Scenārijs atkārtojas
Nav nemaz tik sen 2016. gads, kad izgāzās ideja no 2017. gada par katru nodarbināto personu iekasēt sociālās apdrošināšanas iemaksas vismaz no minimālās mēneša algas neatkarīgi no tā, ka atlīdzības summa nesasniedza minimālo algu. Visu 2016. gadu ne no vienas sabiedrības grupas nebija pretenziju pret šo normu, bet pirms tās stāšanās spēkā sacēlās vētra, kaut gan bija veikti dažādi mīkstinoši paņēmieni (izņēmuma grupas, iemaksas no minimālās algas daļas). Norma tika atcelta, bet ne aizmirsta. Ja es arī nebūtu pensionāre, pats pa sevi ir saprotams, ka, ilgus mūža gadus neveicot sociālās iemaksas, nav ko cerēt uz normālu pensiju. Nav jābrīnās arī par niecīgu slimības vai maternitātes pabalstu, arī (kā izrādījās) uz dīkstāves pabalstu. Šogad daudzi no mums šo likumsakarību izjūta uz savas ādas. Tagad sabiedrību it kā pārliecināja: iemaksas ir jāveic, bet vai tas būtu jādara tieši tagad un kārtējo reizi ar steigu? Pēc visām pazīmēm pandēmijai tuvākā laikā nav redzams gals, ekonomika...