Latvijas galvaspilsēta Rīga, neskatoties uz ļoti redzamu vizuālo un arī ekonomisko atpalicību no abām pārējām Baltijas valstu galvaspilsētām, tomēr joprojām ir Baltijas lielākā pilsēta vismaz iedzīvotāju skaita ziņā. Cilvēkresursu pieejamība ir ļoti būtisks faktors, uz kā var būvēt tālāko pilsētas attīstību un atgūt ekonomiskās līderpozīcijas Baltijas reģionā. Tiesa, kā norāda eksperti, tas būs iespējams, ja vien tuvāko gadu laikā beidzot mainīsies sapratne, kāda īsti loma lielai pilsētai ir valsts ekonomikā un ka Rīga nav ne «ūdensgalva», ne arī «putekļsūcējs», kas neļauj attīstīties reģioniem, bet gan tieši pretēji — visas valsts ekonomiskās attīstības dzinējspēks. 

Diemžēl vairākus gadu desmitus Rīga vienmēr ir tikusi pretstatīta reģionu attīstībai. Tai nav ticis pietiekami daudz Eiropas Savienības fondu naudas, tāpat Rīgai visus šos gadus ir jādalās gan tieši ar savu budžetu — caur pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu, jo daļa no Rīgas budžeta nonāk citās pašvaldībās, gan netieši — Rīgā nopelnītā nauda nodokļu veidā aizplūst prom uz tuvākajām pašvaldībām ap Rīgu, kur dzīvo galvaspilsētā strādājošie. Šīs ir gadiem zināmas problēmas, taču to risināšana arī gadiem ir atlikta, jo Rīgā ilgstoši pie varas bija «ne tas» politiskais spēks un savā ziņā politiski tika sodīti visi Rīgas iedzīvotāji. 

«Jautājums par to, kā attīstīt Latviju, ir arī jautājums — kā attīstīt Rīgu. Vienmēr attīstība sākas pilsētās, tās ir galvenais dzinējspēks. Tas labi redzams arī Lietuvā un Igaunijā. Patlaban mainās arī politiķu attieksme pret Rīgu, jo ir uzskatāmi redzams, ka vairāku gadu desmitu naudas došana reģioniem un Rīgas finansiālā žņaugšana nav devusi ekonomisko uzrāvienu visai valstij. Mēs esam Baltijā pēdējie, arī lielā mērā tāpēc, ka Rīgā nav ieguldīts,» uzskata investīciju baņķieris Ģirts Rungainis. Viņš par Rīgas lomu Latvijā un Baltijas reģionā runā jau vairākus gadu desmitus, uzsverot, ka tieši attīstīta galvaspilsēta ir priekšnosacījums arī reģionu attīstībai, un nevis otrādi. 

Tiesa, šoruden Evikas Siliņas izveidotā valdība savā deklarācijā ir ierakstījusi, ka: «Paaugstināsim Rīgas konkurētspēju Ziemeļeiropā, nodrošinot iespējas investēt Rīgas infrastruktūrā un izveidojot vienotu Rīgas metropoles attīstības un pārvaldības modeli.» 

Vai to izdosies izdarīt šai valdībai, pagaidām grūti spriest, jo pagātnē radītās politiskās sekas ir pārlieku lielas, turklāt arī ekonomiskā situācija nav vienkārša — daudzām pašvaldībām ir nepieciešami papildu resursi, lai spētu nodrošināt pamatfunkcijas iedzīvotājiem, un tieši tāpēc papildu ienākošā nauda no Rīgas nebūt nav lieka. Taču, kā norāda eksperti, būtiski, ka mainās politiskā uztvere — kas ir Rīga un kāda ir tās loma visas valsts ekonomikā. 

Pašreizējās prognozes

Diemžēl, kamēr galvaspilsētas lomas maiņa notiek tikai politiķu un sabiedrības galvās, Rīgai nākotnē iedalīta ne tā patīkamākā loma. Proti, prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām pieļauj, ka nākotnē par galveno Baltijas pilsētu kļūs neviens cits kā pašlaik pati mazākā — Tallina. 

Eiropas statistikas biroja Eurostat aplēses par izmaiņām Eiropas Savienības reģionos paredz, ka Tallinai apkārt esošais reģions būs vienīgais, kurš Baltijas valstīs stabili audzēs iedzīvotāju skaitu. Ja 2025. gadā Tallinas un tās apkaimes kopējais iedzīvotāju skaits pēc Eurostat aplēsēm varētu būt ap 631 000, tad 2050. gadā tas varētu būt jau gandrīz 700 000, bet 2100. gadā pārsniegt 720 000 iedzīvotāju. Viļņas apgabala kopējo iedzīvotāju skaitu Eurostat 2025. gadā lēš ap 837 000, 2050. gadā tas varētu samazināties līdz 789 000, bet 2100. gadā — līdz 712 000. 

Savukārt visdrūmākās prognozes Eurostat izsaka Rīgai. Ja vēl 2025. gadā Rīgas un Pierīgas kopējā areāla iedzīvotāju skaits tiek lēsts tuvu vienam miljonam, tad 2050. gadā tas varētu sarukt līdz 840 000, bet 2100. gadā — līdz nepilniem 700 000 iedzīvotāju, kļūstot par mazāko no Baltijas valstu centriem. 

Arī Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs portālā Makroekonomika.lv jau pērn rakstīja — lai arī pēdējo divdesmit gadu laikā rīdzinieki kļuvuši teju trīs reizes bagātāki un Rīgas ekonomika aug straujāk gan par Latvijas, gan par Eiropas Savienības vidējo rādītāju, tomēr Viļņa un Tallina attīstās vēl straujāk. Pēc ienākumu līmeņa Rīga atpaliek no Viļņas un Tallinas par 7–8 gadiem, un ar pašreizējo attīstības tempu mēs šo kaimiņvalstu galvaspilsētas nesasniegsim nekad. No Baltijas valstu galvaspilsētām tieši Viļņā ir gan straujāka ekonomiskā izaugsme, gan uzlabojumi darba tirgū un dzīves kvalitātes rādītājos.

Kaimiņu attīstības virzieni

Kaut gan Baltijas valstu galvaspilsētas ir ar visai līdzīgu pēdējā laika vēsturi un attīstības potenciālu, katrai ir savas atšķirības. Galvenā atšķirība ir tā, ka gan Lietuva, gan Igaunija vēsturiski ir attīstījušās daudz decentralizētāk nekā Latvija. Spilgts piemērs ir kaut vai tas, ka Igaunijā galvenās valsts augstskolas un līdz ar to inovāciju centrs atrodas nevis Tallinā, bet gan Tartu. Savukārt Lietuvā vienmēr nopietns valsts attīstības dzinējspēks ir bijusi ne tikai Viļņa, bet arī vēsturiskā galvaspilsēta Kauņa.

Šīs atšķirības līdz šim Rīgai ir ļāvušas sevi dēvēt par vienīgo Baltijas metropoli, jo tā iedzīvotāju skaita ziņā apsteidz gan Viļņu, gan Tallinu. Tomēr, ja lasām dažādus ārvalstu investoriem paredzētus aprakstus par Baltijas valstu galvaspilsētām, tad Rīgai ir nopietns pamats satraukties, jo bez jau minētās metropoles statusa, kā arī Baltijas aviācijas centra goda, nekā būtiski vairāk nav. Toties Igaunijas un Lietuvas galvaspilsētas pēdējās desmitgadēs ir spējušas radīt nopietnu attīstības vilkmi, specializējoties konkrētās sfērās. 

Tallina lieliski izmanto Igaunijas radīto tēlu par digitāli attīstītu sabiedrību, investoriem draudzīgu nodokļu un vienkāršu likumdošanas sistēmu, kas ir īpaši piemērota jaunuzņēmumu darbībai, neaizmirstot pieminēt, ka tieši šeit ir dzimuši tādi jaunuzņēmumi kā Skype, Wize un Bolt. Tāpat starp Tallinas priekšrocībām tiek minētas ļoti ciešās saiknes ar Ziemeļvalstīm un tas, ka starp Tallinu un Helsinkiem prāmji kursē gandrīz kā tramvaji. 

Savukārt Viļņa pēdējos gados ir nostiprinājusies kā viens no galvenajiem ārpakalpojumu uzņēmumu centriem Centrālajā un Austrumeiropā. Viļņā savus pakalpojumu centrus ir izvietojuši tādi milži kā Barclays, Western Union, Nasdaq, Danske Bank, IBM, Booking.com un citi. Ikviens investors tiek kārdināts ar to, ka Viļņā viņu gaida augsti kvalificēts darbaspēks, laba infrastruktūra un dzīves apstākļi. 

Atšķirības ir arī gluži fiziskos darba apstākļos. Nekustamo īpašumu kompānija Ober Haus norāda, ka Viļņa pērn pievienojās Tallinai, pārkāpjot viena miljona kvadrātmetru modernu biroja telpu platību slieksni, kamēr Baltijas lielākā pilsēta Rīga uz to vēl ir tikai ceļā. 

Kaimiņvalstu galvaspilsētas Rīgu apsteidz arī modernu mājokļu būvniecības tempā. Ober Haus apkopotie dati liecina, ka pērn Viļņā tirdzniecībai nodoti 4165 jaunuzbūvēti dzīvokļi, Tallinā — 2200, bet rīdziniekiem pērn bija iespēja iegādāties vien 2100 pilnīgi jaunus dzīvokļus. Turklāt jāatgādina, ka Rīgā ir no visām Baltijas pilsētām vislielākais iedzīvotāju skaits. 

Atpaliekam, bet uz priekšu kustam

«Jāatzīst, ka investoru piesaistē Rīga šobrīd dara to, ko Tallina un Viļņa darīja pirms desmit gadiem. Rīga ir iedzinējos,» atzīst Rīgas mērs Vilnis Ķirsis. Viņš uzsver, ka tā savā ziņā ir atbilde, piemēram, uz jautājumu, kādēļ daudzas darbavietas ir aizgājušas uz kaimiņvalstu galvaspilsētām. «Vienlaikus ir uzņēmumi, kuri pašlaik interesējas tieši par Rīgu. Taču arī tam ir inerce. Nav tā, ka pēc «pirmā randiņa» kāds jau skries uz Rīgu, ir jāstrādā, jātiekas vairākkārt. Tas ir darbs, kurā Rīga ir iekavējusi, bet mēs to šobrīd darām,» piebilst V. Ķirsis un norāda, ka kopējais ārvalstu tiešo investīciju apjoms Rīgā reģistrētu ārvalstu uzņēmumu pamatkapitālā sasniedzis 9,6 miljardus, gada griezumā augot par teju 10%.

Rīgas ekonomikai un attīstībai nozīmīgi projekti un uzņēmumi esot, piemēram, Deutsche Welle, kas saistīts ar mediju un komunikācijas nozari, Roche Services and Solutions, kas Rīgā veido satelīta biroju ar vairāk nekā 250 darbavietām, tāpat Ukrainas uzņēmums Enamine, kas izveidojis meitas uzņēmuma Bienta filiāli Rīgā, lai strādātu ar pētījumiem farmācijas nozarē. «Apmēram 15 ārvalstu investīciju projektu dažādās nozarēs, ieskaitot ražošanu, biznesa pakalpojumus un farmāciju, Rīgā ir izstrādes stadijā. To kopējā investīciju vērtība tiek novērtēta ap pusotru miljardu eiro,» uzsver Rīgas mērs. 

«Neskatoties uz to, ka mēs atpaliekam no Tallinas un Viļņas, Rīga joprojām ir centrs. Mums ir ļoti laba dzelzceļa sistēma, arī aktīvākā lidosta Baltijas valstīs. Šīs ir lietas, kas jāturpina un jāattīsta,» norāda pilsētplānošanas eksperts un Latvijas pilsētplānošanas uzņēmuma SIA Grupa93 vadītājs Neils Balgalis. Viņš piebilst, ka Rīgas intereses līdz šim valsts līmenī politiski ir mazs pārstāvētas. «Ja paskatāmies uz Saeimu, tur rīdzinieku ir mazākumā, tāpat Rīga ir atradinājusies strādāt ar ministrijām un lobēt savas intereses,» norāda N. Balgalis.

Galvenie klupšanas akmeņi

Rīgas problēmas ir veidojušās vairāku desmitu gadu laikā, turklāt to pamatā lielā mērā ir bijuši nepareizi, netālredzīgi politiski lēmumi.

Pirmkārt, politiski Rīga vienmēr tikusi uzskatīta kā viena administratīvā vienība, kura beidzas līdz ar galvaspilsētas robežām, lai arī realitātē tās attīstība ir bijusi saistīta ar Pierīgas pašvaldībām, kuras arī labi ir «barojušās» no galvaspilsētā saražotā kopprodukta. Panākt vienotu rīcību un kopēji finansētu projektu realizāciju neizdodas nemaz tik ātri, un tas kavē pārsvarā Rīgas attīstību, kurai naudas šim mērķim trūkst. 

Un tad ir vēl divas lielas problēmas, kāpēc Rīgai naudas paliek mazāk nekā varētu būt. Pirmā finanšu problēma — Rīgā darbavietu ir daudz, uz galvaspilsētu brauc strādāt iedzīvotāji no tuvākām un tālākām apkaimēm. Tas būtu ieguvums, ja vien ne Latvijas nodokļu sistēma — pašvaldības ienākumi veidojas no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kas nonāk tajā pašvaldībā, kur cilvēks nevis strādā, bet gan ir deklarējis savu dzīvesvietu, praktiski — guļ un atpūšas. Šāda nodokļu pārdale nāk par labu apkaimes pašvaldībām, taču noplicina Rīgas infrastruktūru. Lai arī ik pa laikam uzvirmo runas, ka šo problēmu varētu risināt, mainot nodokļu sistēmu, īsti neviens politiskais spēks tam neķeras klāt — pārāk jūtīgs un sāpīgs jautājums. Nav atbildes uz jautājumu, kas tādā gadījumā notiks ar Pierīgā esošajām pašvaldībām, kuras praktiski ir Rīgas «guļamvagoni», jo darba vietas tur ir ierobežotā daudzumā. 

Otrā finanšu problēma, kas atņem Rīgai attīstības līdzekļus, ir pašreiz strādājošais pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds. Tā galvenais mērķis ir nodrošināt vienmērīgu visas Latvijas attīstību. Fondā bagātākās pašvaldības naudu iemaksā, un tā tiek pārdalīta tām pašvaldībām, kur līdzekļu nav tik daudz. No vienas puses — ideja lieliska, taču, no otras — tā ir radījusi izkropļojums. Piemēram, galvenā pašvaldība, kura naudu iemaksā, ir Rīga. Šogad Rīga šajā fondā no saviem ieņēmumiem būs iemaksājusi ap 125 miljonus eiro, bet nākamgad tai jau būs jāiemaksā 133 miljoni eiro. Savukārt, piemēram, Rēzekne, kura finansēja gan pašvaldības SPA kompleksa būvniecību un bezmaksas transportu saviem iedzīvotājiem, šogad no šī fonda saņems 8 miljonus eiro. Neskatoties uz subsīdiju, Rēzekne šobrīd atrodas bankrota priekšā, jo naudas izlietojuma lietderība ir visai apšaubāma.

«Jāatzīst, ka politiskais virziens — ņemam nost Rīgai un dodam naudu reģioniem, nav nostrādājis valstij par labu. Patlaban mazpilsētas ir vizuāli daudz labākā stāvoklī par Rīgu, jo ir bijusi šī subsīdija, taču ekonomiskā ieguvuma no tā ir maz,» Bilancei uzsvēra pilsētplānotājs Valts Murāns no uzņēmuma Vefresh. Viņš saka, ka sabiedrība vairs nevar atļauties nerisināt iepriekšminētās problēmas. 

To uzsver arī Rīgas mērs V. Ķirsis un arī viņa partijas biedre, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa. Ministre norāda: «Rīgas konkurētspējas stiprināšana ir priekšnoteikums straujākai valsts kopējai ekonomikas izaugsmei. Taču vēl lielāks potenciāls ir Rīgai un Rīgas aglomerācijai kopā, tāpēc arī valdības deklarācijā ir apņemšanās attīstīt Rīgas metropoles areāla pārvaldības modeli sadarbībā ar Pierīgas pašvaldībām.»

Rīgas metropoles izveide būtu nākamais solis pārvaldības sadrumstalotības mazināšanā, tā uzskata ministre. Tāpat atvērts esot arī jautājums par līdzsvarotāku un taisnīgāku finansējumu, un tas būtu skatāms kontekstā ar izmaiņām pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmā. Bērziņa uzskata, ka līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, kas notiks 2025. gadā, būtu jāizstrādā jauns galvaspilsētas likums vai pat plašāks — Rīgas metropoles likums. 

Vai tas tiešām izdosies, patlaban ir grūti spriest. Nekas īsti neliecina, ka Rīgas un Pierīgas pašvaldības spētu ātri vienoties par kādiem sadarbības projektiem. Proti, vēl 2021. gadā tika izveidota biedrība Rīgas metropole, kurai ir mērķis attīstīt kopējus projektus. Rīgas mērs V. Ķirsis norāda, ka diemžēl Rīgai un Pierīgai joprojām nav laba sadarbības modeļa. «Viss balstās uz pašvaldību attiecībām, bet nav tā, ka tas strādātu kā vienots mehānisms,» atzīst Rīgas mērs.

Viņš arī uzskata, ka Rīgai un Pierīgai būtu jāveido izņēmums administratīvi teritoriālajā reformā — būtu jābūt divu līmeņu pašvaldībai. «Pirmais līmenis ir kā šobrīd, bet vairākiem jautājumiem, piemēram, par sabiedriskā transporta tīklu, attīstības plānošanu vajadzētu būt otrā līmeņa kompetencē, kam būtu jābūt vēlētai institūcijai visai Rīgas metropolei. Līdzīgi kā tas ir Londonā, kur ir Londonas areāla mērs. Kamēr mēs to neizdarīsim, mēs Rīgas reģiona potenciālu izmantosim ļoti vāji,» uzskata Rīgas mērs.

Aiga Pelane, Latvijas Radio speciāli Bilancei

Projektu «Latvija Baltijas ekonomikā: kā panākt un apsteigt Lietuvu un Igauniju?» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Rīgai nepieciešams pamatīgs uzrāviens» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2023

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada novembra (503.) numurā.

Jums arī varētu interesēt…