Rēzekne — ekonomikas paradoksu pilsēta

Rēzekne ir visai savdabīga un pretrunīga zvaigzne Latvijas valstspilsētu ekonomikas zvaigznājā. Pēdējos gados pilsētas vārds skaļi un negatīvi visas valsts mērogā izskanējis saistībā ar tās finanšu problēmām. Tomēr ekonomiskā ziņā vairāki Rēzeknes rādītāji relatīvi nebūt nav slikti, vienlaikus daži citi tomēr ieraksta pilsētas vārdu pēdējās vietās Latvijas lielāko pilsētu konkurencē. Kādi varētu būt šo kontrastu iespējamie skaidrojumi un ko tie liecina par Rēzeknes turpmākās attīstības perspektīvām?

Pretrunīgā statistika

Iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju ziņā Rēzekne (13 540 eiro, pēc 2021. gada Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem) ieņem gluži cienījamo 5. vietu Latvijā, atpaliekot tikai no Rīgas, Valmieras, Liepājas un Ventspils, taču apsteidzot Jelgavu, Jēkabpili, Daugavpili, Jūrmalu un Ogri. Arī vairākos citos ekonomikas rādītājos pilsēta izskatās diezgan labi, īpaši ņemot vērā tās atrašanās vietu — tālu no Rīgas, tuvu pierobežai. Uzņēmumu saražotās produkcijas vērtība uz vienu iedzīvotāju 2022. gadā (15 460 eiro) ierindo to 5. vietā, tieši tāpat uzņēmumos nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars. Arī ārvalstu tiešo investīciju piesaiste bijusi visai sekmīga, iepriekšējos piecos gados sasniedzot 3,77 miljonus eiro uz 1000 iedzīvotājiem, kas Rēzeknei ļauj nostāties pat uz valstspilsētu goda pjedestāla trešā pakāpiena, atpaliekot tikai no Valmieras un Rīgas.

Īpaši pozitīvi Rēzeknes ekonomiskie rādītāji izskatās salīdzinājumā ar otru Latgales reģiona smagsvaru un daudzējādā ziņā līdzīgās stratēģiskajās pozīcijās esošo Daugavpili. Latvijas otra lielākā pilsēta, kurā ir pat teju trīsreiz vairāk iedzīvotāju nekā Rēzeknē, tomēr zaudē «mazākajai māsai» gandrīz visos kritērijos, izņemot divus. Abu pilsētu salīdzinājumu uzskatāmi iespējams aplūkot pirmajā tabulā.

Kā redzams, vienīgie rādītāji, kur Rēzekne atpaliek no Daugavpils, ir piesaistītais Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums (taču tie ir dati vienīgi par 2023. gadu), kā arī bezdarba līmenis, kas Rēzeknē ir pārliecinoši augstākais starp valstspilsētām. Tieši pēdējais fakts rada grūti izprotamu pretrunu — ja reiz gan IKP, gan uzņēmumu saražotā produkcija, gan — jo īpaši — uzņēmumos nodarbināto īpatsvars no iedzīvotāju kopskaita ir augstāks, tad kāpēc pilsētā valda būtiski lielāks bezdarbs? 

Jāpiebilst gan, ka dati (pēc Reģionālās attīstības indikatoru moduļa (RAIM) aprēķina, taču relatīvā salīdzinājumā tie ir tādi paši arī no CSP) par bezdarbu šajā tabulā ir no 2023. gada, kamēr pārējie minētie rādītāji — no 2021. un 2022. gada. Taču šajā aspektā nav rodams skaidrojums, jo Rēzeknes bezdarba līmenis ir konstanti bijis augstākais starp valstspilsētām arī iepriekšējos gados.

Viens šīs mīklas atrisinājuma pavediens slēpjas dziļākā statistikas datu izpētē. Šķietami neloģiskā situācija skaidrojama ar to, ka Rēzeknē, par spīti augstākam bezdarba līmenim, vienlaikus tomēr ir augstāks nodarbinātības līmenis (nodarbināto iedzīvotāju skaits pret darbspējīgo iedzīvotāju skaitu), kas savukārt skaidrojams ar to, ka pilsētā ir lielāka kopējā ekonomiskā aktivitāte (lielāks ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (strādājošo un darba meklētāju) īpatsvars pret darbspējīgo iedzīvotāju skaitu) un lielāks ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (strādājošo un darba meklētāju) īpatsvars pret kopējo iedzīvotāju skaitu. Līdz ar to — lai gan uzņēmumos nodarbināto proporcionāli ir vairāk, tomēr arī bezdarbnieku ir vairāk, jo kopumā visu ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (iepretim nestrādājošajiem pensionāriem, bērniem, studentiem, invalīdiem, ilgstošajiem jeb darbu nemeklējošajiem bezdarbniekiem) ir proporcionāli vairāk. 

1 https://www.rdpad.lv/rigas-metropoles-areals/.

CSP dati to tiešām apliecina. Gan ekonomiskās aktivitātes, gan nodarbinātības līmenis Rēzeknē ir būtiski augstāks nekā Daugavpilī. Jo īpaši šī atšķirība izpaužas ekonomiskajā aktivitātē. Ja nodarbinātībā Rēzekne pēdējos trīs gados pārspēj Daugavpili caurmērā par diviem procentpunktiem (šī atšķirība gan ir ar rūkošu tendenci — no 2,7 procentpunktiem 2021. gadā līdz 1,4 procentpunktiem 2023. gadā), tad ekonomiskās aktivitātes līmenis tajā ir pat par 3–3,6 procentpunktiem augstāks. Turklāt, ja nodarbinātības ziņā Rēzekne, lai gan labāka par Daugavpili, tomēr tik un tā atrodas priekšpēdējā vietā starp valstspilsētām, tad ekonomiskās aktivitātes līmenī tā ieņem jau 7. vietu, atstājot aiz sevis vēl arī Jēkabpili un Ventspili (un tikai par 3 procetpunkta desmitdaļām atpaliekot no Jūrmalas). Tāpat Rēzeknē ir arī augstāks ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars kopējā populācijā — 47,9% (6. vieta starp valstspilsētām — tūlīt aiz Rīgas metropoles iekšējā areāla¹ un Valmieras) pret 45,9% Daugavpilī (10. jeb pēdējā vieta).

Traucē ekonomikas vienveidība un sezonalitāte

Tādējādi Rēzekne atklājas kā ekonomiski interesanta, savdabīga un pretrunīga pilsēta. Neparastā situācija darba tirgū var liecināt par dažādiem iekšējiem procesiem, gan pozitīviem, gan negatīviem. Pirmais iespējamais skaidrojums augstākam ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvaram varētu būt jaunāks iedzīvotāju demogrāfiskais sastāvs (attiecīgi — vairāk ekonomiski aktīvo iedzīvotāju). Salīdzinājumā ar Daugavpili tas tāds patiešām ir — ja Daugavpils iedzīvotāju vidējais vecums ir vislielākais starp valstspilsētām (45,2 gadi), tad Rēzeknē tas ir nepilnu gadu zemāks (44,4 gadi). Ir arī citi, neglaimojošāki skaidrojumi. Proti, minēto statistiku var sekmēt arī nodarbinātības nestabilitāte pilsētā — lielāks darbu sezonalitātes īpatsvars, biežāka darba vietu mainība. Tāpat augstāks IKP un uzņēmumu saražotās produkcijas apmērs reizē ar augstāku bezdarbu varētu liecināt arī par augstākas ražošanas automatizācijas klātbūtni, kā dēļ ir mazāk pieejamu darbu zemāk kvalificētiem darbiniekiem. Parasti lielāka automatizācija gan nozīmē arī labāk apmaksātas darba vietas (vienkāršos darbus paveic «roboti», bet darbinieki nepieciešami augstākas kvalifikācijas līmenī — operatori, tehniskie speciālisti, inženieri, programmētāji, menedžeri utt.) un kopumā augstāku produktivitāti un pievienoto vērtību, taču ar to savukārt kontrastē Rēzeknes zemā vidējā alga.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas (RTA) Ekonomikas un pārvaldības fakultātes Biznesa un sabiedrības procesu pētniecības institūta ekonomikas eksperti kopīgi sagatavotā komentārā Bilancei sniedz savu skaidrojumu par Rēzeknes oriģinālās situācijas iemesliem. «Rēzeknes ekonomiskās pretrunas izskaidrojamas ar to, ka ražošanas sektors, lai arī rada augstu IKP, nodarbina salīdzinoši maz darbinieku un piedāvā zemas algas. Daudzās nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā un kokapstrādē, darba vietu pieprasījums var būt sezonāls, kas izraisa nepilnu nodarbinātību. Rēzeknē dominējošās ražošanas nozares, piemēram, kokapstrāde, loģistika, pārtikas pārstrāde mēdz būt kapitālintensīvas, nevis darbaspēka intensīvas. Tas nozīmē, ka liela daļa pievienotās vērtības rodas no tehnoloģijām un iekārtām, nevis cilvēkresursiem, kas var ierobežot nepieciešamību pēc lielāka darbinieku skaita, kā arī piesaista zemāk apmaksāto darbaspēku,» norāda RTA pētnieki. 

Tātad Rēzeknei, jau atkal paradoksālā kārtā, ir izdevies apvienot šķietami nesavienojamo — ražošanas automatizāciju un zemas kvalifikācijas darbaspēku, kam tiek maksātas mazas algas. Varbūt šie fenomeni Rēzeknē tomēr pastāv nošķirti, viens otram paralēli? Uz šādu secinājumu vedina Rēzeknes domes skaidrojums: «IKP pieaugums vien nenozīmē, ka reģionā tiek veikts pietiekams ieguldījums uzņēmējdarbības attīstībā, lai tiktu radītas kvalitatīvas darba vietas. Daudzos gadījumos Rēzekne saskaras ar investīciju trūkumu, kas neveicina jaunu, augstas pievienotās vērtības darba vietu radīšanu. (..) Rēzeknē pieejamās darba vietas bieži vien ir zemas kvalifikācijas darbi, kas neļauj cilvēkiem gūt augstākus ienākumus vai iegūt nepieciešamās prasmes ilgtermiņā. Augsts bezdarba līmenis var būt saistīts ar šādām darba vietām, kas neatbilst cilvēku prasībām vai nespēj nodrošināt stabilus ienākumus. Savukārt esošās modernās ražotnes pieprasa specifiskas prasmes un augstu kvalifikāciju. Vietējā darbaspēka kvalifikācija ne vienmēr atbilst šīm prasībām.» 

Rēzeknes lielāko uzņēmumu sarakstā nekāda «Silīcija ieleja» gan neatklājas. Lursoft pieejamais Rēzeknes uzņēmumu TOP 20 pēc apgrozījuma patiesībā ir viens no ekonomiski vājākajiem šādu komersantu topiem starp valstspilsētām — pat Daugavpils vadošo uzņēmumu tops, par spīti pilsētas zemākajiem vidējiem ekonomiskajiem rādītājiem, izskatās krietni cerīgāk (kārtējais ar Rēzekni saistītais ekonomikas paradokss).

Rēzeknes lielāko uzņēmumu sarakstā pārsteidz gan zemie apgrozījumu rādītāji, gan arī gandrīz tikai vienkāršu, zemas pievienotās vērtības nozaru klātesamība. Vienīgais pilsētas industriālais milzis, gadiem 1. vietu ieņemošais uzņēmums ir SIA Rēzeknes gaļas kombināts, kas 2023. gadā ieņēmis teju 69 miljonus eiro. Vēl cienījams apgrozījums ir 2. vietā esošajam mazumtirgotājam SIA Lekon — 32 miljoni eiro. Tālāk seko divi pašvaldības SIA (Rēzeknes slimnīca un Rēzeknes siltumtīkli), vadošais no Rēzeknes transporta nozares uzņēmumiem SIA SAHO ar 16 miljonu eiro apgrozījumu, bet jau 6. vietā esošajam uzņēmumam — būvniekam SIA V.J.M. Būve — apgrozījums ir... zem 10 miljoniem eiro. Visiem TOP 20 uzņēmumiem kopējais apgrozījums pērn bijis ap 220 miljoniem eiro, no kuriem trešo daļu veido Rēzeknes gaļas kombināts. Strukturāli nospiedoši dominē transporta un loģistikas nozare (ar to saistīti 8 no 20 uzņēmumiem), vēl ir pa dažiem tirgotājiem, pārtikas ražotājiem un divi ar kokapstrādi saistīti uzņēmumi. Rēzeknes gadījumā vērts aplūkot arī novada lielāko uzņēmumu topu, jo daži no tajā esošajiem uzņēmumiem atrodas Rēzeknes Speciālajā ekonomiskajā zonā, kuras teritorija ir gan iekšpus, gan ārpus (netālu) pilsētas administratīvajām robežām. Šajā sarakstā 1. vietā redzams jaudīgs kokapstrādes uzņēmums — finiera lokšņu un koka paneļu ražotājs SIA Verems (55 miljonu eiro apgrozījums), 2. vietā atrodas metāla konstrukciju ražotājs SIA Leax Rēzekne (27 miljoni eiro). TOP 20 šeit krietni vairāk kokrūpniecības uzņēmumu, vēl vairāki transporta un pārtikas/lauksaimniecības uzņēmumi. Kopumā Rēzeknes un tās novada ekonomiskais profils iezīmējas diezgan nepārprotami — tranzīts, kokrūpniecība un pārtika.

RTA pētnieki norāda, ka viena no galvenajām pilsētas ekonomikas problēmām ir uzņēmējdarbības daudzveidības trūkums, kas «rada zināmus riskus ekonomikas nestabilitātes periodos, proti, loģistikas uzņēmumu darbība ir ļoti atkarīga no ģeopolitiskās situācijas robežu slēgšanas un sankciju ieviešanas dēļ, savukārt kokapstrādes uzņēmumi ir pakļauti koksnes tirgus svārstībām.» Līdz ar to Rēzeknei būtu jāattīsta «uz uzņēmējdarbības diversifikāciju vērsta stratēģiska pieeja, paaugstinot darbaspēka kvalifikāciju un piesaistot investīcijas. Ir jāattīsta nozares ar augsto pievienoto vērtību (IKT, zaļā enerģētika un atjaunojamie resursi, augstās tehnoloģijas). Ārpakalpojumu uzņēmumu ienākšanai reģionā būtu noteicošā loma, tādā veidā piesaistot jaunus speciālistus un veicinot inovācijas.» Tam visam esot nepieciešams arī valsts atbalsts gan infrastruktūras (ceļi utt.) uzlabošanā, gan izglītības attīstībā reģiona specifikas kontekstā un citos biznesa konkurētspējas aspektos. 

Pašvaldība cer uz valsti

Rēzeknes darba tirgus un ekonomikas struktūra patlaban atgādina tādu kā «saspiestu atsperi». Pieaugot spiedienam starp iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, nepieciešamību un vēlēšanos strādāt un nepietiekamajām darba tirgus iespējām, šī atspere var «izšaut» divējādi, atkarībā no pilsētas ekonomikas attīstībā iesaistīto aktoru (uzņēmēju, pilsētas vadības, arī valsts) rīcības un sekmēm. Tas var stimulēt darba vietu piedāvājuma kāpumu un ekonomikas izaugsmi (ja rodas jauni biznesi, tiek piesaistītas investīcijas, paaugstinās darbaspēka kvalifikācija utt.), vai arī — cilvēku vēl straujāku aizplūšanu no pilsētas, ekonomisko panīkumu un depresiju. Patlaban Rēzekne ir īstermiņā saspringtākā situācijā nekā Daugavpils, taču ilgtermiņā tā var izrādīties perspektīvāka, ar augstāku izaugsmes potenciālu apveltīta situācija nekā iegrimšana daļējā letarģijā, kuru raksturo augstāks ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars, zemāki ekonomiskās attīstības rādītāji. Rēzeknei ir savas iespējas, un lielā mērā pašas pilsētas rokās ir atbildība par to īstenošanu.

Tomēr pilsētas vadības sniegtajās atbildēs Bilancei izskan visai liela bezspēcības un distancētības noskaņa. Rēzeknes dome cenšas mazināt pašvaldības atbildību par sekmīgu ekonomikas izaugsmi pilsētā, pārfokusējot to uz valsts atbalsta trūkumu: «Pašvaldība šajā procesā nav virzītājspēks. Šeit atkal jāatgriežas pie partnerības tēmas, jo pašvaldības nespēj pilnvērtīgi atbalstīt un stimulēt uzņēmējdarbības attīstību bez pienācīga atbalsta no valsts puses. Lai veicinātu ilgtermiņa izaugsmi un samazinātu bezdarba līmeni, nepieciešama integrēta pieeja, kas ietver jaunu darba vietu radīšanu, investīcijas izglītībā, infrastruktūrā un uzņēmējdarbībā.» Protams, Rēzeknes situācija vismaz dažos aspektos noteikti ir sarežģītāka nekā, piemēram, Valmieras vai Liepājas (kur panākumi lielā mērā ir tieši pašvaldību darbību rezultāts), tomēr dati liecina, ka tā nebūt nav bezcerīga — pat to pašu domes pieminēto investīciju piesaistes ziņā, kas līdz šim sekmējusies gluži labi. 

Investīciju piesaistes un uzņēmējdarbības attīstības nolūkiem izveidota Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona (SEZ), kas ar valsts lēmumu darbojas jau kopš 1997. gada, piedāvājot nodokļu atvieglojumus un citus atbalsta instrumentus. Rēzeknes dome uzsver, ka Rēzeknes SEZ veicina uzņēmēju ieguldījumus, un kā piemēru min SIA OptoElektronika LV, kas «vairākus gadus darbojās nomātās telpās, taču 2020. gadā uzņēmuma īpašnieki Vācijā pieņēma stratēģisku lēmumu pievienoties RSEZ un uzsākt ieguldījumu projektu — iegādāties zemi un uzbūvēt savu rūpnīcu, un jau 2024. gadā vairāk nekā 300 darbiniekiem ir iespēja strādāt jaunuzceltā, modernā rūpnīcā Rēzeknē.» Kopumā 2023. gadā Rēzeknes ieguvums no Rēzeknes SEZ uzņēmumos nodarbināto iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) veidojis 1,2 miljonus eiro, ilgtermiņa ieguldījumi komercsabiedrībās, kas atrodas Rēzeknes valstspilsētas teritorijā sastādījuši 9,4 miljonus eiro, bet SEZ komercsabiedrības 2023. gadā kopumā nodarbinājušas 1308 darbiniekus, no kuriem 854 deklarēti Rēzeknes pilsētā. 

Tiesa, ar Rēzeknes SEZ saistāms vēl viens īpatnējs paradokss. Viens no galvenajiem «burkāniem», ar ko uzņēmumi tiek vilināti uz šejieni, ir uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) atlaide 80% apmērā. «Paga!» — iesauksies vērīgs un nodokļu jomā izglītots lasītājs. Vai tad valstī jau kopš 2018. gada nodokļu reformas nepastāv UIN 0% likme, ja peļņa tiek ieguldīta uzņēmuma attīstībā? Līdz ar to — vai 80% atlaide nodoklim šajā situācijā nozīmē UIN reformas (kuru žurnāla Bilance konferencē kā ļoti izdevušos slavēja finanšu ministrs Arvils Ašeradens — uzņēmumu uzkrājumi sasnieguši jau 9 miljardus eiro, lai gan pirms tam to kopējā bilance bijusi mīnusā) praktisku atcelšanu, vilinot uzņēmumu īpašniekus darboties Rēzeknes SEZ, lai būtu lētāk izņemt dividendes? Jā, tieši tā tas arī ir, apliecina Rēzeknes pašvaldība: «Jā, Rēzeknes SEZ UIN nodokļa atlaidi piešķir gadījumos, ja komercsabiedrība peļņu izmaksā dividendēs, kas arī ir nozīmīgs atbalsts esošajiem uzņēmumiem. Uzņēmumi, kas nedarbojas SEZ, maksā 20% nodokli, savukārt Rēzeknes SEZ uzņēmumi — tikai 4%.» Rodas visai ačgārna situācija — valsts mērogā cenšamies stimulēt uzņēmumu jaudu ar ieguldījumiem pašu kapitālā un attīstībā, savukārt SEZ mērogā pavēršam šo mehānismu pretēji, veicinot peļņas izņemšanu. Bet no Rēzeknes viedokļa, ja tas palīdz piesaistīt pilsētai uzņēmējdarbību, protams, tas ir izdevīgi.

Rēzeknes vadībai ir arī idejas, kā panākt vēl lielāku SEZ atdevi, paplašinot nodokļu atvieglojumu klāstu arī ar IIN: «Latgales reģionam būtu nepieciešams papildu valsts atbalsts, kas esošajiem uzņēmējiem un potenciālajiem investoriem būtu tik nozīmīgs, ka tie izvēlētos investēt pierobežas reģionā, nevis Liepājā, Lietuvā vai Igaunijā. Rēzeknes SEZ ietvars tam būtu ļoti piemērots, līdzīgi kā tas šobrīd ir ar NĪ un UIN nodokļa atlaidēm, tad, iespējams, varētu būt jaunizveidoto darbavietu IIN nodokļa atlaide, kas pašvaldību budžetu neietekmētu, bet uzņēmējus mudinātu veidot jaunas darbavietas.»

Kā primāro paveikto darbu uzņēmējdarbības stiprināšanā dome uzsver «pēdējos gados veiktus lielus ieguldījumus industriālo teritoriju tīklojuma izveidē un sakārtošanā», kas bijuši iespējami, pateicoties Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļu piesaistei. Rēzeknes vadība uzsver, ka pašvaldībā ir samazinājusies uzņēmējdarbības atbalsta kapacitāte arī pilsētas finanšu krīzes dēļ, tomēr, neskatoties uz to, tālākas attīstības «prioritāro projektu sarakstā ir iekļauts industriālā parka izveides projekts,» jo «būtisks faktors, kas bremzē jaunu uzņēmumu ienākšanu Rēzeknē, ir uzņēmējdarbībai piemērotu telpu trūkums.»

2 Rēzeknes valstspilsētas un Rēzeknes novada ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2035. gadam: https://rezekne.lv/wp-content/uploads/2023/04/Rezeknes_novada_Rezeknes_valstspilsetas_pasreizeja_situacija.pdf.

Kontekstā ar pilsētas galvenās problēmas — bezdarba — risināšanu, atkal sastopams kārtējais paradokss. Rēzeknes ilgtspējīgas attīstības stratēģijā² iekļauti divi savstarpēji pretrunīgi secinājumi. Vispirms tajā konstatēts, ka pilsētā ir daudzi bezdarbnieki ar profesionālo izglītību («lielākā daļa bezdarbnieku ir ar profesionālo izglītību, tas liecina par kvalificētu darbavietu trūkumu valstspilsētā un novadā.»). Taču vienlaikus stratēģijā kā jau vistuvākās nākotnes problēma identificēts profesionālo speciālistu trūkums («kā viens no riskiem ar ko tuvāko gadu laikā var saskarties uzņēmējdarbībā, ir pieaugošs kvalificēta darbaspēka trūkums»). Tātad — pastāv «kvalificētu darbavietu trūkums», bet jau «tuvākajos gados» būs «kvalificēta darbaspēka trūkums». Kā to saprast? Vai Rēzeknes stratēģiskie plānotāji ir tik optimistiski par pilsētā strauji augošu darba vietu skaitu, ka darbavietu trūkuma vietā pēkšņi radīsies darbinieku trūkums? 

Pašvaldība šo stratēģiskajā dokumentā ierakstīto pretrunu tieši neizskaidro, vien apliecina, ka tās plānos ietilpst veicināt kvalificētu darba vietu skaita pieaugumu pilsētā: «Kas attiecas uz darbavietu skaita pieaugumu — visticamāk, Rēzekne plāno ne tik daudz strauju kopējā darbavietu skaita pieaugumu, cik strukturālas izmaiņas darba tirgū. Tas varētu ietvert jaunu, modernu ražotņu izveidi ar augstākām prasībām pret darbinieku kvalifikāciju; esošo uzņēmumu modernizāciju un automatizāciju, kas prasa cita veida speciālistus; pakāpenisku pāreju uz augstākas pievienotās vērtības nozarēm.» 

RTA akadēmiskie eksperti Rēzeknes domes rīcībā novērtē paveikto, taču norāda arī uz neizdarībām. «Rēzeknes pašvaldība savā laikā ir veikusi būtiskus soļus, piemēram, tehnoloģiskā parka izbūve, brīvās ekonomiskās zonas izveide, kas piedāvā nodokļu atlaides uzņēmējiem. Tas palīdz piesaistīt investīcijas, īpaši ražošanas sektorā. Tomēr pašvaldības darbības bieži vien ir bijušas orientētas uz tradicionālajām nozarēm, nevis ilgtspējīgu un diversificētu attīstību. Trūkst aktīva dialoga ar vietējiem un starptautiskajiem uzņēmumiem, kā arī jaunu nozaru attīstības plāna. Pašvaldībai būtu jākļūst proaktīvākai, veicinot inovācijas, piedāvājot elastīgākas un modernākas uzņēmējdarbības atbalsta formas un intensīvāk sadarbojoties ar izglītības un pētniecības iestādēm.»

Kādā veidā pati RTA tiek iesaistīta un līdzdarbojas Rēzeknes uzņēmējdarbības ekosistēmā? Tiekot veikti pētījumi (piemēram, par mentoringa iespējām uzņēmējdarbības attīstībā, zaļā iepirkuma ieviešanu un citām aktuālām tēmām), īstenoti arī atsevišķi projekti (piemēram, par pārtikas atkritumu samazināšanu skolu ēdnīcās, reģiona tūrisma attīstību), realizētas inovāciju vaučeru programmas (pārtikas ražošanas nozares uzņēmēji pilnveido savas zināšanas un kompetences RTA studiju programmā «Pārtikas produktu pārstrāde»), organizēti semināri un citas aktivitātes. Tāpat studiju procesā tiekot īstenotas problēmbalstītas apmācības, kuru pamatā ir reālu uzņēmumu piedāvāto problēmu izpēte un risinājumu piedāvājumi. Papildus cerības tiek saistītas ar 2025. gada 1. aprīlī gaidāmo RTA integrāciju Rīgas Tehniskās universitātes struktūrvienībās, kas «cels RTA pētniecisko kapacitāti un paplašinās sadarbības iespējas ar uzņēmumiem un reģiona pašvaldībām, kā arī piesaistīs studentus pilsētā, kas tuvā nākotnē kļūs par kvalificēto darbaspēku. Apvienojoties ar RTU, tiks paplašināta RTA starptautiskā sadarbība, ir sagaidāma vēl ciešāka akadēmijas, uzņēmumu un pašvaldības mijiedarbība, kas veicinās inovācijas un sociāli ekonomisko attīstību Rēzeknē.» 

Kopumā Rēzekne šķiet ekonomikas maģistru un doktorantu padziļinātu pētījumu vērta pilsēta — savdabīgs, ekonomikas likumu ierastajai loģikai spītējošs unikums. Bezdarbs, kvalificēta darbaspēka trūkums, relatīvi augsts IKP un investīcijas, zemas algas, automatizācija, zema pievienotā vērtība un kopumā maz spēcīgu uzņēmumu, samērā aktīva akadēmiskā un biznesa sektoru integrācija — tas viss un vēl citi pretrunīgi fenomeni šeit kaut kā pamanās sadzīvot vienuviet un vienlaikus. Kuras tendences visā šajā jūklī laika gaitā ņems virsroku un kā virzīs pilsētas ekonomisko attīstību — tas, pirmkārt, ir pašu rēzekniešu rokās (lai gan arī gudri mērķēts valsts atbalsts, protams, neskādētu).

Projektu «Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomiku» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Rēzekne — ekonomikas paradoksu pilsēta» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2024

Publicēts žurnāla “Bilance” 2025. gada janvāra (517.) numurā.

Lasiet arī: