Kas ir administratīvās tiesības un kādos gadījumos nodokļu maksātājiem var nākties saskarties ar administratīvo procesu?

(0)
Nataļja Puriņa, ZAB PricewaterhouseCoopers Legal juriste. Foto: Aivars Siliņš.

Kā risināt nodokļu maksātāja strīdus ar valsts iestādēm un kādas ir administratīvā procesa priekšrocības, ja jādodas uz tiesu, skaidro Nataļja Puriņa, zvērinātu advokātu biroja PricewaterhouseCoopers Legal juriste.

Administratīvās tiesības ir tiesību normas, kas regulē valsts pārvaldes un privātpersonu savstarpējās tiesības un pienākumus, kā arī regulē, kādā veidā valsts iestāde izdot personai saistošus lēmumus – administratīvos aktus, kā arī kādā veidā šie lēmumi varētu tikt pārskatīti vispirms pašas iestādes ietvaros un pēc tam, ja rodas tāda vajadzība, arī tiesā. Kad nodokļu maksātājs nonāk attiecībās ar pašvaldību vai Valsts ieņēmumu dienestu, ar dažiem izņēmumiem var runāt par administratīvo procesu, piemēram, ja nodokļu maksātājs vēlas izmantot savas tiesības uz nodokļu atvieglojumiem.

Tāpat ikreiz, kad Valsts ieņēmumu dienests konstatē, ka ir bijuši kādi pārkāpumi nodokļu jomā vai arī atteikts nodokļu maksātājam izmantot savas tiesības, var runāt par administratīvo procesu.

Viens no procesa galvenajiem mērķiem ir palīdzēt nodokļu maksātājam īstenot savas tiesības un arī veikt to aizstāvību gadījumos, kad tas ir nepieciešams.

Ikviens jurists labi izprot administratīvā procesa un civilprocesa atšķirības, it īpaši, kas attiecas uz tiesvedību. Piemēram, civilprocesā darbojas sacīkstes princips, kas nozīmē, ka tiesā puses sacenšas savā starpā gan ar argumentāciju, gan pierādījumiem, bet tiesa faktiski nedrīkst palīdzēt nevienam no procesa dalībniekiem, jo tad tiktu pārkāpta tiesas neitralitāte. Turpretim administratīvajā procesā tiesa ieņem aktīvu lomu lietas apstākļu noskaidrošanā.

Kā izpaužas iesas aktīvā iesaistīšanās administratīvajā procesā?

Ja runājam, piemēram, par nodokļu lietām, pieteikumu tiesai iesniedz nodokļu maksātājs, ja nepiekrīt Valsts ieņēmumu dienesta lēmumam un uzskata, ka viņa tiesības ir kaut kādā ziņā pārkāptas. Pretenzijas, protams, izsaka pats pieteicējs, bet tiesa būs tā, kas uzsāks nodokļu administrācijas lēmuma pārbaudi un objektīvi noskaidros, kas ir noticis. Administratīvajā procesā tiesa var pat pati pārformulēt pieteikumu. Tiesu praksē ir teiciens “kā to būtu noformulējis saprātīgs pieteicējs”, ar to saprotot, kā pieteikumu būtu varējis noformulēt administratīvo tiesību jomā zinošs speciālists. Tāpēc administratīvajā procesā vienkāršās lietās persona var pat iztikt bez jurista vai advokāta palīdzības, jo tiesa nevis bezkaislīgi no malas vēro, bet aktīvi iesaistās lietas atrisināšanā. Šī iesaistīšanās izpaužas arī tādā veidā, ka tiesa pēc savas iniciatīvas pieprasa papildu pierādījumus un paskaidrojumus, dod norādes, kādā veidā vēlas tos saņemt. Ja tomēr pierādījumu trūkst, tad tiesa tos var izprasīt no pretējās puses pat tad, ja pieteicējs to tiesai nav lūdzis darīt.

Tas atvieglo pieteicēja darbības, ņemot vērā, ka administratīvajā procesā nodokļu maksātājam pretējā pusē nostājas valsts. Gadījumos, kad strīds radies ar Valsts ieņēmumu dienestu, jāņem vērā, ka tā ir ar diezgan plašām pilnvarām, funkcijām, tiesību apjomu un daudzskaitlīgu ierēdņu aparātu apveltīta iestāde. Ja salīdzinām šos spēku samērus, kāds ir starp uzņēmēju un valsti, tad redzams, ka administratīvajā tiesvedībā pieteicējs – nodokļu maksātājs – ir vājāka puse, bet valsts – stiprāka puse. Pušu spēkus nepieciešams līdzsvarot, lai vājākā puse būtu pietiekami aizsargāta.

Vai ir arī kādi apstākļi, kas nodokļu maksātājam liedz vērsties tiesā administratīvā procesa kārtībā?

Lai cik labi būtu mūsu argumenti un pierādījumu bāze, pieteikumu var iemest papīrgrozā, ja vēršanās tiesā ir novēlota. Tāpēc mēs, juristi, vienmēr esam tonusā – ļoti nopietni sekojam līdzi tiesību aktos noteiktajiem procesuāliem termiņiem.

Viens no būtiskākajiem apstākļiem ir pārsūdzības termiņu nokavējums.

Kā tas izriet gan no Augstākās tiesas, gan Satversmes tiesas prakses, termiņi ir paredzēti tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai. Tas nozīmē, ka otra puse var paļauties, ka pēc noteiktā termiņa iztecējuma konkrētās attiecības ir uzskatāmas par noregulētām un nav vairs pārskatāmas. Tāpēc termiņu atjaunojums, par ko var izlemt tiesa, juridiskajā praksē ir liels retums, var pat teikt, tas notiek tikai izņēmuma gadījumos, ja iespējams pierādīt, ka bijuši kādi objektīvi apstākļi, kas traucējuši pieteikumu tiesā iesniegt laikus.

Šeit publicēts fragments no intervijas ar Nataļju Puriņu, zvērinātu advokātu biroja PricewaterhouseCoopers Legal juristi, kas lasāma žurnālā BILANCES JURIDISKIE PADOMI augusta numurā rakstāUzņēmējs strīdos ar valsti ir vājākā puse”.

Abonenti žurnāla rakstus var lasīt elektroniski portālā šeit.

Žurnālu var abonēt šeit.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)