Stājoties spēkā jaunam Trauksmes celšanas likumam, atsevišķu nozaru mazajiem uzņēmumiem būs jāveido iekšējā trauksmes celšanas sistēma

Kopumā likums saglabā līdzšinējo pieeju, proti, trauksmes celšanas mehānisms, kas Latvijā ieviests 2019. gada 1. maijā, būtiski nemainās, bet tiek pilnveidots. Direktīvas prasības, kas iestrādātas likumprojektā, attiecas uz plašu organizāciju un institūciju loku privātajā un publiskajā sektorā, kurām ir pienākums izveidot kanālus un procedūras trauksmes celšanai iekšēji darba vietā vai ārēji - kā kompetentajai valsts institūcijai.

Lielākā daļa jauninājumu nav sveši ne kompetentajām institūcijām, kas strādā ar trauksmes cēlējiem, ne arī tiem, kuri ir izveidojuši iekšējo trauksmes celšanas sistēmu un konsultē potenciālos trauksmes cēlējus. Tie ieteikumu formā līdz šim bija definēti vadlīnijās trauksmes cēlēju ziņojumu izskatīšanai un iekšējās ziņošanas sistēmas izveidei.

Trauksmes celšanas likuma mērķis nemainās – tam ir jāaizsargā trauksmes cēlēju, kurš ziņo par iespējamiem pārkāpumiem, kas novēroti, pildot darba pienākumus, un, kas varētu kaitēt sabiedrības interesēm.

Kas mainās līdz ar jaunā likuma spēkā stāšanos?

Pārņemot direktīvu, jaunajā Trauksmes celšanas likumā ir paplašināts to personu loks, kam tiek nodrošinātas aizsardzības garantijas. Līdz šim aizsardzība pret nelabvēlīgu seku radīšanu bija pieejama pašam trauksmes cēlējam un viņa radiniekiem. Savukārt tagad aizsargātas tiek arī saistītās personas, kuras var būt gan kolēģi, gan komersanti vai privāto tiesību juridiskās personas, ar kurām ir saistīts trauksmes cēlējs.

Pilnveidots ir arī termins “pārkāpums”, kurā līdzās noziedzīgam nodarījumam, administratīvam pārkāpumam vai citu tiesību normu pārkāpumam, kā arī saistošu ētikas vai profesionālo normu pārkāpumiem ietverta arī darbība vai bezdarbība, un rīcība, kas ir pretēja tiesību akta mērķim.

Jaunajā likumā tiek precizētas jomas un pārkāpumi, par kuriem īpaši jāceļ trauksme. Līdz šim tādu bija 15, taču tagad saraksts ir papildināts arī ar, piemēram, pārkāpumiem transporta drošībā, dzīvnieku labturības jomā, kā arī rīcību, kas ietekmē klimata pārmaiņas. Vienlaikus paliek spēkā arī regulējums, ka šis

uzskaitījums nav izsmeļošs – trauksmes cēlējs ir tiesīgs ziņot par pārkāpumu, kas kaitē sabiedrības interesēm, jebkurā jomā.

Jaunais Trauksmes celšanas likums arī paredz vairāk priekšnosacījumu, kad trauksmi var celt publiski. Piemēram, ja personai ir pamats uzskatīt, ka, vēršoties kompetentajā institūcijā, tiks radītas nelabvēlīgas sekas, pārkāpums tiks slēpts vai netiks novērsts vai nav sniegta atgriezeniskā saite par izskatīšanas gaitu likumā noteiktajā termiņā.

Jaunais likums nosaka vairākas izmaiņas attiecībā uz privāto sektoru. Ziņojumu izskatīšanas pamatprasības un atbildīgo personu noteikšana, kas ieteikumu formā līdz šim bija atrodamas vadlīnijās, ir nostiprinātas kā prasības likumā. Finanšu sektorā neatkarīgi no darbinieku skaita un arī noteiktos gadījumos transporta drošības un vides aizsardzības jomā strādājošiem mazajiem uzņēmumiem būs jāveido iekšējā trauksmes celšanas sistēma. Vienlaikus privātajā sektorā iekšējo trauksmes celšanas sistēmu var nodot īstenošanai trešajām personām, ievērojot visas likuma prasības.

Gan pašvaldības institūcijas, gan vidējie uzņēmumi (50 līdz 249 nodarbināto) varēs apvienoties un veidot vienotas iekšējās trauksmes celšanas sistēmas. Kā veiksmīgs piemērs minama Rīgas pašvaldības centralizētā trauksmes celšanas kārtība.

Tiek paredzēta arī administratīvā atbildība par trauksmes celšanas traucēšanu, piemērojot naudas sodu fiziskajai personai no 3 līdz 70 naudas soda vienībām, amatpersonai – no 4 līdz 70 naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai – no 7līdz 1400 naudas soda vienībām (viena naudas soda vienība ir 5 EUR).

Valsts kanceleja tuvākajā laikā aktualizēs labās prakses vadlīnijas iekšējās trauksmes celšanas sistēmas izveidei, vadlīnijas trauksmes cēlēju ziņojumu saņemšanai un izskatīšanai kompetentajās institūcijās un trauksmes cēlēja ziņojuma veidlapu.

Eiropas Savienības Trauksmes cēlēju direktīvas prasības pakāpeniski jāpārņem visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Zināms, ka līdz šim to ir paveikusi arī Dānija, Portugāle un Zviedrija.