Juridiskajai personai tiesa nevar piešķirt tiesības uz pēdējo vārdu

Latvijas Republikas Senāta Krimināllietu departaments atcēla Kurzemes apgabaltiesas lēmumu (lieta Nr. SKK-78/2024 (11816006620)), jo atzina, ka juridiskajai personai nav tiesību uz pēdējo vārdu.

Kurzemes rajona tiesa vienu no trim apsūdzētajiem notiesāja par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, ar ko valstij nodarīti zaudējumi lielā apmērā. Abi pārējie apsūdzētie tika notiesāti par šī noziedzīgā nodarījuma atbalstīšanu. Apsūdzētos tiesa atzina par vainīgiem un sodīja arī par to, ka tie pārkāpa atkritumu apsaimniekošanas noteikumus, radot būtisku kaitējumu dabas videi. Vainīgajiem arī atņēma tiesības ieņemt vadošu amatu vai valdes locekļa amatu atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumos uz 3 gadiem.

Juridiskajai personai tika piemērots piespiedu ietekmēšanas līdzeklis – naudas piedziņa -  400 minimālo mēnešalgu apmērā, t. i., 200 000 eiro. No juridiskās personas un apsūdzētajiem valsts labā tika piedzītas materiālā kaitējuma kompensācijas.

Kurzemes apgabaltiesa, izskatot apelācijas protestu un apelācijas sūdzības, konstatēja procesuālus pārkāpumus un pārsūdzēto spriedumu atcēla, lietu nosūtot jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.

Par Kurzemes apgabaltiesas 2023. gada 20. septembra lēmumu Daudznozaru specializētās prokuratūras prokurors R. Stivriņš iesniedza kasācijas protestu, kurā lūdza atcelt minēto lēmumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Prokurors norādīja, ka juridiskās personas pārstāvis lietā ir zvērināts advokāts, kurš lietas iztiesāšanas laikā nebija norādījis uz tiesas pieļautajām procesuālajām kļūdām, pārstāvis aktīvi piedalījās pierādījumu pārbaudē, izteica viedokli par apspriežamiem jautājumiem, pieteica lūgumus tiesai, kā arī uzstājās tiesas debatēs. Turklāt vienīgajam valdes loceklim apsūdzētajam /pers. A/ tika dotas tiesības sniegt liecības un izteikties pēdējā vārdā arī attiecībā par juridiskās personas piesaisti izmeklējamos noziedzīgajos nodarījumos.

Senāts apgabaltiesas secinājumus, kas attiecas uz procesuālajiem pārkāpumiem, atzina par kļūdainiem. Lietā bija jānoskaidro, vai juridiskajai personai procesā par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu piemīt tiesības teikt pēdējo vārdu.

Senāts atzina, ka tiesības uz pēdējo vārdu ir īpaši personiskas tiesības, kuras pēc savas būtības nav īstenojama arī ar pārstāvja starpniecību.

Juridiskajai personai ir tiesības uz aizstāvību, un tiesas pienākums ir šīs tiesības ievērot, tomēr tās īstenojamas bez pēdējā vārda tiesībām. Pēdējā vārda tiesības ir vienīgi pašam apsūdzētajam, kurš ir fiziskā, nevis juridiskā persona.

Senāts arī nekonstatēja, ka juridiskās personas, pret kuru uzsākts process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļa piemērošanu, pārstāvis būtu vēlējies izmantot tiesības sniegt liecību un tiesa tās būtu ierobežojusi vai liegusi.

• Senāta atziņas par kriminālprocesu lietās, kurās panākta vienošanās par vainas atzīšanu un sodu
• Disciplināratbildības piemērošana neizslēdz kriminālatbildības piemērošanu
• Policists – paraugs citiem sabiedrības indivīdiem