Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma prasības ir piemērojamas lauksaimniecības un pārtikas preču piegādei visā šo preču piegādes ķēdes posmā un attiecas uz plašu pircēju loku – ne vien mazumtirgotājiem, bet arī citiem starpniekiem un pircējiem, tostarp, fiziskajām personām un publiskajām iestādēm.

„Līdz 2016.  gadam negodīgās tirdzniecības prakses netieši tika apzīmētas ar terminu „dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana” un norādītas Konkurences likuma 13.  panta otrajā daļā,” norāda Sanita Uljane, Konkurences padomes Negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas nodaļas vadītāja. Laika gaitā saprotot, ka starp piegādātājiem un mazumtirgotājiem ir vērojama sadarbības plaisa, tika nolemts, ka ir nepieciešams izstrādāt atsevišķu speciālu regulējumu. Lai līdzsvarotu piegādātāju un mazumtirgotāju intereses preču sagādē mazumtirdzniecībā, 2016.  gada 1.  janvārī stājās spēkā Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums. Likums ierobežoja mazumtirgotāju iepirkuma varas izmantošanu pret piegādātājiem, paredzot negodīgu mazumtirdzniecības prakšu uzskaitījumu, kas ir aizliegtas gan pārtikas, gan nepārtikas mazumtirdzniecībā, un aizstāja Konkurences likuma 13.  panta otrās daļas regulējumu, kas bija spēkā no 2008.  gada līdz 2015.  gada 31.  decembrim.

„Tolaik Latvijā bijām diezgan unikāli, jo starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm bijām vieni no retajiem, kuriem ir savs negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma regulējums. Eiropā līdz pat 2019.  gadam šai jomā nebija vienota regulējuma,” akcentē S Uljane.

2019.  gada pavasarī tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/633 (2019.  gada 17.  aprīlis) par negodīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē. Direktīvā turklāt uzsvērts, ka tai jāaptver komercdarījumi neatkarīgi no tā, vai tie tiek veikti starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, jo publiskajām iestādēm, pērkot lauksaimniecības un pārtikas produktus, jāievēro tie paši standarti. Šī direktīva jāpiemēro visām publiskajām iestādēm, kas rīkojas kā pircēji.

Lai pārņemtu minēto direktīvu nacionālajā līmenī, Latvijā tika izstrādāts un no 2021.  gada 1.  novembra stājās spēkā jauns regulējums – Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likums (NTPA likums), kura mērķis ir aizliegt negodīgas tirdzniecības praksi visā lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes ķēdē, kā arī ierobežot nepārtikas preču mazumtirgotāju iepirkuma varas izmantošanu pret piegādātājiem. Līdz ar to spēku zaudēja Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums.

Attiecas uz lauksaimniecības un pārtikas preču pircējiem

Ja Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likums regulēja tikai pēdējo piegādes ķēdes posmu – starp piegādātāju un mazumtirgotāju, tad NTPA likums ir jāievēro pilnīgi visiem – tas attiecas uz visiem pircējiem (neto apgrozījums > 2 000 000 eiro) lauksaimniecības un pārtikas preču piegādes ķēdes posmos (tai skaitā mazumtirgotājiem, pārtikas pārstrādātājiem, vairumtirgotājiem, kooperatīviem, ražotāju organizācijām un individuāliem ražotājiem), kā arī uz publiskām personām, kas iepērk lauksaimniecības un pārtikas preces.

Turklāt dažos gadījumos vienam piegādes ķēdes dalībniekam var būt divas lomas – gan kā pircējam, gan kā piegādātājam. Piemēram, cepumu ražotājs brīdī, kad iepērk izejvielas (miltus, sviestu, olas), ir pircējs attiecībā uz saviem izejvielu piegādātājiem, un viņam ir jāievēro NTPA likumā noteiktais. Savukārt brīdī, kad cepumu ražotājs savu saražoto produkciju pārdod tālāk mazumtirgotājiem, viņš ir piegādātājs, un cepumu pircējam ir jāievēro NTPA likumā noteiktais.

Arī nepārtikas preču tirdzniecības sadaļa

Direktīva (ES) 2019/633 nosaka regulējumu tikai lauksaimniecības un pārtikas precēm, bet, ievērojot Latvijas tirgus īpatnības, NTPA likums ir saglabājusies sadaļa, kas attiecas arī uz nepārtikas preču tirdzniecību. Tā ir pārņemta no Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likuma un jāievēro mazumtirgotājiem, kuriem ir būtiska ietekme nepārtikas preču mazumtirdzniecības tirgū. 

Nepārtikas preču mazumtirdzniecībā aizliegts piegādātājam izvirzīt šādas prasības un piemērot šādu negodīgu tirdzniecības praksi (NTPA likuma 6.  pants):

1. pieprasīt, lai tas tiešā vai netiešā veidā maksā vai citādi atlīdzina par līguma slēgšanu, ja vien maksājumi nav attaisnojami ar to, ka līgums tiek slēgts ar jaunu piegādātāju, kuru nepieciešams īpaši izvērtēt;
2. pieprasīt, lai tas tiešā vai netiešā veidā maksā par preču atrašanos mazumtirdzniecības vietā, tostarp izvietošanu tirdzniecības vietas plauktos, izņemot gadījumu, kad nepārtikas preču mazumtirgotājs ar piegādātāju ir noslēguši rakstveida vienošanos par to, ka tiks maksāts par preču papildu izkārtojumu speciālās vietās;
3. pieprasīt, lai tas kompensē ar jaunu tirdzniecības vietu iekārtošanu vai veco tirdzniecības vietu atjaunināšanu saistītās nepārtikas preču mazumtirgotāja izmaksas, tostarp pieprasīt netaisnīgus un nepamatotus maksājumus par preču piegādi jaunatveramai mazumtirdzniecības vietai;
4. pieprasīt, lai tas pieņem atpakaļ nepārdotās preces, izņemot nekvalitatīvas preces un jaunas, patērētājiem nezināmas preces, kuru piegādi vai tās apjoma palielinājumu ierosinājis piegādātājs, kā arī preces, kuru pieņemšanu atpakaļ ierosinājis piegādātājs;
5. noteikt netaisnīgas un nepamatotas sankcijas par līguma noteikumu pārkāpumu;
6. noteikt un piemērot netaisnīgus un nepamatoti garus termiņus norēķiniem par piegādātajām precēm.

„Melnais” un „pelēkais” saraksts 

NTPA likums sastāv no trīs būtiskiem blokiem. Ģenerālklauzula ir neliela sadaļa, kā likums likumā. Tā nosaka, ka pircējam ir aizliegtas darbības, kas ir vispārīgi pretrunā ar godīgiem tirdzniecības principiem un neatbilst prasībām par labticību un godprātību savstarpējos darījumos.

Pārkāpumus lauksaimniecības un pārtikas preču tirdzniecības jomā var iedalīt divās grupās. Pirmā ietver tirdzniecības prakses veidus, kas ir aizliegti vienmēr – „melnais saraksts”, visos gadījumos neatkarīgi no tā, par ko piegādātājs ar pircēju ir vienojušies.

Savukārt „pelēkajā sarakstā” tiek uzskaitīti tirdzniecības prakses veidi, kas ir atļauti, tikai pastāvot abpusēji saprotamai rakstiskai vienošanai starp piegādātāju un pircēju. Līdz ar to, ja vien rakstveidā tiek paredzēta noteikta vienošanās starp piegādātāju un pircēju, tad „pelēkā saraksta” tirdzniecības prakses nav aizliegtas. 

„Katrs gadījums jāskatās individuāli. Var būt „pelēkās” prakses, kur sadarbības partneri ir vienojušies par pirmšķietami skaidriem noteikumiem, taču beigās izrādās, ka tā ir vienpersoniski uzspiesta rīcība, un ir jāsāk izvērtēt, vai aizliegtā rīcība, kas ir „pelēkajā sarakstā”, faktiski nav interpretējama „melnā” saraksta kontekstā,” norāda S Uljane.

Līgumu slēgšanas maksa

Negodīgas tirdzniecības prakse ir līgumu slēgšanas maksa. Attiecīgā norma aizliedz veikt ne tikai tiešus, bet arī netiešus maksājumus, piemēram, dāvanu veidā vai maksājumus ar atpakaļejošu datumu. Ko nozīmē līgumu slēgšana? Ja tiek slēgts līgums ar kādu sadarbības partneri, tad tikai par šo faktu – līguma noslēgšanu – nedrīkst prasīt nekādu papildu maksu. Vienīgais izņēmums ir tad, ja izpildās divi kumulatīvie rādītāji: 

• ja līgums tiek slēgts ar jaunu un nezināmu piegādātāju;
• pastāv objektīva nepieciešamība veikt īpašu izvērtēšanas procesu konkrētajam piegādātājam. 

Preču atrašanās tirdzniecības vietā

Negodīgā tirdzniecības prakse ir arī maksa par preču izvietošanu tirdzniecības vietā. Ar to tiek aizliegti visi maksājumi par plaukta vietu, ja vien tie nav papildu izvietojami plaukti, kur preces atrodas neilgu periodu ar mērķi veicināt preču noietu. 

Jāņem vērā, ka preces, kuras atrodas papildu izvietojumā, būs tikai tādā gadījumā, ja tām ir atvēlēta vieta arī pamatplauktos.

Izmaksu kompensēšana

Izmaksu kompensēšana ietver tādas izmaksas, par kurām atbildīgs ir mazumtirgotājs. Ja mazumtirgotājs šo atbildību izmaksu veidā pārnes uz piegādātāju, tad tā ir aizliegta tirdzniecības prakse. 

Tā var ietvert izmaksas, piemēram, par jaunas tirdzniecības vietas atvēršanu vai vecās tirdzniecības vietas atjaunošanu. Ja izmaksas tiek prasītas par preču piegādi kādai jaunatveramai preču mazumtirdzniecības vietai, tad šāda pircēja rīcība nav atbilstoša godīgai tirdzniecības praksei.

„Protams, gan jauna veikala atvēršana, gan veca veikala atjaunošana prasa ievērojamas izmaksas, un, it īpaši nelielam mazumtirgotājam, varētu šķist, ka būtu godīgi, ka daļu izmaksu pārliktu arī uz piegādātājiem. Taču izmaksas, kas saistītas ar mazumtirgotāju veikalu izveidi, pārveidošanu vai uzlabošanu, pilnībā ir tirgotāja atbildība. Līdz ar to izmaksas ir jāsedz tirgotājam,” skaidro S Uljane.

Pārmērīgi garu norēķinu termiņu piemērošana

Gan Konkurences likums, gan NTPA likums ir speciālie likumi, tāpēc pārmērīgi garu norēķinu termiņu piemērošanā ir jāvadās no vispārējā regulējuma – Civillikuma. Tajā ir noteikts: ja piegādes puses nav savstarpēji citādi vienojušās atsevišķi, tad visiem pušu savstarpējiem norēķiniem būtu jāiekļaujas 30 dienu termiņā.

Protams, sadarbības partneri – piegādātājs un pircējs – var vienoties par īsāku vai garāku norēķinu termiņu. Konkurences padome strīdus jautājumā attiecībā uz pārtikas un nepārtikas precēm izvērtēs jau iepriekš minēto pieeju – vērtēs konkrētās preces vidējo aprites termiņu konkrētajā tirdzniecības vietā, pieskaitot termiņu līdz desmit dienām norēķinu veikšanai.

Netaisnīgas un nepamatotas sankcijas

Par netaisnīgām un nepamatotām sankcijām Konkurences padome ir runājusi vairākkārt. 2022. gadā par šo jautājumu tika veikts apjomīgs tirgus uzraudzības pētījums, kura rezultātā mazumtirgotāji tika aicināti veikt labojumus savos sadarbības līgumos. Galvenais uzsvars: sankcijām, kuras pircējs piemēro savam piegādātājam, ir jābūt samērīgām, vērtējot katru gadījumu individuāli. „Sankciju piemērošanas mērķis nedrīkst būt regulārs peļņas avots pircējam,” akcentē S Uljane.

Preču atpakaļ atdošana

Piegādātājs piegādā preces mazumtirgotājiem un par šīm precēm aizmirst, jo tālākais preces „ceļš” ir pircēja atbildība. Tomēr likums paredz dažus izņēmuma gadījumus. Viens no tiem – prece ir acīmredzami nekvalitatīva. Pircējam to atļauts konstatēt gan uzreiz preces saņemšanas brīdī, gan arī vēlāk, ja objektīvu apstākļu dēļ to nav bijis iespējams pārbaudīt uzreiz, piemēram, mazs veikaliņš, kur ir viena pārdevēja, kas reizē ir gan kasiere, gan preču pieņēmēja. 

Var būt arī situācijas, kad kāds no patērētājiem pēc preču iegādes ir vērsies ar pretenzijām par preces kvalitāti, kas ir ražotāja atbildība. Šādos gadījumos preci drīkst atdot atpakaļ piegādātājam.

Otrs izņēmuma gadījums ir jaunas un nezināmas preces, kuru piegādes vai piegādes apjoma palielinājuma iniciators ir piegādātājs. Šajā gadījumā pircējs ar preču piegādātāju rakstveidā pirms jauno un nezināmo preču piegādes ir skaidri un nepārprotami vienojušies, ka piegādātājs preces pieņems atpakaļ. 

Attiecībā uz nepārtikas precēm ir trešais izņēmums, kas neattiecas uz lauksaimniecības un pārtikas precēm: ja preču (tas attiecas uz visām nepārtikas precēm) piegādes apjoma palielināšanas iniciatīva ir nākusi no piegādātāja puses, un mazumtirgotājs nav spējis iztirgot preces, viņš, vienojoties ar piegādātāju, var preces atdot atpakaļ.

Aizliegtie maksājumi

Likuma pārkāpumus lauksaimniecības un pārtikas preču tirdzniecības jomā var iedalīt divās grupās. Vienu grupu veido darbības, kas ir aizliegtas vienmēr („melnais saraksts”), bet otru – tādi vienošanās nosacījumi, kas ir atļauti, tikai pastāvot korektai abām pusēm skaidri saprotamai rakstveida vienošanai starp piegādātāju un pircēju („pelēkais saraksts”).

Kā uzsver Sintija Nagle, Konkurences padomes Negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas nodaļas vecākā eksperte, aizliegtie maksājumi pēc būtības ir jāsedz pircējam vai arī tie nav uzskatāmi par pamatotiem.

„Melnajā sarakstā” ar preču pārdošanu nesaistītie aizliegtie maksājumi ir:

• līguma slēgšanas maksa;
• administrēšanas izmaksu kompensēšana (tiešā veidā nav saistītas ar preču tirdzniecību);
• maksa par preču atrašanos tirdzniecības vietā;
• negūtās peļņas kompensēšana;
• jaunu tirdzniecības vietu iekārtošana/vecu pārveidošana.

Nereti var būt situācijas, ka preces ir bojātas. Īpaši tas ir izteikti ātrbojīgo lauksaimniecības un pārtikas preču vidū. Preces, kas nav ilgstoši uzglabājamas, var sabojāties gan tirdzniecības zālē, gan arī tās var būt nepareizi uzglabātas noliktavās. Tās var arī sabojāties nepareizas transportēšanas dēļ. Pircējs šādos gadījumos nedrīkst prasīt maksu par preču bojājumiem un zudumiem. Tomēr praksē var būt arī situācijas, kad atbildīgs par preces sabojāšanu ir piegādātājs, bet tad šo faktu pircējam ir nepieciešams pierādīt, uzsver S Nagle.

Maksa par klientu sūdzību izskatīšanu

Nereti tiek prasīta kompensācija no piegādātāja par klientu sūdzību izskatīšanas izmaksām. Taču ir jāņem vērā, par ko tieši klients sūdzas. Ja viņš sūdzas par preci kopumā, tad ir jāizvērtē, vai prece pircēja vainas dēļ ir nekvalitatīva, vai tā ir saražota nekvalitatīvi vai arī neatbilst sastāvam. Tikai pēdējā gadījumā pircējs var prasīt kompensāciju par klienta sūdzību izskatīšanu. Turklāt piegādātājam ir tiesības pieprasīt pamatotus pierādījumus, ka tā ir piegādātāja vaina vai ražotāja brāķis. 

Aizliegto maksājumu „melnajā sarakstā” ir arī izdevumu segšana par personāla nodarbināšanu pārdošanai izmantojamo telpu iekārtošanai, maksa par preču glabāšanu, iekļaušanu sortimentā vai to, lai šādas preces būtu pieejamas tirgū, kā arī nepamatoti maksājumi (atlaides).

Vēl pie „melnā saraksta” aizliegtās tirdzniecības prakses veidiem uzskaitāmi: 

• netaisnīgu sankciju piemērošana; 
• atteikšanās rakstveidā apstiprināt līguma noteikumus;
• ļaunprātīga komercnoslēpuma iegūšana, izmantošana vai izpaušana; 
• komerciālo pretpasākumu draudi; 
• vienpusēji līguma grozījumi; 
• preču atpakaļ atdošana;
• lauksaimniecības un pārtikas preču pasūtījumu atcelšana pēdējā brīdī.

Kas tiek ietverts „pelēkajā sarakstā”?

Aizliegto pasākumu „pelēkajā sarakstā” ietverami tādi nosacījumi kā:

• maksa par reklāmu;
• maksa par tirgvedību;
• loģistikas pakalpojumu izmaksu kompensēšana;
• pieprasījums pakalpojumu iegādāties no trešās personas;
• piemērot atlaidi preču veicināšanas laikā nerealizētām precēm.

„Pelēkajā sarakstā” minētās prakses ir atļautas tikai gadījumā, kad puses iepriekš skaidri un nepārprotami ir vienojušās rakstveidā par attiecīgajiem sadarbības noteikumiem. Piemēram, ja vien puses nav vienojušās, ka piegādātājs segs tirgvedības izmaksas, pircējs nedrīkst pieprasīt lauksaimniecības un pārtikas preču piegādātājam segt izdevumus par tirgvedību. 

Tādi paši noteikumi attiecas uz izmaksām par reklāmu. Proti, tikai tad, kad puses ir skaidri un nepārprotami rakstveidā vienojušās, ka piegādātājs segs tirgvedības vai reklāmas izmaksas, pircējs var prasīt samaksu no piegādātāja. Turklāt pircējam ir jābūt spējīgam pamatot un caurskatāmi izskaidrot, kā veidojas maksājuma summa. Tāda pati pieeja ir attiecināma arī uz pārējiem pelēkās prakses aizliegumiem.

Inese Helmane

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada janvāra (127.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS