Senāta Administratīvo lietu departaments 10. novembrī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu (lieta Nr. SKA-33/2020; A420174816) par pieteicējam noteikto kapitāla pieauguma nodokli nekustamā īpašuma pārdošanas gadījumā. Valsts ieņēmumu dienests (VID) minēto kapitāla pieauguma nodokli aprēķināja tāpēc, ka, pārdodot nekustamo īpašumu, uz pieteicēju nebija attiecināmi izņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) maksāšanas pienākuma, tostarp gadījums, kad nekustamajam īpašumam ir jābūt nodokļa maksātāja īpašumā vismaz 60 mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai, un nodokļa maksātājam ir jābūt deklarētam šajā īpašumā vismaz 12 mēnešus pēc kārtas minētajā 60 mēnešu periodā.
Attiecībā uz kapitāla pieauguma noteikšanu Senāts spriedumā vispārīgi piekrita VID, ka konkrētajā lietā ēku vērtības noteikšanai būtu piemērojama likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta pirmā daļa, jo lietā ir pirkuma līgums un tajā ir norādīta ēku iegādes cena. Tomēr Senāts atzina, ka šajā lietā ir jāņem vērā, ka ēkas ir iegādātas padomju laikā, tātad pavisam citos – plānveida – ekonomikas apstākļos, un pirkuma līgumā norādītā pirkuma cena ir noteikta PSRS rubļos.
Līdz ar to tādos apstākļos, kādi ir konkrētajā lietā, ir jāatrod piemērots instruments ēku iegādes vērtības noteikšanai.
Senāts secināja, ka apgabaltiesa pamatoti atzinusi, ka naudas reformas laikā izmantotais PSRS rubļa maiņas kurss tika noteikts atšķirīgiem mērķiem un tas neatspoguļo ēku iegādei izmantoto naudas līdzekļu pirktspēju to iegādes brīdī. Līdz ar to Senāts par pamatotu atzina apgabaltiesas secinājumu, ka lietā nav iespējams noteikt pareizu nekustamā īpašuma sastāvā esošo ēku iegādes vērtību un citu ar ēku iegūšanu saistīto izdevumu vērtību. Līdz ar to pirkuma līgumā norādītā ēku iegādes vērtība nav izmantojama aprēķiniem. Tas noveda pie secinājuma, ka lietā nav iespējams piemērot likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta pirmo daļu, jo iztrūkst tās piemērošanai nepieciešamo elementu.
Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā ēku iegādes dokumenti pastāv, taču no tiem nav izsecināma ēku iegādes vērtību, kā arī to, ka pieteicējs ēkas iegādājies pirms 2000. gada 31. decembra, Senāts atzina, ka pēc analoģijas ir piemērojama likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 11.9panta 7.1daļa, kas paredz kadastrālās vērtības korekciju, ko apgabaltiesa, piemērojot panta septīto daļu, nav ņēmusi vērā.
Lai arī Senāts atzina apgabaltiesas spriedumu pamatā par pareizu, tomēr, ievērojot to, ka tiesa, nosakot ēku iegādes vērtību, nepareizi noteikusi piemērojamo tiesību normu, spriedumu atcēla un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.
Lietā ir šādi faktiskie apstākļi:
VID pieteicējam veica datu atbilstības pārbaudi saistībā ar nekustamā īpašuma atsavināšanas darījumu. Administratīvais process iestādē noslēdzās ar VID lēmumu par iedzīvotāju ienākuma nodokļa un nokavējuma naudas samaksas pienākuma noteikšanu pieteicējam.
