Kaut arī lielais Ziemassvētku un Jaunā gada svētku svinēšanas laiks jau ir pagājis, tomēr ir pietiekami daudz komersantu, kas darba kolektīvu gada balles rīko tieši janvārī, tāpēc ceru, ka šis raksts būs noderīgs, lai izvērtētu, kādu ietekmi uz nodokļu aprēķiniem atstās attiecīgā pasākuma rīkošanas izdevumi. 

Vispirms jāsāk ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma (turpmāk — UIN likums) normām, kas nosaka, ka pie uzņēmuma saimnieciskajiem izdevumiem pieskaita personāla ilgtspējas pasākumu izdevumus, kas pārskata gadā kopā ar reprezentācijas izdevumiem nepārsniedz 5% no iepriekšējā pārskata gada kopējas darba ņēmējiem aprēķinātās bruto darba samaksas, par kuru samaksātas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). 

UIN likuma 8. panta 4. daļas 1. punkts nosaka, ka personāla ilgtspējas pasākumu izdevumi ir izdevumi darbiniekiem paredzētu kolektīvu motivēšanas vai saliedēšanas pasākumu nodrošināšanai un citi izdevumi darbinieku kolektīva motivēšanai, ja šie labumi nav bijuši iekļauti fiziskās personas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamajā bāzē. 

Balle darbiniekiem 

MK noteikumu Nr. 677 «Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi» 65. punkts precizē, ka personāla ilgtspējas pasākumu izdevumos iekļauj izdevumus, kuri veikti darbinieku kolektīvo pasākumu nodrošināšanai (piemēram, uzņēmums organizē Ziemassvētku balli visiem darbiniekiem). No minētā var secināt, ka balles, kura paredzēta visam kolektīvam, rīkošanas izdevumi neveidos ar UIN apliekamo bāzi. Ne normatīvajos aktos, ne arī VID metodiskajos materiālos nav atrunāts, kādus tieši izdevumus drīkst iekļaut personāla ilgtspējas pasākumu izdevumos, proti, telpu īri, ēdināšanu, pasākuma vadītāja nolīgšanu u.c. Līdz ar to visas izmaksas, kas radušās Ziemassvētku balles rīkošanā, t.sk. PVN, jāklasificē kā personāla ilgtspējas pasākumu izdevumi.

Jāņem vērā Pievienotās vērtības nodokļa likuma 92. panta 1. daļa, kas nosaka, ka priekšnodoklis ir aprēķinātā vai samaksātā nodokļa summa, ja preces iegādātas vai pakalpojumi saņemti ar nodokli apliekamu darījumu nodrošināšanai. Secinājums: izmaksas, kas radušās Ziemassvētku balles organizēšanā, nav saistītas ar apliekamu darījumu nodrošināšanu, tāpēc samaksāto PVN par šīm izmaksām nevarēs attiecināt uz priekšnodokli.

Balle sadarbības partneriem — reprezentācijas izdevumi

Svētku balles rīkošanu sadarbības partneriem klasificē kā reprezentācijas izmaksas, jo tās nodrošina uzņēmuma prestiža veidošanu un uzturēšanu sabiedrībā pieņemto standartu līmenī. 

PVN likuma 100. panta 1. daļa attiecībā uz reprezentācijas izdevumiem nosaka ierobežojumus, proti, no valsts budžetā maksājamās nodokļa summas kā priekšnodoklis nav atskaitāmi 60 procenti no nodokļa par reprezentācijas vajadzībām iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar publisku konferenču, pieņemšanu un maltīšu rīkošanu, kā arī reģistrētu nodokļa maksātāju reprezentējošu priekšmetu izgatavošanu.

Reprezentācijas izdevumi

UIN likums reprezentācijas izdevumus definē līdzīgi kā PVN likums, bet tomēr mazliet atšķirīgi. UIN likuma 8. panta 6. daļa nosaka, ka reprezentācijas izdevumi ir: 

• izdevumi nodokļa maksātāja prestiža veidošanai un uzturēšanai sabiedrībā pieņemto standartu līmenī.

• Izdevumi darījumu partneru un sadarbības partneru uzņemšanai un maltīšu rīkošanai.

• Izdevumi par mazvērtīgiem priekšmetiem, kuri satur komersanta zīmolu un tiek izplatīti, lai popularizētu nodokļa maksātāju.

Uzsveru, ka UIN likuma 8. panta 3. daļa nosaka, ka ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamajā bāzē var neiekļaut tikai tos reprezentācijas un personāla ilgtspējas pasākumu izdevumus, kas nepārsniedz noteikto ierobežojumu, ja šie izdevumi uzskaitē tiek nodalīti no citiem izdevumiem. Piemēram, uzskaitē varētu būt atvērti šādi atsevišķi izmaksu konti: 

724x «Reprezentācijas un PIP izdevumi 5% robežās» 
874x «Reprezentācijas un PIP izdevumi virs 5% robežas»

Reprezentācijas izdevumu un personāla ilgtspējas pasākumu izdevumu apmērā iekļauj to pievienotās vērtības nodokļa summas daļu, kura samaksāta par minētajiem izdevumiem un nav iekļauta priekšnodoklī (MK not. Nr. 677 61.2. p.).

Attiecībā uz mazvērtīgiem priekšmetiem MK noteikumu Nr. 677 68. punkts nosaka, ka, izmantojot reklāmas vai reprezentācijas mērķiem mazvērtīgus priekšmetus (vai arī paša nodokļa maksātāja dāvanu kartes), kuru vērtība nepārsniedz 20 eiro, jāvērtē darījuma ekonomiskā būtība, nodalot reklāmas pasākumu no reprezentācijas pasākuma. Atbilde katrā konkrētā darījumā paliek nodokļu maksātāja ziņā (skatīt ilustratīvo piemēru).

Ilustrācijā saskatāmas divas atbildes:

1. ja darījuma rezultātā tiek popularizēts uzņēmums, tad tie būs reprezentācijas izdevumi;
2. ja darījuma rezultātā tiek popularizēta prece vai pakalpojums, tad tie būs reklāmas izdevumi.

MK noteikumu Nr. 677 68. punktā uzsvērts reprezentācijas mērķiem izmantota mazvērtīgā priekšmeta saņēmušas personas identificēšanas pienākums. Ja reprezentācijas mērķiem izmanto mazvērtīgu priekšmetu, kura vērtība nepārsniedz 20 eiro, nav jāidentificē persona, kura to saņem. 

Ja reprezentācijas priekšmeta vērtība pārsniedz 20 eiro, tas netiek uzskatīts par mazvērtīgu priekšmetu un minētos izdevumus neatzīst par saistītiem ar saimniecisko darbību, ja netiek veikta priekšmetu saņēmušās personas identificēšana un iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksa.

Lai vieglāk un pārskatāmāk būtu izprast darījumus ar mazvērtīgiem priekšmetiem, kuri izmantoti reprezentācijas vai reklāmas mērķiem, VID metodiskajos materiālos sniegtos skaidrojumus esmu apkopojusi tabulā, kurā uzskaitīta izdevumu klasifikācija, ja uzņēmums ārpus reklāmas kampaņas dāvina reprezentācijas priekšmetus (skatīt 1. tabulu).

1. tabula 

Reklāmas izdevumi

Apskatot reprezentācijas izdevumus, jārunā arī par reklāmas izdevumiem. Īsāk sakot, saskaņā ar UIN likuma normām reklāmas izdevumi tiek atzīti par saistītiem ar saimniecisko darbību, savukārt reprezentācijas izdevumi tikai ierobežotā apmērā.

Pēc definīcijas reklāma ir ar komercdarbību vai profesionālo darbību saistīts jebkuras formas vai veida paziņojums vai pasākums, kura nolūks ir veicināt preču vai pakalpojumu popularitāti un pieprasījumu pēc tiem. Reklāmas izdevumi var būt:

• bukleti, katalogi ar uzņēmuma zīmolu;
• pakalpojumu reklamējoša sludinājuma ievietošana masu medijos un sociālajos tīklos;
• izdevumi pasākumu organizēšanai, kuros popularizē preces vai pakalpojumus.

UIN likuma 1. panta 25. punktā dota zīmola definīcija: zīmols — nosaukums, simbols, zīme vai dizaina apvienojums, kas identificē konkrētu preci, ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju.

Zīmols ir produkta vai uzņēmuma vizuālās identitātes elements, kas veido izmērāmu emocionālu un finansiālu vērtību. Tas var būt vārds, apzīmējums, zīme, simbols, dizains vai šo elementu kopums, kas atšķir konkrēto produktu vai uzņēmumu no tā konkurentiem. Termins «zīmols» ir cieši saistīts ar terminu «logo». Logo jeb logotips (no grieķu: λόγος — vārds un τύπος — nospiedums), arī firmas zīme, ir grafisks attēlojums, zīme vai simbols, kas ļauj atšķirt viena uzņēmuma ražoto vai piedāvātos pakalpojumus no citiem konkurentiem. Tas ir uzņēmuma stila svarīgākais elements, kuram ir vislielākā nozīme uzņēmuma produkcijas vai pakalpojumu atpazīšanā. Logotips uzskatāms par uzņēmuma «seju». Arī vizītkarti var uzskatīt par logotipa veidu.

Attiecībā uz reklāmas izdevumiem UIN likuma 8. panta 7. daļa netieši nosaka, kādi izdevumi neattiecas uz reprezentācijas izdevumiem, bet varētu tikt atzīti par reklāmas izdevumiem:

• izdevumi par sava zīmola izveidi un izvietošanu ir attiecināmi uz saimnieciskās darbības izdevumiem, piemēram, bukleti, katalogi;
• izdevumi par priekšmetiem, kuri satur komersanta zīmolu, kuri tiek pievienoti precei, lai veicinātu pieprasījumu pēc tās un kuru vērtība nepārsniedz 70 eiro, attiecināmi uz saimnieciskās darbības izdevumiem;

• izdevumi par priekšmetiem, kuri satur komersanta zīmolu, kuri tiek pievienoti precei, lai veicinātu pieprasījumu pēc tās un kuru vērtība pārsniedz 70 eiro, bet nepārsniedz 5% no reklāmas kampaņas ietvaros reklamētās preces vērtības, attiecināmi uz saimnieciskās darbības izdevumiem;

• izdevumi par nodokļu maksātāja paša izsniegtu dāvanu karti, kura tiek piedāvāta nodokļa maksātāja rīkotā publiskā reklāmas kampaņā, kuru varēs izmantot tikai nodokļa maksātāja tirdzniecības vai pakalpojuma sniegšanas vietā, attiecināmi uz saimnieciskās darbības izdevumiem.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada februāra (494.) numurā.