Valstspilsētu turīgums būtiski atšķiras

Lai arī Latviju nenosauksi par milzīgu valsti, taču turīgums reģionos un tur esošajās valstspilsētās būtiski atšķiras. Ja Rīgā iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir jau pārsniedzis pat Eiropas Savienības (ES) vidējo līmeni un turpina augt, tad Daugavpilī, kas ir otra lielāka Latvijas pilsēta, tas ir teju trīs reizes zemāks nekā galvaspilsētā.

Iemesli dažādam attīstības tempam un tur dzīvojošo iedzīvotāju nosacītajam turīgumam (IKP uz vienu iedzīvotāju) ir ļoti dažādi. Ietekme ir gan vēsturiskajam mantojumam, gan iespējām saredzēt jaunas tendences ekonomikā un piemēroties tām, gan politiskai un vietvaru mazspējai, vai tieši pretēji — spējām un nākotnes vīzijas redzējumam. Protams, valstspilsētu izaugsmi ietekmē arī demogrāfiskā situācija — pieejamais darbaspēks un iespējas piesaistīt jaunu, pašu darbinieku ambīcijas un izglītības līmenis, uzņēmēju spējas, pieejamais kapitāls un vēlme ieguldīt.

Līdz šim valsts politika vismaz runās bija vērsta uz vienmērīgu reģionu attīstību. Taču līdzšinējie ekonomikas dati rāda, ka šāda politiskā izvēle nav bijusi īpaši veiksmīga. Neskatoties uz to, ka Rīgai ilgstoši un politiski nebija pievērsta īpaša stratēģiska nozīme tautsaimniecības attīstībā, tā tomēr ir spējusi attīstīties un joprojām ir lielākā un turīgāka pilsēta Latvijā. Pārējās joprojām savā turīgumā ievērojami atpaliek. Taču patiesi īsta traģēdija sākas brīdī, kad Rīga nevis salīdzinās ar citām Latvijas pilsētām, bet gan tā tiek salīdzināta ar Baltijas jūras reģiona lielpilsētām. Diemžēl Rīga šajos gados ir zaudējusi savu vadošo lomu pat Baltijas valstu galvaspilsētu vidū.

Nežēlīgie dati

Centrālā statistika pārvalde (CSP) 2021. gadā ir aprēķinājusi IKP uz vienu iedzīvotāju gan reģioniem, gan valstspilsētām, gan arī pašam mazākajam Latvijas ciematam. Jaunāku datu pagaidām nav. Taču jebkurā gadījumā tendences saglabājas, jo trīs gadu laikā nekādas fundamentālas pārmaiņas nav notikušas. Covid–19 pandēmijas un vēlāk arī pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā laikā, Latvijas ekonomika ir augusi pieticīgi.

Tātad — nenoliedzami, visturīgākā pilsēta Latvijā ir valsts galvaspilsēta. 2021. gadā Rīgā IKP uz vienu iedzīvotāju bija 28,9 tūkstoši eiro. Tas pat nedaudz pārsniedz vidējo ES rādītāju attiecīgajā gadā. Citas valstspilsētas būtiski atpaliek, izņemot vienu — Valmieru. Tās IKP uz vienu iedzīvotāju 2021. gadā bija 20,8 tūkstoši eiro.

Luminor bankas ekonomists Pēteris Strautiņš skaidro, ka 2023. gadā reģionu attīstību virzīja tieši pakalpojumu eksporta nozare, un tā ir attīstīta tieši Rīgā. «Vienlaikus aizvadītajā gadā preču nozaru pieaugumu bremzēja notikumi pasaules ekonomikā, bet pakalpojumu attīstību virzīja pandēmijas beigu efekti. Reģionu sniegums pērn bija kontrastējošs — vislabāk veicās Rīgai, lēnākā attīstība bijusi Vidzemē,» uzsver P. Strautiņš, piebilstot, ka Vidzemes attīstību ir savā ziņā «iegāzusi» specializācija — šajā reģionā ir attīstīta kokrūpniecība (būvgaldniecība, māju ražošana), kur gan eksporta vērtība, gan arī apjomi ir mazinājušies. 

Lai cik tas neizklausītos paradoksāli, 2021. gadā Jūrmala bija visnabadzīgākā Latvijas pilsēta, jo tur IKP uz vienu iedzīvotāju sasniedza vien 10 tūkstošus eiro. Tas ir drīzāk savdabīgs kūrortpilsētas fenomens — pilsētā nav attīstīta uzņēmējdarbība, un vairums tās pamatiedzīvotāju strādā un pievienoto vērtību rada Rīgā. 

Otra nabadzīgākā valstspilsēta ir Daugavpils. Tur IKP uz vienu iedzīvotāju bija 10,7 tūkstoši eiro. Tālāk seko Jēkabpils (13,35 tūkstoši eiro), Jelgava (13,46 tūkstoši eiro), Rēzekne (13,54 tūkstoši eiro). Ja agrāk par bagātāko Kurzemes pilsētu tika uzskatīta Ventspils, tad jāatzīst, ka nekur tālu no Latgales pilsētām tā nav tikusi. Ventspilī IKP uz vienu iedzīvotāju 2021. gadā bija 13,9 tūkstoši eiro, kamēr Liepāja ir kļuvusi par trešo bagātāko Latvijas pilsētu ar 15,56 tūkstošiem eiro uz vienu iedzīvotāju. 

Savukārt pavisam cita aina parādās, lūkojoties uz vidējo darba samaksu (bruto). Protams, nav pārsteigums, ka te arī vislielākais vidējais atalgojums ir Rīgā. 2022. gadā pēc CSP datiem tas bija 1447 eiro mēnesī. Tad seko Jūrmala — 1408 eiro (te parādās arī Rīgas ietekme), Jelgava — 1248 eiro, un tikai pēc tam otra turīgākā Latvijas pilsēta — Valmiera, kur bruto vidējais mēneša atalgojums bija 1242 eiro. Viszemākais atalgojums bija Latgales pilsētās. Rēzeknē tas sasniedza 1030 eiro, bet Daugavpilī tikai — vidēji 981 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas.

Te gan jāpiebilst, ka nereti par vienu un to pašu darbu pat vienā uzņēmumā reģionos maksās mazāku atalgojumu nekā, piemēram, Rīgā vai Pierīgā. 

Kā norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, atalgojuma atšķirības ietekmē konkrētā reģiona darba tirgus. «Ja ir maz uzņēmumu un ir arī augsts bezdarbs — darbinieks būs priecīgs strādāt arī par zemāku atalgojumu, savukārt darba devējs nereti šīs atšķirības izmanto, lai mazinātu savas izmaksas,» atzīst ekonomists. Viņš arī piebilst, ka joprojām Latvijā attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju ir ļoti zemā līmenī, nereti uzņēmējs, īpaši tur, kur nav konkurence par darbaspēka resursiem, drīzāk uzvedas kā feodālis, nevis atbildīgs darba devējs. Arī šāda attieksme ietekmē darba samaksas līmeni. Tiesa, šāda attieksme un atalgojama atšķirības ir viens no iemesliem, kāpēc arī darbaspēks migrē uz Rīgu vai Pierīgu, vai vispār pamet valsti. 

Arī nozares nosaka virzienu

Gan objektīvu, gan arī vēsturisku iemeslu dēļ konkrētā reģionā un valstspilsētās kā reģiona attīstības centros tiek veidota noteikta ekonomiskā politika, kas tad arī virza konkrētās vietas attīstību. 

Rīgas ieguvums ir tas, ka pilsētā tiekas dažādi cilvēki, idejas un ir iespēja arī savstarpēji papildināt prasmes, kas tālāk rada jaunus produktus. «Ekonomiskās aktivitātes koncentrācija arī veicina daudzveidību un augstas pievienotās vērtības nozaru attīstību. Vismaz 95% Latvijas IT un biznesa pakalpojumu eksporta veidojas Rīgā un dažus kilometrus no tās robežas,» uzsver P. Strautiņš.

Savukārt Liepājas, Ventspils un arī Daugavpils specializācija ir savdabīga — tās ņem pretī jebkuru investoru, tām nav noteikta fokusa, paļaujoties uz to, ka uzņēmēji paši sapratīs, vai viņiem šeit ir perspektīva. No vienas puses, tas ļauj samazināt riskus, ja kāda no nozarēm saskaras ar krīzi, taču, no otras puses, te nereti arī parādās investīcijas ar zemu pievienoto vērtību, un šīs nozares nemaksā arī lielas algas. Tas traucē pieaugt pilsētu kopējam labklājības līmenim. 

Ir arī pilsētas, kurām ne preču ražošana, ne arī pakalpojumu eksports īpaši nerūp. Piemēram, Jūrmala, lielā mērā arī Ogre, zināmā mērā arī Cēsis. «Latvijā ir pilsētas un novadi, kas var attīstīties, pirmkārt, kā dzīvesvietas, nevis kā ražošanas vai starptautiski tirgojamo pakalpojumu centri. It kā pašsaprotami, ka šī stratēģija der tikai vietām, kurām blakus ir citas pašvaldības ar lielu eksporta nozaru darbavietu skaitu,» uzsver P. Strautiņš. 

Vai Latgale ir īpaša?

Latgale ierasti ir Latvijas nabadzīgākais reģions ar zemu atalgojuma līmeni. Lai arī ekonomiski mazāk attīstīti reģioni ir jebkurā valstī, Latgale izceļas — Baltijas valstīs nav cita reģiona ar tik zemu ienākumu līmeni.

Ar šo reģionu ir saistīti daudz mītu un arī pamatotu iemeslu, kāpēc reģions un tai skaitā arī tās valstspilsētas — Daugavpils un Rēzekne — nespēj attīstīties vai dara to ļoti lēni. 

Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists Oļegs Krasnopjorovs norāda: «Ekonomiskās izaugsmes temps Latgalē ir zem Latvijas vidējā rādītāja. Latgalē šobrīd nav nevienas pilsētas ar paātrinātu attīstību, Daugavpilī, Rēzeknē u.c. ekonomiskās izaugsmes temps ir zem Latvijas vidējā. Tas nozīmē, ka laika gaitā atpalicība no pārējās Latvijas nav mazinājusies, bet tieši otrādi — pēdējo desmit gadu laikā tā ir turpinājusi augt.»

Ja paskatāmies uz pieejamajiem resursiem — tie ir gana lieli. «Vairāk nekā puse no Latgales pašvaldību budžeta ieņēmumiem ir transferti no valdības un dotācija no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda. Arī daudzas no Latvijas pašvaldībām ar lielākajiem ES fondu projektu ieguldījumiem uz vienu iedzīvotāju ir tieši no Latgales. Pārtikusī Rīga Latgalei neko neatņem,» norāda Latvijas Bankas ekonomists. Turklāt patlaban atkal valdībā tiek domāts, kā finansiāli atbalstīt reģionu, lai tādējādi pie reizes stiprinātu arī kopējo valsts drošību. Tas liecina, ka tuvāko gadu laikā visdrīzāk reģionā nonāks jaunas valsts investīcijas. Taču, vai tas glābs reģionu un palielinās tā labklājību, nav īstas ticības.

Ekonomists gan arī pieļauj, ka, iespējams, tieši naudas pieejamība ir tā, kas traucē pašvaldību vadītājiem domāt stratēģiski un ilgtermiņā, lai pilsētas augtu un attīstītos. Ekonomists norāda uz kādu piemēru — Viļņa arī atrodas pie ES austrumu robežas, Latgalei ar to ir kopīga vēsture un daudzi sociālekonomiskie rādītāji (bezdarbs un noziedzība) deviņdesmitajos gados tur bija tuvāki Daugavpilij nekā Rīgai. «Taču kopš tā laika Viļņas reģions ir attīstījies visai strauji. Patlaban Viļņa ir Baltijas lielākā ekonomika un bagātākā pilsēta, kurā iedzīvotāji ir ievērojami vairāk apmierināti ar dzīves kvalitāti nekā rīdzinieki,» uzsver ekonomists.

Projektu «Vai un kā valstspilsētas stimulē Latvijas ekonomiku» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Valstspilsētu turīgums būtiski atšķiras» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2024

Publicēts žurnāla “Bilance” 2024. gada septembra (513.) numurā.

Jums arī varētu interesēt…