EKONOMIKA

Divas no svarīgākajām ekonomikas attīstības pamatus cementējošām nozarēm ir izglītība un zinātne. Kādu ainu šajās jomās par Baltijas valstīm rāda pieejamo statistikas datu spogulis? Kuras par galvenajām problēmām izglītībā un zinātnē uzskata uzņēmēji, un kā ar viņu viedokli saskan valsts pārvaldes redzējums? Šos jautājumus pētām Bilances pētniecisko rakstu sērijas «Latvija Baltijas ekonomikā — kā panākt un apsteigt Igauniju un Lietuvu?» septītajā rakstā. Uz «amerikāņu sapni» — ar skandināvu metodēm 1 Studentu starptautiskās vērtēšanas programma PISA (Programme for International Student Assessment) ir starptautisks pētījums, kas aizsākās 2000. gadā. Tā mērķis ir novērtēt izglītības sistēmas visā pasaulē. Pamatizglītības līmenī viens no pasaulē prestižākajiem starptautiskajiem vērtējumiem ir PISA1 reitings, kas tiek veidots, 15 gadus veciem skolēniem izpildot uz praktisku problēmu risināšanu orientētus testus matemātikā, lasīšanā un zinātnē. Reti kurā jomā kāda no Baltijas valstīm ir izcilniece pasaules līmenī, taču šī ir viena no tām. Mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi regulāri ieņem vietu PISA ranga augšgalā, tūlīt...

Lai arī visas trīs Baltijas valstis — Latvija, Lietuva un Igaunija — atrodas praktiski vienādos ģeopolitiskajos un ekonomiskajos apstākļos, tomēr katrā situācija nedaudz atšķiras. Latvijas uzņēmēji un iedzīvotāji jau ilgi skatās uz kaimiņiem ar skaudību par to straujo labklājības pieaugumu. Taču jāatzīst, ka gada nogalē tieši Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītāji ir labākie triju Baltijas valstu vidū. Vēl vairāk — Latvijā šogad 3. ceturksnī salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pirms gada bijis straujāks IKP kāpums nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji. Tiesa, tas nenozīmē, ka labklājības ziņā esam panākuši un aizskrējuši garām kaimiņiem. Nebūt nē! Kaimiņos joprojām ir augstāks dzīves līmenis, diemžēl Latvija to tik drīz nepanāks. Kā liecina Latvijas Televīzijas veiktas pētījums — reāls termiņš, kad Latvija varētu sasniegt ES ekonomikas attīstības vidējo līmeni, būtu ap 2040. gadu. Patlaban Latvija ir tik pārtikusi, kā vidēji ES valstis bija ap 2008. gadu. Pēc Eurostat datiem pērn Latvija bija sasniegusi vien 74% no vidējā ES...

Ārvalstu investīcijas bieži tiek piesauktas kontekstā ar ekonomikas attīstību. To piesaiste uzskatāma par vienu no ekonomikas sekmīgas izaugsmes elementiem. Tomēr retāk runāts par to, ka ārvalstu investīcijas nav homogēns jēdziens — tās mēdz būt ļoti dažādas, arī kā abpusgriezīgs zobens. Ne visas ekonomikai ir vienlīdz noderīgas, un ir gadījumi, kad noteikta veida investīcijas pat drīzāk kaitē, nevis palīdz valsts attīstībai un starptautiskajai konkurētspējai. Cikla «Latvija Baltijas ekonomikā — kā panākt un apsteigt Igauniju un Lietuvu?» sestajā rakstā pievēršamies ārvalstu tiešo investīciju kvantitātei un kvalitātei, kā arī piesaistes stratēģijai. Kas ir («labās» un «sliktās») ārvalstu investīcijas? Ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) definīcijas mēdz būt mazliet atšķirīgi traktētas, taču tās satur noteiktas pamatpazīmes — proti, ĀTI nozīmē ārvalstu investora (uzņēmuma, valdības) veiktus ieguldījumus, kuru rezultātā iegūta būtiska un ilgtermiņa kontrole pār vietējo uzņēmumu. Kontrole var būt arī absolūta — kad bizness tiek pilnībā pārpirkts, taču ir noteikts minimālais slieksnis, lai ieguldījumus vispār varētu uzskatīt par...

Meklējot cēloņus Latvijas ekonomikas atpalicībai no Lietuvas un Igaunijas, kā viens no iemesliem tiek piesaukta arī kreditēšana. Uzņēmēji pauž, ka izdevīgus (vai reizēm pat vispār nekādus) kredītus nevar saņemt, jo banku sektorā trūkst konkurences, savukārt bankas uzsver, ka pašiem uzņēmumiem nepietiek kredītspējas. Kam vairāk taisnības, un ko būtu jādara, lai situāciju ar piekļuvi ārējam finansējumam uzlabotu? Par to žurnāla “Bilance” pētījuma “Latvija Baltijas ekonomikā - kā apsteigt Lietuvu un Igauniju?” piektajā rakstā. Pirmkārt, kāda tad ir esošā biznesa kreditēšanas atšķirība ar Lietuvu un Igauniju? Un te seko pārsteigums. Kā liecina Latvijas Bankas apkopotie dati, izrādās, ka ar Lietuvu nekādas būtiskas atšķirības nav. Citiem vārdiem, tur situācija ar uzņēmumu kreditēšanu ir tikpat čābīga kā pie mums. Proti, uzņēmumiem izsniegto kredītu atlikums Latvijā ir trīspadsmit, bet Lietuvā - četrpadsmit ar pusi % no iekšzemes kopprodukta. Savukārt Igaunija gan ir krietni labākā situācijā - tur biznesa kreditēšanas apjoms ir relatīvi gandrīz divreiz lielāks jeb ceturtā...

Viens no ekonomikas, tai skaitā - eksporta - attīstību ietekmējošiem faktoriem ir arī valsts sniegtais atbalsts uzņēmējiem. Valsts atbalsta ideja ir būt par sava veida lietussargu situācijā, kad ārējā vide nav tik labvēlīga. Piemēram, ja uzņēmums saviem spēkiem netiek pie ārējā finansējuma, valsts var nākt talkā un piedāvāt gan kopā ar komercbankām izsniegtus, gan arī tiešos kredītus, kā arī kredītu garantijas, eksporta apdrošināšanu un citus instrumentus. Cik liela varētu būt šī valsts atbalsta loma biznesa un eksporta veicināšanā, un varbūt tieši šajā aspektā ieraugāmas kādas būtiskas atšķirības Baltijas valstu starpā, kas varētu skaidrot Lietuvas un Igaunijas veiksmīgāku izaugsmi? Žurnāla “Bilance” pētniecisko rakstu sērijas ceturtajā publikācijā pētām, kādas mērķprogrammas uzņēmējiem pieejamas katrā no Baltijas valstīm, un cik sekmīgi tās darbojas? Kopumā Baltijas valstīs pieejams diezgan plašs klāsts ar dažādām uzņēmējdarbības, tostarp uz eksportu orientētām atbalsta programmām. Latvijā šo atbalstu sniedz caur finanšu institūciju Altum, Lietuvā tā ir Invega, bet Igaunijā - KredEx. Altum...

Latvijas galvaspilsēta Rīga, neskatoties uz ļoti redzamu vizuālo un arī ekonomisko atpalicību no abām pārējām Baltijas valstu galvaspilsētām, tomēr joprojām ir Baltijas lielākā pilsēta vismaz iedzīvotāju skaita ziņā. Cilvēkresursu pieejamība ir ļoti būtisks faktors, uz kā var būvēt tālāko pilsētas attīstību un atgūt ekonomiskās līderpozīcijas Baltijas reģionā. Tiesa, kā norāda eksperti, tas būs iespējams, ja vien tuvāko gadu laikā beidzot mainīsies sapratne, kāda īsti loma lielai pilsētai ir valsts ekonomikā un ka Rīga nav ne «ūdensgalva», ne arī «putekļsūcējs», kas neļauj attīstīties reģioniem, bet gan tieši pretēji — visas valsts ekonomiskās attīstības dzinējspēks. Diemžēl vairākus gadu desmitus Rīga vienmēr ir tikusi pretstatīta reģionu attīstībai. Tai nav ticis pietiekami daudz Eiropas Savienības fondu naudas, tāpat Rīgai visus šos gadus ir jādalās gan tieši ar savu budžetu — caur pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu, jo daļa no Rīgas budžeta nonāk citās pašvaldībās, gan netieši — Rīgā nopelnītā nauda nodokļu veidā aizplūst prom uz tuvākajām pašvaldībām...

Piekļuve ārējam finansējumam ir viens no būtiskiem priekšnoteikumiem uzņēmējdarbības un ekonomikas attīstībai. Latvijas informatīvajā telpā, meklējot cēloņus ekonomikas atpalicībai no Lietuvas un Igaunijas, kā viens no iemesliem tiek piesaukta arī biznesa kreditēšana. Uzņēmēji pauduši viedokli, ka izdevīgus (vai pat vispār jebkādus) kredītus nevar saņemt, jo banku sektorā trūkst konkurences, savukārt bankas uzsver, ka pašiem uzņēmumiem nepietiek kredītspējas. Kam vairāk taisnības un ko būtu iespējams darīt, lai situāciju ar ārējā finansējuma piekļuvi Latvijas uzņēmējdarbībā uzlabotu? Cik tālu atpaliekam no kaimiņiem? Komercbanku pārstāvji publiski pauduši, ka kredīti visās Baltijas valstīs tiekot izsniegti pēc vieniem un tiem pašiem principiem un tikai no pašu uzņēmēju pieprasījuma un spējas aizņemties izriet kādas atšķirības valstu starpā. Turklāt ražojošās uzņēmējdarbības kreditēšanā šīs atšķirības nemaz tik lielas neesot. Galvenais, kas svaru kausus nosver Latvijas kaimiņvalstu labā, — atšķirīgā nekustamā īpašuma un būvniecības nozares aktivitāte un ar to saistīto projektu attīstītāju un privātpersonu hipotekāro kredītu apjoms, kas Lietuvā un Igaunijā ir...

Nodokļu sistēma ir viens no tiešākajiem valsts rīcībā esošajiem instrumentiem gan ekonomikas attīstības, gan labklājības izaugsmes veicināšanai. Uzņēmēji kā Latvijas konkurētspējai nelabvēlīgu faktoru salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņvalstīm publiski visbiežāk uzsver tieši nodokļu slogu - jo īpaši darbaspēka nodokļus. Bet cik liela patiesībā varētu būt nodokļu ietekme uz ekonomisko aktivitāti? Un kādā mērā Latvijas nodokļi atšķiras no Lietuvā un Igaunijā piemērotajiem? Kas būtu jāmaina? Žurnāla Bilance pētniecisko rakstu sērijas “Latvija Baltijas ekonomikā: Kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?” trešā publikācija veltīta Baltijas nodokļu sistēmu salīdzinājumam. Video sižetā skaidro Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors.  Eurostat dati liecina, ka tā sauktā nodokļu plaisa, kas rāda starpību starp darbinieka uz rokas saņemto atalgojumu un to, cik šis atalgojums izmaksā darba devējam, zemāku algu grupā 2022. gadā Latvijā bijusi 37,2%. Eiropas Savienības (ES) mērogā tas nav ne pārāk augsts, ne zems rādītājs - esam apmēram tabulas vidusdaļā, ieņemot 13. vietu. Lietuvai un Igaunijai rādītāji ir...

Viens no ekonomikas, jo īpaši — eksporta — attīstību ietekmējošiem faktoriem, ir arī valsts sniegtais atbalsts uzņēmējiem. Tas gan ir stingri reglamentēts, tomēr valsts var piedāvāt gan subordinētos (kopā ar komercbankām izsniegtos), gan arī tiešos kredītus, gan arī kredītu garantijas un eksporta apdrošināšanu, un dažus citus instrumentus. Cik šim valsts atbalstam varētu būt liela loma uzņēmējdarbības un eksporta veicināšanā? Varbūt tieši šajā aspektā ieraugāmas kādas būtiskas atšķirības Baltijas valstu starpā, kas varētu skaidrot Lietuvas un Igaunijas veiksmīgāku izaugsmi? Kādas mērķprogrammas pieejamas katrā no Baltijas valstīm, un cik sekmīgi tās darbojas? Baltijas valstīs pieejamas daudzas un dažādas uzņēmējdarbības, tostarp uz eksportu orientētas atbalsta programmas. Finanšu institūcija, kas sniedz valsts atbalstu uzņēmējiem Latvijā ir Altum, Lietuvā — Invega, bet Igaunijā — KredEx. Aizdevumi Latvija Latvijā komersantiem pieejami vairāku veidu aizdevumi no valsts finanšu institūcijas Altum — starta aizdevums un mikrokredīts biznesa uzsācējiem, izaugsmes aizdevums mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU). MVU izaugsmes aizdevums pieejams saimnieciskās...

Teju visu vasaru tapusī jaunā koalīcija un gala rezultātā arī jaunā valdība savā deklarācijā starp daudziem pārmantotiem darbiem no iepriekšējās valdības tomēr apņemas izdarīt arī vairākus uzdevumus, par kuriem starp politiķiem nebūt nav bijis viennozīmīga atbalsta. Proti, runa ir par nodokļu politikas izmaiņām, valsts un pašvaldības uzņēmumu akciju daļēju pārdošanu biržā un atvieglotu darbaspēka piesaisti no trešajām valstīm. Visi šie jautājumi ir cieši saistīti ar tālāko Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas palielināšanu, kas ar laiku ļautu tai arī izrauties no pēdējās vietas Baltijas valstu vidū. Tiesa, lai arī jaunās valdības deklarācijā ir apņemšanās visu mainīt, cik ātri tas notiks un vai to maz izdosies izdarīt, tas joprojām ir ar lielu jautājumu zīmi. Taču jaunās valdības deklarācija vismaz ir iztikusi bez skaļām frāzēm par ekonomikas transformāciju, ko sludināja iepriekšējais Ministru kabinets. Tāpat tajā nav atrodams Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča vēlējums: jaunajai valdībai būtu jāpanāk, lai Latvija tuvāko sešu gadu laikā sasniegtu Eiropas Savienības (ES) vidējo...

Paņemot rokā lupu, lai pētītu, kas ekonomikas lācītim vēderā, rodas vilinājums pieņemt, ka atbilde, kāpēc viena valsts ir bagātāka, bet otra - nabadzīgāka, ir meklējama to iekšzemes kopprodukta struktūrā. Citiem vārdiem, - tajā, ar ko valsts iedzīvotāji visaktīvāk nodarbojas. Tas šķiet loģiski, jo ikdienas pieredze taču apliecina, cik ļoti turība atkarīga no izvēlētās profesijas - ja nodarbosies ar ielas slaucīšanu, malkas skaldīšanu vai citu mazkvalificētu darbu, tad uz labklājību necerēt, bet, ja spēsi programmēt vai pārvaldīt finanses, pavērsies pavisam citas iespējas. Tomēr - vai šādus piemērus varam tieši pārnest arī uz makroekonomiku? Vai attīstības un labklājības atslēga tiešām atrodama IKP struktūrā? Ja Latvija atpaliek no Baltijas kaimiņiem, vai tas nozīmē, ka mūsu tautsaimniecībā lielāku īpatsvaru ieņem “mazvērtīgākas”, mazāk produktīvas nozares nekā Lietuvas un Igaunijas tautsaimniecībās? Vai esam nabadzīgāki tāpēc, ka nodarbojamies ar nepareizajām lietām? Video sižetā skaidro Ikars Kubliņš, portāla BilancePLZ redaktors. Žurnāla Bilance Baltijas valstu ekonomiku pētniecības otrajā rakstā pievēršamies Latvijas,...

Nodokļu sistēma ir viens no tiešākajiem valsts rīcībā esošajiem instrumentiem gan ekonomikas attīstības, gan labklājības izaugsmes veicināšanai. Uzņēmēji kā Latvijas konkurētspējai nelabvēlīgu faktoru salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņvalstīm publiski visbiežāk uzsver tieši nodokļu slogu (jo īpaši darbaspēka nodokļus). Cik liela patiesībā varētu būt nodokļu ietekme uz ekonomisko aktivitāti? Kādā mērā Latvijas nodokļi atšķiras no Lietuvā un Igaunijā piemērotajiem? Kas būtu jāmaina? Žurnāla Bilance pētniecisko rakstu sērijas «Latvija Baltijas ekonomikā: Kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» trešā publikācija veltīta Baltijas nodokļu sistēmu salīdzinājumam. Nodokļu ietekme uz ekonomiku — pārvērtēta vai nē? No uzņēmēju sacītā var rasties iespaids, ka nodokļu slogs ir viens no svarīgākajiem ekonomiku ietekmējošiem faktoriem, un, ja vien nodokļi būtu zemāki, iekšzemes kopprodukts (IKP) augtu griezdamies. Vai tā ir? Ko var spriest no statistikas datiem un ko par to saka ekonomikas teorija? Starptautiski viens no primārajiem indikatoriem darbaspēka nodokļu sloga mērīšanai ir tā sauktā nodokļu plaisa, kas raksturo starpību starp darbinieka...

Lai arī izmaiņas valdībā varētu viest korekcijas plānotajā nodokļu politikā, tomēr ir pāris lietas, kuras visticamāk nemainīsies neatkarīgi no jaunās koalīcijas politiskā sastāva. Pirmkārt, visdrīzāk komercbankām būs jāmaksā nodoklis par virspeļņu, un tas ar lielu varbūtību būs uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) avansa maksājums jau nākamā gada sākumā. Otrkārt, cerēt, ka kādai nozarei tiks samazināta pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme, tomēr nevajadzētu. Drīzāk jācer, ka jau esošie atvieglojumi netikts atcelti un PVN nepalielinās. Treškārt, akcīzes nodoklis (AN) tiks palielināts gan alkoholam un tabakai, gan azartspēlēm. Tās gan ir minimālas izmaiņas, kas neskar fiskālo politiku pēc būtības un ir visai tālu no agrāk gan politiķu, gan uzņēmēju paustajām idejām, kādas pārmaiņas būtu nepieciešamas, lai Latvija varētu palielināt savu konkurētspēju un attīstīties straujāk. Patlaban nav skaidrības, vai tiks samazināti darbaspēka nodokļi, vai virkne pabalstu no speciālā sociālā budžeta tiks finansēti jau no valsts pamatbudžeta, vai tiks palielināts PVN. Tāpat nav skaidrs, kā tālāk tiks finansētas...

Paņemot lupu, lai pētītu, kas ekonomikas lācītim vēderā, rodas vilinājums uzskatīt, ka atbilde, kāpēc viena valsts ir bagātāka, bet otra — nabadzīgāka, slēpjas to iekšzemes kopprodukta (IKP) struktūrā, citiem vārdiem, — tajā, ar ko valsts iedzīvotāji visaktīvāk nodarbojas. Arī ekonomisti savos rakstos nereti kā piemērus min gan «labās», gan «sliktās» nozares, vētī to īpatsvaru valsts tautsaimniecībā un izdara no tā tālejošus secinājumus. Tas šķiet loģiski, jo ikdienas pieredze apliecina, cik ļoti turība atkarīga no izvēlētās profesijas — ja nodarbosies ar ielas slaucīšanu, malkas skaldīšanu vai citu mazkvalificētu darbu, tad uz labklājību necerēt, bet, ja spēsi programmēt vai pārvaldīt finanses, pavērsies daudz lielākas iespējas to sasniegt. Tomēr — vai šādus piemērus varam tieši pārnest arī uz makroekonomiku? Vai attīstības un labklājības atslēga tiešām tik stingri sakņojas IKP struktūrā? Ja Latvija atpaliek no Baltijas kaimiņiem, vai tas nozīmē, ka mūsu tautsaimniecībā lielāku īpatsvaru ieņem «mazvērtīgākas», mazāk produktīvas nozares nekā Lietuvas un Igaunijas tautsaimniecībās? Vai...

Latvijas valdības parāds ir viens no zemākajiem Eiropas Savienības, tai skaitā arī eiro zonas valstu vidū — pavasarī tas sasniedza 17,448 miljardus eiro un bija 40% no šogad prognozētā iekšzemes kopprodukta (IKP). Lai arī parāda apmērs rada iespaidu, ka Latvija varētu aizņemties vēl un beidzot atrisināt virkni problēmu, kurām naudas ļoti trūkst, gan politiķi, gan eksperti uz to raugās ļoti atturīgi. Ir pagājis laiks, kad premjers Krišjānis Kariņš, sagaidot Covid–19 pandēmijas pirmo vilni, 2019. gada rudenī optimistiski teica: «Naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis!» No vienas puses — Latvija ir to nedaudzo Eiropas valstu vidū, kuras iekļaujas tā saucamajos Māstrihtas kritērijos, kuri tai skaitā arī nosaka, ka valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no valsts IKP. Turklāt pašreizējais parāda apmērs rada arī papildu drošību, ka krīzes gadījumā aizņemties mēs varētu vēl. Taču, no otras puses, eksperti brīdina, ka ar jaunu aizņemšanos vajadzētu tomēr būt ļoti uzmanīgiem, ja vien nauda nebūtu vajadzīga...