tā tirgus, kas viņiem bija pirms pandēmijas. 

Pētot nozares apgrozījuma dinamiku, redzams, ka vēl 2020. gada vasarā pat bijām priekšā Lietuvai un Igaunijai, bet visstraujākais kritums bija pērnruden, kad pamatīgi atpalikām no kaimiņiem. Tobrīd Latvijā arī bija visaugstākais saslimstības kāpums…

Tobrīd gandrīz arī naktsmītnes tika aizvērtas. Nozīmīgs faktors bija arī tas, ka kaimiņvalstīs bija atļauti Jaunā gada sagaidīšanas pasākumi, bet pie mums ne. Mums bija daudz rezervāciju Jaunā gada sagaidīšanai, un tās visas tika atceltas. 

Jūs jau minējāt, ka valsts sniegtais atbalsts uzņēmumiem, kas maksāja nodokļus, ļāva izdzīvot. Bet kopumā — vai atbalsts vērtējams kā adekvāts, pilnībā kompensējošs tam kaitējumam, ko nodarīja ierobežojumi?

Kopumā atbalsts bija pietiekams, mērķtiecīgs un arī sasniedza rezultātu. Vienlaikus gan vērts minēt, ka, neskatoties uz visiem ierobežojumiem un nozares grūto situāciju Covid–19 laikā, viesmīlības nozares uzņēmumi nodokļos samaksāja vairāk nekā saņēma atbalstā. 

Vēl šāgada sākumā jūs medijos paudāt, ka «gadījumā, ja tuvāko nedēļu laikā nozarei netiks sniegts mērķtiecīgs atbalsts, darbību var izbeigt daļa tūrisma un ar to saistīto nozaru uzņēmumu». Tātad šāgada sākumā atbalsta tomēr pietrūka? 

Jā, jo atbalsta pasākumu pēdējā periodā no 2021. gada oktobra līdz šāgada februārim mums atbalsts vispār netika sniegts. Tas tika sniegts tikai par pagājušā gada sākuma periodu. Valdība to pamatoja ar uzskatu, ka nozarei vairs nav nekādu ierobežojumu, jo robežas ir atvērtas, ceļot var. Taču ēdināšanai ierobežojumi aizvien pastāvēja. 

Vai jūsu izteiktā drūmā prognoze par uzņēmumu bankrotu piepildījās?

Tā realizējās tādējādi, ka daļa uzņēmumu joprojām nav atsākusi darbu.

Esam nonākuši līdz šāgada februārim, kad Covid–19 krīze sāka atkāpties, bet vienlaikus stafeti pārņēma Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Kādu iespaidu uz nozari atstāja šie notikumi? Interesanti, ka Krievijas un Baltkrievijas tūristu skaits bija strauji samazinājies, faktiski pilnībā izzudis jau Covid–19 laikā, bet šogad tas atkal pieaudzis…
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Krievijas tūristu izzušana Covid–19 krīzes laikā bija saistīta ar viņu saņemtās vakcīnas neatzīšanu Latvijā. Savukārt šāgada sākums, neskatoties uz ierobežojumiem, šķita ļoti cerīgs. Pirms tam lēsām, ka, lai nozare atkoptos, būs vajadzīgi trīs līdz pieci gadi, bet gada sākumā rezervāciju skaits bija tik liels, ka faktiski jau šogad būtu varējuši pārsniegt 2019. gada rādītājus. Taču 24. februāris ienesa savas korekcijas, un Latvijas tuvums Krievijai daudziem tūristiem lika mainīt plānus. Situācija izvērtās līdzīga tai, kāda bija, sākoties Covid–19 krīzei, — tika atceltas 70–80 procentu rezervāciju. Tūristu grupas joprojām nav atsākušas pie mums braukt. 

 No kurām valstīm bija tūristi, kas šovasar tomēr apmeklēja Latviju? Pavisam tukšas viesnīcas jau droši vien nepalika?

Pārsvarā tie bija individuālie tūristi. Ar kampaņu palīdzību pamazām izdodas atgriezt individuālos tūristus no Vācijas. Bet vairākums tomēr ir kaimiņi — lietuvieši un igauņi, arī paši latvieši, kas apceļo savu zemi. Vēl pie mums brauc no Somijas, statistikā parādās arī tālie tirgi, piemēram, ASV. Tāpat līdz ar Covid–19 ierobežojumu atcelšanu šogad atkal pieauga Krievijas tūristu skaits. 

Kāds ir vidējais tūrista uzturēšanās ilgums Latvijā?

Jāsaka, ka tas pēdējo gadu laikā diemžēl samazinās. Iespējams, tas notiek, pateicoties arvien labākai mobilitātei, daudzajiem avioreisiem. Caurmērā tas ir nedaudz mazāk par divām diennaktīm. 

Pavasarī jūs medijos uzsvērāt, ka «vissvarīgākais šajā brīdī ir, lai Latvija tiktu pozicionēta kā droša valsts, kur nenotiek karadarbība, nav apdraudējuma, tā ir viegli sasniedzama, viesmīlīgs personāls, absolūti droša tūristiem». Cik profesionālā līmenī no valsts puses tika veikta šāda tēla veidošana, un cik tas vispār ir nozīmīgi potenciālajam tūristam? Vai nav tā, ka informācija līdz viņam drīzāk nonāk caur atsauksmēm, blogeru rakstiem un tamlīdzīgi? 

Šogad ir plānoti vēl apmēram 30 Latvijas prezentēšanas pasākumi. Taču tajā brīdī, kad sākās karš Ukrainā un notika rezervāciju masveida atcelšana, nebija manāms, ka valsts aktīvi veicinātu Latvijas kā droša galamērķa tēlu. 

Kā tūrisma tēla veidošana notiek ilgākā laika periodā, arī vēl pirms kara? Vai valstij ir vienota, strādājoša stratēģija? Vai Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras un Rīgas pašvaldības par tūrismu atbildīgās iestādes aktivitātes ir saskaņotas, viena otru papildinošas?
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Nevar sacīt, ka šīs aktivitātes nenotiek. Protams, pandēmijas laikā bija grūti prognozēt situācijas attīstību, un aktivitātes pārsvarā bija vērstas tuvāko kaimiņvalstu virzienā. Ar Rīgas domes līdzfinansējumu tiek organizēti dažādi tūristu piesaistes pasākumi, piemēram, Restorānu nedēļas, tāpat tiek plānots atbalsts konferenču tūrismam. Ļoti labi, ka tādas programmas pastāv, tas viss ļoti noder pašreizējā situācijā.

Jūs minējāt konferenču tūrismu. Interesanti, vai šis segments pēc Covid–19 krīzes atjaunojas, vai tomēr visi jau pieraduši pie attālinātiem pasākumiem un klātienē rīkot konferences vairs neraujas?

Tā varētu likties, bet nē — ja konference vispār tiek rīkota, tā tiek rīkota klātienē. Protams, kopējais daudzums vēl nav tāds, kāds bija pirms krīzes, pasākumi arī nav tik lieli. Droši vien paies vairāki gadi, iekams atgriezīsies patiešām lielie forumi. 

Kāda ietekme uz viesmīlības jomu ir lielajiem kultūras notikumiem — kā, piemēram, Prāta vētras koncerttūrei? 

Tie rada lielu pozitīvu ietekmi, turklāt ne tikai uz viesnīcām un restorāniem, bet arī dažādiem citiem pakalpojumu sniedzējiem — degvielas uzpildes stacijām, veikaliem, produktu piegādātājiem… Tas dod labu pienesumu visam reģionam. Tāda līmeņa grupa kā Prāta vētra, kas ir starptautiski pazīstama, piesaista ne tikai vietējos, bet arī ārzemju viesus. Līdzīgu efektu deva arī Positivus festivāls. Vasara vispār nozarei bija labs laiks — viesnīcas bija aizpildītas par kādiem 60–70 procentiem, savukārt restorānu jomā apgrozījuma rādītāji pat pārsniedza 2019. gada skaitļus. 

Vienlaikus arvien lielākus apgriezienus uzņem energoresursu cenu kāpums un vispārējā inflācija, kas droši vien sagādā arvien lielākas grūtības arī viesmīlības nozares uzņēmumiem? 

Mēs bijām vieni no pirmajiem, kas signalizēja par šo problēmu, — jau pagājušā gada nogalē. Kopumā situācija ir diezgan saspringta, un, ņemot vērā, ka rezervācijas notiek īsu brīdi iepriekš, līdz ar to grūti prognozēt, kādi ienākumi gaidāmi novembrī un decembrī, pastāv iespēja, ka daļa naktsmītņu uz nesezonu tiks slēgtas. 

Kādus pasākumus uzņēmēji izmanto, lai tiktu galā ar energoresursu inflāciju? Vai tiek domāts par pāreju uz citiem energoresursiem, ēku siltināšanu un tamlīdzīgiem pasākumiem? 

Nozares uzņēmēji ir veikuši daudzus pasākumus, lai samazinātu energoresursu patēriņu, veicot energoauditus un tamlīdzīgi. Diemžēl uzņēmējiem līdz šim nav bijusi pieejama tāda valsts atbalsta programma kā privātpersonām, lai pārietu uz atjaunojamajiem energoresursiem. Ja šāda programma būtu bijusi pieejama, es pieņemu, ka daudzi pāreju jau būtu veikuši. Interese par to ir, un nav saprotams, kāpēc uzņēmēji šādu atbalstu līdz šim nevarēja saņemt.

Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, drīzumā būtu jāsāk darboties atbalsta programmai, kuras ietvaros uzņēmumi varēs iegādāties saules paneļus vai veikt citus pasākumus, kas palīdzēs samazināt energoresursu patēriņu un līdz ar to arī izmaksas. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka pēc diviem krīzes gadiem nav daudz uzņēmēju, kuriem ir uzkrāts kāds kapitāls, lai varētu atļauties ieguldīt savu līdzfinansējuma daļu.

Tomēr ir arī uzņēmēji, kuri ļoti gaida šo programmu. Daļa uzņēmēju maina savus apkures pieslēgumus, no saviem pārejot uz pilsētu pieslēgumiem; ir arī tādi, kuriem ir atbilstošs aprīkojums, lai varētu pārorientēties no gāzes uz šķeldu, kurai gan arī cena kāpj.

Saules baterijas varētu būt noderīgas lauku viesu namiem, bet lielajām viesnīcām, kas atrodas pilsētu vēsturiskajos centros, nereti arhitektūras pieminekļos, tas laikam nebūs piemērots risinājums… 
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Šajos gadījumos ir jāorientējas uz siltināšanas pasākumiem. No personīgās pieredzes varu teikt, ka tas var būt ļoti efektīvs risinājums. Ja siltināšana tiek veikta pareizi, resursu ietaupījums sasniedz pat 70 procentus. 

Taču vēsturiskajām ēkām arī tas nav vienkārši — jūgendstila fasādi no ārpuses ar akmensvati neapliksi… 

Protams, ne, tad siltināšana jāveic no iekšpuses. Pirmkārt, jāsāk ar bēniņiem un jumtu, un arī tas jau dos ievērojamu ieguvumu. Jāpiekrīt, ka vēsturiskās ēkas tik efektīvi nosiltināt grūti, tomēr aizvien var panākt ievērojamu ietaupījumu.

Ēdināšanas uzņēmumi nākuši klajā ar paziņojumu, ka daudzi uzņēmēji atrodas dilemmas priekšā — strādāt ziemas sezonā ar zaudējumiem vai slēgt uzņēmumu. Ēdinātāji prasa pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinājumu, bet paziņojumā nebija norādīts, kāda ir vēlamā likme? Vai PVN samazinājums tiešām spēs šo dilemmu atrisināt, novērst zaudējumus?

Vietējiem augļiem un dārzeņiem PVN likme tirdzniecībā ir pieci procenti. Tas būtu ideālais variants arī sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem un produktiem. Taču tie varētu būt arī 12 procenti, līdzīgi kā izmitināšanas sektoram. Šis priekšlikums nav jauns, runājam par to jau desmit un vairāk gadu. To kā efektīvu nozares sakārtošanas instrumentu ir izvēlējušās gandrīz visas Eiropas valstis. Mūsu reģionā samazinātā PVN likme ēdināšanas uzņēmumiem nav tikai Igaunijā, tāda ir gan Lietuvā, gan Polijā, gan Somijā. 

Diez, kā igauņi spēj iztikt bez samazinātās likmes?

Tas droši vien jāvērtē kontekstā ar to, kādas citas atbalsta programmas igauņu uzņēmējiem pieejamas. Turklāt Igaunijā vēsturiski ir liels somu tūristu skaits, kuriem ir arī augstāka pirktspēja. Tas palīdz igauņu kolēģiem veiksmīgāk izdzīvot, lai gan arī viņi runā par nepieciešamību pēc pazeminātas likmes.

Zemāka PVN likme palīdz arī sakārtot tirgu, veicina uzņēmumu iziešanu no ēnu ekonomikas — to esam novērojuši viesnīcu biznesā. Esam veikuši dažādus aprēķinus, un, saprotot valsts situāciju, esam gatavi uz atalgojuma likmju pacelšanu, lai ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālās apdrošināšanas iemaksām tiktu kompensēts ieņēmumu samazinājums no pazeminātās PVN likmes ieviešanas.

Turklāt no citu valstu piemēriem redzams, ka faktiski šis ieņēmumu samazinājums nemaz nenotiek. Īpaši ņemot vērā pašreizējo inflāciju, pavisam noteikti var apgalvot, ka samazinātās likmes piemērošana ēdināšanas nozarei PVN budžetā nekādu iztrūkumu neradītu.

Atbildi vai jebkādu reakciju uz šiem priekšlikumiem no valdības vēl neesat saņēmuši?

Pēdējā vēstule nosūtīta pavisam nesen, līdz ar to vēl nekāda reakcija nav saņemta. Droši vien līdz 1. oktobrim arī nevaram gaidīt būtiskus pavērsienus. Iniciatīva Saeimā tikusi izvirzīta jau vairākas reizes, diemžēl nesekmīgi, jo pašreizējā koalīcija šādu lēmumu neatbalsta.

Kā jūs raksturotu sadarbību ar līdzšinējo valdību? Nereti no uzņēmējiem izskan, ka komunikācija ar valdību un jo īpaši premjerministru Krišjāni Kariņu ir ļoti ierobežota, maigi izsakoties.
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Visu pandēmijas laiku premjeram tā arī neatradās laiks, lai tiktos ar nozari. Šogad janvāra nogalē mums vienīgi izdevās tikties ar premjera biroja darbiniekiem. 2020. gada augusta nogalē mums bija tikšanās ar Valsts prezidenta kanceleju, kas bija ļoti sekmīga. Mums tika jautātas konkrētas lietas, mēs sniedzām konkrētas atbildes — saruna bija ļoti konstruktīva. Turklāt pēc tam tā rezultējās arī valdības pieņemtajos atbalsta instrumentos. 

Tātad līdz valdībai izdevās aiziet vienīgi «caur prezidentu»? 

Tajā brīdī tas izdevās, taču ar pašu premjeru diemžēl komunikācijas trūka. Ar Ekonomikas ministriju gan bija regulāras tikšanās. Arī ar Veselības ministriju sarunājāmies, tiesa gan, tas nerealizējās pozitīvā gultnē. Nozares ieteikumi vairāk netika, nekā tika ņemti vērā.

Uzņēmēji inflācijas izaicinājumu cenšas risināt, ceļot cenas. Droši vien tas noticis arī viesmīlības nozarē?

Jā, tā ir objektīva nepieciešamība. Ēdināšanas uzņēmumiem cenu pieaugums ir lielāks, bet tas vērojams arī naktsmītņu nozarē. 

Tomēr, no otras puses, patērētāji aptaujās jau pavasarī atbildēja, ka tieši ēdināšana un ceļojumi ir pirmās jomas, kur inflācijas laikā ietaupīt. Tas it kā vēl vairāk samazina manevru iespējas cenu palielināšanai. Cik asi nozare šobrīd izjūt patērētāju taupību, pirktspējas kritumu? 

Pagaidām mēs to vēl izteikti nejūtam, jo vasaras sezona tikai nupat beigusies. Kad klienti saskarsies ar pirmajiem apkures rēķiniem, tas noteikti kļūs daudz redzamāk. Tad arī sapratīsim, cik praktiski nozīmīgs būs šis aspekts. 

Ko Latvijas viesmīlības nozare (gan viesnīcas, gan restorāni) varētu mācīties no labākajiem ārvalstu paraugiem? Kur vēl atpaliekat konkurētspējā, paraugoties paškritiski uz savu nozari? Varbūt ir kādi servisi, jaunākās pasaules tendences, kas pie mums vēl nav parādījušās?

Labs jautājums. Lai pašreizējos apstākļos spētu sekmīgi strādāt, visu laiku jāseko līdzi tendencēm, pieprasījumam. Vairāk jārunā par mārketinga pusi — to, kā pakalpojumus «iepakojam», piedāvājam, reklamējam. Būtisku atšķirību pašos pakalpojumos nav. Manuprāt, nav tādu pakalpojumu, ko mēs nepiedāvātu vai piedāvātu zemākā kvalitātē, salīdzinot ar citu valstu kolēģiem. Restorānu jomā gan ir viens aspekts, kur igauņi mērķtiecīgi atvēlēja finansējumu un mums aizgājuši priekšā — tā ir Michelin vērtējuma iegūšana. Igaunijā ir trīs Michelin vērtējumu saņēmušie restorāni, Latvijā pagaidām nav neviena, savukārt lietuviešiem patlaban notiek sarunas par pirmo vērtējumu saņemšanu. Šis ir ļoti vērtīgs mārketinga instruments, kas dod labu pienesumu reģiona un valsts tūrisma tēlam. Būtu ļoti skumji, ja mēs izkristu no Baltijas konteksta kā vienīgie, kur restorāniem Michelin zvaigžņu nav vispār. Būtu jāpanāk, lai Michelin vērtētāju vizītes vismaz vienlaikus ar Lietuvu notiktu arī pie mums.

#SIF_MAF2022 Projektu Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs” finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Krīzē noturējās tie, kas bija maksājuši nodokļus» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada oktobra (490.) numurā.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

BILANCE pētniecisko interviju ciklsReti kuru nozari pēdējo gadu ekonomikas nebūšanas skārušas tik mērķēti kā viesmīlības — naktsmītņu un ēdināšanas — nozari. Beidzoties Covid–19 krīzei, kas saprotamu iemeslu dēļ ievērojami bremzēja viesmīlības pakalpojumu izmantošanu, vietā nāca Krievijas kara Ukrainā izraisītais efekts, kas «sita» tieši pa Latviju kā agresora kaimiņvalsti, atbaidot tūristus. Arī energoresursu cenas, lai gan viesnīcas un restorānus neietekmē gluži tik dramatiski kā ražojošos uzņēmumus, tomēr rada ļoti nopietnas grūtības, jo šajā biznesā nepieciešams uzturēt un apsildīt lielas telpu platības. Par to, kā viesmīlības nozarei izdodas tikt galā ar tās ceļā mestajiem izaicinājumiem, žurnāla Bilance pētniecisko interviju ciklā saruna ar Santu Graiksti, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektori.

Sāksim ar atskatu uz Covid–19 krīzi. Tūrisms un ēdināšana bija vienas no krīzes vissmagāk skartajām jomām. Cik būtisks bija šis iespaids, un kādas sekas ilgtermiņā tas atstājis uz viesmīlības nozari?

Tie nav tikai skaļi paziņojumi, ka viesmīlības nozare bija Covid–19 krīzē visvairāk cietusī tautsaimniecības joma — tā patiešām bija. Viens no skaitļiem, kas to raksturo, — pirms krīzes mūsu nozare veidoja ap diviem procentiem no Latvijas iekšzemes kopprodukta, pēc tam šis īpatsvars bija samazinājies līdz vienam procentam. Absolūtos skaitļos — no miljarda eiro uz apmēram divkārt mazāku summu. Augstākais punkts viesmīlības biznesam Latvijā bija 2019. gadā.

Samazinājums bijis dramatisks. Bet vai krīze rezultējās arī ar uzņēmumu masveida bankrotu, vai tomēr valsts piešķirtais atbalsts palīdzēja no tā izvairīties?

Valsts atbalsts palīdzēja noturēties tiem, kas bija maksājuši nodokļus. Šoreiz uzņēmēji tiešām redzēja, kāpēc viņi maksā nodokļus un kāda tam ir jēga. Daļa uzņēmumu gan izgāja no tirgus, daļa pārtrauca darbu uz laiku.

Ēdināšanas uzņēmumi ir riskantākais uzņēmējdarbības veids, kur arī ikdienā ir novērojama ļoti liela mainība, ir maz ilgspēlētāju. Covid–19 krīzes iespaidā apmēram trešdaļa ēdināšanas uzņēmumu ir atstājuši tirgu.

Jāsaka gan, ka pirms krīzes atklātā tipa ēdināšanas uzņēmumu skaits Latvijā bija ļoti liels — vairāk nekā 7000, kas, rēķinot gan uz iedzīvotāju, gan tūristu skaitu, bija salīdzinoši lielāks nekā daudzās citās valstīs. Latvijā ēdināšanas uzņēmumu darbība lielā mērā balstās uz tūristiem, bet tūristu pie mums tik daudz nav.

Kā situācija izvērtās viesnīcu sektorā?

Rīgā joprojām nav atvērtas kādas padsmit viesnīcas no tām, kas darbojās pirms Covid–19 krīzes. Pirms pandēmijas sākuma Rīgā kopumā darbojās ap 130 viesnīcu, kuru skaits krīzes laikā samazinājās līdz 80. Pagājušogad un šogad daļa ir atjaunojusi savu darbību, bet iepriekšējā līmenī vēl neesam atgriezušies. 

Cik lielu lomu nozares problēmās spēlēja tieši vīrusa radītie sarežģījumi un cik — valsts noteiktie ierobežojumi?

Ir grūti nošķirt pandēmijas, slimības ietekmi un ierobežojumu ietekmi, taču mēs kā ierobežojumu ieviesēji praksē pārliecinājāmies un varam apliecināt, ka lielākoties tie bija pārspīlēti. 

Kādi bija šie pārspīlējumi?
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Pārspīlējumus var identificēt attiecībā uz katru no viesmīlības nozares darbības sektoriem. Piemēram, SPA pakalpojumi ilgu laiku vispār bija slēgti, pēc tam bija platības ierobežojumi. Komersanti bija gatavi apmeklētājus uzņemt, dalot pa plūsmām, pēc katras no tām veicot dezinfekcijas pasākumus, bet arī tas netika ļauts. Absurdākais bija tas, ka ilgu laiku nevarējām ēdināt uz kafejnīcu terasēm, svaigā gaisā. Apmeklētāji paņēma burgeru un kafiju un aizgāja ieturēt maltīti sabiedriskā transporta pieturā, kur cilvēku koncentrācija bija daudz lielāka, nekā būtu uz kafejnīcas terases. Nozarei kaitējumu nodarīja arī tas, ka Latvija ilgu laiku atzina tikai dažas vakcīnas, kamēr, piemēram, Igaunija jau 2020. gada oktobrī atzina arī visas citas vakcīnas, tajā skaitā Krievijas ražoto. Līdz ar to viņi ļoti īsā laikā atguva ap 80% no tā tirgus, kas viņiem bija pirms pandēmijas. 

Pētot nozares apgrozījuma dinamiku, redzams, ka vēl 2020. gada vasarā pat bijām priekšā Lietuvai un Igaunijai, bet visstraujākais kritums bija pērnruden, kad pamatīgi atpalikām no kaimiņiem. Tobrīd Latvijā arī bija visaugstākais saslimstības kāpums...

Tobrīd gandrīz arī naktsmītnes tika aizvērtas. Nozīmīgs faktors bija arī tas, ka kaimiņvalstīs bija atļauti Jaunā gada sagaidīšanas pasākumi, bet pie mums ne. Mums bija daudz rezervāciju Jaunā gada sagaidīšanai, un tās visas tika atceltas. 

Jūs jau minējāt, ka valsts sniegtais atbalsts uzņēmumiem, kas maksāja nodokļus, ļāva izdzīvot. Bet kopumā — vai atbalsts vērtējams kā adekvāts, pilnībā kompensējošs tam kaitējumam, ko nodarīja ierobežojumi?

Kopumā atbalsts bija pietiekams, mērķtiecīgs un arī sasniedza rezultātu. Vienlaikus gan vērts minēt, ka, neskatoties uz visiem ierobežojumiem un nozares grūto situāciju Covid–19 laikā, viesmīlības nozares uzņēmumi nodokļos samaksāja vairāk nekā saņēma atbalstā. 

Vēl šāgada sākumā jūs medijos paudāt, ka «gadījumā, ja tuvāko nedēļu laikā nozarei netiks sniegts mērķtiecīgs atbalsts, darbību var izbeigt daļa tūrisma un ar to saistīto nozaru uzņēmumu». Tātad šāgada sākumā atbalsta tomēr pietrūka? 

Jā, jo atbalsta pasākumu pēdējā periodā no 2021. gada oktobra līdz šāgada februārim mums atbalsts vispār netika sniegts. Tas tika sniegts tikai par pagājušā gada sākuma periodu. Valdība to pamatoja ar uzskatu, ka nozarei vairs nav nekādu ierobežojumu, jo robežas ir atvērtas, ceļot var. Taču ēdināšanai ierobežojumi aizvien pastāvēja. 

Vai jūsu izteiktā drūmā prognoze par uzņēmumu bankrotu piepildījās?

Tā realizējās tādējādi, ka daļa uzņēmumu joprojām nav atsākusi darbu.

Esam nonākuši līdz šāgada februārim, kad Covid–19 krīze sāka atkāpties, bet vienlaikus stafeti pārņēma Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Kādu iespaidu uz nozari atstāja šie notikumi? Interesanti, ka Krievijas un Baltkrievijas tūristu skaits bija strauji samazinājies, faktiski pilnībā izzudis jau Covid–19 laikā, bet šogad tas atkal pieaudzis...
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Krievijas tūristu izzušana Covid–19 krīzes laikā bija saistīta ar viņu saņemtās vakcīnas neatzīšanu Latvijā. Savukārt šāgada sākums, neskatoties uz ierobežojumiem, šķita ļoti cerīgs. Pirms tam lēsām, ka, lai nozare atkoptos, būs vajadzīgi trīs līdz pieci gadi, bet gada sākumā rezervāciju skaits bija tik liels, ka faktiski jau šogad būtu varējuši pārsniegt 2019. gada rādītājus. Taču 24. februāris ienesa savas korekcijas, un Latvijas tuvums Krievijai daudziem tūristiem lika mainīt plānus. Situācija izvērtās līdzīga tai, kāda bija, sākoties Covid–19 krīzei, — tika atceltas 70–80 procentu rezervāciju. Tūristu grupas joprojām nav atsākušas pie mums braukt. 

 No kurām valstīm bija tūristi, kas šovasar tomēr apmeklēja Latviju? Pavisam tukšas viesnīcas jau droši vien nepalika?

Pārsvarā tie bija individuālie tūristi. Ar kampaņu palīdzību pamazām izdodas atgriezt individuālos tūristus no Vācijas. Bet vairākums tomēr ir kaimiņi — lietuvieši un igauņi, arī paši latvieši, kas apceļo savu zemi. Vēl pie mums brauc no Somijas, statistikā parādās arī tālie tirgi, piemēram, ASV. Tāpat līdz ar Covid–19 ierobežojumu atcelšanu šogad atkal pieauga Krievijas tūristu skaits. 

Kāds ir vidējais tūrista uzturēšanās ilgums Latvijā?

Jāsaka, ka tas pēdējo gadu laikā diemžēl samazinās. Iespējams, tas notiek, pateicoties arvien labākai mobilitātei, daudzajiem avioreisiem. Caurmērā tas ir nedaudz mazāk par divām diennaktīm. 

Pavasarī jūs medijos uzsvērāt, ka «vissvarīgākais šajā brīdī ir, lai Latvija tiktu pozicionēta kā droša valsts, kur nenotiek karadarbība, nav apdraudējuma, tā ir viegli sasniedzama, viesmīlīgs personāls, absolūti droša tūristiem». Cik profesionālā līmenī no valsts puses tika veikta šāda tēla veidošana, un cik tas vispār ir nozīmīgi potenciālajam tūristam? Vai nav tā, ka informācija līdz viņam drīzāk nonāk caur atsauksmēm, blogeru rakstiem un tamlīdzīgi? 

Šogad ir plānoti vēl apmēram 30 Latvijas prezentēšanas pasākumi. Taču tajā brīdī, kad sākās karš Ukrainā un notika rezervāciju masveida atcelšana, nebija manāms, ka valsts aktīvi veicinātu Latvijas kā droša galamērķa tēlu. 

Kā tūrisma tēla veidošana notiek ilgākā laika periodā, arī vēl pirms kara? Vai valstij ir vienota, strādājoša stratēģija? Vai Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras un Rīgas pašvaldības par tūrismu atbildīgās iestādes aktivitātes ir saskaņotas, viena otru papildinošas?
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Nevar sacīt, ka šīs aktivitātes nenotiek. Protams, pandēmijas laikā bija grūti prognozēt situācijas attīstību, un aktivitātes pārsvarā bija vērstas tuvāko kaimiņvalstu virzienā. Ar Rīgas domes līdzfinansējumu tiek organizēti dažādi tūristu piesaistes pasākumi, piemēram, Restorānu nedēļas, tāpat tiek plānots atbalsts konferenču tūrismam. Ļoti labi, ka tādas programmas pastāv, tas viss ļoti noder pašreizējā situācijā.

Jūs minējāt konferenču tūrismu. Interesanti, vai šis segments pēc Covid–19 krīzes atjaunojas, vai tomēr visi jau pieraduši pie attālinātiem pasākumiem un klātienē rīkot konferences vairs neraujas?

Tā varētu likties, bet nē — ja konference vispār tiek rīkota, tā tiek rīkota klātienē. Protams, kopējais daudzums vēl nav tāds, kāds bija pirms krīzes, pasākumi arī nav tik lieli. Droši vien paies vairāki gadi, iekams atgriezīsies patiešām lielie forumi. 

Kāda ietekme uz viesmīlības jomu ir lielajiem kultūras notikumiem — kā, piemēram, Prāta vētras koncerttūrei? 

Tie rada lielu pozitīvu ietekmi, turklāt ne tikai uz viesnīcām un restorāniem, bet arī dažādiem citiem pakalpojumu sniedzējiem — degvielas uzpildes stacijām, veikaliem, produktu piegādātājiem... Tas dod labu pienesumu visam reģionam. Tāda līmeņa grupa kā Prāta vētra, kas ir starptautiski pazīstama, piesaista ne tikai vietējos, bet arī ārzemju viesus. Līdzīgu efektu deva arī Positivus festivāls. Vasara vispār nozarei bija labs laiks — viesnīcas bija aizpildītas par kādiem 60–70 procentiem, savukārt restorānu jomā apgrozījuma rādītāji pat pārsniedza 2019. gada skaitļus. 

Vienlaikus arvien lielākus apgriezienus uzņem energoresursu cenu kāpums un vispārējā inflācija, kas droši vien sagādā arvien lielākas grūtības arī viesmīlības nozares uzņēmumiem? 

Mēs bijām vieni no pirmajiem, kas signalizēja par šo problēmu, — jau pagājušā gada nogalē. Kopumā situācija ir diezgan saspringta, un, ņemot vērā, ka rezervācijas notiek īsu brīdi iepriekš, līdz ar to grūti prognozēt, kādi ienākumi gaidāmi novembrī un decembrī, pastāv iespēja, ka daļa naktsmītņu uz nesezonu tiks slēgtas. 

Kādus pasākumus uzņēmēji izmanto, lai tiktu galā ar energoresursu inflāciju? Vai tiek domāts par pāreju uz citiem energoresursiem, ēku siltināšanu un tamlīdzīgiem pasākumiem? 

Nozares uzņēmēji ir veikuši daudzus pasākumus, lai samazinātu energoresursu patēriņu, veicot energoauditus un tamlīdzīgi. Diemžēl uzņēmējiem līdz šim nav bijusi pieejama tāda valsts atbalsta programma kā privātpersonām, lai pārietu uz atjaunojamajiem energoresursiem. Ja šāda programma būtu bijusi pieejama, es pieņemu, ka daudzi pāreju jau būtu veikuši. Interese par to ir, un nav saprotams, kāpēc uzņēmēji šādu atbalstu līdz šim nevarēja saņemt.

Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, drīzumā būtu jāsāk darboties atbalsta programmai, kuras ietvaros uzņēmumi varēs iegādāties saules paneļus vai veikt citus pasākumus, kas palīdzēs samazināt energoresursu patēriņu un līdz ar to arī izmaksas. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka pēc diviem krīzes gadiem nav daudz uzņēmēju, kuriem ir uzkrāts kāds kapitāls, lai varētu atļauties ieguldīt savu līdzfinansējuma daļu.

Tomēr ir arī uzņēmēji, kuri ļoti gaida šo programmu. Daļa uzņēmēju maina savus apkures pieslēgumus, no saviem pārejot uz pilsētu pieslēgumiem; ir arī tādi, kuriem ir atbilstošs aprīkojums, lai varētu pārorientēties no gāzes uz šķeldu, kurai gan arī cena kāpj.

Saules baterijas varētu būt noderīgas lauku viesu namiem, bet lielajām viesnīcām, kas atrodas pilsētu vēsturiskajos centros, nereti arhitektūras pieminekļos, tas laikam nebūs piemērots risinājums... 
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Šajos gadījumos ir jāorientējas uz siltināšanas pasākumiem. No personīgās pieredzes varu teikt, ka tas var būt ļoti efektīvs risinājums. Ja siltināšana tiek veikta pareizi, resursu ietaupījums sasniedz pat 70 procentus. 

Taču vēsturiskajām ēkām arī tas nav vienkārši — jūgendstila fasādi no ārpuses ar akmensvati neapliksi... 

Protams, ne, tad siltināšana jāveic no iekšpuses. Pirmkārt, jāsāk ar bēniņiem un jumtu, un arī tas jau dos ievērojamu ieguvumu. Jāpiekrīt, ka vēsturiskās ēkas tik efektīvi nosiltināt grūti, tomēr aizvien var panākt ievērojamu ietaupījumu.

Ēdināšanas uzņēmumi nākuši klajā ar paziņojumu, ka daudzi uzņēmēji atrodas dilemmas priekšā — strādāt ziemas sezonā ar zaudējumiem vai slēgt uzņēmumu. Ēdinātāji prasa pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinājumu, bet paziņojumā nebija norādīts, kāda ir vēlamā likme? Vai PVN samazinājums tiešām spēs šo dilemmu atrisināt, novērst zaudējumus?

Vietējiem augļiem un dārzeņiem PVN likme tirdzniecībā ir pieci procenti. Tas būtu ideālais variants arī sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem un produktiem. Taču tie varētu būt arī 12 procenti, līdzīgi kā izmitināšanas sektoram. Šis priekšlikums nav jauns, runājam par to jau desmit un vairāk gadu. To kā efektīvu nozares sakārtošanas instrumentu ir izvēlējušās gandrīz visas Eiropas valstis. Mūsu reģionā samazinātā PVN likme ēdināšanas uzņēmumiem nav tikai Igaunijā, tāda ir gan Lietuvā, gan Polijā, gan Somijā. 

Diez, kā igauņi spēj iztikt bez samazinātās likmes?

Tas droši vien jāvērtē kontekstā ar to, kādas citas atbalsta programmas igauņu uzņēmējiem pieejamas. Turklāt Igaunijā vēsturiski ir liels somu tūristu skaits, kuriem ir arī augstāka pirktspēja. Tas palīdz igauņu kolēģiem veiksmīgāk izdzīvot, lai gan arī viņi runā par nepieciešamību pēc pazeminātas likmes.

Zemāka PVN likme palīdz arī sakārtot tirgu, veicina uzņēmumu iziešanu no ēnu ekonomikas — to esam novērojuši viesnīcu biznesā. Esam veikuši dažādus aprēķinus, un, saprotot valsts situāciju, esam gatavi uz atalgojuma likmju pacelšanu, lai ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un sociālās apdrošināšanas iemaksām tiktu kompensēts ieņēmumu samazinājums no pazeminātās PVN likmes ieviešanas.

Turklāt no citu valstu piemēriem redzams, ka faktiski šis ieņēmumu samazinājums nemaz nenotiek. Īpaši ņemot vērā pašreizējo inflāciju, pavisam noteikti var apgalvot, ka samazinātās likmes piemērošana ēdināšanas nozarei PVN budžetā nekādu iztrūkumu neradītu.

Atbildi vai jebkādu reakciju uz šiem priekšlikumiem no valdības vēl neesat saņēmuši?

Pēdējā vēstule nosūtīta pavisam nesen, līdz ar to vēl nekāda reakcija nav saņemta. Droši vien līdz 1. oktobrim arī nevaram gaidīt būtiskus pavērsienus. Iniciatīva Saeimā tikusi izvirzīta jau vairākas reizes, diemžēl nesekmīgi, jo pašreizējā koalīcija šādu lēmumu neatbalsta.

Kā jūs raksturotu sadarbību ar līdzšinējo valdību? Nereti no uzņēmējiem izskan, ka komunikācija ar valdību un jo īpaši premjerministru Krišjāni Kariņu ir ļoti ierobežota, maigi izsakoties.
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Santa Graikste, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore
Foto: Aivars Siliņš

Visu pandēmijas laiku premjeram tā arī neatradās laiks, lai tiktos ar nozari. Šogad janvāra nogalē mums vienīgi izdevās tikties ar premjera biroja darbiniekiem. 2020. gada augusta nogalē mums bija tikšanās ar Valsts prezidenta kanceleju, kas bija ļoti sekmīga. Mums tika jautātas konkrētas lietas, mēs sniedzām konkrētas atbildes — saruna bija ļoti konstruktīva. Turklāt pēc tam tā rezultējās arī valdības pieņemtajos atbalsta instrumentos. 

Tātad līdz valdībai izdevās aiziet vienīgi «caur prezidentu»? 

Tajā brīdī tas izdevās, taču ar pašu premjeru diemžēl komunikācijas trūka. Ar Ekonomikas ministriju gan bija regulāras tikšanās. Arī ar Veselības ministriju sarunājāmies, tiesa gan, tas nerealizējās pozitīvā gultnē. Nozares ieteikumi vairāk netika, nekā tika ņemti vērā.

Uzņēmēji inflācijas izaicinājumu cenšas risināt, ceļot cenas. Droši vien tas noticis arī viesmīlības nozarē?

Jā, tā ir objektīva nepieciešamība. Ēdināšanas uzņēmumiem cenu pieaugums ir lielāks, bet tas vērojams arī naktsmītņu nozarē. 

Tomēr, no otras puses, patērētāji aptaujās jau pavasarī atbildēja, ka tieši ēdināšana un ceļojumi ir pirmās jomas, kur inflācijas laikā ietaupīt. Tas it kā vēl vairāk samazina manevru iespējas cenu palielināšanai. Cik asi nozare šobrīd izjūt patērētāju taupību, pirktspējas kritumu? 

Pagaidām mēs to vēl izteikti nejūtam, jo vasaras sezona tikai nupat beigusies. Kad klienti saskarsies ar pirmajiem apkures rēķiniem, tas noteikti kļūs daudz redzamāk. Tad arī sapratīsim, cik praktiski nozīmīgs būs šis aspekts. 

Ko Latvijas viesmīlības nozare (gan viesnīcas, gan restorāni) varētu mācīties no labākajiem ārvalstu paraugiem? Kur vēl atpaliekat konkurētspējā, paraugoties paškritiski uz savu nozari? Varbūt ir kādi servisi, jaunākās pasaules tendences, kas pie mums vēl nav parādījušās?

Labs jautājums. Lai pašreizējos apstākļos spētu sekmīgi strādāt, visu laiku jāseko līdzi tendencēm, pieprasījumam. Vairāk jārunā par mārketinga pusi — to, kā pakalpojumus «iepakojam», piedāvājam, reklamējam. Būtisku atšķirību pašos pakalpojumos nav. Manuprāt, nav tādu pakalpojumu, ko mēs nepiedāvātu vai piedāvātu zemākā kvalitātē, salīdzinot ar citu valstu kolēģiem. Restorānu jomā gan ir viens aspekts, kur igauņi mērķtiecīgi atvēlēja finansējumu un mums aizgājuši priekšā — tā ir Michelin vērtējuma iegūšana. Igaunijā ir trīs Michelin vērtējumu saņēmušie restorāni, Latvijā pagaidām nav neviena, savukārt lietuviešiem patlaban notiek sarunas par pirmo vērtējumu saņemšanu. Šis ir ļoti vērtīgs mārketinga instruments, kas dod labu pienesumu reģiona un valsts tūrisma tēlam. Būtu ļoti skumji, ja mēs izkristu no Baltijas konteksta kā vienīgie, kur restorāniem Michelin zvaigžņu nav vispār. Būtu jāpanāk, lai Michelin vērtētāju vizītes vismaz vienlaikus ar Lietuvu notiktu arī pie mums.

#SIF_MAF2022 Projektu "Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Krīzē noturējās tie, kas bija maksājuši nodokļus» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada oktobra (490.) numurā.

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: