0,00 EUR

Grozs ir tukšs.

BIZNESSGads Covid-19 ēnā – kāds tas bijis ekonomikā?

Gads Covid-19 ēnā – kāds tas bijis ekonomikā?

Ikars Kubliņš, BilancePLZ

(0)

Foto: Latvijas Banka

Pandēmijas zīmē aizvadīts vairāk nekā gads. Ik pa laikam izskan daļas uzņēmēju neapmierinātība ar vienu vai otru valdības lēmumu, kā arī pesimistiskas prognozes par to, ko epidemioloģiskie ierobežojumi nodarīs Latvijas tautsaimniecībai. Tomēr nepamet datos un novērojumos balstīta izjūta, ka kopumā šo krīzi pārciešam daudz vieglāk nekā 2008. gada dižķibeli. Vai tā patiešām ir, to lūkojam skaidrot ar izsvērtu un analītisku eksperta skatu sarunā ar Uldi Rutkasti, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāju.

Kā Latvijas ekonomika un uzņēmumi līdz šim pārcietuši Covid-19 pandēmijas ietekmi? Ko liecina galvenie makroekonomiskie indikatori?  

Ietekme uz ekonomiku ir diezgan būtiska, lai gan ne tik negatīva, kā sākumā tika prognozēts. Kopumā ekonomika pērn saruka par 3,6%. Šī krīze īpaša ar to, ka izpaudusies visai asimetriski dažādās tautsaimniecības jomās. Vairāk cietusi pakalpojumu nozare, un diezgan būtiski krities privātais patēriņš, kas pagājušogad samazinājās gandrīz par 10%. Izmitināšanas un ēdināšanas nozares saruka par 37%, māksla un izklaide – vairāk nekā par 20%. Tajā pašā laikā būvniecībā un lauksaimniecībā bija vērojams pieaugums, virknē citu nozaru, piemēram, apstrādes rūpniecībā vai nekustamā īpašuma tirdzniecībā, bija tikai pavisam neliels kritums. Pat tirdzniecības nozarē, kas lielāko triecienu saņēma krīzes sākumā, bet vēlāk strauji atkopās, gada kritums bija ļoti mērens – mazāks nekā ekonomikā kopumā. Pandēmijas ietekmei bija lielas atšķirības ne tikai nozaru griezumā, bet arī dažādās cilvēku grupās. Vēl vairāk pieaugusi noslāņošanās, sociālā nevienlīdzība. Visvairāk tika skarti cilvēki ar zemākiem ienākumiem, savukārt augstu ienākumu grupās pat turpināja pieaugt gan nodarbinātība, gan algas.

Galvenie indikatori no Latvijas Bankas 2020. gada pārskata liecina, ka Latvijā vairāki būtiskie rādītāji pērn bijuši labāki nekā eirozonā caurmērā – IKP un eksporta kritums mazāks… Tātad Latvijā situācija kopumā ir labāka nekā eirozonā vidēji?

Tā var teikt. Bija eirozonas valstis, kurās krīzes ietekme bija daudz smagāka. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, pirmajam slimības izplatības vilnim Latvija tika cauri salīdzinoši viegli, šeit bija noteikti mazāk strikti ierobežojumi nekā daudzās citās valstīs. Otrkārt, Eiropas dienvidu valstīs lielāku īpatsvaru ekonomikā ieņem tūrisma, viesmīlības nozare, kas krīzē bija viena no vissmagāk skartajām, līdz ar to arī atstājot iespaidu uz šo valstu tautsaimniecību.

Kādas ir galvenās atšķirības no iepriekšējās globālās ekonomiskās krīzes, kas sākās 2008. gadā? Raugoties uz datiem, šķiet, ka šī ir krietni “mazāka vētra” ar vieglākām sekām, lai gan cēlonis taču it kā ne mazāk nopietns un pat visaptverošs. Kāds tam ir iemesls?

Latvijas gadījumā pastāv trīs faktoru grupas, kas noteikušas abu krīžu atšķirības. Pirmkārt, Latvijas ekonomika ir daudz spēcīgāka un gatavāka satricinājumiem, salīdzinot ar iepriekšējo krīzi. Pirms iepriekšējās krīzes gan banku, gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību bilances bija daudz vājākas. Liela parādu nasta, pārkarsusi ekonomika, konkurētspējas problēmas, tekošā konta deficīts, nekustamā īpašuma burbulis… Ņemot vērā straujo patēriņa un algu kāpumu, izveidojās arī tāds kā nodokļu ieņēmumu burbulis, uz kā pamata valdība bija ieplānojusi izdevumus, kas ilgākā laika periodā izrādījās neuzturami. Brīdī, kad šie burbuļi plīsa, turklāt reizē ar globālajām norisēm, mūsu ekonomika tam nebija gatava.

Tagad situācija ir atšķirīga. Veselu biznesa ciklu esam dzīvojuši bez būtiskas kreditēšanas izaugsmes, bilances visos sektoros ir diezgan veselīgas, līdz ar to šī krīze neradīja būtiskas parādu, finanšu sektora problēmas. Otrkārt, svarīga atšķirība ir tā, ka esam eirozonas sastāvā, jo iepriekšējo krīzi pastiprināja arī nenoteiktība, notika spekulācijas finanšu tirgos, uzbrukumi Latvijas valūtai, kā dēļ valdība nespēja aizņemties naudu finanšu tirgū. No tā izriet trešais galvenais atšķirību faktors – valdības atbalsts. Tā kā iepriekšējā krīzē valdība nevarēja aizņemties finanšu tirgos, bija jāvēršas pie starptautiskajām institūcijām – Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Komisijas –, un tam nāca līdzi virkne nosacījumu, tajā skaitā valdības izdevumu mazināšana. Šajā krīzē valdībai finanšu tirgos līdzekļi ir pieejami, turklāt ar ļoti zemām likmēm, ko veicinājis arī monetārās politikas atbalsts. Esam nostājušies uz savām kājām, un mums ir brīvas rokas sniegt ekonomikai atbalstu, ko valdība arī ir darījusi.

Jūs sakāt  bilances ir krietni labākas nekā pirms iepriekšējās krīzes. Par bankām skaidrs, nav šaubu  to likviditātes rādītāji ir daudz augstāki. Bet vai to var attiecināt arī uz uzņēmumiem? Līdz šim bija dzirdēts, ka uzņēmumu finanšu rādītāji, par spīti ieviestajai uzņēmumu ienākuma nodokļa nulles procentu likmes reformai, tomēr īpaši neuzlabojas…

Situācija pakāpeniski uzlabojas, lai gan jāpiekrīt, ka kapitāla ziņā uz citu Eiropas Savienības valstu fona mēs aizvien neizskatāmies labi. Ja uzņēmumi vēlas attīstīties ar banku kredītu palīdzību, tiem ir krietni jāuzlabo kapitāla rādītāji. Protams, arī parāda apjoms mums ir viens no zemākajiem ES valstu vidū. Tādējādi, ja skatāmies kapitāla un parāda attiecību, tā ir ļoti laba.

Pilnu interviju ar U. Rutkasti lasiet žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” jūnija numurā.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)
Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Foto: Latvijas Banka

Pandēmijas zīmē aizvadīts vairāk nekā gads. Ik pa laikam izskan daļas uzņēmēju neapmierinātība ar vienu vai otru valdības lēmumu, kā arī pesimistiskas prognozes par to, ko epidemioloģiskie ierobežojumi nodarīs Latvijas tautsaimniecībai. Tomēr nepamet datos un novērojumos balstīta izjūta, ka kopumā šo krīzi pārciešam daudz vieglāk nekā 2008. gada dižķibeli. Vai tā patiešām ir, to lūkojam skaidrot ar izsvērtu un analītisku eksperta skatu sarunā ar Uldi Rutkasti, Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāju.

Kā Latvijas ekonomika un uzņēmumi līdz šim pārcietuši Covid-19 pandēmijas ietekmi? Ko liecina galvenie makroekonomiskie indikatori?  

Ietekme uz ekonomiku ir diezgan būtiska, lai gan ne tik negatīva, kā sākumā tika prognozēts. Kopumā ekonomika pērn saruka par 3,6%. Šī krīze īpaša ar to, ka izpaudusies visai asimetriski dažādās tautsaimniecības jomās. Vairāk cietusi pakalpojumu nozare, un diezgan būtiski krities privātais patēriņš, kas pagājušogad samazinājās gandrīz par 10%. Izmitināšanas un ēdināšanas nozares saruka par 37%, māksla un izklaide – vairāk nekā par 20%. Tajā pašā laikā būvniecībā un lauksaimniecībā bija vērojams pieaugums, virknē citu nozaru, piemēram, apstrādes rūpniecībā vai nekustamā īpašuma tirdzniecībā, bija tikai pavisam neliels kritums. Pat tirdzniecības nozarē, kas lielāko triecienu saņēma krīzes sākumā, bet vēlāk strauji atkopās, gada kritums bija ļoti mērens – mazāks nekā ekonomikā kopumā. Pandēmijas ietekmei bija lielas atšķirības ne tikai nozaru griezumā, bet arī dažādās cilvēku grupās. Vēl vairāk pieaugusi noslāņošanās, sociālā nevienlīdzība. Visvairāk tika skarti cilvēki ar zemākiem ienākumiem, savukārt augstu ienākumu grupās pat turpināja pieaugt gan nodarbinātība, gan algas.

Galvenie indikatori no Latvijas Bankas 2020. gada pārskata liecina, ka Latvijā vairāki būtiskie rādītāji pērn bijuši labāki nekā eirozonā caurmērā – IKP un eksporta kritums mazāks… Tātad Latvijā situācija kopumā ir labāka nekā eirozonā vidēji?

Tā var teikt. Bija eirozonas valstis, kurās krīzes ietekme bija daudz smagāka. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, pirmajam slimības izplatības vilnim Latvija tika cauri salīdzinoši viegli, šeit bija noteikti mazāk strikti ierobežojumi nekā daudzās citās valstīs. Otrkārt, Eiropas dienvidu valstīs lielāku īpatsvaru ekonomikā ieņem tūrisma, viesmīlības nozare, kas krīzē bija viena no vissmagāk skartajām, līdz ar to arī atstājot iespaidu uz šo valstu tautsaimniecību.

Kādas ir galvenās atšķirības no iepriekšējās globālās ekonomiskās krīzes, kas sākās 2008. gadā? Raugoties uz datiem, šķiet, ka šī ir krietni “mazāka vētra” ar vieglākām sekām, lai gan cēlonis taču it kā ne mazāk nopietns un pat visaptverošs. Kāds tam ir iemesls?

Latvijas gadījumā pastāv trīs faktoru grupas, kas noteikušas abu krīžu atšķirības. Pirmkārt, Latvijas ekonomika ir daudz spēcīgāka un gatavāka satricinājumiem, salīdzinot ar iepriekšējo krīzi. Pirms iepriekšējās krīzes gan banku, gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību bilances bija daudz vājākas. Liela parādu nasta, pārkarsusi ekonomika, konkurētspējas problēmas, tekošā konta deficīts, nekustamā īpašuma burbulis… Ņemot vērā straujo patēriņa un algu kāpumu, izveidojās arī tāds kā nodokļu ieņēmumu burbulis, uz kā pamata valdība bija ieplānojusi izdevumus, kas ilgākā laika periodā izrādījās neuzturami. Brīdī, kad šie burbuļi plīsa, turklāt reizē ar globālajām norisēm, mūsu ekonomika tam nebija gatava.

Tagad situācija ir atšķirīga. Veselu biznesa ciklu esam dzīvojuši bez būtiskas kreditēšanas izaugsmes, bilances visos sektoros ir diezgan veselīgas, līdz ar to šī krīze neradīja būtiskas parādu, finanšu sektora problēmas. Otrkārt, svarīga atšķirība ir tā, ka esam eirozonas sastāvā, jo iepriekšējo krīzi pastiprināja arī nenoteiktība, notika spekulācijas finanšu tirgos, uzbrukumi Latvijas valūtai, kā dēļ valdība nespēja aizņemties naudu finanšu tirgū. No tā izriet trešais galvenais atšķirību faktors – valdības atbalsts. Tā kā iepriekšējā krīzē valdība nevarēja aizņemties finanšu tirgos, bija jāvēršas pie starptautiskajām institūcijām – Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Komisijas –, un tam nāca līdzi virkne nosacījumu, tajā skaitā valdības izdevumu mazināšana. Šajā krīzē valdībai finanšu tirgos līdzekļi ir pieejami, turklāt ar ļoti zemām likmēm, ko veicinājis arī monetārās politikas atbalsts. Esam nostājušies uz savām kājām, un mums ir brīvas rokas sniegt ekonomikai atbalstu, ko valdība arī ir darījusi.

Jūs sakāt  bilances ir krietni labākas nekā pirms iepriekšējās krīzes. Par bankām skaidrs, nav šaubu  to likviditātes rādītāji ir daudz augstāki. Bet vai to var attiecināt arī uz uzņēmumiem? Līdz šim bija dzirdēts, ka uzņēmumu finanšu rādītāji, par spīti ieviestajai uzņēmumu ienākuma nodokļa nulles procentu likmes reformai, tomēr īpaši neuzlabojas…

Situācija pakāpeniski uzlabojas, lai gan jāpiekrīt, ka kapitāla ziņā uz citu Eiropas Savienības valstu fona mēs aizvien neizskatāmies labi. Ja uzņēmumi vēlas attīstīties ar banku kredītu palīdzību, tiem ir krietni jāuzlabo kapitāla rādītāji. Protams, arī parāda apjoms mums ir viens no zemākajiem ES valstu vidū. Tādējādi, ja skatāmies kapitāla un parāda attiecību, tā ir ļoti laba.

Pilnu interviju ar U. Rutkasti lasiet žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” jūnija numurā.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: