Policists – paraugs citiem sabiedrības indivīdiem

Valsts policijas amatpersonas pienākums ir uzvesties tā, lai tiktu saglabāts tās amata gods un netiktu grauta sabiedrības uzticība iestādei un tiesiska nozīme ir arī tam, kā policijas amatpersona rīkojas arī ārpus dienesta pienākumu izpildes. 

2024. gada 31. maija rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA–281/2024 (A420260522)

Lietas faktiskie apstākļi

Administratīvā tiesa izskatīja policijas amatpersonas (pieteicējs) pieteikumu, kurā pieteicējs apstrīd lēmumu, ar kuru tika atvaļināts no dienesta.

Gan pirmās instances, gan apelācijas tiesa pieteikumu noraidīja. Kā norādīts spriedumos, disciplinārlietas izmeklēšanas laikā tika konstatēts, ka sava atvaļinājuma laikā pieteicējs iesaistījās konfliktsituācijā un nodarīja kādai sievietei maznozīmīgus miesas bojājumus. Par notikušo uzzināja ne tikai iesaistītās personas, liecinieki un Valsts policijas amatpersonas, bet arī plašs sabiedrības loks, proti, masu medijos tika publicēti raksti saistībā ar šo notikumu un komentāros tika apspriesta Valsts policijas amatpersonas rīcība, nosodot to. 

Tiesa atsaucās uz spēkā stājušos Zemgales rajona tiesas 2022. gada 29. novembra spriedumu, kurā tika konstatēta pieteicēja vaina administratīvā pārkāpuma izdarīšanā. Līdz ar to šīs tiesvedības laikā tiesa atzina par pierādītiem administratīvā pārkāpuma lietā konstatētos faktus, proti, ka notikuma vietā 2021. gada 29. decembrī ap plkst. 22.30 konflikta laikā pieteicējs, sagrābjot kādu sievieti aiz matiem, vienu reizi ar plaukstas delnu iesita viņai pa seju, pārsitot degunu un nodarot miesas bojājumu.

Tiesa atzina, ka pieteicēja rīcībā ir konstatējams Ētikas kodeksa 17. punkta pārkāpums, jo pēc notikuma pieteicējs uzreiz nevērsās Valsts policijā, lai gan pieteicējam kā Valsts policijas amatpersonai bija jāapzinās, ka, iesaistoties konfliktsituācijā, var iestāties sekas. Tiesa atzina, ka pieteicējs savu rīcību noklusēja līdz brīdim, kad to noslēpt vairs nebija iespējams. Pieteicējs nav paškritisks, izvērtējot savu rīcību, nav atvainojies par neētisku rīcību. Administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanas gaitā pieteicējs neatzina pārkāpumu un nenožēloja izdarīto. 

Šāda rīcība, kad, tā vietā, lai konfliktu atrisinātu miermīlīgā ceļā, nomierinot personu vai mēģinot viņu savaldīt, pieteicējs nodarīja miesas bojājumu, apkauno un kompromitē Valsts policiju kopumā sabiedrības priekšā, šāda rīcība ir nepieņemama. Pieteicējs ir demonstrējis nihilistisku attieksmi pret normatīvo aktu prasībām, tādējādi pieteicējs ir diskreditējis sevi kā Valsts policijas amatpersonu un kaitējis Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu reputācijai. Ar šādu rīcību sabiedrībai tiek radīts priekšstats, ka Valsts policijas amatpersona var rīkoties prettiesiski, bet tas savukārt mazina Valsts policijas reputāciju un sabiedrības uzticēšanos Valsts policijas amatpersonām. Tiesa secināja, ka, izdarot disciplinārpārkāpumu un parādot savu attieksmi pret izdarīto pārkāpumu, pieteicējs ir nodarījis būtisku kaitējumu Valsts policijas reputācijai. Kaitējumu nav iespējams novērst, novēršot attiecīgā disciplinārpārkāpuma tiešās sekas. 

Ņemot vērā, ka gan pirmās, gan apelācijas instances tiesas pieteikumu noraidīja, savukārt Senāts ar rīcības sēdes lēmumu atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, tālāk tiks norādītas būtiskākās visu instanču spriedumu atziņas un secinājumi.

Pirmās instances tiesas atziņas

n Par amatpersonas pienākumiem

Atrodoties dienestā, kā arī ārpus dienesta pienākumu pildīšanas amatpersonai precīzi jāievēro normatīvo aktu prasības, jābūt paraugam citiem sabiedrības indivīdiem, nedrīkst pieļaut pārkāpumus un nolaidīgu rīcību.

Ikvienam Valsts policijas darbiniekam jāievēro ētikas kodeksā noteiktie principi un vispārējās uzvedības normas.

n Par disciplinārsoda piemērošanu

Disciplinārsods ir atzīstams par piemērotu un efektīvu līdzekli, lai sasniegtu tiesisku mērķi – disciplīnas nodrošināšanai policijas iestādē, lai panāktu citu amatpersonu atturēšanos no tiesību normu pārkāpumiem, veidotu tiesisku apziņu, kas saistīta ar izpratni par nepieciešamību ievērot normatīvo aktu prasības gan dienesta laikā, gan ārpus tā. 

1 Sk. Senāta 2019. gada 19. jūnija spriedumu lietā Nr. SKA–1053/2019, 2019. gada 20. jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKA–1102/2019 un 2019. gada 20. jūnija rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKA–1131/2019.

Uzticības zaudējums ir būtisks, tāpēc nav saskatāma lietderība pieteicēja palikšanai amatā, visbargākā disciplinārsoda piemērošana ir pamatota sakarā ar publiskā dienesta funkcionēšanas prioritāti. Valsts amatpersonai jāapzinās savs uzdevums – ar savu rīcību neapkaunot valsts pārvaldi un secīgi valsti kopumā.¹

2 Sk. Senāta 2014. gada 31. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA–760/2014 9. punktu, 2015. gada 18. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–260/2015 17. punktu, 2015. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. SKA–741/2015 6. punktu un 2016. gada 24. maija sprieduma lietā Nr. SKA–399/2016 16. punktu. 3 Sk. Senāta 2016. gada 8. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA–1023/2016 14. punktu, 2016. gada 23. septembra sprieduma lietā Nr. SKA–1220/2016 10. un 14. punktu. 4 Sk. Senāta 2016. gada 8. jūlija sprieduma lietā Nr. SKA–1023/2016 14. punktu un 2016. gada 23. decembra rīcības sēdes lēmuma Nr. SKA–857/2016 12. punktu.

Disciplinārsoda piemērošana ir individualizēta procedūra, kuras gala rezultātu ietekmē vairāku apstākļu kopums, proti, pārkāpuma raksturs, tā izdarīšanas apstākļi un sekas, pārkāpēja vainas pakāpe nodarījumā, ziņas, kas raksturo personību un iepriekšējo darbu, atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi.² Konkrētajos apstākļos visiem vērtējamiem apstākļiem var nebūt vienāds spēks un pat pie nevainojamas līdzšinējās dienesta gaitas vienīgais pareizais lēmums ir personas atvaļināšana no dienesta.³ Tas, ka personai iepriekš nav bijuši disciplinārpārkāpumi, pats par sevi nenozīmē, ka soda izvēle obligāti veicama, sākot ar vieglāko sodu. Var būt arī gadījumi, kad pie nevainojamas līdzšinējās darbības vienīgais atbilstošais sods ir, piemēram, amata zaudēšana.⁴

Disciplinārsods ir piemērojams arī par rīcību ārpus darba laika, ja attiecīgā rīcība diskreditē valsts pārvaldi. Pret amatpersonu izvirzāmās prasības ir augstākas, policijas darbiniekam jāievēro augstas uzvedības kultūras normas, lai apstiprinātu policijas darbinieka godīgumu un atbildību. Policijas darbinieka darba specifika ir saistīta ar atrašanos sabiedrībā, tāpēc policijas darbiniekam ir jāpieņem attiecīgi uzvedības ierobežojumi, policijas darbiniekam vienmēr jāuzvedas tā, lai saglabātu sava amata godu. 

Apelācijas instances tiesas atziņas

n Vai lietderības apsvērumi par disciplinārsoda veida izvēli bija jāizdara tiesai?

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 103. panta pirmajā daļā citastarp noteiktajam administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros. 

Ievērojot minēto, secināms, ka tiesa neizdara lietderības apsvērumus iestādes vietā, bet veic kontroli, pārbaudot, vai nav konstatējami būtiski trūkumi iestādes izdarītajos lietderības apsvērumos. 

5 Sal. sk. Senāta 2022. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA–183/2022 15. punktu.

Saskaņā ar tiesu prakses atziņām lietderīgākā risinājuma piemērošana iestādes rīcības brīvības ietvaros ir tieši iestādes (nevis tiesas) izvērtējuma jautājums. Tiesa var tikai pārbaudīt, vai iestāde šo rīcības brīvību nav izmantojusi acīmredzami nepareizi.⁵

Senāta atziņas

n Izskatāmajā lietā nav pārkāpts vienlīdzības princips 

Ja citai policijas amatpersonai par fizisku vardarbību pret privātpersonu ir piemērots vieglāks sods, tas nav attaisnojums, lai pieteicējam par tik būtisku pārkāpumu arī piemērotu vieglāku sodu. Citiem vārdiem, nav pamata atsaukties uz vienlīdzības principu, ja citai Valsts policijas amatpersonai par fizisku vardarbību, t.i., pēc būtības nepieļaujamu rīcību, piemērots vieglāks sods.

n Par rīcību ārpus darba laika

Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma 3. panta otro daļu par disciplinārpārkāpumu atzīstama arī amatpersonas darbība vai bezdarbība, kas nav saistīta ar tās dienesta pienākumu pildīšanu, bet kas diskreditē iestādi un mazina uzticību valsts pārvaldei. Tātad arī darbība, kas nav saistīta ar dienesta pienākumu pildīšanu, bet kas diskreditē iestādi un mazina uzticību valsts pārvaldei, ir atzīstama par disciplinārpārkāpumu.

Ir tiesiska nozīme tam, kā policijas amatpersona rīkojas arī ārpus dienesta pienākumu izpildes. Prettiesiskas rīcības ārpus dienesta pienākumu izpildes sekas var būt arī disciplināratbildība.

n Kas jāņem vērā, sagatavojot kasācijas sūdzību

Kasācijas sūdzībā ietvertas judikatūras un doktrīnas atziņas, kā arī vispārīgi apgalvojumi bez norādes par nepareizu piemērojamās tiesību normas izvēli, nepareizu tiesību normas iztulkošanu vai nepareizu tiesību normas attiecināšanu uz konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem. Tāpat kasācijas sūdzībā vispārīgi apgalvots, ka apgabaltiesa ir pieļāvusi pārkāpumu pierādījumu novērtēšanā. Tomēr kasācijas sūdzībā nav norādīti konkrēti pierādījumi, kuru novērtēšanā pieteicēja ieskatā ir pieļauta kļūda. Tāpēc šādus vispārīgus kasācijas sūdzībā ietvertus apgalvojumus nav iespējams pārbaudīt kasācijas kārtībā.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada oktobra (136.) numurā.

• Disciplināratbildības piemērošana neizslēdz kriminālatbildības piemērošanu
• Disciplinārpārkāpums aiz rupjas neuzmanības

BJP NUMURU E-ARHĪVS