Profesionālu autobusu vadītāju trūkumu spiež meklē risinājumus autobusu vadītāju problēmai, norāda Vitālijs Komars, SIA “Ekspress-Ādaži” valdes priekšsēdētājs. “Ekspress-Ādaži” pagājušā gada septembrī uzsāka dokumentu sagatavošanu, lai piesaistītu darbaspēku no Ukrainas. Taču arī šajā situācijā saskārās ar jauniem šķēršļiem, kas liedz uzņēmumam iespēju piesaistīt un integrēt darbiniekus no ārvalstīm Latvijas darba tirgū un sabiedrībā.

Pagājušā gada oktobrī uzņēmums Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) iesniedza ielūguma pieprasījumu vienreizējas ieceļošanas vīzas saņemšanai uz 90 dienām Ukrainas pilsonim, taču decembrī saņēma atteikumu. Pamatojot savu lēmumu, ka ārzemniekam nav valsts valodas zināšanu līmenis, ko pieprasa Valsts valodas centrs (VVC) autobusa vadītājiem. Potenciālajam darbiniekam no ārvalstīm, kurš vēlas strādāt par autobusa vadītāju, ir jāzina valsts valoda vidējā līmenī (B1) jau ierodoties Latvijā.

Uzņēmums norāda, ka ir gatavs organizēt un apmaksāt valsts valodas apmācības kursus, taču vispirms cilvēkam ir jāļauj ierasties Latvijā.

“Ekspress-Ādaži” nav saprotams valsts iestāžu atteikuma iemesls, jo autobusa vadītājs nav reglamentēta profesija kā, piemēram, ārsts, skolotājs u.c. Slimnīcās un citās medicīnas iestādēs strādā ārvalstu studenti – ārsti rezidenti, kuri ikdienā arī runā ar pacientiem angļu valodā. Līdzīga situācija ir arī vispārējās skolās, kur skolēniem franču, angļu u.c. valodas māca skolotāji no ārvalstīm, kuriem tā ir dzimtā valoda. Arī šajā gadījumā augstāk minēto reglamentēto profesiju pārstāvji ar skolēniem ikdienā komunicē angļu valodā.

Tādēļ rodas jautājums, kāpēc autobusa vadītājam no ārvalstīm tiek prasītas B1 līmeņa valsts valodas zināšanas jau ierodoties Latvijā, taču uz ārvalstu reglamentēto profesiju pārstāvjiem, šādas prasības netiek attiecinātas. Nereti sabiedrībā tiek runāts par cittautiešu, tostarp bēgļu integrēšanu Latvijā.

Turklāt VVC nodrošina latviešu valodas kursus ārzemniekiem, lai apgūtu valsts valodu un varētu strādāt. Uzņēmums ir gatavs uzņemties atbildību par darbinieku no ārzemēm, segt visas izmaksas, kas attiecas ar dzīvesvietas, veselības aprūpes nodrošināšanu, maksāt algu un nodokļus, kā to paredz normatīvie akti. Taču augstāk minētā prasība pārvelk treknu svītru šai iecerei. Taču tas neatrisina galveno problēmas būtību – kādā veidā risināt darbinieku trūkumu, ja vietējie iedzīvotāji nevēlas, savukārt ārvalstu darba spēku nevar piesaistīt valsts iestāžu noteikto šķēršļu dēļ.