Senāts atzīst par pamatotu PTAC lēmumu, uzliekot SIA “Tele2” sodu par negodīgas komercprakses īstenošanu

Izskatāmajā lietā ar PTAC lēmumu tika atzīts, ka par negodīgu komercpraksi ir uzskatāma plānota pakalpojuma sniegšana un papildu maksas pieprasīšana, nesaņemot patērētāja aktīvi sniegtu piekrišanu.

PTAC lēmumā norādījusi, ka “Tele2” lielam skaitam patērētāju 2020. gada 29. un 30. aprīlī nosūtīja īsziņas, kā arī citos veidos paziņoja, ka patērētājiem, neatkarīgi no izvēlētā tarifu plāna, no 2020. gada 1. jūnija uz laiku līdz gada beigām tiek sniegts jauns pakalpojums “Bezlimita internets Latvijā” par papildu maksu 2,5 eiro mēnesī. Lēmumā konstatēts, ka “Tele2” minēto pakalpojumu lielai daļai klientu pieslēgusi automātiski, nesaņemot patērētāju aktīvi sniegtu gribas izteikumu – apstiprinājumu, tādā veidā pārkāpjot būtisku patērētāju tiesību aizsardzības principu, kurš aizliedz patērētāja klusēšanu izmantot kā piekrišanu kādas preces vai pakalpojuma pasūtīšanai.

PTAC secinājis, ka “Tele2”, automātiski sniedzot pakalpojumu par papildu maksu, patērētājam neizdarot par to pasūtījumu, ir pārkāpusi normatīvos noteiktās patērētāja tiesības un šajā gadījumā patērētājam nav pienākuma pieņemt pakalpojumu un maksāt par to kompānijas vienpusēji noteikto maksu.

Ar Administratīvās apgabaltiesas spriedumu SIA “Tele2” pieteikums par PTAC lēmuma atcelšanu noraidīts.

Senāts atzina par pamatotu apgabaltiesas secinājumu, ka pieteicēja ir pieļāvusi agresīvu komercpraksi, veicot nepasūtīta pakalpojuma piegādi patērētājam un tādējādi izmantojot nesamērīgu ietekmi, kā arī profesionālai rūpībai neatbilstošu komercpraksi, jo pietiekami rūpīgi neizvērtēja, vai komercprakse konkrētajā veidā nerada patērētāja izvēles ierobežojumus un neliek pieņemt lēmumus, kādus patērētājs citādi nebūtu pieņēmis.

Lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību Senāts norāda, ka apgabaltiesa, interpretējot patērētāja brīvas izvēles jēdzienu, pamatoti neaprobežojās tikai ar patērētāja informēšanas pienākuma novērtējumu, bet vērtēja arī to, kā apstrīdētā prakse ietekmēja patērētāju izvēles vai rīcības brīvību. Apgabaltiesa novērtēja izskatāmās lietas faktiskos apstākļus, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas atziņas, un tā rezultātā secināja, ka patērētājiem nav bijusi atstāta brīva un nepiespiesta izvēle par pakalpojuma lietošanu vai atteikšanos no tā, kaut arī pieteicēja par to patērētājus bija informējusi gan ar īsziņu palīdzību, gan publicējot informāciju interneta vietnē. No pierādījumiem lietā apgabaltiesa secināja, ka pieteicēja, īstenojot apstrīdēto komercpraksi, būtiski samazināja patērētāju izvēles brīvību, jo, iztrūkstot aktīvai patērētāja rīcībai, patērētājam iestātos nelabvēlīgas sekas.