Komerclikuma 169. pants noteic, ka valdes un padomes loceklim pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam, jo pretējā gadījumā var iestāties solidāra atbildība par zaudējumiem, ko tie varētu būt nodarījuši sabiedrībai. Ekonomiskā krīze un ar to saistītie riski ietekmē arī biznesa lēmumus, un, iespējams, uzņēmējam būs jāpierāda, ka konkrētos apstākļos šādi lēmumi bijuši vislabākie. Kas varētu kalpot kā pierādījums un kā izvairīties no riskiem, saruna ar Eviju Novicāni, zvērinātu advokāti, Zvērinātu advokātu biroja Novius partneri, kura ilgus gadus rūpīgi pētījusi valdes locekļa atbildības jautājumus.

Savulaik man par valdes locekļa rīcību bija jāraksta pieteikums tiesai, taču sapratu, ka ar rakstīšanu nemaz tik labi nesokas, jo tiesu prakses šajos jautājumos tikpat kā nav un attiecīgi nav ar ko salīdzināt. Komerclikumā norma par valdes locekli ir iekļauta, bet tā ir visai abstrakta. Tā kā interese izpētīt kādu jautājumu dziļāk man ir jau kopš studiju gadiem, pievērsos valdes locekļa atbildības jautājumam padziļināti. 

Otrs aspekts, kas arī pamudināja izvēlēties tieši šo tematu, - biju Maksātnespējas likuma konsultatīvās padomes darba grupā, kas strādāja pie priekšlikumiem Maksātnespējas likuma grozījumiem. Šai sakarā bija jādomā arī par valdes locekļu atbildību maksātnespējas procesā. Tā šie aspekti savijās un kļuva par mana turpmākā lielā pētījuma objektu.

Grāmatas pamatā ir mans Latvijas Universitātē aizstāvētais promocijas darbs tiesību zinātņu doktora grāda iegūšanai. Tā uzrakstīšana aizņēmusi aptuveni astoņu gadus, un tas manā līdzšinējā profesionālajā mūžā ir lielākais pētījums. Darbā ir iztirzāts valdes locekļa atbildības institūts, analizēta tiesu prakse valdes locekļa atbildības jautājumos, apzinātas komerctiesību doktrīnas novitātes, izvērtēts valdes locekļa atbildības tiesiskais regulējums, kā arī tā piemērošanas prakse Latvijā un citās valstīs. Izzināju arī Latvijas uzņēmēju viedokli par valdes locekļa atbildības tiesisko regulējumu, anketējot Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedrus. Centos identificēt tiesiskā regulējuma un tā piemērošanas prakses nepilnības.

Ir grūti novilkt viduslīniju esošajā kopainā, jo uzņēmēji ir ļoti dažādi, taču man šķiet, ka pēdējos gados uzņēmēju atbildības līmenis ir audzis. To veicinājušas arī izmaiņas maksātnespējas regulējumā, jo diezin vai ir tādi kapitālsabiedrību valdes locekļi, kuri neko nav dzirdējuši par personīgo atbildību. Lai arī Komerclikumā nostiprināta kapitālsabiedrības un dalībnieka atbildības nošķirtība, tas tomēr nenozīmē visatļautību. Likumā un tiesu praksē ir noteikti gadījumi, kad šī atbildība var iestāties. Pietiekami daudz ir rakstīts un publiski runāts par to, ka valdes loceklim savi pienākumi jāpilda kā „krietnam un rūpīgam saimniekam” un jāievēro citi ar to saistītie aspekti, pretējā gadījumā var iestāties valdes locekļa personīga atbildība, turklāt ne tikai „uz papīra”, bet jau pavisam reāla. 

Kad sāku pētīt šo tematu, viena no aktuālākajām lietu kategorijām prasībās pret valdes locekļiem bija, ka no uzņēmuma konta regulāri tika noņemta skaidra nauda. Uzņēmēji rīkojās pēc principa - tas ir mans uzņēmums un ar tā naudu rīkojos kā ar saviem privātajiem līdzekļiem. Ja atnāks nodokļu iekasētāji un iebildīs, tad uzņēmumu slēgšu un dibināšu nākamo. Taču jāatceras, ka Maksātnespējas likumā paredzēts, ka pie valdes locekļa var atnākt maksātnespējas procesa administrators un pieprasīt, lai viņš atmaksā no uzņēmuma izņemto naudu.

Patlaban šādas situācijas, ka no uzņēmuma kontiem bezatbildīgi tiktu noņemta nauda, ir kļuvušas daudz retākas. Arī maksātnespējas procesā no prasībām, kas izriet par klaji vieglprātīgas vai pat ļaunprātīgas rīcības, esam pārgājuši uz prasībām, kur, iespējams, konstatējams, ka nav izdarīts viss, ko valdes loceklis varēja attiecīgā situācijā izdarīt. Tātad runa ir par nolaidību vai neizdarību, taču ne vairs par tīšu ļaunprātību.

Valdes loceklis tātad nebija nodrošinājis noslēgtā līguma izpildes kontroli un pietiekami rūpīgi sekojis līdzi degvielas cenu veidošanās mehānismam. Attiecīgi viņš nebija izdarījis visu, ko būtu varējis izdarīt, lai šādi zaudējumi uzņēmumam nerastos. 

Jāmin arī tendence, ka kļūstam arvien prasīgāki pret valdes locekļiem, un dažubrīd man pat ir sajūta, ka mēs no viena grāvja metamies otrā. Pārlieks prasīgums var novest pie nevēlēšanās ieņemt valdes locekļa amatu, ņemot vērā, ka biznesu ietekmē arī globālie ekonomiskie notikumi, ko uzņēmējs iepriekš nevar paredzēt.

Manuprāt, līdz galam nav izprasts arī Senāta spriedums par nodokļu parādiem un valdes locekļa atbildību. Sabiedrībā nostiprinājies viedoklis, ka pēc Valsts ieņēmumu dienesta (VID) veiktā audita par nodokļu parādu obligāti atbildība jāuzņemas valdes loceklim. Ar šādu nostāju mēs pašos pamatos graujam komercdarbības būtību, ja liekam vienādības zīmi starp VID auditu un valdes locekļa personīgo atbildību. Pastāv tomēr arī nošķirtā atbildība, ir jāvērtē daudzi un dažādi apstākļi, lai konstatētu valdes locekļa nolaidību vai ļaunprātīgu izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Taču, ja, piemēram, tas ir interpretācijas jautājums par nodokļu tiesību normām vai arī konstatēta grāmatveža pieļauta kļūda, tad tas ir rūpīgi jāvērtē, nevar virspusēji apgalvot, ka tā nešaubīgi ir tikai un vienīgi valdes locekļa atbildība.

Klienti, kas vēršas mūsu birojā jautājumos par valdes locekļu atbildību, lielākoties vaicā, kāds ir lielākais risks vai ko man darīt vai nedarīt, lai neiestātos personīgā atbildība. Uz šādu jautājumu atbildu, ka lielākais risks ir maksātnespēja. Patlaban daudzi uzņēmumi nonākuši diezgan lielā turbulences zonā un nav zināms, vai pēc gada būs maksātspējīgi vai ne. Statistika liecina, ka apmēram puse uzņēmumu, kuri tiek nodibināti, ar laiku tiek likvidēti vai arī iestājas to maksātnespēja. Lai arī uzņēmējam šķiet, ka patlaban maksātnespējas riski nepastāv, pēc laika tie var kļūt pavisam reāli. Attiecīgi jāapzinās, ka maksātnespējas gadījumā valdes locekļa rīcību vērtēs jau pēc citiem principiem. Tas, ko, būdams uzņēmējs, esi uzskatījis par pieņemamu rīcību, tiks vērtēts jau no kreditoru interešu viedokļa. Tāpēc nevajadzētu uzskatīt, ka vieglākais risinājums būs pieteikt maksātnespēju un dibināt jaunu uzņēmumu, ja kaut kas nesanāk. Tāpēc svarīgi darīt visu, kas uzņēmēja spēkos, lai nenonāktu maksātnespējas riska zonā.

Agrāk, pametot neveiksmīgu uzņēmumu, negodprātīgu valdes locekli varbūt nesatrauca viņa personīgās atbildības iestāšanās, taču patlaban šādā situācijā klāt nāk uzņēmuma pārejas atbildības instruments, kas viens otru neizslēdz un var iestāties arī abi kopā – gan valdes locekļa, gan uzņēmuma pārejas atbildība. Ja notikusi šāda negodprātīga uzņēmuma pāreja, attiecīgi arī kreditori var pretendēt uz jaundibinātā uzņēmuma mantu.

Tas ir nākamais lielais riska moments valdes locekļiem, jo atšķirībā no citām klasiskām situācijām, kurās, ceļot pret otru prasību, ir apsūdzētā vaina jāpierāda, attiecībā uz valdes locekli darbojas viens no retajiem izņēmumiem, kur viņa vaina tiek jau prezumēta. Respektīvi, valdes loceklim pašam jāpierāda, ka viņš nav vainīgs. Tikai tad, ja viņš to pierādīs, neiestāsies atbildība.

Tas, protams, daudzus satrauc, jo pierādījums pamatā ir dokuments. Vēl tās varētu būt liecinieku liecības, bet ar laiku daudz kas aizmirstas, arī pats vari neatcerēties. Tāpēc jurista skatījumā – jo vairāk dokumentē to, ko dari, un savas izvēles, jo labāk. Taču konferencē arī uzsvēru, ka reālā dzīve ne vienmēr saskan ar to, kas ir teorijā – juristu viedoklis par to, kā vajadzētu rīkoties un kā patiesībā notiek uzņēmējdarbība. Jo, lai visu paspētu dokumentēt un fiksēt, nepietiks laika attīstīt biznesu. Ne viss dzīvē ir arī dokumentējams un iepriekš pamatojams, piemēram, biznesa inovācijas, kad ne vienmēr vari atsaukties uz pieredzi un statistiku. Manuprāt, veiksmīgāks bizness būs tur, kur ir arī lielāka drosme un uzdrīkstēšanās. 

Biznesa lēmuma pieņemšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī intuīcija – iekšējais kompass, pēc kura uzņēmējs vadās. No tā nevajag atteikties un baidīties. Ja arī pirmajās instancēs tiesa vairāk skatās uz konkrētu pierādījumu esamību, tad augstākā līmenī daudziem tiesnešiem arī ir šis iekšējais kompass, kas palīdz saskatīt darījumu patieso būtību. Nereti ir tā, ka ar dokumentiem viss it kā ir kārtībā, bet tomēr viņi kā ar rentgena aci saskatīs, ka kaut kas tomēr nav bijis līdz galam izdarīts. Vai tieši pretēji – dokumentu, kas pamatotu darījumu, trūkst, taču augsta līmeņa juridiskie profesionāļi spēs saskatīt īsto lietas būtību un novērtēs, ka konkrētajā situācijā komersants rīkojies tā, kā uzņēmumam bijis vislabāk. Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs ir teicis, ka tad, kad ir grūti izšķirties, kā būtu pareizi jārīkojas, svarīgi ir paļauties uz veselo saprātu. Šai ziņā es ļoti cienu uzņēmējus, jo viņiem piemīt gan intuīcija, gan spēja just, kā būtu jārīkojas. 

Tā kā grāmatas pamatā ir mana disertācija, tad, kā jau zinātniskajā darbā, viens no uzdevumiem bija atklāt esošā tiesiskā regulējuma nepilnības un ieteikt, ko vajadzētu mainīt vai uzlabot. Esmu daudz domājusi par to, ka mums kā nācijai patīk kritizēt, esam tendēti ieraudzīt vairāk slikto nekā labo. Iespējams, tas kaut kā ir saistīts ar vēsturiskiem notikumiem un palīdzējis mums izdzīvot. Taču, pētot citu valstu regulējumu attiecībā uz valdes locekļu atbildību, nonācu pie secinājuma, ka mūsu regulējums ir ļoti pieņemams. Vienlaikus tas ir abstrakts, līdz ar to nav viegli uzreiz to izprast, taču uzņēmējdarbības vide ir ļoti mainīga, nāk jauni izaicinājumi, un, jo abstraktāks ir jēdziens, jo mēs labāk to varam piemērot atšķirīgās situācijās. 

Ir valstis, kas izvēlējušās detalizētāku regulējumu, piemēram, par biznesa lēmumiem – pēc kādiem kritērijiem vērtēt, vai lēmums ir bijis pieņemams vai ne. Taču ir ļoti riskanti šādu detalizāciju iekļaut likumā. Viens no šiem kritērijiem ir bijis valdes locekļa pietiekama informētība. Taču tā informācija, kas mums ir šodien, rīt jau var izrādīties novecojusi, tāpēc praksē šis kritērijs var nedarboties. Līdz ar to mūsu tiesnesim nav jāvadās pēc kāda noteikta „rāmja”, bet var vadīties pēc krietnā un rūpīgā saimnieka rīcības un vērtēt, vai valdes loceklis ir pieņēmis vislabāko lēmumu, kādu varēja pieņemt konkrētajā situācijā.

Interesanti, ka tad, kad veidoja Ekonomisko lietu tiesu, viens no pamatargumentiem bija, ka nepieciešama specializēta tiesa, kas skatītu arī lietas saistībā ar valdes locekļu atbildību. Tomēr prasības pret valdes locekli netika iekļautas lietu kategorijā, kuras ir piekritīgas Ekonomisko lietu tiesai, tādēļ tās aizvien izskata vispārējās jurisdikcijas tiesas.

Manā rīcībā nav objektīvu datu, cik daudz šādu lietu nonāk skatīšanai vispārējā tiesā, taču, vadoties no personīgās pieredzes, šķiet, ka šāda veida prasību ir pietiekami daudz, jo valdes locekļu atbildības jautājumos esmu konsultējusi daudzus klientus. Tomēr, ņemot vērā valstī esošo uzņēmumu skaitu un to, cik prasību tiek celtas, laikam jau nemaz tik daudz to nav.

No Maksātnespējas kontroles dienesta puses tā gan ir atzīta par vienu no prioritātēm – raudzīties, lai maksātnespējas procesa administrators šādas prasības celtu un attiecīgi varētu piedzīt uzņēmumam nodarītos zaudējumus. Jāteic, ka deviņdesmit procentos gadījumu šādas lietas tiek rosinātas maksātnespējas procesā, un tikai aptuveni desmit procentos gadījumu valdes locekļa atbildības jautājumi tiek skatīti ārpus šī procesa. 

Jāatgādina, ka maksātnespējas procesā valdes loceklim ir paredzēta īpaša atbildība par grāmatvedības dokumentu nenodošanu – viņš atbild kreditoru prasījumu apmērā. Bieži vērojama arī kļūda, kas rodas vai nu aiz nezināšana, vai negribēšanas līdzināties ierēdņiem – ja valdes loceklis amatu atstāj, ir jāsagatavo dokumentu nodošanas–pieņemšanas akts jaunajam valdes loceklim. Mazam uzņēmumam šāda dokumentu nodošana grūtības nevajadzētu sagādāt, bet lielam uzņēmumam tas jau var būt daudz komplicētāk. Taču, ja nākotnē var būt iespējami maksātnespējas riski, bijušajam valdes loceklim, lai izvairītos no prasības celšanas arī pret viņu, tas ir ļoti svarīgi.

Valdes locekļa atbildības institūta mērķis vispirms ir preventīvi vērst uzmanību uz to, lai uzņēmējs strādātu atbildīgi. Ja tiesa atzīst, ka šādi zaudējumi ir nodarīti, tā ir tiesīga spriedumu taisīt, un nereti ir iespējams no vainīgā piedzīt arī pietiekami lielas summas. Taču sabiedrības problēma ir tiesiskais nihilisms, un tā dēļ likums var arī nedarboties. Tomēr problēma jau nav tiesību normā, bet, iespējams, audzināšanas un izglītības sistēmā, ja mums neiemāca no mazotnes noteiktas vērtības, augstu morālo stāju. Ja nebūs šo ētisko vērtību, tad var čakli rakstīt likumus un piespriest sodus, bet sabiedrības nostāja nemainīsies. Varbūt skolā vairāk jāpievēršas patriotiskajai audzināšanai, ētikai? Ja cilvēkā šīs vērtības būs ieaudzinātas, tad pats par sevi saprotams būs darboties krietni un rūpīgi ikvienā dzīves jomā, par to nebūtu jāatgādina ar tiesību normām. 

Nodokļu slogs uzņēmējiem, īpaši mazajiem, ir tāds, ka nereti viņi spriež: ja samaksāšu visu, kā likums paredz, tad man nav jēgas nodarboties ar biznesu. Tāpēc valstij būtu jāsaprot, ka mēs esam neliela ekonomika un varbūt nodokļi uzņēmējiem ir par lielu. Es, protams, neesmu nodokļu eksperte, bet, runājoties ar uzņēmējiem, dzirdu, ka viņi reizēm strādā no rokas mutē. Protams, ir arī negodprātīgie, kuri nemaksā nodokļus tāpēc, ka vēlas gūt lielāku peļņu, nevis nebūtu spējīgi norēķināties ar valsti. 

Mēs mudinām uz sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību, taču tam ir arī atsevišķi riskanti aspekti. Kas cilvēku var motivēt strādāt sabiedrības labā? Ja paša vajadzības nav apmierinātas, tad ātri šī motivācija apsīks. Psihologi iesaka, ka cilvēkam vispirms ir jāparūpējas par sevi, tikai tad viņš spēs aprūpēt arī savus bērnus. Tas pats attiecas arī uz uzņēmējdarbību – ja pats neesi paēdis, tad arī valstij nespēsi neko daudz dot. Šie jautājumi ir sarežģītāki, nekā mums sākotnēji izklausās. Mēs, juristi, arī reizēm mēdzam grēkot, jo neieraugām detaļas. Nevar vērtēt mazu uzņēmumu tieši tāpat kā, piemēram, vērtētu Latvenergo. Šī lielā uzņēmuma valdes locekļu iespējas un alternatīvie risinājumi ir daudz plašāki. Ceļot prasību pret mazu uzņēmumu, nelielu zemnieku saimniecību, ir jāņem vērā individuālie apstākļi. 

Uzskatu, ka pašreizējais maksātnespējas procesa regulējums ir nepilnīgi izstrādāts, ieviešot maksātnespējas procesa depozītu, kas patlaban ir tūkstoš eiro, bet no nākamā gada būs vēl lielāks. Juridisko personu maksātnespējas procesā pienākums samaksāt depozītu ir kreditoram, bet prioritārais kreditors gandrīz vienmēr ir VID. Kāda gan var būt kreditora interese vērsties ar maksātnespējas procesa rosināšanu parādniekam, ja izredzes atgūt naudu lielākoties ir tikai VID? Kreditori izvēlas neiesniegt pieteikumus, kamēr VID sūta valdes locekļiem brīdinājumus, īpaši nesteidzoties rosināt parādnieka maksātnespēju. Tāpēc līdz šim nekāds būtisks maksātnespējas procesu birums nav bijis. 

Šādas lietas Senātā nonāks, labi ja pēc trim gadiem, bet zemāko instanču tiesas, manuprāt, ne pārāk vēlas būt radošas, vairāk vadīsies pēc līdzšinējām iestrādēm valdes locekļu atbildības vērtēšanā. Un saprotamu iemeslu dēļ to arī rajona tiesām nevar pārmest. Reālā aina būs redzama pēc trim četriem gadiem. 

Katrā ziņā uzņēmējiem šajos dažādu izaicinājumu pilnajos laikos neklājas viegli, taču gribas saglabāt optimismu. „Siltumnīcas” režīmam līdzīgā laikā mēs reizēm mēdzam ieslīgt pašapmierinātībā, savukārt grūtākos brīžos ir jācenšas būt inovatīvākiem, radošākiem, attīstīties. Man jau šķiet, ka mums kā nācijai piemīt lieliska izdoma un pielāgošanās spēja jebkuriem apstākļiem!

Ar Eviju Novicāni sarunājās Vineta Vizule

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2022. gada decembra (114.) numurā.