0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

EKONOMIKAValsts pārāk lēni reaģē uz izmaiņām ekonomikā

Valsts pārāk lēni reaģē uz izmaiņām ekonomikā

Ikars Kubliņš

Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

BILANCE pētniecisko interviju ciklsBūvniecība allaž bijusi viena no kopējo ekonomikas situāciju gan visvairāk atspoguļojošām, gan ietekmējošām nozarēm — kā zināms, 2008. gada dižķibele sākās tieši pēc nekustamo īpašumu celtniecības «burbuļa» pārsprāgšanas, savukārt šogad būvniecība jau pagūta nodēvēt par vienu no lielākajiem inflācijas «perēkļiem». Par būvniecības nozares tendencēm un izaicinājumiem pašreizējos makroekonomikas satricinājumos žurnāla Bilance pētniecisko interviju ciklā saruna ar Latvijas Būvnieku asociācijas prezidentu Normundu Grinbergu.

Ekonomikas ministrijas ieskatā būvniecība bijusi viena no vismazāk ietekmētajām nozarēm Covid–19 krīzes ietvaros, un arī statistika liecināja par to. Tomēr pandēmijas laikā varbūt notika kādas strukturālas pārmaiņas, piemēram, pāreja no lielajiem projektiem uz mazākiem pasūtījumiem. Kā zināms, daudzi ierobežojumu un dīkstāves laiku izmantoja privātās dzīves telpas uzlabošanai?

Covid–19 pandēmijas laiks būvniecībā iezīmējās tikai ar īslaicīga rakstura grūtībām, ko radīja, piemēram, atsevišķu darbinieku saslimšana. Taču tas nenotika masveidā, un kopumā šo laiku nozare pārlaida ļoti labi. Ja salīdzinām ar Vāciju un citām rietumvalstīm, situācija pie mums bija daudz labāka, jo citviet būvniecība brīžiem vispār apstājās — ar komandantstundu un citu ierobežojumu ieviešanu procesi tika pilnībā nobremzēti. Arī būvniecības apgrozījuma rādītāji Latvijā šajā laikā neliecināja par būtiskām svārstībām — nebija ne lielu kāpumu, ne kritumu.

Interesanti, ka saskaņā ar Ekonomikas ministrijas pausto informāciju, par spīti tam, ka būvniecības nozare pandēmijas laikā īpaši necieta, tā tomēr bija starp lielākajām valsts atbalsta saņēmējām. Kas šis bija par atbalstu, jo, kā zināms, lai uzņēmums kvalificētos dažādiem krīzes laika valsts atbalsta instrumentiem, obligāts priekšnoteikums parasti bija ievērojams apgrozījuma kritums?

Man grūti atbildēt, jo, komunicējot ar asociācijas biedriem, neesmu dzirdējis par konkrētiem faktiem, ka kāds no mūsu biedriem būtu pieteicies un saņēmis šādu atbalstu. 

Šis gads atnesa jaunu — Krievijas iebrukuma Ukrainā radītu krīzi, energoresursu un vispārēju cenu celšanos. Tomēr būvniecības nozarē inflācija bija sākusies jau krietni iepriekš Covid–19 pandēmijas ierobežoto piegāžu dēļ…
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Šā gada sākums bija zīmīgs ar vēl vienu tendenci. Visā Eiropas Savienībā gandrīz vienlaikus tika uzsāktas dažādas ekonomikas atveseļošanas programmas. Viens no galvenajiem ekonomikas atveseļošanas virzieniem ir tieši investīcijas būvniecībā un ar to saistītajās jomās. Tā rezultātā izveidojās ļoti liels, negaidīts un neplānots pieprasījums pēc būvmateriāliem. Piemēram, siltināšanas materiālus vispār nevarēja dabūt, jo ražotāji sastapās ar tik lielu pieprasījumu, ka nespēja to apmierināt. Apmēram trīs četru mēnešu ilgā periodā standarta piegādes katrā materiālu grupā tika burtiski ´norautasª.

Turklāt vēl nāca klāt Krievijas kara Ukrainā radītās sekas. Vai tas nozīmē, ka zuda pieeja arī izejmateriāliem Krievijā, Baltkrievijā un pašā Ukrainā?

Tieši tā. Tika paralizēti daudzi sadarbības līgumi. Īpašu ietekmi tas atstāja uz metālu un ar to saistītajiem būvmateriāliem, kas pārsvarā tika importēti tieši no Austrumiem. Pirmajā vilnī materiālu trūka, piegādātāji nespēja iekļauties termiņos, taču pēc kara sākuma bija vērojams arī straujš sadārdzinājums.

Kā ar šo deficīta situāciju būvnieki tika galā? Vai un cik ilgā laikā izdevās pārorientēties uz citiem piegādātājiem, lai gan droši vien par krietni augstākām cenām?

Nozare jau martā akcentēja, ka situācijas risināšanā operatīvi būtu jāiesaistās valsts pusei, nākot klajā ar priekšlikumiem, kā novērst būvmateriālu cenu kāpumu, jo būvnieki vieni paši to nevar atrisināt. Taču valsts mehānisms nav tik elastīgs, lai spētu operatīvi reaģēt. Ir jāpaiet vismaz ceturksnim vai pusgadam, lai būtu kāda valsts reakcija. Tikai tad valsts puse beidzot nāca klajā ar ziņojumu, kurā atzina situāciju un norādīja, ka jāmeklē kompromisa risinājumi starp pasūtītāju un būvnieku šo sadārdzinājumu dzēšanai. Tiesa gan, pašvaldības šajā laikā jau sāka saskarties ar augošo energoizmaksu problēmu, un, ņemot vērā pašvaldības budžetu ierobežotās iespējas, tām nācās izvērtēt, no kuru objektu attīstīšanas atteikties, kurus apturēt, kurus turpināt. Mēs savukārt aicinājām valsti iesaistīties, jo, neizveidojot atsevišķu finansējuma avotu, lai kompensētu šos negaidītos sadārdzinājumus, tiek nobremzēti ļoti daudzi procesi. Tā arī ir noticis. 

Valstij jau arī naudas resursi nav bezgalīgi…

Jā, taču valsts pusē tomēr ir iespējas līdzekļu pārdalei, operatīvai viena vai otra instrumenta izmantošanai, lai kaut ko bremzētu vai stimulētu. Manuprāt, šie instrumenti ne pārāk efektīvi tika izmantoti.

Bet tieši par kādiem instrumentiem jūs runājat? Ko valsts varētu darīt, lai regulētu inflāciju būvniecībā, vai arī no kādām sfērām veikt līdzekļu pārdali? 

Valsts pārziņā ir normatīvie akti, valsts budžets un dažādi citi finansējuma avoti. Es nevēlos valdības vietā izdomāt, kuru instrumentu viņiem šajā konkrētajā situācijā vajadzēja lietot. Tā ir valsts atbildība — reaģēt uz dinamiskiem procesiem, lai izlīdzinātu straujus kāpumus vai kritumus ekonomikā, jo tieši šie kāpumi un kritumi ir visproblemātiskākie. 

Savā ziņā iznāk, ka tad jau šāda straujā kāpuma izlīdzināšanās tagad ir notikusi gluži dabiskā veidā finansējuma apsīkuma dēļ? Gada sākumā gan Fiskālās disciplīnas padome, gan Latvijas Banka jau brīdināja par nozares pārkaršanas riskiem, Inna Šteinbuka, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja, pat vedināja uz domu par ieguldījumu bremzēšanu būvniecības nozarē… Patlaban apmēram šādi arī «dabiski» notiek — projekti tiek palēnināti, termiņi pārcelti?
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Ļoti daudzi termiņi tiek pārcelti, daudzi būvobjekti ir apturēti. Tas kopumā ir negatīvs process, tomēr tajā var atrast arī pozitīvo aspektu. Tā kā kopējie būvapjomi 2022. gadā ir samazinājušies, tas nerada papildu problēmas saistībā ar darbaspēka un visa cita veida resursu pieejamību, kā arī cenu kāpumu. Ja būvniecības apjomi turpinātu augt, tad noteikti patlaban būtu vērojams daudz straujāks darba izmaksu kāpums. Darba izmaksas gan sākušas kāpt saistībā ar energoresursu izmaksu pieaugumu — dzīves dārdzība palielinās un darbinieki prasa lielāku samaksu.

Būvniecības apjomi šogad sarukuši, taču, pateicoties inflācijai, nozares apgrozījums droši vien tik un tā audzis? 

Kopējais apgrozījums šogad noteikti būs samazinājies, turklāt diezgan būtiski. Arī privātie investori jau martā, aprīlī kļuva ļoti piesardzīgi, nogaidoši, jo nebija iespējams prognozēt, par cik kopumā būs augušas izmaksas brīdī, kad cenu svārstības stabilizēsies. Visiem investoriem ir konkrēts biznesa plāns par nekustamo īpašumu kvadrātmetru cenām, ko plānots pārdot vai izīrēt. Un, ja būvniecības izmaksas kļūst lielākas par objektīvi plānojamajiem ieņēmumiem, pasākums kļūst neizdevīgs un investors to aptur, lai pārplānotu. 

Vai investoru uzvedību noteica tikai šīs rentabilitātes aplēses, vai savu lomu spēlēja arī ģeopolitiskā nedrošība pēc Krievijas kara Ukrainā sākuma? 

Protams, saistībā ar karu un spekulācijām par to, vai Ukrainai nesekos vēl kādas citas frontes līnijas, nedrošība tikai pieauga. Tas tika uztverts kā papildu riska faktors. 

Kā tiek risinātas situācijas ar valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kurus inflācijas dēļ būvnieki vairs nespēj izpildīt par nolīgto cenu? Vai ir arī gadījumi, kad mēģināts būvniekam piemērot līgumsodu, vai parasti tiek rasts kompromiss?

Pirmajā brīdī pasūtītājam ir vēlme uzstāt uz līguma noteikumu izpildi, pamatojoties uz to, ka visi riski bija tajā jāierēķina. Mūsuprāt, lai gan Latvijā kara nav, tomēr esošais sadārdzinājums 10–20 gadu griezumā ir diezgan nopietni ārkārtas apstākļi. Mēs lūdzām, lai valsts pārskata esošos nosacījumus, un vērsām uzmanību uz to, ka ir redzamas force majeure pazīmes. Šis priekšlikums tika noraidīts. Taču citu risinājumu jau nav.

Ja caurmērā ir 30% sadārdzinājums, bet viens otrs materiāls ir pat par 100% dārgāks, tad kurš segs šo starpību? Situācijas izvēršas katrā gadījumā atšķirīgi. Bija pasūtītāji, kas meklēja, atrada risinājumu un sedza šo sadārdzinājumu, — tur būvnieki varēja turpināt darbu.

Liela daļa pasūtītāju to nevarēja un mēģināja vilkt procesu garumā, līdz būvnieks pats, saprotot, ka rodas arvien lielāki zaudējumi, apturēja darbus. Savādi ir arī tas, ka atsevišķas struktūras spēj atrisināt šo jautājumu, kamēr citas nespēj. Piemēram, Valsts nekustamie īpašumi vienojās ar Finanšu ministriju par šīs problēmas risināšanu, Latvijas Valsts ceļi arī, bet konsekventas pieejas visā valstī nav. Rodas jautājums — vai kaut ko panāk tikai tie, kuri visskaļāk kliedz, vai varbūt tie, kuriem ir labāki sakari? 

Kas notiek situācijās, kad darbi ir apturēti? Ar ko tas var beigties — vai ar tiesvedībām?

Dažādi. Tiesvedība, manuprāt, ir mazāk iespējams variants, jo valsts tomēr ir atzinusi, ka pastāv apstākļi, kas nav atkarīgi tikai no būvnieka gribēšanas vai negribēšanas. Tur, kur darbi ir pavisam apturēti, iespējams, gaidāma līgumattiecību izbeigšana un jaunu konkursu izsludināšana.

Attiecībā uz no jauna noslēgtajiem būvniecības līgumiem tomēr rasts risinājums, paredzot iekļaut tajos izmaksu indeksāciju…
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Tomēr ir viena nianse. Cenu izmaiņas tiek mērītas pēc Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem, taču būvnieki tos ļoti kritizē, jo tie neatspoguļo reālo situāciju gadījumos, kad runa ir par konkrētām būvmateriālu grupām vai specifisku būvdarbu veikšanu. CSP dati atspoguļo tikai vispārējās tendences, bet ne asāk izteiktas cenu svārstības atsevišķiem materiāliem, pakalpojumiem. Tāpat ir ļoti smagnējs process, kad būvniekiem jāpierāda katra materiāla sadārdzināšanās. Tas paņem resursus, jo jāalgo juristi, kam jāpēta tirgus, un detalizēti jāpierāda, par cik procentiem dārgāks tirgū kļuvis viens vai otrs materiāls. 

Kā jautājums par izmaksu sadārdzinājumu tiek risināts privātā sektora pasūtījumos? 

Tur tas notiek vienkāršāk — pasūtītājs ar būvnieku vienojas elastīgāk, jo tam netraucē dažādi papildu ārējie nosacījumi. Piemēram, struktūrfondu līdzfinansējums, kur sadārdzinājums nav paredzēts. Publisko pasūtītāju pusē lēmumu pieņemšana prasa ilgāku laiku arī tāpēc, ka tajos iesaistītas vairāk atbildīgo personu. Privātajā sektorā var operatīvāk pieņemt lēmumus arī par būvniecības projekta izmaiņām, piemēram, aizstājot vienu materiālu ar citu. Brīdī, kad metāls bija kļuvis nepieejams, to bija iespējams aizvietot ar koku. Pēc tam gan arī kokmateriāli ļoti sadārdzinājās, to cenas mainījās katru dienu. 

Sarežģījumi ar metālu nepārsteidz, jo tas ir importēts materiāls. Runājot par kokmateriāliem — mums taču it kā pašiem ir gan šis resurss, gan pietiekami spēcīga industrija. Vai tiešām vietējie ražotāji nespēj apgādāt lokālā tirgus pieprasījumu? Turklāt pārdošanas cenai uz vietas būtu jābūt krietni izdevīgākai nekā eksportējot, jo ir mazākas transportēšanas izmaksas.

Precīzāk to varētu komentēt kokrūpnieki, taču jāņem vērā, ka daudzi ražotāji tiešām orientējušies uz eksportu, un kokmateriālu cena kāpa visā Eiropā. Loģiski, ka, ja Eiropā tos iespējams pārdot par krietni augstāku cenu nekā uz vietas, tad mūsu ražotājam vietējais tirgus vairs nav interesants. Arī būvniecības izmaksas koka būvkonstrukcijām šeit ir krietni zemākas nekā, piemēram, Zviedrijā. Līdz ar to vietējais kokmateriāls tiek izvests. 

Vai no tā izriet, ka vietējiem būvniekiem savukārt jāmeklē vēl lētāku izejmateriālu importa valstis?

Nē, es teiktu, ka, ja mēs esam Eiropas Savienības telpā, tad mums jācenšas izlīdzināt izmaksu atšķirības, lai vairs nebūtu izdevīgāk izvest vietējos materiālus uz Zviedriju. 

Tas nozīmē to, ka būvniecības darbi kļūtu vēl daudz dārgāki… Tātad inflācijas spirāli iezīmējam vēl tālu, tālu nākotnē?

Tad būvdarbu izmaksas, kvadrātmetra cenas būs krietni augstākas. Nav slikti domāt, kā nonākt pie tā, lai mēs varētu pelnīt un saņemt līdzvērtīgas algas kā Skandināvijā. Jautājums ir tikai par to, kas spēs to samaksāt.

Vai pēdējā laikā jau vērojams ar būvju energoefektivitātes paaugstināšanu vai varbūt alternatīvu enerģijas ražošanas avotu saistītu celtniecības pasūtījumu bums?

Jā, un tendenci pastiprinās šīs ziemas apkures un elektrības izmaksas. Tie, kas iegādājušies dzīvokļus ēkās, kur pievērsta liela uzmanība energoefektivitātei, oktobra vidū joprojām nav ieslēguši apkuri, un šajos dzīvokļos gaisa temperatūra ir stabili virs plus 20 grādiem.

Viņiem būs viegli pārdzīvot energoresursu izmaksas šajā ziemā. Tas radīs vēl lielāku pieprasījumu pēc mājokļiem, kas būvēti saskaņā ar nopietniem energoefektivitātes principiem.

Jāatzīst gan, ka šajā ziņā arī būvniekiem vēl ir daudz jāmācās — gan par jumta konstrukcijām, gan logiem, durvīm un to montāžas veidiem, lai ēku varētu uzcelt iespējami atbilstoši zema enerģijas patēriņa principam. Joprojām ir aukstuma tilti, gaisa caurlaidība norobežojuma konstrukcijām daudz lielāka, nekā paši normatīvos esam noteikuši.

Būvniecības nozare allaž minēta kā problēmu nozare ēnu ekonomikas kontekstā. Aizvadītajos gados būvniecībā ieviesta gan elektroniskā darba laika uzskaite, gan ģenerālvienošanās par minimālo algu… Kā tas ietekmējis nozari, vai mazinājis ēnu ekonomikas problēmu?
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Ģenerālvienošanās noteikti ir veiksmes stāsts, tā ir devusi lielu artavu tieši ēnu ekonomikas mazināšanā. Statistika rāda, ka pēc ģenerālvienošanās ieviešanas ēnu ekonomika ir krietni mazinājusies. Taču ar elektronisko darba laika uzskaiti nav tik viennozīmīgi. Tā varētu būt labs instruments ēnu ekonomikas mazināšanā tad, ja šī sistēma darbotos visā valstī un tiešsaistē. Respektīvi, ja kontrolējošā institūcija, ierodoties pārbaudīt situāciju uz vietas jebkurā objektā, tajā pašā brīdī arī varētu to tiešsaistē salīdzināt ar datiem sistēmā. Šādu tiešsaistes sistēmu būtu ļoti grūti apiet. Mums nav tiešsaistes sistēmas — katrs būvuzņēmējs uzkrāj datus un pēc tam nodod tos Būvniecības valsts kontroles birojam. Taču valstij trūkst resursu, lai šos datus pēc tam apstrādātu. Man šķiet, ka valsts puse šeit ir iekritusi uz daža laba būvnieka viltību. Pašlaik elektroniskā darba laika uzskaite vairāk darbojas kā kārtējais administratīvais slogs būvniekam, bet valstij cerētā ieguvuma no tās nav. Turklāt jāatceras, ka privātajā sektorā elektroniskās darba laika uzskaites vispār nav un tur joprojām vērojama liela ēnu ekonomikas klātbūtne. 

Jūsu kolēģi no Būvuzņēmēju partnerības akcentē, ka ēnu ekonomikas problēma esot lielāka mazajos būvniecības uzņēmumos — tur aplokšņu algas veidojot 50% īpatsvaru, kamēr lielajos uzņēmumos — tikai 12%. 

Es šim sadalījumam — mazie un lielie — īsti negribu piekrist. Bieži vien lielais uzņēmums pats ir mazs, ja skatāmies pēc nodarbināto skaita. Nereti tā ir tikai menedžmenta kompānija, kurai pašai savu būvstrādnieku nemaz nav, tā vietā tiek izmantoti apakšuzņēmēji. Un tad viņi runā par šiem mazajiem, kas patiesībā ir viņu apakšuzņēmēji… Ja valsts patiešām vēlas apkarot ēnu ekonomiku būvniecībā, būtu jāveido par to atbildīga, atbilstoši pilnvarota institūcija, kas spētu atsevišķi analizēt katru no būvniecības nozares apakšsegmentiem — ceļi un tilti, inženiersistēmas, privātais/publiskais sektors, lielie/mazie objekti un tā tālāk. 

Saistībā ar būvniecības nozari daudz runāts arī par sarežģīto birokrātiju, īpaši pēc Zolitūdes traģēdijas… Kāda ir situācija šobrīd? Vai tas joprojām ir faktors, kas kavē nozares attīstību, un kur velkama robeža starp būvniecības drošībai un kvalitātei nepieciešamu birokrātiju un pārspīlētu, bezjēdzīgu birokrātiju?

Birokrātiskais slogs joprojām ir liels, krietni par lielu. Manuprāt, labu pienesumu gan birokrātijas samazināšanā, gan kvalitātes un produktivitātes celšanā sniegs būvniecības informatīvās modelēšanas (BIM) ieviešana. Tā ir būvniecības procesu digitalizācija, atsakoties no papīra dokumentiem. Tajos objektos, kur esam spējuši ieviest BIM, samazinās birokrātija, parādās kvalitāte un produktivitāte.

Kāds ir jūsu kopskats uz būvniecības nozares tuvāko un tālāko nākotni? Kā izdosies pārdzīvot gaidāmo ziemu, energoresursu, būvmateriālu cenu inflāciju? Vai ir saskatāmi arī pozitīvie faktori?

Sākšu ar pozitīvo, jo negatīvā šobrīd ir vairāk. Pozitīvais ir tā pati BIM — tur es redzu būvniecības nākotni, un ir ļoti labi, ka šis akmens beidzot ir izkustējies. Tas nozīmē, ka daudziem būvniekiem, projektētājiem, arhitektiem būs jāmācās, taču tas ir normāli — visu mūžu ir jāmācās. Negatīvais, protams, ir blakus notiekošais karš un tā radītā nestabilitāte. Visi gaidām, kad tas beigsies. Kaut kad tas notiks, jautājums ir tikai — kad un kā. Tiesa, pēckara periods var radīt jaunus izaicinājumus būvniecības nozarei Latvijā. Ir skaidrs, ka sāksies masīvi Ukrainas atjaunošanas darbi, un tas nozīmē, ka arī kāda daļa Latvijas būvniecības resursu aizplūdīs uz Ukrainu. Taču arī Latvijā, apzinot tuvāko piecu līdz septiņu gadu plānus — RailBaltica būvniecība, siltināšana, ekonomikas atveseļošanas pasākumi, pieprasījums pēc būvniecības tikai augs. Paredzu, ka būs smagas darbaspēka piesaistes problēmas, arī problēmas ar būvnieku kvalifikāciju, jo mūsdienu tehnoloģijas, piemēram, jau minētais BIM, pieprasa kvalificētu darbaspēku. Otrkārt, šis gads atstās negatīvu ietekmi uz ēnu ekonomiku. Prognozēju, ka tā šobrīd palielinās, jo viss ir sadārdzinājies, līdz ar to dominē lētākie risinājumi, kas tiek meklēti arī uz nodokļu rēķina. Nākamā gada otrajā ceturksnī mēs analizēsim, kāpēc 2022. gadā ir palielinājusies ēnu ekonomika.

Projektu «Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas «Valsts pārāk lēni reaģē uz izmaiņām ekonomikā» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada novembra (491.) numurā.

Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

BILANCE pētniecisko interviju ciklsBūvniecība allaž bijusi viena no kopējo ekonomikas situāciju gan visvairāk atspoguļojošām, gan ietekmējošām nozarēm — kā zināms, 2008. gada dižķibele sākās tieši pēc nekustamo īpašumu celtniecības «burbuļa» pārsprāgšanas, savukārt šogad būvniecība jau pagūta nodēvēt par vienu no lielākajiem inflācijas «perēkļiem». Par būvniecības nozares tendencēm un izaicinājumiem pašreizējos makroekonomikas satricinājumos žurnāla Bilance pētniecisko interviju ciklā saruna ar Latvijas Būvnieku asociācijas prezidentu Normundu Grinbergu.

Ekonomikas ministrijas ieskatā būvniecība bijusi viena no vismazāk ietekmētajām nozarēm Covid–19 krīzes ietvaros, un arī statistika liecināja par to. Tomēr pandēmijas laikā varbūt notika kādas strukturālas pārmaiņas, piemēram, pāreja no lielajiem projektiem uz mazākiem pasūtījumiem. Kā zināms, daudzi ierobežojumu un dīkstāves laiku izmantoja privātās dzīves telpas uzlabošanai?

Covid–19 pandēmijas laiks būvniecībā iezīmējās tikai ar īslaicīga rakstura grūtībām, ko radīja, piemēram, atsevišķu darbinieku saslimšana. Taču tas nenotika masveidā, un kopumā šo laiku nozare pārlaida ļoti labi. Ja salīdzinām ar Vāciju un citām rietumvalstīm, situācija pie mums bija daudz labāka, jo citviet būvniecība brīžiem vispār apstājās — ar komandantstundu un citu ierobežojumu ieviešanu procesi tika pilnībā nobremzēti. Arī būvniecības apgrozījuma rādītāji Latvijā šajā laikā neliecināja par būtiskām svārstībām — nebija ne lielu kāpumu, ne kritumu.

Interesanti, ka saskaņā ar Ekonomikas ministrijas pausto informāciju, par spīti tam, ka būvniecības nozare pandēmijas laikā īpaši necieta, tā tomēr bija starp lielākajām valsts atbalsta saņēmējām. Kas šis bija par atbalstu, jo, kā zināms, lai uzņēmums kvalificētos dažādiem krīzes laika valsts atbalsta instrumentiem, obligāts priekšnoteikums parasti bija ievērojams apgrozījuma kritums?

Man grūti atbildēt, jo, komunicējot ar asociācijas biedriem, neesmu dzirdējis par konkrētiem faktiem, ka kāds no mūsu biedriem būtu pieteicies un saņēmis šādu atbalstu. 

Šis gads atnesa jaunu — Krievijas iebrukuma Ukrainā radītu krīzi, energoresursu un vispārēju cenu celšanos. Tomēr būvniecības nozarē inflācija bija sākusies jau krietni iepriekš Covid–19 pandēmijas ierobežoto piegāžu dēļ...
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Šā gada sākums bija zīmīgs ar vēl vienu tendenci. Visā Eiropas Savienībā gandrīz vienlaikus tika uzsāktas dažādas ekonomikas atveseļošanas programmas. Viens no galvenajiem ekonomikas atveseļošanas virzieniem ir tieši investīcijas būvniecībā un ar to saistītajās jomās. Tā rezultātā izveidojās ļoti liels, negaidīts un neplānots pieprasījums pēc būvmateriāliem. Piemēram, siltināšanas materiālus vispār nevarēja dabūt, jo ražotāji sastapās ar tik lielu pieprasījumu, ka nespēja to apmierināt. Apmēram trīs četru mēnešu ilgā periodā standarta piegādes katrā materiālu grupā tika burtiski ´norautasª.

Turklāt vēl nāca klāt Krievijas kara Ukrainā radītās sekas. Vai tas nozīmē, ka zuda pieeja arī izejmateriāliem Krievijā, Baltkrievijā un pašā Ukrainā?

Tieši tā. Tika paralizēti daudzi sadarbības līgumi. Īpašu ietekmi tas atstāja uz metālu un ar to saistītajiem būvmateriāliem, kas pārsvarā tika importēti tieši no Austrumiem. Pirmajā vilnī materiālu trūka, piegādātāji nespēja iekļauties termiņos, taču pēc kara sākuma bija vērojams arī straujš sadārdzinājums.

Kā ar šo deficīta situāciju būvnieki tika galā? Vai un cik ilgā laikā izdevās pārorientēties uz citiem piegādātājiem, lai gan droši vien par krietni augstākām cenām?

Nozare jau martā akcentēja, ka situācijas risināšanā operatīvi būtu jāiesaistās valsts pusei, nākot klajā ar priekšlikumiem, kā novērst būvmateriālu cenu kāpumu, jo būvnieki vieni paši to nevar atrisināt. Taču valsts mehānisms nav tik elastīgs, lai spētu operatīvi reaģēt. Ir jāpaiet vismaz ceturksnim vai pusgadam, lai būtu kāda valsts reakcija. Tikai tad valsts puse beidzot nāca klajā ar ziņojumu, kurā atzina situāciju un norādīja, ka jāmeklē kompromisa risinājumi starp pasūtītāju un būvnieku šo sadārdzinājumu dzēšanai. Tiesa gan, pašvaldības šajā laikā jau sāka saskarties ar augošo energoizmaksu problēmu, un, ņemot vērā pašvaldības budžetu ierobežotās iespējas, tām nācās izvērtēt, no kuru objektu attīstīšanas atteikties, kurus apturēt, kurus turpināt. Mēs savukārt aicinājām valsti iesaistīties, jo, neizveidojot atsevišķu finansējuma avotu, lai kompensētu šos negaidītos sadārdzinājumus, tiek nobremzēti ļoti daudzi procesi. Tā arī ir noticis. 

Valstij jau arī naudas resursi nav bezgalīgi...

Jā, taču valsts pusē tomēr ir iespējas līdzekļu pārdalei, operatīvai viena vai otra instrumenta izmantošanai, lai kaut ko bremzētu vai stimulētu. Manuprāt, šie instrumenti ne pārāk efektīvi tika izmantoti.

Bet tieši par kādiem instrumentiem jūs runājat? Ko valsts varētu darīt, lai regulētu inflāciju būvniecībā, vai arī no kādām sfērām veikt līdzekļu pārdali? 

Valsts pārziņā ir normatīvie akti, valsts budžets un dažādi citi finansējuma avoti. Es nevēlos valdības vietā izdomāt, kuru instrumentu viņiem šajā konkrētajā situācijā vajadzēja lietot. Tā ir valsts atbildība — reaģēt uz dinamiskiem procesiem, lai izlīdzinātu straujus kāpumus vai kritumus ekonomikā, jo tieši šie kāpumi un kritumi ir visproblemātiskākie. 

Savā ziņā iznāk, ka tad jau šāda straujā kāpuma izlīdzināšanās tagad ir notikusi gluži dabiskā veidā finansējuma apsīkuma dēļ? Gada sākumā gan Fiskālās disciplīnas padome, gan Latvijas Banka jau brīdināja par nozares pārkaršanas riskiem, Inna Šteinbuka, Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja, pat vedināja uz domu par ieguldījumu bremzēšanu būvniecības nozarē... Patlaban apmēram šādi arī «dabiski» notiek — projekti tiek palēnināti, termiņi pārcelti?
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Ļoti daudzi termiņi tiek pārcelti, daudzi būvobjekti ir apturēti. Tas kopumā ir negatīvs process, tomēr tajā var atrast arī pozitīvo aspektu. Tā kā kopējie būvapjomi 2022. gadā ir samazinājušies, tas nerada papildu problēmas saistībā ar darbaspēka un visa cita veida resursu pieejamību, kā arī cenu kāpumu. Ja būvniecības apjomi turpinātu augt, tad noteikti patlaban būtu vērojams daudz straujāks darba izmaksu kāpums. Darba izmaksas gan sākušas kāpt saistībā ar energoresursu izmaksu pieaugumu — dzīves dārdzība palielinās un darbinieki prasa lielāku samaksu.

Būvniecības apjomi šogad sarukuši, taču, pateicoties inflācijai, nozares apgrozījums droši vien tik un tā audzis? 

Kopējais apgrozījums šogad noteikti būs samazinājies, turklāt diezgan būtiski. Arī privātie investori jau martā, aprīlī kļuva ļoti piesardzīgi, nogaidoši, jo nebija iespējams prognozēt, par cik kopumā būs augušas izmaksas brīdī, kad cenu svārstības stabilizēsies. Visiem investoriem ir konkrēts biznesa plāns par nekustamo īpašumu kvadrātmetru cenām, ko plānots pārdot vai izīrēt. Un, ja būvniecības izmaksas kļūst lielākas par objektīvi plānojamajiem ieņēmumiem, pasākums kļūst neizdevīgs un investors to aptur, lai pārplānotu. 

Vai investoru uzvedību noteica tikai šīs rentabilitātes aplēses, vai savu lomu spēlēja arī ģeopolitiskā nedrošība pēc Krievijas kara Ukrainā sākuma? 

Protams, saistībā ar karu un spekulācijām par to, vai Ukrainai nesekos vēl kādas citas frontes līnijas, nedrošība tikai pieauga. Tas tika uztverts kā papildu riska faktors. 

Kā tiek risinātas situācijas ar valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kurus inflācijas dēļ būvnieki vairs nespēj izpildīt par nolīgto cenu? Vai ir arī gadījumi, kad mēģināts būvniekam piemērot līgumsodu, vai parasti tiek rasts kompromiss?

Pirmajā brīdī pasūtītājam ir vēlme uzstāt uz līguma noteikumu izpildi, pamatojoties uz to, ka visi riski bija tajā jāierēķina. Mūsuprāt, lai gan Latvijā kara nav, tomēr esošais sadārdzinājums 10–20 gadu griezumā ir diezgan nopietni ārkārtas apstākļi. Mēs lūdzām, lai valsts pārskata esošos nosacījumus, un vērsām uzmanību uz to, ka ir redzamas force majeure pazīmes. Šis priekšlikums tika noraidīts. Taču citu risinājumu jau nav.

Ja caurmērā ir 30% sadārdzinājums, bet viens otrs materiāls ir pat par 100% dārgāks, tad kurš segs šo starpību? Situācijas izvēršas katrā gadījumā atšķirīgi. Bija pasūtītāji, kas meklēja, atrada risinājumu un sedza šo sadārdzinājumu, — tur būvnieki varēja turpināt darbu.

Liela daļa pasūtītāju to nevarēja un mēģināja vilkt procesu garumā, līdz būvnieks pats, saprotot, ka rodas arvien lielāki zaudējumi, apturēja darbus. Savādi ir arī tas, ka atsevišķas struktūras spēj atrisināt šo jautājumu, kamēr citas nespēj. Piemēram, Valsts nekustamie īpašumi vienojās ar Finanšu ministriju par šīs problēmas risināšanu, Latvijas Valsts ceļi arī, bet konsekventas pieejas visā valstī nav. Rodas jautājums — vai kaut ko panāk tikai tie, kuri visskaļāk kliedz, vai varbūt tie, kuriem ir labāki sakari? 

Kas notiek situācijās, kad darbi ir apturēti? Ar ko tas var beigties — vai ar tiesvedībām?

Dažādi. Tiesvedība, manuprāt, ir mazāk iespējams variants, jo valsts tomēr ir atzinusi, ka pastāv apstākļi, kas nav atkarīgi tikai no būvnieka gribēšanas vai negribēšanas. Tur, kur darbi ir pavisam apturēti, iespējams, gaidāma līgumattiecību izbeigšana un jaunu konkursu izsludināšana.

Attiecībā uz no jauna noslēgtajiem būvniecības līgumiem tomēr rasts risinājums, paredzot iekļaut tajos izmaksu indeksāciju...
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Tomēr ir viena nianse. Cenu izmaiņas tiek mērītas pēc Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem, taču būvnieki tos ļoti kritizē, jo tie neatspoguļo reālo situāciju gadījumos, kad runa ir par konkrētām būvmateriālu grupām vai specifisku būvdarbu veikšanu. CSP dati atspoguļo tikai vispārējās tendences, bet ne asāk izteiktas cenu svārstības atsevišķiem materiāliem, pakalpojumiem. Tāpat ir ļoti smagnējs process, kad būvniekiem jāpierāda katra materiāla sadārdzināšanās. Tas paņem resursus, jo jāalgo juristi, kam jāpēta tirgus, un detalizēti jāpierāda, par cik procentiem dārgāks tirgū kļuvis viens vai otrs materiāls. 

Kā jautājums par izmaksu sadārdzinājumu tiek risināts privātā sektora pasūtījumos? 

Tur tas notiek vienkāršāk — pasūtītājs ar būvnieku vienojas elastīgāk, jo tam netraucē dažādi papildu ārējie nosacījumi. Piemēram, struktūrfondu līdzfinansējums, kur sadārdzinājums nav paredzēts. Publisko pasūtītāju pusē lēmumu pieņemšana prasa ilgāku laiku arī tāpēc, ka tajos iesaistītas vairāk atbildīgo personu. Privātajā sektorā var operatīvāk pieņemt lēmumus arī par būvniecības projekta izmaiņām, piemēram, aizstājot vienu materiālu ar citu. Brīdī, kad metāls bija kļuvis nepieejams, to bija iespējams aizvietot ar koku. Pēc tam gan arī kokmateriāli ļoti sadārdzinājās, to cenas mainījās katru dienu. 

Sarežģījumi ar metālu nepārsteidz, jo tas ir importēts materiāls. Runājot par kokmateriāliem — mums taču it kā pašiem ir gan šis resurss, gan pietiekami spēcīga industrija. Vai tiešām vietējie ražotāji nespēj apgādāt lokālā tirgus pieprasījumu? Turklāt pārdošanas cenai uz vietas būtu jābūt krietni izdevīgākai nekā eksportējot, jo ir mazākas transportēšanas izmaksas.

Precīzāk to varētu komentēt kokrūpnieki, taču jāņem vērā, ka daudzi ražotāji tiešām orientējušies uz eksportu, un kokmateriālu cena kāpa visā Eiropā. Loģiski, ka, ja Eiropā tos iespējams pārdot par krietni augstāku cenu nekā uz vietas, tad mūsu ražotājam vietējais tirgus vairs nav interesants. Arī būvniecības izmaksas koka būvkonstrukcijām šeit ir krietni zemākas nekā, piemēram, Zviedrijā. Līdz ar to vietējais kokmateriāls tiek izvests. 

Vai no tā izriet, ka vietējiem būvniekiem savukārt jāmeklē vēl lētāku izejmateriālu importa valstis?

Nē, es teiktu, ka, ja mēs esam Eiropas Savienības telpā, tad mums jācenšas izlīdzināt izmaksu atšķirības, lai vairs nebūtu izdevīgāk izvest vietējos materiālus uz Zviedriju. 

Tas nozīmē to, ka būvniecības darbi kļūtu vēl daudz dārgāki... Tātad inflācijas spirāli iezīmējam vēl tālu, tālu nākotnē?

Tad būvdarbu izmaksas, kvadrātmetra cenas būs krietni augstākas. Nav slikti domāt, kā nonākt pie tā, lai mēs varētu pelnīt un saņemt līdzvērtīgas algas kā Skandināvijā. Jautājums ir tikai par to, kas spēs to samaksāt.

Vai pēdējā laikā jau vērojams ar būvju energoefektivitātes paaugstināšanu vai varbūt alternatīvu enerģijas ražošanas avotu saistītu celtniecības pasūtījumu bums?

Jā, un tendenci pastiprinās šīs ziemas apkures un elektrības izmaksas. Tie, kas iegādājušies dzīvokļus ēkās, kur pievērsta liela uzmanība energoefektivitātei, oktobra vidū joprojām nav ieslēguši apkuri, un šajos dzīvokļos gaisa temperatūra ir stabili virs plus 20 grādiem.

Viņiem būs viegli pārdzīvot energoresursu izmaksas šajā ziemā. Tas radīs vēl lielāku pieprasījumu pēc mājokļiem, kas būvēti saskaņā ar nopietniem energoefektivitātes principiem.

Jāatzīst gan, ka šajā ziņā arī būvniekiem vēl ir daudz jāmācās — gan par jumta konstrukcijām, gan logiem, durvīm un to montāžas veidiem, lai ēku varētu uzcelt iespējami atbilstoši zema enerģijas patēriņa principam. Joprojām ir aukstuma tilti, gaisa caurlaidība norobežojuma konstrukcijām daudz lielāka, nekā paši normatīvos esam noteikuši.

Būvniecības nozare allaž minēta kā problēmu nozare ēnu ekonomikas kontekstā. Aizvadītajos gados būvniecībā ieviesta gan elektroniskā darba laika uzskaite, gan ģenerālvienošanās par minimālo algu... Kā tas ietekmējis nozari, vai mazinājis ēnu ekonomikas problēmu?
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Normunds Grinbergs, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents
Foto: Aivars Siliņš

Ģenerālvienošanās noteikti ir veiksmes stāsts, tā ir devusi lielu artavu tieši ēnu ekonomikas mazināšanā. Statistika rāda, ka pēc ģenerālvienošanās ieviešanas ēnu ekonomika ir krietni mazinājusies. Taču ar elektronisko darba laika uzskaiti nav tik viennozīmīgi. Tā varētu būt labs instruments ēnu ekonomikas mazināšanā tad, ja šī sistēma darbotos visā valstī un tiešsaistē. Respektīvi, ja kontrolējošā institūcija, ierodoties pārbaudīt situāciju uz vietas jebkurā objektā, tajā pašā brīdī arī varētu to tiešsaistē salīdzināt ar datiem sistēmā. Šādu tiešsaistes sistēmu būtu ļoti grūti apiet. Mums nav tiešsaistes sistēmas — katrs būvuzņēmējs uzkrāj datus un pēc tam nodod tos Būvniecības valsts kontroles birojam. Taču valstij trūkst resursu, lai šos datus pēc tam apstrādātu. Man šķiet, ka valsts puse šeit ir iekritusi uz daža laba būvnieka viltību. Pašlaik elektroniskā darba laika uzskaite vairāk darbojas kā kārtējais administratīvais slogs būvniekam, bet valstij cerētā ieguvuma no tās nav. Turklāt jāatceras, ka privātajā sektorā elektroniskās darba laika uzskaites vispār nav un tur joprojām vērojama liela ēnu ekonomikas klātbūtne. 

Jūsu kolēģi no Būvuzņēmēju partnerības akcentē, ka ēnu ekonomikas problēma esot lielāka mazajos būvniecības uzņēmumos — tur aplokšņu algas veidojot 50% īpatsvaru, kamēr lielajos uzņēmumos — tikai 12%. 

Es šim sadalījumam — mazie un lielie — īsti negribu piekrist. Bieži vien lielais uzņēmums pats ir mazs, ja skatāmies pēc nodarbināto skaita. Nereti tā ir tikai menedžmenta kompānija, kurai pašai savu būvstrādnieku nemaz nav, tā vietā tiek izmantoti apakšuzņēmēji. Un tad viņi runā par šiem mazajiem, kas patiesībā ir viņu apakšuzņēmēji... Ja valsts patiešām vēlas apkarot ēnu ekonomiku būvniecībā, būtu jāveido par to atbildīga, atbilstoši pilnvarota institūcija, kas spētu atsevišķi analizēt katru no būvniecības nozares apakšsegmentiem — ceļi un tilti, inženiersistēmas, privātais/publiskais sektors, lielie/mazie objekti un tā tālāk. 

Saistībā ar būvniecības nozari daudz runāts arī par sarežģīto birokrātiju, īpaši pēc Zolitūdes traģēdijas... Kāda ir situācija šobrīd? Vai tas joprojām ir faktors, kas kavē nozares attīstību, un kur velkama robeža starp būvniecības drošībai un kvalitātei nepieciešamu birokrātiju un pārspīlētu, bezjēdzīgu birokrātiju?

Birokrātiskais slogs joprojām ir liels, krietni par lielu. Manuprāt, labu pienesumu gan birokrātijas samazināšanā, gan kvalitātes un produktivitātes celšanā sniegs būvniecības informatīvās modelēšanas (BIM) ieviešana. Tā ir būvniecības procesu digitalizācija, atsakoties no papīra dokumentiem. Tajos objektos, kur esam spējuši ieviest BIM, samazinās birokrātija, parādās kvalitāte un produktivitāte.

Kāds ir jūsu kopskats uz būvniecības nozares tuvāko un tālāko nākotni? Kā izdosies pārdzīvot gaidāmo ziemu, energoresursu, būvmateriālu cenu inflāciju? Vai ir saskatāmi arī pozitīvie faktori?

Sākšu ar pozitīvo, jo negatīvā šobrīd ir vairāk. Pozitīvais ir tā pati BIM — tur es redzu būvniecības nākotni, un ir ļoti labi, ka šis akmens beidzot ir izkustējies. Tas nozīmē, ka daudziem būvniekiem, projektētājiem, arhitektiem būs jāmācās, taču tas ir normāli — visu mūžu ir jāmācās. Negatīvais, protams, ir blakus notiekošais karš un tā radītā nestabilitāte. Visi gaidām, kad tas beigsies. Kaut kad tas notiks, jautājums ir tikai — kad un kā. Tiesa, pēckara periods var radīt jaunus izaicinājumus būvniecības nozarei Latvijā. Ir skaidrs, ka sāksies masīvi Ukrainas atjaunošanas darbi, un tas nozīmē, ka arī kāda daļa Latvijas būvniecības resursu aizplūdīs uz Ukrainu. Taču arī Latvijā, apzinot tuvāko piecu līdz septiņu gadu plānus — RailBaltica būvniecība, siltināšana, ekonomikas atveseļošanas pasākumi, pieprasījums pēc būvniecības tikai augs. Paredzu, ka būs smagas darbaspēka piesaistes problēmas, arī problēmas ar būvnieku kvalifikāciju, jo mūsdienu tehnoloģijas, piemēram, jau minētais BIM, pieprasa kvalificētu darbaspēku. Otrkārt, šis gads atstās negatīvu ietekmi uz ēnu ekonomiku. Prognozēju, ka tā šobrīd palielinās, jo viss ir sadārdzinājies, līdz ar to dominē lētākie risinājumi, kas tiek meklēti arī uz nodokļu rēķina. Nākamā gada otrajā ceturksnī mēs analizēsim, kāpēc 2022. gadā ir palielinājusies ēnu ekonomika.

Projektu «Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Valsts pārāk lēni reaģē uz izmaiņām ekonomikā» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2022. gada novembra (491.) numurā.