Pasaules, tostarp Latvijas, ekonomika pēdējo gadu laikā gājusi cauri vairākiem satricinājumu viļņiem. Covid–19 pandēmijai 2022. gadā sekoja strauja energoresursu sadārdzināšanās un vispārējs cenu pieaugums, kā arī negatīvu ietekmi radījis Krievijas karš Ukrainā. Žurnālā Bilance kopš pagājušā gada vasaras esam sekojuši līdzi ekonomisko procesu attīstībai, intervējot ekspertus, uzņēmumu nozaru asociāciju vadītājus un politiķus par krīžu radīto ietekmi uz biznesa ikdienu, vēlamajiem risinājumiem un tālākās attīstības prognozēm. Laiks apkopot bilanci — kā Latvijai līdz šim izdevies pārdzīvot Ukrainas kara un inflācijas laiku? Kas no sagaidāmā piepildījies, kas — ne, kā izdevies tikt galā ar sarežģījumiem?

Kara un sankciju ietekme

Pagājušā gada februārī Krievijas uzsāktais iebrukums Ukrainā un tam sekojošās abpusējās starptautiskās sankcijas uz Latvijas ekonomiku atstājis daudzšķautņainu, lai gan — ne pārlieku dramatisku iespaidu, un bizness laika gaitā jaunajai situācijai ir pielāgojies. Vērojami pat atsevišķi pozitīvi efekti, ko ļauj secināt interviju ciklā gūtā informācija.

Izejmateriālu deficīts un cenas 

Vienas no būtiskākajām negatīvajām sekām, ko saistībā ar noteiktu preču grupu tirdzniecības pārrāvumu ar Krieviju, Baltkrieviju un arī pašu Ukrainu izjuta uzņēmēji, bija vairāku nozīmīgu izejmateriālu piegāžu apstāšanās. Kā intervijā augustā atzina Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) padomes prezidents Aigars Rostovskis, uzņēmējiem nācās pielāgoties jaunajai realitātei, kad vairākiem būtiskiem importējamiem izejmateriāliem, piemēram, metālam un minerālmēsliem, nācās atrast aizvietojošo importu, kas strauji sadārdzināja šo izejmateriālu cenas.

«Pirmie mēneši pēc sankciju pieņemšanas bija ļoti turbulents laiks, kad daļai uzņēmumu plānotie darījumi, kuros bija ierēķināta noteikta cena, vienkārši izjuka. Tagad gan situācija ir normalizējusies, ir atrasti citi piegādes kanāli, un uzņēmumi rēķinās ar jauno cenu situāciju,» sacīja A. Rostovskis. 

Kā viena no pirmajām ar izejmateriālu piegāžu pārrāvumu un sadārdzināšanos saskārās būvniecības nozare. Pat vēl pirms kara, 2022. gada sākumā, nozarē esot bijis jūtams noteiktu materiālu deficīts, ko izraisījusi Eiropas Savienībā (ES) uzsāktā ekonomikas atveseļošanas programmu īstenošana un ar to saistītais celtniecības bums, intervijā Bilancei pērn oktobrī sacīja Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grinbergs. Krievijas uzsāktais karš un sankcijas situāciju vēl pastiprinājušas. 

«Tika paralizēti daudzi sadarbības līgumi. Īpašu ietekmi tas atstāja uz metālu un ar to saistītajiem būvmateriāliem, kas pārsvarā tika importēti tieši no Austrumiem. Pirmajā vilnī materiālu trūka, piegādātāji nespēja iekļauties termiņos, taču pēc kara sākuma bija vērojams arī straujš sadārdzinājums,» atklāja N. Grinbergs. 

Savukārt Latvijas Eksportētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tiknuss novembrī žurnālam Bilance atzina, ka, piemēram, kokmateriālu un metāla jomā ne tikai sekmīgi izdevies aizvietot importu, bet arī cenas jau samazinājušās līdz pirmskara līmenim: «Importa piegādes bija jāpārstrukturē. Agrāk daudz iegādājāmies kokmateriālus, metālu no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, tagad esam pārorientējušies uz ziemeļvalstīm, Turciju, Vāciju, Poliju. Šobrīd arī šajā ziņā cenas jau ir samazinājušās, atgriežoties pie iepriekšējām.»

Biedē gan tūristus, gan investorus

Kara negatīvā ietekme uz ekonomiku izpaudās arī caur psiholoģiskiem faktoriem. Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās Krievijas pierobežā un konflikta tuvumā pērn biedējusi gan tūristus, gan investorus.

Kā atzina Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektore Santa Graikste, pērnā gada sākums nozarē šķitis ļoti cerīgs — viesnīcu rezervāciju apjoms bijis tik liels, ka radies iespaids, ka jau 2022. gadā izdosies atgūt un pat pārspēt pirms Covid–19 pandēmijas augstākā punkta (2019. gada) rādītājus. Tomēr 24. februāris visu mainījis. 

«Latvijas tuvums Krievijai daudziem tūristiem lika mainīt plānus. Situācija izvērtās līdzīga tai, kāda bija, sākoties Covid–19 krīzei, — tika atceltas 70–80% rezervāciju. Lielās tūristu grupas joprojām nav atsākušas pie mums braukt,» septembrī Bilancei sacīja S. Graikste. 

Tiesa gan, Centrālās Statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie dati liecina, ka Latvijas tūristu mītnēs apkalpoto gan kopējo, gan ārvalstu viesu skaits pērn strauji audzis salīdzinājumā ar 2021. gadu. Ārzemju tūristu skaita zinā gan 2019. gada rādītājus vēl nav izdevies atkārtot. Ārvalstu viesu skaits pret 2021. gadu pieaudzis 2,6 reizes, sasniedzot 1,1 miljonu tūristu, kas ir par 41,5% mazāk nekā 2019. gadā. Apkalpoto Latvijas iekšzemes tūristu skaits pērn pieaudzis par piektdaļu, sasniedzot vienu miljonu, un šajā ziņā pat izdevies pārsniegt 2019. gada rezultātu par 13,9%, informē CSP. 

Latvijas tūristu mītnēs apkalpoto ārvalstu visu skaits
2022. un 2021. gadā (tūkstošos)

Savukārt investoru nedrošību pērn izjutusi būvniecības nozare. Kā atzina N. Grinbergs, karš Ukrainā un «spekulācijas par to, vai Ukrainai nesekos vēl kādas citas frontes līnijas», ticis uztverts kā papildu riska faktors investoru lēmumos apturēt vai neuzsākt kādu būvniecības projektu īstenošanu. Tiesa, galvenais faktors gan bijusi pati būvniecības izmaksu straujā sadārdzināšanās. 

Vai aizvien tirgojamies ar Krieviju un Baltkrieviju?

Ukrainas kara sākums un sankcijas kļuva par lakmusa papīru tam, cik lielā mērā Latvijas ekonomika aizvien ir orientēta Austrumu virzienā un saistīta/atkarīga no Krievijā notiekošajiem procesiem — temats, kas ik pa laikam tiek pieminēts jau gadiem ilgi. Latvijas ārējā tirdzniecība pakāpeniski tikusi orientēta uz citiem tirgiem, samazinot Krievijas un Baltkrievijas īpatsvaru jau pirms Ukrainas kara. Šķita, ka pagājušā gada procesiem būtu gandrīz pilnībā «jānocērt» arī atlikušo ekonomisko sadarbību. Vai tā ir noticis? 

Gan LTRK padomes prezidents Aigars Rostovskis, gan Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītājs Andris Bite, gan arī eksportētāju pārstāvis Mārtiņš Tiknuss žurnālam Bilance apgalvoja, ka daudzi uzņēmēji sadarbību ar Krieviju pēc kara sākuma pārtraukuši. 

«Pēc iebrukuma Ukrainā liela daļa LTRK biedru principiāli pārtrauca sadarbību ar Krieviju, līdz ar to tas mazināja gan eksportu, gan importu,» uzsvēra A. Rostovskis. Viņš gan piebilda, ka ne visi varēja to atļauties, jo daļai uzņēmumu tirdzniecība ar Krieviju ir izdzīvošanas jautājums.

Līdzīgi sacīja arī A. Bite: «Savā biznesa vidē — nozarēs, kas ir ražojošas un arī pakalpojumus sniedzošas, redzu, ka absolūti lielākā daļa uzņēmēju sadarbību ar Krieviju ir beigusi, turklāt izdarīja to ļoti ātri. Tas iepriecina. Šie uzņēmēji izvēlējās nevis maku, bet sirdsapziņu. (..) Skaidrs, ka sadarbība ar Krieviju un arī Baltkrieviju joprojām notiek, taču tā notiek vairākkārt mazākā apjomā nekā pirms kara.» Tiesa, arī A. Bite piebilda, ka «protams, ir arī man neredzamā uzņēmēju daļa un tā daļa, kas bija ļoti atkarīga no Krievijas tirgus (piemēram, tās varētu būt gan transporta, gan farmācijas nozares).»

Arī M. Tiknuss uzsvēra, ka, lai gan sankcijas Latvijas uzņēmumu eksporta iespējas pārāk neskāra (jo sankcionēto preču grupās Latvija nav bijusi liels piegādātājs), daļa uzņēmumu sadarbību ar agresorvalstīm izbeigusi pēc pašu iniciatīvas: «Daļa uzņēmēju, izvērtējot savus riskus — reputācijas, finanšu riskus (attiecībā uz pārskaitījumu iespējām) — paši atteikušies no preču eksporta uz Krieviju. Eksporta apjoms uz Krieviju šāgada statistikā noteikti būs krietni samazinājies ne tik daudz sankciju, bet gan dažādu morālu un racionālu apsvērumu dēļ. Turklāt, palielinoties pieprasījumam Eiropā, ir parādījušās iespējas šo eksportu aizvietot.» 

Tā ir retorika, tomēr — ko uzrāda eksporta un importa statistika? Vai tā apliecina uzņēmēju organizāciju pausto, kas rada iespaidu par būtisku ārējās tirdzniecības sarukumu ar Krieviju un Baltkrieviju?

CSP dati ir nepielūdzami — Krievija arī 2022. gadā bijis starp TOP 5 Latvijas ārējās tirdzniecības partneriem gan eksportā, gan importā. Eksports uz Krieviju pērn gan ir samazinājies, taču tikai par 0,4%. Eksports uz Baltkrieviju sarucis par 2%. Vēl pārsteidzošāka ir situācija importa jomā — imports no Krievijas pērn pat palielinājies par 3,3%, visvairāk to ietekmējis minerālproduktu importa pieaugums par 421,8 miljoniem eiro. Imports no Baltkrievijas gan 2022. gadā ir krietni samazinājies — par 35,7%, galvenokārt uz koka un koka izstrādājumu importa krituma rēķina. 

Uz Krieviju un Baltkrieviju eksportējošo un no šīm valstīm importējošo uzņēmumu skaits gan ir samazinājies, tomēr arī ne dramatiski. Eksportētāju skaits uz Krieviju pērn bijis 831, bet gadu iepriekš — 1013, uz Baltkrieviju — attiecīgi 383 un 490. Importētāju skaits krities mazliet straujāk — uz Krieviju tas samazinājies no 1793 līdz 1268 uzņēmumiem, bet uz Baltkrieviju — no 889 uz 588.

Protams, jāatceras, ka CSP importa un eksporta datus aprēķina faktiskajās cenās, kas ietver arī inflācijas radīto sadārdzinājumu. Tādējādi reālais preču daudzuma apgrozījums eksportā un importā varētu būt samazinājies apmēram par inflācijas tiesu. Kopumā gan tirdzniecības apjoma, gan eksportējošo/importējošo uzņēmumu skaita izmaiņas norāda uz ekonomiskās sadarbības kritumu par apmēram 20–30%. 

Kā norādīja uzņēmēju organizāciju pārstāvji, atsevišķās nozarēs aizvien pastāv ļoti cieša saistība ar Krievijas un Baltkrievijas tirgiem. Viena no šādām nozarēm ir autopārvadājumu joma, kur Latvijas uzņēmumi ir vieni no retajiem Eiropā, kas veic kravu pārvadājumus uz šīm valstīm. Paradoksāli, bet tieši autopārvadājumu jomā karš un sankcijas faktiski kalpojušas arī par pozitīvas ietekmes faktoru. Kā intervijā Bilancei decembrī atzina Autopārvadātāju asociācijas Latvijas auto valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Pociluiko: «Laikā, kopš strādāju pārvadājumu nozarē (kopš 1991. gada), tik liels pārvadājumu apjoms uz Krieviju nekad nav bijis». Iemesls šim fenomenam ir tas, ka pēc Ukrainas kara sākuma Latvija un Igaunija, kā arī Somija (līdz kurai gan jāšķērso jūras ceļš) kļuva par vienīgajām valstīm, caur kurām iespējams veikt sauszemes autopārvadājumus no Centrālās un Rietumeiropas uz Krieviju. Piedevām ES sankcijas no tirgus izslēdza Krievijas un Baltkrievijas kravu pārvadātājus (aizliedzot iebraukt ES teritorijā ar šajās valstīs reģistrētu transportu), tādējādi samazinot konkurenci.

Vai šādās nozarēs vispār ir iespējama reāla alternatīva, proti, pārorientācija uz citiem tirgiem? A. Pociluiko uzskatīja, ka vismaz autopārvadājumu jomā šādas iespējas ir diezgan nosacītas: «Zināmā mērā pārorientēšanās notiek, taču tas nav tik vienkārši. Tam ir daudz iemeslu. Ne visi darbinieki tik labi runā angļu vai vācu valodā, ne visi tik labi pārzina ES likumdošanu. Otrkārt, transports. Ja vēlamies konkurētspējīgi veikt pārvadājumus ES iekšienē, transportam jāatbilst pēc iespējas augstākiem ekoloģiskuma standartiem, jo tas nozīmē mazākus nodokļus, ceļu nodevas, mazāku degvielas patēriņu. Taču pagaidām ne visas mūsu automašīnas atbilst augstākajam jeb Euro6 standartam.»

Energoresursu krīzes izgaismotās problēmas un to risinājumi

Pagājušā gada vasarā un rudens sākumā valdīja liela neskaidrība par gaidāmo apkures sezonu. Uzņēmēji nebija droši pat par to, vai energoresursi (īpaši — gāze) ziemā vispār būs pieejami, nemaz nerunājot par to cenām. Tobrīd vēl nebija skaidra arī sagaidāmā valsts atbalsta politika.

A. Rostovskis intervijā Bilancei pauda bažas par to, vai neapstāsies uzņēmumu tehnoloģiskie procesi un vai energoresursu cena būs konkurētspējīga reģionā. «Patlaban pats galvenais ir tas, lai energoresursi vispār būtu pieejami. Pirmkārt, valdībai vajadzētu nodrošināt uzņēmējiem pieeju gāzei un citiem energoresursiem. Otrkārt, šo energoresursu cenai vajadzētu būt līdzīgai kā mums apkārt esošajā reģionā — Baltija, Polija, Skandināvija, jo tieši šī reģiona uzņēmumi ir mūsu tiešākie konkurenti,» sacīja LTRK prezidents. 

M. Tiknuss norādīja uz to, ka «pašreizējā krīzē mēs (Baltijas valstis, Austrumeiropa) ar savu vēsturisko enerģētikas bilanci un Krievijas tuvumu tiekam ietekmēti vairāk nekā citi reģioni pasaulē. Pie mums inflācija ir augstāka un sagādā vairāk problēmu, līdz ar to zaudējam citiem reģioniem konkurētspējā. Turklāt pastāv atšķirības arī Austrumeiropas reģiona ietvaros — Baltijas valstis ir apmēram līdzīgā situācijā, bet Baltija pret Poliju, Rumāniju un citām valstīm jau paliek zaudētājos. Mūsu ekonomikā enerģētika spēlē lielu lomu, tāpēc inflācija ir straujāka.» 

Ziemas vidū, kad apkures sezona jau bija pusē, kļuva skaidrs, ka energoresursu trūkums Latvijas uzņēmējiem nedraud. Arī gāzes un naftas cenu ziņā situācija reģionā bijusi apmēram līdzīga, Bilancei norādīja LDDK vadītājs A. Bite. Taču pavisam cits stāsts — elektrība. «Elektrībai pārliecinoši visdārgākā cena reģionā ir tieši Latvijā un Lietuvā. Tas rada bažas par mūsu tautsaimniecības tālāku konkurētspēju un attīstību,» brīdināja A. Bite. Vēsturiski šī problēma sākās ar obligātās iepirkuma komponentes stāstu, taču šajā apkures sezonā līdz ar jauno sadales un pārvades tarifu aprēķinu īpaši saasinājās diskusijas par valsts kapitālsabiedrību cenu politiku. «Vai Latvenergo, Sadales tīkla, Augstsprieguma tīkla uzdevums ir maksimizēt peļņu un to ieskaitīt valsts budžetā, kas faktiski nozīmē papildu nodokli, vai viņu uzdevums ir nodrošināt tautsaimniecībai konkurētspējīgu enerģijas cenu, lai ražojošie uzņēmumi var attīstīties?» — jautāja A. Bite. 

Ekonomikas ministre Ilze Indriksone uzņēmēju apsvērumiem lielā mērā piekrīt. Esot kļuvis skaidrs, ka valsts tautsaimniecībai svarīgu resursu tarifu noteikšanā «visu nevar balstīt tikai uz tirgus pamatiem» un, ka kapitālsabiedrību stratēģijā «jābūt paredzētam, ka peļņa nevar būt vienīgais mērķis», Bilancei norādīja ministre. 

Tikt galā ar šīs ziemas energoresursu dārdzību palīdzējis valsts ieviestais kompensācijas mehānisms, kas ļāvis amortizēt lielākos cenu «pīķus» (lai gan pat ar visu atbalstu enerģija pie mums bijusi dārgāka nekā Skandināvijā un citās reģiona valstīs). Uzņēmēji gan arī paši neesot sēdējuši, rokas klēpī salikuši, un daļa no tiem jau šajā apkures sezonā spējuši pārorientēties no Krievijas gāzes uz citiem energoresursiem. «Uzņēmēji, saprotot, ka prognozējamības nav, ļoti strauji pieņēma lēmumu mainīt energoresursu avotus. Lielā ātrumā tika veiktas investīcijas. Piemēram, mūsu gadījumā pārgājām no gāzes uz dīzeli, pašlaik gatavojam arī pāreju uz naftas gāzi, lai varētu izveidot elastīgu sistēmu un patērēt to resursu, kas konkrētā brīdī izdevīgāks. Šādi procesi notika visur,» apgalvoja A. Bite.

Elektrības dārdzības problēmai kā ilgtermiņa risinājums tiek saskatīti atjaunojamo energoresursu (saules un vēja enerģijas) un vispār decentralizētas energoapgādes sistēmas attīstība, kas nozīmētu, ka «mājsaimniecības un uzņēmumi domātu gan par to, kā varētu paši ražot, gan par to, kā taupīt energoresursus», rosināja A. Rostovskis. Tiesa gan, te atkal ir savi pārvaramie šķēršļi. Vēja parku attīstību nereti bloķējot pašvaldības, bet saules enerģijas ražošanu kavē nepiemērotā pārvades infrastruktūra (ierobežotās pieslēgumu jaudas) un birokrātiskais process (rezervētās jaudas, kuras netiek izmantotas praksē). Vismaz pēdējā problēma, par kuru tagad gan atbild Klimata un enerģētikas ministrija, esot tuvu atrisinājumam, apliecina ekonomikas ministre: «Ir paredzēti konkrēti nosacījumi, kādā laika periodā jaudu rezervētājiem jāizpilda nākamie soļi (jāizņem tehniskie noteikumi, jāsāk projektēšana, būvniecība). Ja, piemēram, sešu mēnešu laikā kaut kas nav izdarīts, tad šo atļauju var anulēt. Otrkārt, noteikta arī jaudas rezervācijas maksa — ap 20 000 eiro par megavatstundu.»

Ekonomika — ko prognozēja, kas sanāca? 

Pagājušā gada vidū, kad inflācija jau bija sasniegusi divciparu skaitli, gan uzņēmēji, gan ekonomisti par tautsaimniecības lielāko risku tālākā perspektīvā nodēvēja stagflācijas iestāšanos — situāciju, kad vienlaikus ar augstu inflāciju iestājas arī ekonomiskā stagnācija vai pat recesija. 

«Negatīvākajā scenārijā ekonomikas izaugsme apstājas pavisam vai sākas kritums, savukārt inflācija aizvien saglabājas augstā līmenī (gan ārējo faktoru dēļ, gan arī tādēļ, ka cilvēki netic, ka inflācija varētu samazināties) — tā dēvētais stagflācijas variants. (..) Pasaules vēsture rāda, ka ar šādām situācijām ekonomikā ir ļoti sarežģīti tikt galā,» žurnālam Bilance pērnvasar skaidroja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Mārtiņš Bitāns. Līdzīgu uzskatu pauda arī A. Rostovskis: «Sliktākais scenārijs ir stagflācija, kad preču un pakalpojumu kustība bremzēsies. Cilvēki būs spiesti tērēt naudu pamatvajadzībām — pārtikas grozam, siltumam, elektrībai un pārējām ar izdzīvošanu saistītajām vajadzībām. Savukārt samazināties var, piemēram, auto iegāde, dzīvokļu remonta izdevumi, pulciņu apmeklējumi un tamlīdzīgas lietas.»

Savukārt kā pozitīvais scenārijs tobrīd tika prognozēta inflācijas pakāpeniska samazināšanās, tiesa, arī šajā versijā gan paredzot neizbēgamu ekonomikas izaugsmes piebremzēšanos, tiesa gan, nenonākot līdz stagnācijai.

Kā šie scenāriji realizējušies laika gaitā? Uzņēmēju novērojumi pagājušā gada beigās un šāgada sākumā jau liecināja par cenu samazināšanās sākumu. Vienlaikus bremzējusies arī ekonomikas izaugsme. 

«Ražojošie, eksportējošie uzņēmumi jūt, ka kopumā pasaulē pieprasījums bremzējas. Vienlaikus arī ārprāts ar cenu celšanos, kas sākās ar izejvielu un turpinājās ar pārējo preču un pakalpojumu sadārdzināšanos, tagad ir apstājies un pat sācies pretējais process. Pastāv ekonomikas spiediens sākt cenu samazināšanu. Jūtam to arī savā biznesā — jaunie līgumi ir noslēgti par zemākām cenām nekā bija iepriekšējā gadā,» janvārī atklāja A. Bite. 

Arī M. Tiknuss uzsvēra, ka eksportētāji jau rudenī vairākās jomās (piemēram, konteineru transportēšanā) saskārušies ar cenu pazemināšanos. Vienlaikus arī ekonomiskās izaugsmes jomā noskaņojums esot «kaujinieciski pozitīvs, jo ražotnes ar pasūtījumiem ir noslogotas». Eksports noteikti turpināšot ceļu uz iezīmēto mērķi — 2023. gadā sasniegt 22 miljardus eiro, tiesa gan, liela daļa no pieauguma tagad veido inflācija, nevis reālais eksportēto preču un pakalpojumu daudzuma palielinājums, atzina eksportētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs.

Pesimistiskāk noskaņots bija N. Grinbergs, kurš oktobrī pro≠gnozēja, ka, pat par spīti inflācijas pienesumam, būvniecības kopējais apgrozījums 2022. gadā Latvijā noteikti būs mīnusos, turklāt — būtiski. Piedevām negatīva ietekme būšot vērojama arī uz ēnu ekonomiku, jo situācijā, kad viss strauji sadārdzinās, «dominē lētākie risinājumi, kas tiek meklēti arī uz nodokļu rēķina. Nākamā gada otrajā ceturksnī mēs analizēsim, kāpēc 2022. gadā ir palielinājusies ēnu ekonomika.»

Ko rāda dati? Lai gan pagājušā gada nogalē vispirms izskanēja trauksmes zvans, medijus aplidojot ziņai, ka trešajā ceturksnī Latvija kā viena no pirmajām valstīm ES iedzīvojusies recesijā, vēlāk CSP šos datus precizēja, un izrādījās, ka līdz recesijai vēl gluži neesam nonākuši — gan trešajā, gan ceturtajā ceturksnī konstatēts minimāls iekšzemes kopprodukta pieaugums pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu (attiecīgi 0,3% un 0,5%). Turklāt tas ir IKP pieaugums salīdzināmajās, nevis faktiskajās cenās — citiem vārdiem, reālais ekonomikas pieaugums, no kura izrēķināta ārā inflācijas komponente. 2022. gadā kopumā IKP audzis par 2%. Labā ziņa ir tā, ka recesija pagaidām nav sākusies, lai gan pāris procenta desmitdaļu pieaugumu par dižu kāpumu arī uzskatīt nevar. Optimists to joprojām dēvēs par izaugsmi, bet pesimists teiks, ka jau iestājusies stagnācija. Reālists sacīs, ka taisnība abiem.

IKP izmaiņas salīdzināmajās cenās¹ (procentos)

1 Precizēts. sākot ar datiem par 2021. gada 1. ceturksni. Skatīt OSP datubāzē ISI010c

Palūkojoties uz IKP struktūru, redzams, ka pērn faktiski «izvilkušas» tās nozares, kas bija vissmagāk skartās Covid–19 pandēmijas laikā. Tās šāvušās augšup kā saspiestas atsperes — izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu jomā IKP pieaudzis par gandrīz 60% (!), bet mākslas, izklaides un atpūtas nozarē — par 26,6%. Skaidrs, ka šogad šādu efektu vairs neatkārtot. Vēl samērā strauji augušas informācijas un komunikācijas pakalpojumu (+14%) un komercpakalpojumu (+15,7%) nozares. Apstrādes rūpniecībai izdevies nedaudz augt (par 2,7%), bet visa pārējā rūpniecība gan piedzīvojusi 11% kritumu. N. Grinbergam izrādījusies taisnība par būvniecības nozari — tā pērn sarukusi par 11,3%, kas ir vissliktākais rādītājs nozaru griezumā. 

Eksports pērn turpinājis strauji augt — par gandrīz 30%, būtiski pārsniedzot jau 21 miljardu eiro. Tas gan ir faktiskajās cenās, ieskaitot inflācijas efektu. 

Pati inflācija pagājušajā gadā kopumā Latvijā vidēji sasniedza 17,3%. Gada vidējā inflācija gan turpinājusi augt arī nākamajos mēnešos, šāgada martā sasniedzot jau 19,8% atzīmi. Tas gan vairāk uz iepriekšējās akumulācijas rēķina, jo, skatoties salīdzinājumu «mēnesis pret iepriekšējo mēnesi» griezumā, visstraujākie pieauguma rādītāji bija pērnajā pavasarī un vasarā, kad ik mēnesi cenas sadārdzinājās par 2–4%. Šī tendence aprāvās augustā, bet decembrī uz vienu mēnesi tika sasniegta pat deflācija — salīdzinājumā ar novembri cenas samazinājās par pusprocentu. Šāgada sākumā gan tās atkal turpina mazliet kāpt — par 0,5% janvārī, 0,6% februārī un 0,7% martā. Rādītājs pret iepriekšējā gada atbilstošo mēnesi pirmoreiz būtiski samazinājās martā (visu laiku kopš pērnā jūlija tas bija virs 20%, bet martā — 17,3%), un paredzams, ka nākamajos mēnešos tas turpinās strauji samazināties, jo tiks salīdzināts ar daudz augstākiem «bāzes» rādītājiem (pagājušā gada pavasara un vasaras mēnešiem, kad inflācija jau bija augstu uzkāpusi). 

Patēriņa cenu pārmaiņas
(procentos pret iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi)

Kopumā iespējams secināt, ka no sliktākā — stagflācijas — scenārija pagaidām izdevies izvairīties, jo inflācija pagājušā gada otrajā pusē sāka pamazām samazināties, savukārt ekonomika vēl notur lai arī nelielu, tomēr — pieaugumu. Ja ekonomikas izaugsme būtu mazliet straujāka, to pat varētu uzskatīt par ekonomistu iezīmēto pozitīvāko iespējamo scenāriju. Tomēr jāsecina, ka pagaidām turpinām dzīvot makroekonomiskās nenoteiktības zonā — daudz ko parādīs ar nepacietību gaidāmie šā gada pirmā ceturkšņa IKP rādītāji.

Projektu «Latvijas ekonomika sankciju ēnā un inflācijas spīlēs» finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas «Kā Latvijas ekonomika izturējusi Ukrainas kara un inflācijas spiedienu?» saturu atbild SIA Lietišķās informācijas dienests. #SIF_MAF2022

Publicēts žurnāla “Bilance” 2023. gada maija (497.) numurā.