Meklējot ceļus Latvijas  nodokļu sistēmas džungļos

Ārpakalpojumu grāmatveži, būdami vieni no "vārtsargiem", kas var laikus pamanīt nelegāli iegūtu līdzekļu plūsmas, pēdējos gados finanšu nozares pārbūves procesā nonākuši ciešākā valsts iestāžu uzmanības lokā nekā uzņēmumu "štata" jeb iekšējie grāmatveži. Tieši viņiem uzdots veidot iekšējās kontroles sistēmas, ziņot par aizdomīgiem darījumiem, būs arī jāsertificējas. BDO Latvijas biroja grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļas direktors Viesturs Briežkalns piekrita Bilancei dalīties ar savu personīgo pieredzi profesijā, stāstot ne tikai par ārpakalpojumu grāmatvežiem svarīgiem tematiem, bet arī grāmatvedības un nodokļu aktualitātēm kopumā. 

Grāmatvedis kā sieviešu amats — tā tas ir tikai Latvijā, varbūt Baltijā. Iespējams, tas ir postpadomju mantojums, bet ir daudzas Eiropas valstis, kur grāmatvedis ir tieši vīriešu amats. Arī savā kolektīvā cenšamies lauzt stereotipus, ka grāmatvedība ir tikai sieviešu darbs. Pieņemam darbā iespējami vairāk vīriešu, lai diversificētu kolektīvu. Mans personiskais ceļš uz grāmatvedību bija nejaušība — ja mēs kļūtu par tiem, par ko gribējām kļūt bērnībā, tad droši vien visi būtu šoferi vai kosmonauti, vismaz ja runājam par vīriešiem. Par grāmatvedi sāku strādāt, turpinot studiju praksi kāda uzņēmuma grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļā. Toreiz studēju finanses Banku augstskolā, un pēc otrā kursa bija iespēja izvēlēties prakses vietu. Skola piedāvāja sarakstu ar iespējamām darbavietām, kas pārsvarā bija Valsts ieņēmumu dienestā vai citās valsts iestādēs. Taču man izdevās prakses vietu atrast pašam, izvēloties uzņēmumu, kurā jau strādāja studiju biedrs. Iesniedzu pieteikumu, un brīnumainā kārtā mani tur pieņēma — tas bija liels pārsteigums skolai, kas nebija gaidījusi, ka kāds aizies uz sarakstā neesošu darbavietu. Tā arī es šajā uzņēmumā, kas vēlāk pārtapa par Ernst & Young, nostrādāju 16 gadus. 

Tā vairāk bija nejaušība, jo prakses vieta šajā uzņēmumā bija pieejama grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļā. Nedaudz sanāca pastrādāt arī audita nodaļā, taču šis darbs mani īsti nesaistīja. Tāpēc tad, kad, beidzoties praksei, man piedāvāja palikt uzņēmumā pastāvīgā darbā, es izvēlējos grāmatvedības ārpakalpojumu nodaļu. Pēc tam gan pienākumi mainījās — pārgāju uz iekšējo grāmatvedību, kur nostrādāju ilgu laiku.

Jā, taču pēc trīsdesmit gadu vecuma sapratu, ka dzīvē kas jāmaina. Izaugsmes iespējas iekšējā grāmatvedībā ir mazākas nekā ārpakalpojumu grāmatvedībā. Tāpēc nolēmu izkāpt no savas komforta zonas un atsākt strādāt ārpakalpojumu nozarē, kas ir daudz lielāks izaicinājums. Tā ir krietni dinamiskāka vide, kur nemitīgi piedzīvojamas dažādas pārmaiņas. 

Iekšējais grāmatvedis strādā ar noteiktu funkciju kopumu, kuras atkārtojas. Līdz ar to, ilgāku laiku nostrādājot šajā amatā, cilvēks ļoti labi pārzina savus pienākumus un darba specifiskās nianses. Protams, arī iekšējam grāmatvedim darbā ir izaicinājumi, tomēr kopumā vide ir daudz stabilāka, paredzamāka, arī darba ikdienu var vieglāk saplānot, jo zināmi darba cikli, termiņi, noslodze. Šāds darbs vairāk piemērots cilvēkam, kurš spēj izturēt rutīnu. Savukārt ārpakalpojumu grāmatvedībā jābūt ne mazāk precīzam un ne mazāk jāspēj pievērst vērību detaļām, bet vienlaikus jābūt arī ļoti elastīgam, jo ikdienas situācijas mainās ne tikai pa mēnešiem, bet pat pa dienām un stundām. Mēs nereti esam pārsteigti par to, cik bizness var būt dažāds, cik mūsu klienti var būt radoši. Visās šajās situācijās jāatrod veids, kā šos biznesus apkalpot, pareizi atspoguļot grāmatvedībā. Mēs esam filtrs, kas klientam pasaka: "Labi, šādi darīt var, taču šādi gan labāk ne, te būs problēma!"

Gandrīz visi mūsu klienti ir starptautiski uzņēmumi, taču šo uzņēmumu pārstāvji, ar kuriem kontaktējamies, iedalāmi divās grupās — vieni ir finansisti, kas paši labi pārzina normatīvo regulējumu, un otri ir uzņēmēji. Ļoti svarīgi, kas tev sēž pretī — vai tas ir finanšu vai biznesa cilvēks. Ja tas ir finanšu cilvēks, tad mēs runāsim vienā valodā. Savukārt biznesa cilvēkus interesē viens — kā attīstīt biznesu. Mūsu uzdevums tad ir saprast, kas katrā situācijā ir iespējams, kādi ir likumīgie ceļi un ar ko uzņēmējam ir jārēķinās. Tāpēc kolēģiem parasti saku: "Jūs neesat grāmatveži! Jūs esat biznesa konsultanti!" Klasiskā grāmatvedības datu uzskaite aizņem tikai daļu no mūsu ikdienas darba. Lielu daļu aizņem arī komunikācija ar uzņēmumiem, to vadītājiem, finanšu direktoriem — par to, ko viņi vēlas panākt un kā to var panākt. 

Gadījumi ir bijuši dažādi, kādas tik idejas klientiem nav nākušas prātā... Taču no pēdējā laika man palicis prātā gadījums, kad klients nāca klajā ar radošu domu gājienu, kā ietaupīt valūtas konvertācijas izmaksas. Proti, uzņēmums ienākumus gūst dolāros, taču izdevumi tam ir eiro. Savukārt uzņēmumu grupā kā saistītā persona ir uzņēmums, kura situācija ir pretēja — preci iepērk par dolāriem, bet pārdodot nopelna eiro. Rodas paradoksāla situācija — pirmais uzņēmums, lai segtu izmaksas, pārdod bankai dolārus un pērk eiro, savukārt otrs uzņēmums maina naudu pretējā virzienā. Tātad ir divi uzņēmumi, kur vienam ir dolāri, bet otram — eiro, un abi šo naudu maina bankā, zaudējot milzīgas naudas summas par valūtas konvertāciju. Jautājums — vai šie abi saistītie uzņēmumi drīkst apmainīties ar valūtām tieši, savstarpēji, apejot banku pakalpojumus? Protams, uz līguma pamata, oficiāli?

Aizliegts tas nav. Tomēr neviens nespēj argumentēti pateikt, vai to drīkst vai nedrīkst darīt. 

Protams, uzņēmumi vēlas atrast sev izdevīgus risinājumus, taču mūsu uzņēmumam ir savs profesionālais ētikas kodekss, ko ievērojam, un mēs esam tie, kuru uzdevums ir klientam pateikt: "Nē, šis ir nelikumīgi!" Ja klients vēlas rīkoties nelikumīgi, tad mēs vienkārši atsakāmies no šāda darījuma. 

Parasti klientu reakcija ir saprotoša, jo viņi uzticas mums kā profesionāļiem. Tādi klienti, kas jau atklāti tendēti uz nelikumīgām darbībām, parasti līdz mums nemaz nenonāk.

Droši vien jāskatās katrs nodoklis atsevišķi, taču kopumā normatīvais regulējums ir diezgan atšķirīgs. Piemēram, kādam no mūsu klientiem bija liels pārsteigums par to, ka Latvijā ir valsts apmaksāts gadu līdz pusotru gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums. Katrā valstī ir sava nodokļu likumdošana, savas nianses — nekur nav tāds viens pret vienu identisks modelis. 

Mēs jau paši identificējam noteiktas, tipiskas pazīmes, kas varētu sarežģīt konta atvēršanu, un brīdinām par to klientus. Mazāk problēmu ir tiem uzņēmumiem, kuriem citās valstīs ir mātes uzņēmumi vai sadarbības uzņēmumi ar jau atvērtiem, pārbaudāmiem bankas kontiem. Grūtāk atvērt kontu ir jauniem, sevi nepierādījušiem uzņēmumiem, vēl jo vairāk, ja ir kādas noteiktas reģionālas iezīmes, uz kurām bankas skatās ar aizdomām. Piemēram, šķērslis var izrādīties arī uzņēmuma valdes locekļa tautība. Katrā ziņā ir bijuši gadījumi, kad bankas jauniem uzņēmumiem neatver kontu, vai arī process bijis tik ilgs, ka klients izvēlas bankas kontu atvērt citā valstī un uzņēmuma saimniecisko darbību Latvijā apturēt. 

Protams, jo lielāks uzņēmums, jo vairāk darījumu, transakciju, dokumentu, lielāks datu apjoms — līdz ar to arī kolektīvam jābūt lielākam. Lielie uzņēmumi gan parasti neizvēlas ārpakalpojumu grāmatvedības pakalpojumus, tiem pārsvarā ir savi daudzskaitlīgi grāmatvežu kolektīvi. Uzņēmumi, kuri ir salīdzinoši mazi vai vidēji, izvēlas ārpakalpojumu grāmatvedību tad, ja grib koncentrēties tikai uz biznesa izaugsmi, jaunu produktu izstrādi un virzīšanu tirgū. Viņiem nav tik būtiski, lai kādā kabinetā vienmēr pa rokai sēdētu arī grāmatvedis — grāmatvedība ir tikai blakus pakalpojums. Ne vienmēr uzņēmuma vadītājam arī iespējams izsekot līdzi, vai iekšējais grāmatvedis ir pilnībā un jēgpilni noslogots — varbūt visas funkcijas, kas tam uzdotas pildīt, nemaz nav nepieciešamas? Nereti mēs piedāvājam uzņēmumiem arī grāmatvedības funkciju auditu, lai klients var saprast, vai tiešām viņam vajadzīgs, piemēram, desmit grāmatvežu kolektīvs. 

Iekšējie grāmatveži ir viens, bet spēles noteikumiem būtu jābūt vienādiem arī visiem pārējiem šādos darījumos iesaistītajiem nozaru speciālistiem. Katrā ziņā sertifikācija mums neradīs nekādas grūtības. Es nedomāju, ka tur būs kas ārkārtīgi sarežģīts vai nepaveicams, kas varētu ierobežot mūsu biznesu. Tā drīzāk ir formalitāte.

Līdz šim mums nav bijušas problēmas iegūt nepieciešamo informāciju, lai pārbaudītu klientu, veiktu formālās kontroles darbības. Mums gan tas nav nekas jauns — šādi esam strādājuši arī iepriekš. Protams, ārpakalpojumu grāmatvežiem tas ir papildu administratīvais slogs, tomēr vienlaikus mēs pasargājam arī paši sevi, savu vārdu, reputāciju. 

Manā praksē šādas situācijas nav bijis. Mēs tomēr esam starptautisks uzņēmums, un, ja cilvēks zina, kas ir BDO, viņam droši vien ir priekšstats, ka ir noteiktas prasības, kuras ievērojam, un noteikti kritēriji, kā atlasām klientus. 

Gan man, gan kolēģiem ir bijusi ļoti laba pieredze sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu. Konsultanti vienmēr bijuši atsaucīgi un pretimnākoši. No VID puses nav bijušas neloģiskas, nepamatotas vai neizpildāmas prasības. Vai atbildes uz mūsu uzdotajiem jautājumiem bijušas pietiekami zinošas? Jāsaka gan, ka saskaramies ar to, ka atbildes ir diezgan formālas, taču jāievēro, ka atbilde bieži ir tāda, kāds bijis jautājums. Ja jautājums uzdots vispārīgi, tad arī atbilde tāda būs. Jautājumu uzdošana Valsts ieņēmumu dienestam ir vesela māksla — ar to nodarbojas mūsu nodokļu konsultanti, kas zina, kā jautājumus formulēt precīzi, lai saņemtu detalizētas atbildes un neizvērstos gara un plaša sarakste ar daudziem precizējošiem papildjautājumiem. 

Es gan teiktu pretēji — darba apjoms tieši pieauga. Pēc reformas apliekamais objekts var veidoties katru mēnesi, līdz ar to ir pienākums rūpīgi sekot līdzi izmaksām. Līdz šim uzņēmumu ienākuma nodokli aprēķinājām reizi gadā, tagad apliekamajai bāzei jāseko līdzi un deklarācija jāsniedz katru mēnesi. 

Ja ir, piemēram, uzņēmuma transportlīdzeklis vai reprezentācijas izmaksas, no kurām pie noteiktiem nosacījumiem ir jāmaksā nodoklis... Šis monitorings tagad jāveic katru mēnesi. 

Lielāko diskomfortu rada tas, ka bieži par jauna normatīvā regulējuma piemērošanu nav pilnīgas skaidrības pat tad, kad tas jau stājies spēkā, — tā tas bija ar iepriekšējo nodokļu reformu. Toreiz nebija atbilžu uz jautājumiem, kuras bija nepieciešams zināt uzreiz. Otra aisberga puse ir ārkārtīgi lielās izmaksas, ko uzņēmumi ieguldīja, lai pielāgotu savas sistēmas jaunajam normatīvajam regulējumam — tās ir IT, konsultantu un grāmatvežu izmaksas... Tie nav simti, bet gan tūkstoši un desmitiem tūkstošu eiro. Kas uzņēmumiem to kompensēs? Bieži vien trūkst pilnvērtīga dialoga starp likumdošanu un biznesu, motivējot un izskaidrojot, kāpēc tiek pieņemtas vienas vai otras izmaiņas — kāds ir ieguvums no tā? 

Negribētos, ka atkārtojas 2018. gada situācija, kad, zvanot uz Valsts ieņēmumu dienestu, saņēmām atbildi: "Mēs paši nezinām!" Otrkārt, nereti vērojama nesakritība starp likumdošanas izmaiņu izvirzīto mērķi un tā reālo izpildi, sasniegto rezultātu. Redzam, ka regulējums ik pa laikam tiek mainīts — jājautā, kāpēc tas notiek tik bieži? Ja ienāk ārvalstu investors, tas nav viena gada projekts — viņš rēķinās ar stabilitāti administratīvajos procesos, nodokļos un tamlīdzīgi. Ja tie tiek gandrīz nepārtraukti mainīti, tad kādā brīdī tas var kļūt par kritisko punktu, lai nosvērtos par labu investēšanai nevis Latvijā, bet Lietuvā vai Igaunijā. 

Katru dienu uz darbu no Rīgas nomales dodos ar velosipēdu. Jāsaka gan, ka velo infrastruktūra Rīgā ir tādā... sākuma stadijā. Atbilstošu veloceliņu izbūvēts ļoti maz, un bieži jābrauc vai nu līdzās automašīnām, vai gājējiem. Velobraucēju Rīgā kļūst aizvien vairāk, bet infrastruktūra tam nav piemērota. Šogad divas reizes esmu redzējis, kā uz VEF gaisa tilta pāri betona malai uz braucamās daļas pārkrīt cilvēks ar velosipēdu. Vienā gadījumā tā bija sieviete ar mazu bērnu, otrā — kāds vīrietis, kurš saskrējās ar pretimbraucošo. 

No citām aktivitātēm — ik piektdienu kādā no Rīgas skolām ar draugiem sapulcējamies spēlēt florbolu, tagad gan korekcijas ievieš koronavīruss. Volejbolu savukārt vairāk spēlējam vasarā, siltajā laikā. Kopā ar sievu reizēm uzspēlēju tenisu. Kādu laiku iepriekš cītīgi nodarbojos arī ar skriešanu, skrēju maratonus. 

Jā! Tas man bija kā meditācijas veids, atslēgšanās no ārpasaules. 

Protams, tas ir izdzīvošanas jautājums.

Publicēts žurnāla “Bilance” 2020. gada novembra (467.) numurā