Kreditora prasība sabiedrības vārdā

Praksē ik pa brīdim rodas situācija, kad, panākuši uzvaru kādā civillietā par parāda piedziņu un saņēmuši spriedumu ar atzīmi par spēkā stāšanos, prasītāji tā arī netiek pie spriedumā piespriestās summas, jo izrādās, ka parādniekam (juridiskajai personai) nav palikusi manta, uz ko vērst piedziņu.

Lai gan likumdevēja nodoms ir bijis visos gadījumos aprobežot kreditoru prasījumus ar parādnieka (kapitālsabiedrības) mantu, tomēr izņēmuma kārtā, pastāvot parādnieka mantas nepietiekamībai, kreditors tomēr ir tiesīgs vērsties arī pret personām, pret kurām pašam parādniekam ir prasījumi. Juridiskajā literatūrā atzīts, ka būtiska loma šādam kreditoru interešu aizsardzības mehānismam ir situācijās, kad valdes loceklis ir vienlaikus arī sabiedrības dalībnieks. Proti, šādā situācijā saprātīgi nav sagaidāms, ka dalībnieku sapulce varētu pieņemt lēmumu par prasības celšanu pret tās valdes locekli, kā to paredz Komerclikuma 172. panta pirmā daļa. Taču prasības necelšana var kaitēt kreditoriem, jo sabiedrībai nodarītie zaudējumi visbiežāk nozīmē sabiedrības mantas faktisku samazināšanos, kā rezultātā sabiedrībai parasti rodas problēmas ar saistību izpildi1.