Žurnālā Bilance kopš pagājušā gada rudens esam intervējuši dažādu uzņēmējdarbības nozaru asociāciju, tai skaitā arī abu valsts lielāko uzņēmēju organizāciju, vadītājus. Lai gūtu atbildes uz svarīgākajām biznesa pārstāvju akcentētajām problēmām, kas saistītas ar Latvijas ekonomikas konkurētspēju un kuru risināšana atrodas Ekonomikas ministrijas pārziņā, tiekamies ar ekonomikas ministri Ilzi Indriksoni. 

Svarīgākajos rādītājos, tādos kā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, eksportspēja, produktivitāte, esam sliktākā situācijā nekā Lietuva un Igaunija. Ir jāapzinās, kur esam, nedrīkstam dzīvot ilūzijās. Cēlonis ir tas, ka pēdējos desmit gados neesam sekojuši līdzi globālajām tendencēm, nespējot laikus saprast, ka no lētu resursu un lēta darbaspēka ekonomikas jāvirzās uz tehnoloģijām, augstāku pievienoto vērtību. Vienlaikus mūsu cilvēki un uzņēmumi ir ļoti radoši, spējīgi ātri reaģēt. Mēs kā maza ekonomika daudz straujāk spējam pagriezties vajadzīgajā virzienā.

Īstais vārds tiešām būtu “pietuvoties”, jo apsteigt kādu no kaimiņvalstīm četros gados nav reāls mērķis. Arī Igaunija jau plāno nākamos soļus kā uzlabot savu konkurētspēju. Neviens nestāv uz vietas. Pats galvenais — mums jānotur izaugsmes rādītāji un jāizvairās no iekļūšanas stagflācijā, kas būtu vissliktākais scenārijs. Lai izdotos būtiski samazināt atpalicību no Lietuvas un Igaunijas, mūsu gada pieauguma temps būtu jāpalielina no ierastajiem diviem trim procentiem līdz apmēram pieciem. Tas ir mērķis, ko varam īstermiņā izvirzīt un sekot līdzi, skatoties, vai tas izdodas — noturēt iekšzemes kopprodukta izaugsmi un kāpināt to vismaz līdz pieciem procentiem gadā. Svarīgi arī tas, kādā griezumā izaugsme būs vērojama. Patlaban mūsu lielie ekonomikas flagmaņi vairāk aug uz apjomu kāpuma rēķina, bet mazāk — palielinot pievienoto vērtību. Būtiski ir nevis ražot vairāk, bet ražot gudrāk un vērtīgāk. Tāpēc viens no galvenajiem mērķiem ir palielināt ieguldījumus tehnoloģijās, produktivitātē. Mūsu uzņēmumi bijuši daudz neaktīvāki šāda veida ieguldījumos, pēdējos desmit gados tie vairāk skatījušies īstermiņa attīstības virzienā. Uzņēmumu ienākuma nodokļa reforma un reinvestētās peļņas atbrīvošana no nodokļa ir labs rīks, tomēr tas nav spējis būtiski veicināt uzņēmumu ieguldījumus produktivitātē. Protams, arī kreditēšanas pieejamība Latvijā bijusi sliktāka nekā vairumā ES valstu. 

Domāju, ka tas nav izšķirošais jautājums, un iespējas visiem ir diezgan līdzvērtīgas. Mēs vairāk koncentrējamies uz ES fondu izmantošanu, un Covid–19 pandēmijas laikā izveidotās programmas tikai tagad ir pa īstam iedzīvojušās. Manuprāt, Covid–19 laikā pat esam izdarījuši vairāk nekā kaimiņvalstis — spējām saglabāt darbavietas, visu, kas ir būtisks tautsaimniecībai. Par atbalsta apjomu pandēmijas laikā pat esam saņēmuši pārmetumus, ka tas bijis pārāk dāsns, taču es uzskatu, ka tas bija pareizs solis. 

Nē, es nerunāju par pietuvošanos. Taču Covid–19 krīzes laika pārvarēšanas stratēģija, kas bija vērsta uz darbinieku saglabāšanu uzņēmumu rīcībā, bija pareiza. Protams, bija arī uzņēmumi, kas beidza darbību, bet tas pārsvarā notika pakalpojumu nozarēs, un šie darbinieki pārgāja uz citiem uzņēmumiem — ražotāji tādējādi ieguva papildu darbaspēku. 

Nē, to nevaru apgalvot. 

Jā, mums bija mazāks kritums tobrīd. 

Mēs labi veicām atbalsta funkciju, taču ne tik labi — ekonomikas ierobežojumu sabalansēšanu. Mūsu tautsaimniecībā lielākos robus iecirta tūrisms, viesmīlības nozare — tās pakalpojumu jomas, kur mums bija nepamatoti stingri ierobežojumi. 

Jā, tad mums būtu labāki rezultāti. Protams, tas ir tikai pieņēmums, taču, analizējot korelāciju starp saslimstību, ierobežojumiem un tautsaimniecības rādītājiem, redzams, ka stingrāki ierobežojumi ir bijis mūsu galvenais klupšanas akmens. Taču es nevēlos vainot nevienu, kas šos lēmumus tolaik pieņēma, jo pieredzes ar pandēmiju mums nebija, un valsts politika izvēlējās stingrāko pieeju. 

Nevis trauslāka, bet mazāk spējīga krīzē ātri reaģēt. Protams, tas, ko neesam izdarījuši pirms četriem, pieciem gadiem, arī veselības aprūpē, mūs patlaban ir novedis tur, kur esam. 

Šī programma nav pārtraukta. Nevaru apgalvot, ka tā turpināsies vēl desmit gadus, taču patlaban nav nodoma to pārtraukt. Lielo investīciju atbalsta programma ir pierādījusi sevi. Ja sākotnēji tā bija plānota kā Covid–19 laika programma, lai veicinātu uzņēmumu izaugsmi un investīcijas, tad tagad to jāturpina, jo nākamo lielo triecienu mūsu tautsaimniecībai ir devis karš Ukrainā. Starptautisko investoru izpratnē nedroša vide ir tāda, kas atrodas karadarbības zonas tuvumā, tāpēc Ekonomikas ministrija uzskata, ka ir būtiski šo programmu turpināt. Mums gan neizdevās vienoties par tik lielu finansējuma apmēru kā iepriekš (152 miljoni eiro), tomēr turpmāko trīs gadu periodā tai paredzēti 70 miljoni eiro. 

Tāpēc plānojam prioritāti piešķirt tiem projektiem, kas ir eksportspējīgi, ar augstu pievienoto vērtību. Es nevēlos aizvainot nevienu nozari, bet mūsu mērķis nav atbalstīt, piemēram, palešu dēlīšu eksportu. Mūsu mērķis ir eksportēt būvmateriālus, mēbeles, īpašas tehnoloģijas saplākšņus, izolācijas materiālus un tamlīdzīgus produktus ar augstu pievienoto vērtību. 

Mēs nevaram izmērīt produkta pievienoto vērtību vēl pirms tas ticis radīts, taču programma ir veidota tā, ka uzņēmējs pats nosprauž sev mērķi, pats uzņemas saistības un pats atbild par šo mērķu sasniegšanu. Iesniedzot projektu, viņam nav mūs par to jāpārliecina. Ja uzņēmējs apņemas, ka, piemēram, izveidos simts darbavietu, un katrs darbinieks saņems vismaz pusotru vai pat divas reizes lielāku atalgojumu par vidējo valstī, to nebūs iespējams īstenot bez augstas pievienotās vērtības produkta. 

Jā! Tikai tad, kad uzņēmējs pierāda, ka izvirzītie mērķi ir sasniegti, tas saņem kapitāla atlaidi. Sākotnēji finansējums tiek izsniegts kā aizdevums, un daļa no šī aizdevuma tiek dzēsta brīdī, kad solītie rādītāji tiek sasniegti, ir izveidots eksportspējīgs produkts, pierādīts eksporta apjoms, izmaksātas plānotās darbinieku algas. Uzraudzība ilgst vairāku gadu garumā. Tieši tāpēc finanšu instrumenti ir labāki par grantiem — šajā gadījumā visa atbildība ir uzņēmēja pusē. 

Vēlos uzsvērt, ka jaunuzņēmumi var izmantot visas tās pašas atbalsta programmas, ko pārējie uzņēmumi, un vienlaikus pastāv arī tiem mērķētie papildu instrumenti. Šie 200 000 eiro nenonāks konkrētiem uzņēmumiem, bet jaunuzņēmumu ekosistēmai kopumā — organizācijām, kam paredzēts finansējums gan izglītojošiem, gan popularizējošiem pasākumiem. 

Varu teikt, ka tas mani sarūgtināja. Pirmajās sarunās šajā ailītē vispār bija ieplānota nulle eiro. Iemesls šādai nostājai varētu būt tas, ka ieguldījumiem jaunuzņēmumos nav vienmēr garantētas atdeves. Piemēram, lielo investīciju fonds šajā ziņā ir ļoti paredzams — tur ir skaidrs, ka investīcijas pretī sniegs darbavietas, eksportu, nodokļus, ienākumus budžetā. Jaunuzņēmumu ekosistēmā tas nav izmērāms. Tā vairāk ir vides radīšana ar cerību, ka izdosies. Mēs zinām, ka šajā vidē tas notiek, taču to nevar pierādīt skaitliski. Tomēr jāatceras, ka pagājušajā gadā finansējums šim mērķim bija tikai 60 000 eiro, tātad arī 200 000 eiro ir labs progress. 

Uz šo jautājumu nevarēšu atbildēt, nevaru paturēt atmiņā informāciju par ikvienu no atbalsta programmām.

(Ekonomikas ministrija vēl pēc intervijas drukātās versijas nosūtīšanas uz tipogrāfiju papildināja atbildi ar šādu informāciju: “LIAA savā tīmekļvietnē ir publicējuši paziņojumu, ka programmai finansējums drīz beigsies, attiecīgi tiks pārtraukta atbalsta saņemšana. Šobrīd brīvais finansējums ir 32 472 eiro, to var papildināt, ja kāds atbalsta saņēmējs neizlieto piešķirto finansējumu. Kopā augsti kvalificēto darbinieku finansēšanai atbalstu saņēmuši 32 jaunuzņēmumi. Tendence atbalsta pieteikumu saņemšanai ir 3-4 pieteikumi gadā, 2021. un 2022. gadā bija uzrāviens, šobrīd pieteikumu nav. LIAA uzskata, ka par brīvo finansējumu var saņemt atbalstu divi jaunuzņēmumi, bet pieteikumi nav saņemti. Ekonomikas ministrija plāno uzsākt jauno Tehnoloģiju pārneses programmu šā gada septembrī, kurā analoģiski iepriekšējam periodam, ir iekļauts šis augsti kvalificēto darbinieku atbalsts. Šobrīd programma ir saskaņošanā.”). 

Domāju, ka šie soļi iespēju robežās ir labi, jo tie norāda uz nepārtrauktību. Nepārtraukt tos procesus, kas iepriekš tika uzsākti — tas šobrīd ir svarīgākais. 

Ir arī palielinājumi. Piemēram, ieguvām papildu finansējumu inovāciju fonda programmā. Šis fonds nodrošina saikni starp zinātniekiem, uzņēmējiem un tautsaimniecību, tas ir orientēts uz rezultāta sasniegšanu. Šajā programmā projektu var pieteikt gan zinātnieks, ja pretī ir uzņēmējs, kurš saka — tas mums ir vajadzīgs, gan arī uzņēmējs ar savu ideju, kuru savukārt pārbauda pētnieki un konstatē, vai to būs iespējams realizēt.

Latvijas rādītāji tieši nodokļu ziņā patiesībā nav slikti. Taču kopējās darbaspēka izmaksas mūsu uzņēmumiem tik un tā mēdz būt lielākas nekā kaimiņvalstīs, ja ierēķina ne tikai nodokļus, bet arī citus ar darbaspēku saistītos izdevumus, piemēram, darbnespējas lapas, dažādus citus obligāti īstenojamus nosacījumus. Izšķiroša nozīme ir arī vispārējai uzņēmējdarbības videi. Jāatzīst, ka te meklējama vaina arī valsts pārvaldes un politiķu lauciņā — neesam domājuši par to, kā atteikties no visa liekā, vienkāršot, vairāk uzticēties, radīt pēc iespējas mazāk regulējošu vidi, vairāk sadarbojoties un deleģējot atbildību pašām nozarēm. Vajadzētu noņemt visus šķēršļus, ko vien var, tādējādi samazinot birokrātiju un valsts aparātu. 

Šobrīd sadarbībā ar Tieslietu ministriju esam pieķērušies īpašumu attīstības sakārtošanai — no teritorijas plānojuma līdz ierakstam zemesgrāmatā. Šajā ciklā ir daudz procesu, kuri nav izvērtēti gadiem ilgi un no kuriem, iespējams, varētu arī atteikties. Kā piemērs ir stāsts par būvju kadastrālo uzmērīšanu, kur jāstāv garā rindā, dārgi jāmaksā. Valsts zemes dienests ir spiests prasīt šo samaksu, jo viņi lielā mērā iztiek no tā, ko viņiem par šo pakalpojumu samaksā. 

Mēs redzam, ka pēc būvju kadastrālās uzmērīšanas vispār nav vajadzības! Mums ir ļoti laba Būvniecības informācijas sistēma (BIS), kur digitālā veidā pieejama visa būvniecības dokumentācija. Ja ir būvprojekts, būve ir uzbūvēta legāli, nodota ekspluatācijā — ekspluatācijā nodošanas fakts taču jau konstatē, ka būve ir uzbūvēta atbilstoši projektam. Kadastrālā uzmērīšana būtu nepieciešama tikai tajos gadījumos, ja bijušas nesaskaņotas pārbūves. Jāsaprot, kāpēc būtu nepieciešama tik detalizēta būvju kadastrālā uzmērīšana. Informāciju par ēku kadastrā var ievietot no būvprojekta. Šobrīd mēs intensīvi strādājam pie tā, lai samazinātu kadastrālās uzmērīšanas nepieciešamību — lai visi dati, kas ir BIS, būtu pieejami Valsts zemes dienestam, Zemesgrāmatai. Tā būtu kā vienas pieturas aģentūra digitālajā vidē visam šim procesam. Budžetā ir paredzēts finansējums BIS sistēmas attīstībai, kas sniegs iespēju uzlabot un vienkāršot procesus. 

Svarīgi nodrošināt iespēju, lai cilvēki, kas uzsāk uzņēmējdarbību, kādu laiku (piemēram, tie varētu būt divi gadi) varētu strādāt atvieglotā nodokļu režīmā. 

Gan, gan. Ir uzņēmumi, kas mūžam būs mazi. Mēs esam par to, ka viņiem jāļauj nodrošināt pašiem sevi, ģimeni. Īpaši svarīgi tas ir lauku teritorijās. Visur neuzbūvēsim lielas rūpnīcas.

Nē, ja vien viņi saglabā mazu apgrozījumu, tie varētu palikt vienkāršotā sistēmā. Nelielam uzņēmumam galvenais ir nodrošināt sociālās iemaksas, sociālās garantijas, nevis prasīt no tiem lielus peļņas nodokļus. 

Jā, un būtu krietni jāpaaugstina 40 000 eiro apgrozījuma slieksnis, pie kura jāreģistrējas pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā. Šis skaitlis ir novecojis, mūsdienās naudas vērtība ir jau pavisam cita. 

Nē, tas nav godīgi. Labi, ka atgādinājāt! Noteikti pieminēsim šo jautājumu nodokļu politikas sarunās. Tas jau ir bijis viens no diskusiju objektiem, kad iepriekšējās valdības laikā vairāk nekā gadu nesekmīgi diskutējām par nodokļu izmaiņām. Šis ir viens no labojamiem jautājumiem. Nevajadzētu sodīt kādu, kurš ir ar iniciatīvu un papildus darba ņēmēja statusam veic arī kādu no saimnieciskās darbības formām. Tas noteikti ir jāmaina.

Diskusijas ir bijušas. Tajā skaitā sarunas par to, kurā brīdī valsts kapitālsabiedrībām jāpieņem risinājumi valsts interešu labā, ne vairs biznesa pamatos balstītās darbībās. Mēs pat virzījām atsevišķu regulējumu, kas noteiktu, ka krīzes situācijās valsts kapitālsabiedrībām ir uzdevums un atbildība tā rīkoties. Šo regulējumu diemžēl saskaņot neizdevās, bet pie tā atkal nonācām, kad virzījām elektroenerģijas tarifu projektus, vērtējot iespējas, kā mazināt iepriekš neprognozējamo un pēkšņo sadales un pārvades tarifu kāpumu. Kļuva skaidrs, ka visu nevar balstīt tikai uz tirgus pamatiem, ka valsts kapitālsabiedrībām jāsadarbojas ar valsti. Vismaz to, kuras nodrošina valsts tautsaimniecībai svarīgus resursus, stratēģijā jābūt paredzētam, ka peļņa nevar būt vienīgais mērķis. 

To vajadzētu noteikt kā pastāvīgu regulējumu, lai nenonākam pie situācijas, kad Valsts kontrole auditē kādu no valsts kapitālsabiedrībām un sāk pārmest — kāpēc jūs neesat pieņēmuši visizdevīgāko biznesa lēmumu, kāpēc esat ieguldījuši tur, kur nebūs ātras atdeves? Lai gan šāds lēmums var būt svarīgs valsts ilgtermiņa attīstībai. 

Kad Eiropas Komisija virzīja šo jautājumu, Ekonomikas ministrija iesaistījās diskusijās Eiropas Padomes ministru sanāksmēs, veidojām savu pozīciju sadarbībā ar Lietuvu, Igauniju un citām valstīm. Mums ir atšķirīga situācija, jo mūsu tirgū ir ļoti maz elektroenerģijas ražotāju. Vienīgā iespēja, kas sniegtu jūtamu ieguvumu budžetā, būtu aplikt ar nodokli Latvenergo hidroelektrostaciju saražoto enerģiju, bet Latvenergo peļņa jau tāpat nonāk valsts budžetā. 

Pēc būtības iznāk, ka šo nodokli var piemērot tiem, kuriem, pateicoties paātrinātajai pārejai no fosilā uz atjaunojamo kurināmo, ir nepamatoti palielinājusies peļņa — tās ir saules stacijas, vēja stacijas, hidroelektrostacijas. Šis nodoklis tika skatīts tieši elektroenerģijas ražošanas kontekstā. Latvijā tas attiektos uz ļoti nedaudziem privātajiem spēlētājiem, un izdevumi šī regulējuma izveidošanai un iedarbināšanai būtu lielāki nekā ieguvumi. 

Par šo jautājumu tagad atbild Klimata un enerģētikas ministrija, un mēs viņiem regulāri par to atgādinām. Taču nav tā, ka līdz šim nekas nebūtu izdarīts — ir paredzēti konkrēti nosacījumi, kādā laika periodā jaudu rezervētājiem jāizpilda nākamie soļi (jāizņem tehniskie noteikumi, jāsāk projektēšana, būvniecība). Ja, piemēram, sešu mēnešu laikā kaut kas nav izdarīts, tad šo atļauju var anulēt. Var uzdot jautājumu Klimata un enerģētikas ministrijai, vai viņi seko līdzi šo uzdevumu izpildei. Otrkārt, ir arī jaudas rezervācijas maksa — ap 20 000 eiro par megavatstundu. Mums gan bija vēlme šo maksu noteikt divreiz lielāku, bet to nosaka regulators. Līdz šā gada 1. aprīlim visiem, kas jaudas rezervējuši, būs jāiemaksā drošības nauda. Līdz ar to pastāv iespēja, ka tie, kuri nopietni neplāno vai paši nespēj šos projektus īstenot, atteiksies no rezervētajām jaudām vai arī mēģinās tās piedāvāt citiem investoriem. 

Ir priekšlikums samazināt nekustamā īpašuma nodokli ēkām pēc siltināšanas, tāpat arī visām energoefektīvām ēkām. Tomēr nekustamā īpašuma nodokļa daļa kopējos mājokļa izdevumos ir ļoti niecīga, tāpēc tas būs vājš motivācijas instruments. Drīzāk būtu jādomā par nodokļa samazināšanu visām energoefektīvajām iekārtām vai siltināšanas materiāliem, bet tā noteikti būs ļoti asa un smaga diskusija. Svarīgi arī saprast, ka tas, ko varēsim nosiltināt ar ES fondu atbalstu, ir tikai niecīga daļa no tā ēku apjoma, kas mums jānosiltina. Dzīvojamajām ēkām šajās programmās pieejami 230 miljoni eiro, valsts ēkām — 173 miljoni eiro, uzņēmējdarbības sektorā — 189 miljoni eiro, bet mums būtu nepieciešami miljardi.

Prioritāra noteikti ir mūsu vietējā resursa efektīva izmantošana. Gan nodrošinot izglītības kvalitāti tiem, kuri vēl mācās, gan radot pārkvalifikācijas iespējas. Mērķis ir nodrošināt, lai no neproduktīvajām nozarēm cilvēki pāriet strādāt produktīvajās, labi apmaksātajās. 

Nē, ir programmas, kas paredzētas arī bezdarba riskam pakļautajiem. Faktiski tie ir tie, kas vēl strādā, bet kuriem pietrūkst kādu prasmju, piemēram, digitālo prasmju. Viņi, būdami darbinieki, drīkst arī apmeklēt NVA kursus.

Viņam jāņem pauze darbā. Ir cilvēki, kas tā arī dara. 

Ir arī nodarbinātajiem paredzētas valsts apmaksātas programmas, vienīgi tā nav augstas intensitātes apmācība klātienē, ko nevar apvienot ar darbu.

Ja runājam par augsti kvalificētiem — nekādu problēmu! Ja salīdzinām normatīvos regulējumus Baltijas kontekstā, mūsu regulējums ir efektīvāks par Lietuvas un Igaunijas, pie mums to var izdarīt īsākos termiņos.

Problēma ir nevis regulējumā, bet izpildījumā. Šobrīd sadarbojamies ar Iekšlietu ministriju, pirmā tikšanās jau bijusi. Vērtējam darba atļauju izsniegšanas procesu. Tajā iesaistīta ne tikai Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, bet arī vēstniecības un konsulāti, kur potenciālie viesstrādnieki iesniedz dokumentus.

Projektu «Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Mērķis — kāpināt ekonomikas izaugsmi vismaz līdz pieciem procentiem gadā» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2022

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada aprīļa (496.) numurā.