Kā noteikt līgumsodu un soda naudu samērīgumu ar darījumu?

Valsts ieņēmumu dienests sniedzis uzziņu, kurā skaidro arī to, kā noteikt darījumam piemēroto soda naudu, līgumsodu samērīgumu, lai tās netiktu ieskaitītas pie ar saimniecisko darbību nesaistītajiem izdevumiem.

Civillikuma 1716.panta trešajā daļā noteikts, ka līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10 procentiem no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 8.panta otrās daļas 10.punktā noteikts, ka pie izdevumiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, pieskaita visus izdevumus, kas tieši nav saistīti ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, tai skaitā soda naudām, līgumsodiem un naudas sodiem izmantotās summas, ja tās nav samērīgas ar darījuma vērtību vai veiktas saistītai personai vai personai, kas izveidota vai darbojas zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijā.

Ministru kabineta 2017.gada 14.novembra noteikumu Nr.677 “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi” (turpmāk – Ministru kabineta 2017.gada 14.novembra noteikumi Nr.677) 64.punktā noteikts, ka valsts institūciju uzliktās soda naudas, līgumsodi un naudas sodi, kā arī soda sankcijas, kas nepārsniedz Civillikumā noteikto likumisko procentu apmēru, piemērojot likuma 8.panta otrās daļas 10.punktu, ir uzskatāmas par samērīgiem izdevumiem attiecībā pret darījuma vērtību. Minēto normu nepiemēro, ja pārkāpuma izdarīšanā ir vainojama konkrēta privātpersona, kurai netiek prasīts atlīdzināt nodarīto kaitējumu (piemēram, ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamajā bāzē iekļauj soda naudu, kas samaksāta par nodokļa maksātāja darbinieka ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, ja darba devējs nevēršas ar prasījuma tiesībām pret darbinieku, kas izdarījis pārkāpumu).

Ņemot vērā minēto, samērīgums darījumam nosakāms, ievērojot iepriekš minētās normas.