Kas ir tokenizācija un kā tā var noderēt uzņēmumiem?

Mūsdienu finanšu pasaule atrodas uz sliekšņa, kur ierastās sistēmas saskaras ar sarežģītiem un brīžiem grūti izprotamiem jēdzieniem – blokķēdēm, tokeniem un sadalītās virsgrāmatas tehnoloģijām. Lai gan šī tēma sākotnēji var šķist pārlieku tehniskas dabas, tās būtība ir fundamentāla. Ja runājam par maksājumu tokenizāciju, tad to visbiežāk saprot ar informācijas pārveidošanu unikālā ciparu un burtu virknējumā jeb tokenos, kas ļauj veikt darījumus, neiekļaujot sensitīvu informāciju, piemēram, kontu numurus vai personas kodus, vai citus sensitīvus datus. Šī nav vienkārši datu šifrēšana, bet gan pilnīgi jauns veids, kā definēt piederību un veikt norēķinus digitālajā laikmetā, skaidro Emīls Dārziņš, Latvijas Bankas Maksājumu sistēmu politikas daļas vadītājs.

Kas slēpjas zem aktīvu tokenizācijas maskas?

Aktīvu un centrālo banku naudu tokenizācijā process balstās uz blokķēdi jeb sadalītās virsgrāmatas tehnoloģiju (DLT), kas pēc savas būtības ir izkliedēts datu serveru kopums (centralizēts vai decentralizēts, kas var būt gan publisks, gan slēgts). Tajā dalībnieki veic informācijas ierakstu “ledžerī”, jeb virsgrāmatā, nodrošinot, ka dati ir caurskatāmi un nemaināmi. Šī tehnoloģiskā bāze ir kopīga ar kriptovalūtām, taču tokenizācijas mērķi un pielietojums finanšu sistēmā ir plašāki un institucionāli pamatotāki. Viens no maģiskajiem vārdiem šajā jomā ir “starpsavienojamība” – spēja dažādiem aktīviem (kriptoaktīviem, stabilajām valūtām, u.c.), neatkarīgi no to sākotnējās formas, dzīvot un tikt apmainītiem vienotā ekosistēmā, atklāj E. Dārziņš.

Divas tokenizācijas pasaules

Tokenizācijas attīstība norit divos krasi atšķirīgos, bet paralēlos virzienos. Pirmais ir finanšu tirgu tokenizācija, kurā galveno lomu spēlē centrālās bankas un lielas finanšu institūcijas. Šeit uzmanības centrā ir centrālās bankas naudas tokenizācija, pie kuras šobrīd aktīvi strādā Eiropas Centrālā banka (ECB). Ideja ir lielapjoma darījumus, obligāciju vai vērtspapīru pirkšanu veikt DLT vidē, kur pati nauda ir pārvērsta tokenā. Tas ļautu veikt norēķinus reāllaikā, izslēdzot tradicionālo sistēmu, kur uzņēmumiem uz savu naudu jāgaida vairākas dienas.

Otrs virziens, kas tiešāk skar uzņēmējus un sabiedrību, ir reālās pasaules aktīvu tokenizācija (Real World Asset tokenization jeb RWA). Tas ir joprojām "zaļš lauciņš", kas piedāvā iespēju jebkuru fizisku objektu – vai tas būtu nekustamais īpašums, uzņēmuma autoparks vai mākslas darbs – sadalīt neskaitāmos digitālos tokenos. “Iztēlojieties, ka uzņēmums vēlas iegādāties jaunu autoparku. Tā vietā, lai ņemtu tradicionālu kredītu, uzņēmums var notokenizēt šo iepirkumu, piedāvājot sabiedrībai iegādāties tokenus un attiecīgi nopelnīt no šī procesa. Šis modelis efektīvi aizvieto bankas aizdevumu ar tiešu sabiedrības investīciju, līdzīgi kā savulaik pūļa finansējums, taču ar blokķēdes garantētu drošību un caurskatāmību, un iespēju šo “investīciju” notirgot arī tālāk kādam citam,” skaidro E. Dārziņš.

24/7 pārskaitījumu režīms

Viens no spēcīgākajiem argumentiem par labu tokenizācijai ir laiks. Tradicionālā finanšu sistēma ir “iesprostota” darba laikos, kamēr brīvdienās un naktīs norēķini apstājas. Turpretī DLT infrastruktūra darbojas 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Uzņēmējiem tas nozīmē ne tikai ātrumu, bet arī efektīvāku naudas plūsmas plānošanu.

Izmaksu ietaupījums tokenizācijas ekosistēmā nav viennozīmīgs – tā kā uzņēmumi paši infrastruktūru tokenizācijas maksājumiem izstrādāt, visticamāk, nespēs, tie izmantos (un maksās par) pakalpojumu sniedzēja radīto. “Tad ir jautājums – kāds ir potenciālais ieguvums uzņēmējam, kurš to izmanto? Viens variants ir tāds, ka uzņēmējs tiek pie lētākiem līdzekļiem ar potenciāli zemāku likmi investīcijām uzņēmumā, taču tas nav garantēts ieguvums. Otra priekšrocība, ja skatāmies globāli, ir starpnieku skaita mazināšana, kas nodrošina jau minēto nepārtraukto sistēmas darbību 24/7,” uzsver E. Dārziņš.

Tomēr šeit parādās “vistas un olas” problēma. Uzņēmēji un bankas saprot, ka inovācija ir nepieciešama, bet tās ieviešana prasa lielus resursus, savukārt sabiedrības pieprasījums vēl nav tik liels, lai bankas būtu gatavas “lēkt iekšā” ar visām investīcijām. Kamēr klienti nesāks aktīvi prasīt iespēju norēķināties vai investēt tokenizētā vidē, bankas, visticamāk, saglabās nogaidošu pozīciju, prognozē Latvijas Bankas eksperts.

Konservatīvisms un pirmie asni

Kamēr ECB jau strādā pie tokenizētas centrālās bankas naudas emisijas (tokenizētas naudas norēķinu ieviešanas), Latvijas finanšu tirgus šobrīd pret šīm inovācijām izturas konservatīvi. Kamēr lielajās ekonomikās, piemēram, Vācijā, Itālijā un Francijā, finanšu iestādes aktīvi stūrē tokenizācijas projektus, Latvijas spēlētāji ieņem nogaidošu pozīciju. Tas skaidrojams ar skepsi pret jaunām tehnoloģijām, kurām vēl nav Eiropas mēroga standarta, un, protams, ar investīciju izmaksām. Mazākām bankām un finanšu iestādēm izmaksas, lai izveidotu vai pieslēgtos šādai infrastruktūrai, bieži vien šķiet nesamērīgi dārgas.

Savukārt reālās pasaules aktīvu tokenizācijas attīstībā Eiropā vienīgi banku citadelē Šveicē vērojama virzība uz priekšu. Šķiet – tad jau Latvijai šī joma vēl ir pavisam sveša un tāla? “Nav tik traki,” norāda E. Dārziņš. Publiskās diskusijās, kā nesenajā “Unblock” konferencē, Latvijas uzņēmēji sākot runāt par konkrētiem projektiem, īpaši nekustamā īpašuma jomā. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir ideja par Rīgas ēku, tai skaitā arī pamesto, uz sagrūšanas robežas esošo ēku tokenizāciju. Uzņēmējs varētu iegādāties ēku, to notokenizēt un piedāvāt gan vietējiem, gan ārzemju investoriem iegādāties šīs ēkas domājamās daļas, kuras ir pārvērstas tokenos. Tas pavērtu iespēju piesaistīt investīcijas plašākā mērogā, jo jebkurš ārzemju investors blokķēdē varētu redzēt visu darījuma vēsturi, caurspīdību un potenciālo atdevi, un vajadzības gadījumā, arī pārdot savu tokenu portfeli kādam citam.

Bez normatīvā regulējuma tokens ir “kaķis maisā”

Neviena inovācija nenāk bez riskiem, un tokenizācija šajā ziņā nav izņēmums. Lielākais bieds šobrīd ir regulējuma trūkums. Lai gan Eiropā pastāv MICA regula, kas sāk sakārtot kriptoaktīvu tirgu, un specifiska “DLT pilota režīma” regula centrālo banku eksperimentiem, reālās pasaules aktīvu tokenizācija joprojām atrodas pelēkajā zonā.

Kamēr nav izstrādāts skaidrs likums vai regula, kas definē, kā digitālais tokens juridiski tiek sasaistīts ar fizisku īpašumu, pastāv liels krāpniecības risks. Bez valsts noteiktiem principiem un reģistriem, uzņēmējs varētu “tirgot gaisu” – solīt piederību pie nekustamā īpašuma, kas juridiski nekad nepāriet pircēja īpašumā. Šādu situāciju E. Dārziņš pielīdzina tradicionālām finanšu piramīdām vai bēdīgi slavenajām Initial Coin Offering (ICO) shēmām, kur viss balstās tikai uz pliku solījumu, bez nekāda seguma. Protams, jāpatur arī prātā, ka šāda pakalpojuma sniedzējs, visticamāk, būtu arī licencējams.

Otrs potenciāls risks ir drošības un atbilstības procesi. Tomēr E. Dārziņš noraida pieņēmumu, ka blokķēde visu padara neizsekojamu, un, ka tokenu pasaulē pastāvētu lielāki “melnās naudas plūsmu” riski. Regulētā vidē esot tieši otrādi – datubāzē katrs darījums un digitālais "maciņš" ir fiksēts. Izaicinājums ir nodrošināt, ka šajā sistēmā neienāk sankcijām pakļautas personas, no neregulētām biržām. Tāpēc jebkuram tokenizācijas pakalpojumu sniedzējam Eiropā būs jādarbojas kā finanšu iestādei, veicot stingras klientu pārbaudes un izpētes pirms pieejas nodrošināšanas savai platformai/sistēmai.

Ģeopolitiskā sacensība

Tokenizācija nav tikai tehnoloģisks jautājums, tā ir arī ģeopolitika. ECB darbs pie tokenizētiem risinājumiem ir reakcija uz globālajām tendencēm, īpaši no ASV puses, kuras aktīvi virza savus dolāru stablecoin jeb stabilās monētas. Ja Eiropa nespēs piedāvāt savu, drošu un centrālās bankas naudā balstītu tokenizācijas infrastruktūru, pastāv risks, ka Eiropas uzņēmumi norēķiniem sāks izmantot amerikāņu digitālos instrumentus. Tas vājinātu eiro lomu un stiprinātu dolāra dominanci globālajā tirgū, ko Eirosistēma nevēlas pieļaut.

Šajā kontekstā tiek pieminēts arī digitālais eiro, taču ir svarīgi saprast atšķirību. Digitālais eiro ir domāts sabiedrībai kā alternatīvs Eiropas maksāšanas instruments, kas nepaļaujas uz trešo valstu (piemēram, ASV karšu sistēmu) infrastruktūru. Tā ir “skaidrās naudas evolūcija” sabiedrības ikdienas maksājumiem, kas darbotos arī bez interneta. Savukārt aktīvu tokenizācija ir vairāk investīciju mehānisms un finanšu tirgu modernizācija.

Līdzās pastāvēšana vai revolūcija?

Skatoties nākotnē, nav sagaidāms esošās maksājumu sistēmas sabrukums. Nākamajās desmitgadēs tokenizētie maksājumi un aktīvi, tāpat kā digitālais eiro, eksistēs līdzās tradicionālajām banku kartēm un SWIFT darījumiem. Finanšu tirgu līmenī tokenizācija kļūs par pašmērķi un dabisku evolūciju, jo tā ir efektīvāka. Savukārt sabiedrības līmenī tas būs vēl viens ērts produkts paralēli visiem pārējiem.

Latvijai šajā procesā ir iespēja. Ja valsts spētu savlaicīgi sakārtot likumdošanu un radīt drošu ietvaru reālo aktīvu tokenizācijai, mēs varētu kļūt par pievilcīgu vietu FinTech inovācijām, uzskata E. Dārziņš. Taču tam nepieciešama ne tikai politiskā griba, bet arī padziļināta izpratne visos līmeņos, lai skaļais inovāciju troksnis novestu līdz reālam ekonomiskam pienesumam, un iesaistītās organizācijas spētu droši pārvaldīt riskus, ko šis pakalpojums ienestu.