Latvijas nodokļu sistēma kopumā ir laba un fundamentāli to mainīt nevajadzētu, par Finanšu ministrijas vadībā notiekošo nodokļu pamatnostādņu revīziju saka Dana Muceniece, Latvijas nodokļu maksātāju tiesību asociācijas valdes priekšsēdētāja. 

Intervija notika vēl pirms Krišjāņa Kariņa vadītās valdības demisijas. Dažas dienas iepriekš valdībā tika iesniegts Finanšu ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums „Par Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024.–2027. gadam izstrādes virzību”, kurā jau iezīmēts tālākais darbu grafiks nodokļu politikas pamatnostādņu izstrādei. 

Darba grupas priekšlikumus gaidām ar lielu nepacietību. Plānojam iesaistīties diskusijās un sniegt priekšlikumus, ja redzēsim, ka kādas no piedāvātajām izmaiņām nav atbilstošas nodokļu maksātāju interesēm. Ministrijas izveidotās darba grupas mērķis ir skatīties, kāda ir nodokļu struktūra, cik lielas ir likmes. Savukārt mums ir svarīgi, kādā veidā nodokļi tiek iekasēti, cik tos ir ērti maksāt. Tieši uz šo jautājumu loku vairāk koncentrējas Latvijas nodokļu maksātāju tiesību asociācija – vai nodokļu iekasēšanā ir ievēroti pamatprincipi, vai netiek aizskartas kādas nodokļu maksātāju būtiskas intereses.

Tax Foundation Igaunijas nodokļu sistēmu jau ilgstoši vērtē kā labāko pasaulē. Jāatceras, ka jebkurus reitingus veic pēc noteiktiem kritērijiem, un dažādos pētījumos mēdz būt atšķirīgi rezultāti. Vai Latvijā ir otrā labākā nodokļu sistēma pasaulē? Nezinu. Vai Latvijas nodokļu sistēma kopumā ir laba? Noteikti!

Nodokļu sistēmu mainīt fundamentāli nevajadzētu. Tas, ka Latvijai būs jāveic dažādas izmaiņas, izriet no trīs būtiskām tendencēm. Pirmā – bizness nestāv uz vietas, parādās jauni uzņēmējdarbības, preču un naudas plūsmu veidi. Pēdējos gados vērojams interneta platformu uzplaukums, vispārēja digitalizācija. Tās ir jaunas iespējas uzlabot un vienkāršot nodokļu administrēšanu. Pirms 20 gadiem neviens nevarēja sapņot par tām nodokļu informācijas plūsmām, kas nonāk nodokļu administrāciju rīcībā un ātrumu, ar kādu notiek informācijas apmaiņa starp valstīm.

1 Informatīvais ziņojums „Par attaisnojuma dokumentu un preču piegādes dokumentu elektroniskās aprites sistēmas ieviešanu”, akceptēts 12.10.2021. MK sēdē.

Otra tendence – kopējās Eiropas Savienības (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas iniciatīvas, tiesiskie regulējumi. Patlaban aktualitāte ir gan uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN), gan pievienotās vērtības nodokļa (PVN) reformas ES. Jūlija beigās Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetārā komiteja (ECON) sprieda par PVN e–rēķinu ieviešanu ES no 2029. gada, pārceļot Eiropas Komisijas (EK) sākotnēji iecerēto termiņu par vienu gadu. Latvija strukturētos e–rēķinus bija plānojusi ieviest jau 2025. gadā¹. Tās ir reformas, kas notiek neatkarīgi no situācijas Latvijā.

Trešā tendence – izmaiņas valsts iekšienē, kur savas rīcības brīvības ietvaros varam lemt par to, ko vēlamies pamainīt. Viena lieta ir nodokļu likmes un ar nodokli apliekamie objekti – ko gribam aplikt un kādā mērā. Bet otra tikpat būtiska – kādā veidā nodokļi ir maksājami – nodokļu aprēķina un samaksas mehānismi gan nodokļu maksātāju, gan arī valsts pusē.

Negribētu atbildēt asociācijas vārdā, bet gan paust personīgo viedokli. Vairāk nekā 20 gadus strādājot nodokļu jomā, domāju, ka var apsvērt PVN paaugstināšanu, pie viena pārskatot gan atbrīvojumus, gan arī samazinātās PVN likmes. Nodokļu teorētiķi saka, ka samazinātās PVN likmes nav īstais mehānisms, kādā veidā sabiedrībā panākt lielāku sociālo vienlīdzību, nosacīti pārcelt nodokļu slogu uz turīgākajiem cilvēkiem. Bet, neskatoties uz to, praktiski visā ES tiek plaši izmantotas samazinātās PVN likmes. Tā ir Latvijas izšķiršanās – vai mums ir maz samazināto PVN likmju un salīdzinoši zema pamatlikme, vai ir daudz samazināto PVN likmju un augsta PVN pamatlikme.

2 Periodā no 2023. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim Luksemburgā PVN likme terminēti ir samazināta uz 16%.

ES bija pētījums, kurā secināja: ja atceltu visas pazeminātās PVN likmes, tad pamatlikmi Eiropā varētu samazināt vidēji līdz 15% (tagad vidējā likme ir 21–23%, šajās robežās PVN pamatlikme ir 17 no 28 ES dalībvalstīm). Zemākā pamatlikme ir Luksemburgā – 17%², bet augstākā Ungārijā – 27%.

Ministrijas darba grupai būtu jāizšķiras, ko valsts īsti grib – vai vairāk iekasēt nodokļos un attiecīgi arī vairāk pārdalīt dažādām sfērām, vai iet citu ceļu – salīdzinoši zemi nodokļi, bet iedzīvotāji par daudz ko maksā paši. Nevar būt situācija, ka maksājam mazus nodokļus un daudz tērējam. Gribam, lai ir zems PVN pārtikai, bet vienlaikus sakām, ka daudz naudas ir vajag veselības aprūpei. Šis vienmēr ir bijis primārais un vissmagākais jautājums: saprast un sabalansēt šos abus jautājumus. Iepriekšējā nodokļu reformā, kuru īstenoja 2018. gadā, tika argumentēts, ka nodokļu ieņēmumiem būtu jāpieaug līdz vienai trešdaļai no iekšzemes kopprodukta (IKP). Pēdējie dati par 2021. gadu liecina, ka iekasējam 30,8%. Tātad vēl joprojām mīdamies uz vietas, nekas īsti klāt nav nācis. 

Tas noteikti ietekmē gala cenu. Ir diezgan tradicionāli, ka, samazinot PVN likmi, tas viens pret vienu neatspoguļojas cenu kritumā. Vai gluži otrādi – kad palielina PVN likmi, kāpums diezgan ātri parādās cenās. Bet samazinājums… Jārēķinās, ka visu laiku ir inflācija. Ražotāji un tirgotāji rēķinās, ka agrāk vai vēlāk cena tāpat būs jāceļ, tāpēc neviens nesteidzas krasi samazināt cenas. Jo pēc tam tās celt ir grūtāk. Ja notur zemu PVN pamatlikmi, pilnīgi visi – miljonāri vai trūcīgie – maksā vienādi.

 Ja tomēr ceļ pamatlikmi, ir iespēja pārvērtēt, kam piešķir atbrīvojumus un cik lielā mērā, cik lielas ir samazinātās PVN likmes. Kāpēc pārtikai un pirmās nepieciešamības precēm vai pakalpojumiem ir samazinātā PVN likme vai atbrīvojumi lielākajā daļā ES? Tāpēc, lai ievērotu sociālā taisnīguma principu – trūcīgie ievērojami lielāku daļu savu ienākumu tērē pirmās nepieciešamības precēm.

Kabatas un kabatiņas, t.i., atvieglojumi, tiek radīti, lai nodokļu sistēma būtu taisnīgāka. Bet jebkurš atvieglojums sarežģī administrēšanu. Tas ir nodokļu politikas sarežģītais jautājums – atrast līdzsvaru starp taisnīgu nodokļu sistēmu un vieglu tās administrēšanu. 

Diemžēl atsevišķi nodokļu likumi ir kļuvuši ļoti sarežģīti un nelasāmi. Pat nodokļu konsultantam reizēm ir grūti saprast, kas konkrētajā gadījumā ir jāpiemēro, jo ir jāiziet cauri septiņiem dažādiem priekšnosacījumiem. Piemēram, likums „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” tika pieņemts 1993. gadā un kopš tā laika ir piedzīvojis neskaitāmus grozījumus, kas padarījuši tā saturu arvien grūtāk uztveramu. 

Piekrītu, IIN ir kļuvis ārkārtīgi sarežģīts. Runa nav tikai par algām, bet arī par dažādiem ienākumiem no kapitāla, dāvinājumiem. Dāvinājumus no radiniekiem, pa ja dāvina miljonu, neapliek ar IIN, izņemot dāvinājumus saimnieciskās darbības ietvaros. Bet kurš atceras līdz kurai radniecības pakāpei? Tas viss ir jāskatās normatīvajos aktos.

No trešajām personām neapliek ar IIN dāvinājumus līdz 1425 eiro gada laikā. Tad vēl ir IIN atvieglojumi par dāvinājumiem medicīnas un izglītības izdevumiem. Juridiskajām personām ar IIN neapliek dāvinājumus darbiniekiem 15 eiro gada laikā.

3 Divi prognozējamie un viens faktiskais neapliekamais minimums.

Kurā brīdī nodoklis ir jāmaksā pašiem, kurā brīdī tā ir alga? Tas viss ir pietiekami sarežģīti. Labi saprotu, ka cilvēki bieži vien kļūdās, aprēķina nepareizi. Tad vēl ir regresīvais neapliekamais minimums. Ja tas bija saprotami pie vienotas IIN likmes, tad tajā brīdī, kad ieviesa progresīvo IIN likmi, ir liels izaicinājums personai izrēķināt maksājamo nodokli. Ja gada laika neapliekamais minimums personai mainās trīs reizes³, varbūt labāk vispār bija no tā atteikties un ieviest zemāku IIN likmi, teiksim, 5% ienākumiem, kas ir 700–1000 eiro gadā?

Latvijā, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, ir augsts nodokļu slogs zemo algu saņēmējiem, un tas nav pozitīvi. Vai ir jāatgriežas pie vienotas IIN likmes? Tas atkal ir jautājums, ko gribam – lielākus nodokļus ieņēmumus un tērēt sabiedrības vajadzībām, vai samierināmies un pasakām, ka ilgtermiņā nepastāv iespēja, ka varētu maksāt mazus nodokļus un milzīgi daudz tērēt. Gana labi esam patērējušies pēdējos gados, esam dzīvojuši krietni virs savu ieņēmumu līmeņa, ir augsts budžeta deficīts. Tas nozīmē, ka būs gadi, kad būs jādzīvo zem savu ieņēmumu līmeņa. 

Jautājums tagad ir: cik strauji celt progresīvo IIN likmi? Vai Latvijā ir vajadzīgs solidaritātes nodoklis? Ja ne, kādā veidā aizlāpīsim iztrūkumu sociālās apdrošināšanas budžetā? Ne velti lielākajā daļā pasaules valstu ir progresīvā IIN likme, tātad bagātais maksā vairāk. Trūcīgos atbalsta arī tādā veidā, ka viņi var maksāt mazākus nodokļus.

Jā, tas ir jautājums, par ko arī vajadzētu domāt. Varbūt no administrēšanas viedokļa varbūt ir jāatceļ IIN atvieglojumi vispār, bet iegūto naudas summu pārdala, maksājot lielākus pabalstus?

Tas pats ir ar attaisnotajiem izdevumiem par medicīnu. Varbūt visa sabiedrība var vienoties, ka vairs nesaņemam IIN atmaksas, bet iegūto naudu, ko atmaksātu par medicīnas pakalpojumu izmantošanu, novirzītu veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai? Protams, jautājums ir sarežģīts arī no tā viedokļa, ka katrs no nodokļiem attiecas uz savu budžetu – valsts pamatbudžetu, sociālo budžetu, pašvaldību budžetu utt.

Ja skatāmies uz konkurētspēju Baltijā, neteikšu, ka darbaspēka nodokļi ir būtiski augstāki. Jā, tie ir nedaudz lielāki nekā Lietuvā un Igaunijā. Visvairāk zaudējam zemo algu saņēmēju grupā. Ja salīdzinām ar Igauniju, Latvijā cieš arī lielie algu saņēmēji, jo Igaunijā ir vienotā IIN likme – 20%.

MUN maksāšanas režīms bija izveidots īsi pēc finanšu krīzes – 2010. gadā. Finanšu ministrija uz Saeimu aizgāja ar priekšlikumu par 20% likmi, bet priekšvēlēšanu laikā tā pēkšņi pārvērtās par 9%. Loģiski, ka šādu nodokļu atšķirību starp uzņēmumiem, kas strādāja MUN režīmā, un tiem, kas darbojās vispārējā nodokļu režīmā, sauc par konkurences izkropļojumu. Arī lielie uzņēmumi sāka domāt: ko darīt?

2010. gadā īstenotās reformas fundamentāla kļūda, pret ko iebilda Latvijas nodokļu maksātāju tiesību asociācija, bija tā, ka mazo uzņēmumu nodokļu slogs tika atvieglots uz darbinieku sociālo garantiju rēķina. 2021. gadā šī kļūda tika labota.

Jautājumus raisa 40% apgrozījuma likme virs 25 000 eiro. Pārkāpjot šo slieksni, MUN maksāšanas režīms kļūst absolūti neizdevīgs. Saprotu, ka par to tiek spriests arī Finanšu ministrijas izveidotajā darba grupā. Otra lieta, kas tika izmainīta: MUN maksātājs nevar būt PVN maksātājs. Visi atceras apgrozījuma slieksni 40 000 eiro, līdz kuram var nereģistrēties Valsts ieņēmumu dienesta (VID) PVN maksātāju reģistrā, to var darīt brīvprātīgi. Bet aizmirstam: ja tiek saņemti jebkādi pakalpojumi no trešo valstu PVN maksātājiem vai no citu ES dalībvalstu PVN maksātājiem, tādā gadījumā MUN maksātājam ir jāreģistrējas PVN maksātāju reģistrā pirms ir sasniegts 40 000 eiro apgrozījuma slieksnis. 

Ko tas nozīmē mūsdienās? Platformu ekonomika, digitalizācija – līdz ko uzņēmējs samaksā Facebook, Google vai citām ārvalstu platformām, kas nav Latvijas PVN maksātāji, par reklāmām vai citu pakalpojumu izmantošanu, ir jāreģistrējas PVN maksātāju reģistrā. Attiecīgi MUN režīmā strādāt vairs nevar.

Problēma ir izņēmumi, kas prasa reģistrēties pirms 40 000 eiro apgrozījuma sasniegšanas. Slieksni var celt, cik grib, bet, ja ļoti lielai daļai mazo uzņēmumu ir jāreģistrējas PVN reģistrā vai arī tie ir spiesti slēpt savus izdevumus, lai nevajadzētu reģistrēties, tas nav pareizi.

Varbūt ir iespējams noteikt izņēmumus, pārskatīt kritērijus, kad obligāti jāreģistrējas PVN reģistrā. Izvērtēt, vai regulējums sasniedz mērķi. Tas ir dziļākas analīzes vērts jautājums. Apvienotajā Karalistē, piemēram, no trešajām valstīm saņemto pakalpojumu summa tiek skaitīta apgrozījuma sliekšņa summā, t.i., 85 000 GBP.

Strādāt MUN režīmā, ja ieņēmumi nepārsniedz slieksni 25% likmei, nebūt nav sarežģīti – izdalīt ceturksnī saņemtos maksājumus ar četri un iemaksāt nodokļa summu budžetā. Turklāt šo aritmētisko darbību EDS veic automātiski. SDI konts būtu bijis jēgpilns, ja nebūtu divas nodokļu likmes. Ir daļa gadījumu, kad kontā nobloķē 40% ieņēmumu, t.i., ja kontā ienāks 100 eiro, nobloķēs 40 eiro. Tikai tad, kad VID ir pārliecināts par piemērojamo 25% nodokļa likmi, tiek „atbrīvota” pārējā summa. 

Šajā gadījumā ir labāk pašam iesniegt MUN deklarāciju un samaksāt pēc ceturkšņa beigām, nevis izvēlēties SDI kontu. Tas ir naudas aprites jautājums

Būtu jāpārskata nodokļu izņēmumi un atvieglojumi, īpašie režīmi – vai tas viss ir vajadzīgs un vai to nevar sasniegt vienkāršāk. Saprotu, ka dzirdīgas ausis ir sasniedzis jautājums par diferencēto neapliekamo minimumu. Ja saglabā progresīvo IIN, tad no tā vajadzētu atteikties. To jau ir izdarījusi Igaunija no 2024. gada.

Arī sociālās iemaksas ir kļuvušas pietiekami sarežģītas. Tas, ka dažādas nodarbināto grupas ir apdrošinātas dažādiem apdrošināšanas veidiem, no vienas puses ir taisnīgi, jo par cilvēku tiek maksāts tik liels nodoklis, cik viņš ir attiecīgi apdrošināts. Bet, no otras puses, valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes ir pārāk daudz. Gan uzņēmumiem, gan no nodokļu administrēšanas viedokļa tas ir pietiekami sarežģīti. VID ir jāiesniedz ziņas par darbiniekiem – kad viņš ir apdrošināts pēc vienas nodokļu likmes, kad – pēc citas. Par darbiniekiem tiek prasīta ļoti detalizēta informācija. Mūsdienās tehnoloģijas strauji attīstās, arī šajā jomā vajadzētu paskatīties, vai sistēmu varētu veidot savādāk, uzņēmumiem draudzīgāku. Tāpat būtu jāizvērtē, vai obligāto minimālo iemaksu ieviešana sevi ir attaisnojusi, jo īpaši attiecībā uz pašnodarbinātajām personām.

PVN jomā var pārskatīt īpašos režīmus. Tiesa, uzņēmumi tos atbalsta, bet no administrēšanas viedokļa tas ir sarežģīti.

Attiecībā uz UIN – pagājuši pieci gadi, kopš to izmainīja (noteica, ka nodoklis 20% apmērā tiek maksāts peļņas sadales, nevis rašanās brīdī – red.). Man nešķiet, ka būtu kas būtiski jāmaina vai jālabo.

Primārais ir IIN, tas no sarežģītības viedokļa ir „top” viens. Būtu jāpārskata dabas resursu nodoklis, vai nav iespējams to vienkāršot. Vēsturiski ir izveidojušies daudz dažādu izņēmumu, vēl ir izņēmumi no izņēmumiem. Tas veido ļoti smagnēju nodokļu sistēmu.

Apvienojot nodokļu kontroles veidus, ir vienādots kontroles process. Tiesa, arī līdz šim atšķirības nebija ļoti būtiskas. Ar šiem grozījumiem VID ir piešķirtas tiesības automātiski izdot lēmumus par nodokļu termiņu pagarinājuma piešķiršanu un atcelšanu. Ļoti būtiski ir mainīts vienošanās līgums. Tā pluss ir iespēja vienoties pirms administratīvā akta jeb lēmuma par audita rezultātiem vai nodokļu kontroles rēķina izdošanas.

Patlaban saprast, cik liela pienākas atlaide, ir kļuvis vēl grūtāk, jo ir ieviestas regresīvās likmes – jo tālāk iet process, jo soda un kavējuma naudas summa, kas vienojoties ar VID tiek samazināta uzņēmumam, arvien sarūk. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” apspriešanas gaitā Saeimā mūsu asociācija norādīja uz divām problēmām attiecībā uz vienošanās līgumu, kas tā arī netika atrisinātas, bet bieži vien ir cēlonis, kāpēc vienošanās līgums netiek slēgts. Likums neparedz iespēju vienoties par kādu daļu no uzrēķina. Piemēram, auditā ir konstatēti trīs dažādi nesaistīti pārkāpumi – par diviem uzņēmums būtu ar mieru vienoties, bet par trešo – ne. Ko tas šobrīd nozīmē? Vai nu ir jāpiekrīt visam, vai jāiet cīnīties uz tiesu par visiem punktiem. Ieviešot iespēju vienoties par daļu no uzrēķina, tas samazinātu tiesvedības izmaksas gan uzņēmumam, gan VID, gan tiesai, jo lietas apjoms un sarežģītība samazinātos.

Otra problēma – vienojoties uzņēmumiem, uzrēķins ir obligāti jāsamaksā viena gadu laikā. Savukārt, ja nevienojas, ir iespēja lūgt sadalīt maksājumu uz pieciem gadiem. Taču, ja summa ir pietiekami liela, uzņēmumam, pat ja viņš vēlas vienoties, fiziski nav iespēja naudu samaksāt gada laikā. Ja regulējums paredzētu iespēju lielākas summas, samaksāt ilgākā termiņā, iespējams, daļa uzņēmumu neietu tiesvedības ceļu. Šajā gadījumā uzņēmums papildus varētu maksāt arī kādas nokavējuma naudas.

Primārais ir nevis karot vai ierobežot kaut ko, bet domāt par to, kā uzlabot uzņēmējdarbības vidi un vēlmi labprātīgi maksāt nodokļus, kā to norādīja arī pētījuma autors profesors Arnis Sauka. Cīņa ar ēnu ekonomiku reizēm rezultējas cīņā ar ekonomiku. 

IKP šā gada otrajā ceturksnī piedzīvoja kritumu. Salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, IKP pēc sezonāli un kalendāri koriģētiem datiem ir samazinājies par 0,6%, un salīdzinājumā ar iepriekšējā gada otro ceturksni izaugsme bija par 0,9% zemāka. Tas ir ļoti slikts signāls jebkuram, kurš gribētu apkarot ēnu ekonomiku, jo ekonomikas lejupslīdes apstākļos ēnu ekonomika tradicionāli aug. 

Eiropas Parlamenta pētījums liecina, ka ēnu ekonomikas galvenie dzinuļi ir nodokļu sloga pieaugums, nepietiekama valsts institūciju kvalitāte, zema nodokļu morāle, augsts bezdarba līmenis un pašnodarbināto īpatsvars, zems IKP uz vienu iedzīvotāju un zems brīvības līmenis valstī. Jo vairāk valsts uzspiež savu regulējumu, jo lielāks stimuls ir biznesu novirzīt ēnu ekonomikā. Jaunais Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns 2024.–2027. gadam projekts diemžēl administratīvo slogu nodokļu maksātājiem paredz tikai palielināt.

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2023. gada septembra (123.) numurā.