Valdības iecerēto nodokļu izmaiņu kontekstā joprojām palikuši vairāki būtiski neatbildēti jautājumi. Īpaši neskaidra ir mazo ienākumu saņēmēju-pašnodarbināto nākotne, kuriem līdzšinējais piedāvājums paredz maksāt minimālās obligātās sociālās iemaksas (ap 170 eiro mēnesī) neatkarīgi no nopelnītā. Ilmārs Šņucins, Finanšu ministrijas valsts sekretāres vietnieku nodokļu, muitas un grāmatvedības jautājumos, skaidro, kas izmaiņu piedāvājumā paredzēts, par ko jau ir skaidrība un par ko vēl notiek diskusijas, atklājot arī dažus iespējamos risinājumu variantus (jāatceras, ka tās ir tikai "darba versijas", kas var arī netikt apstiprinātas). Pilnu interviju ar I. Šņucinu, kurā skartas visas būtiskākās plānotās nodokļu izmaiņas, lasiet jau drīz gaidāmajā žurnāla BILANCE oktobra numurā!

Viens no jaunā nodokļu piedāvājuma diskutablākajiem un lielāko rezonansi izraisījušajiem punktiem ir sociālo iemaksu obligātā mēneša minimuma noteikšana. Vai tiešām tas nozīmē, ka šie apmēram 170 eiro mēnesī būs jāmaksā faktiski ikvienam, kas kaut ko legāli nopelna - arī tad, ja nopelna mazāk par šo summu?

Jā, koncepts ir, ka katram strādājošajam ir jābūt sociālajām iemaksām, kas aprēķinātas vismaz no minimālās algas. Mērķis ir panākt, ka nodokļu maksātāji ir sociāli apdrošināti vismaz minimālajā līmenī.  Patlaban redzams, ka par gandrīz ceturto daļu nodarbināto sociālās iemaksas nav nomaksātas pat minimālajā līmenī. Piemēram, uzrādīts, ka darbinieks strādā nepilnu slodzi. Minimālo sociālo iemaksu koncepts ir ieviests ne tikai Igaunijā, bet arī Lietuvā, un Lietuvas piemērs parādīja, ka tur šī nepilnas slodzes darbinieku kategorija strauji saruka bez liela publiska trokšņa - lielākā daļa pārformējās un sāka strādāt pilnu slodzi.

Bet ko var sasniegt, uztiepjot obligātas minimālās iemaksas cilvēkiem, kas pelna par maz, lai tās samaksātu? Vai viņiem būs jāaizņemas “ātrais kredīts”, lai veiktu sociālās iemaksas?

Manuprāt, ir skaidrs, ka darba vietas uzņēmumos būtu jāveido tā, lai darbiniekam garantētu vismaz minimālo sociālo nodrošinājumu. Cits jautājums ir individuālo komersantu, pašnodarbināto gadījumā. Tad cilvēks dod darbu tikai pats sev, un tiešām ir iespējams, ka viņa biznesa apjoms ir ļoti neliels. Piedāvājumā gan paredzēta sociālo iemaksu summēšana visās darba vietās - tātad, ja ir kāds papildu darbs vai neliels bizness kā piepelnīšanās, tas nenozīmē, ka minimālās iemaksas būs jāmaksā atsevišķi arī par to. Taču, ja cilvēkam ir tikai šis nelielais bizness, kas nesasniedz minimālās algas ienākumu apmēru - par šādu situāciju risināšanu vēl paredzēts diskutēt. Piekrītu, ka nav loģiski prasīt lielākas sociālās iemaksas nekā vispār ticis nopelnīts. Es domāju, ka Labklājības ministrija sniegs kādu risinājuma piedāvājumu šiem gadījumiem - kā šāda veida situācijās nodrošināt sociālās garantijas samērīgā veidā, vienlaikus neatstājot izvairīšanās iespēju. Domāju, ka šādu risinājumu ir iespējams atrast.

Cik daudzus šīs izmaiņas tieši skars? Cik ir cilvēku, kuru kopējie oficiālie mēneša ienākumi ir zem minimālās algas? No Finanšu ministrijas informatīvā ziņojuma izriet, ka to ir vismaz 110 000... Vēl interesanti, cik no šī skaita ir pašnodarbināto un cik - nepilnas slodzes vispārējā nodokļu režīmā strādājošo?

Šie 110 000 gan ir tikai viena mēneša fiksācija - konkrēti ar šo skaitli minēts 2019. gada aprīlis. Taču gada laikā, ierēķinot visus, kas kādu mēnesi samaksā sociālās iemaksas no minimālās algas, un kādu citu mēnesi nesamaksā, kopējais skaits ir krietni lielāks - 273 000. Pašnodarbinātie un autoratlīdzību saņēmēji, kuru ienākumi ir zem minimālās algas, ir aptuveni 20 000, un vēl ap 30 000 šādu ienākumu saņēmēji ir mikrouzņēmumu nodokļa režīmā strādājošie.

Vai nav paredzēti nekādi izņēmuma gadījumi?

Skaidrs, ka nav nepieciešamības prasīt minimālās sociālās iemaksas tajās iedzīvotāju grupās, kur šīs sociālās iemaksas vairs nav tik būtiskas - piemēram, pensionāri, kas pensiju jau sakrājuši, un kuriem darbs ir tikai papildus piepelnīšanās. Vairākas iedzīvotāju kategorijas vēl varētu tikt apstiprinātas izņēmumu statusā - viens no jautājumiem ir par studējošiem jauniešiem līdz noteiktam vecumam. Pieņemu, ka būs vēl virkne kategoriju, kas tiks atbrīvotas no minimālajām iemaksām, un tās tiks rosinātas no Labklājības ministrijas, kura šobrīd strādā ar likumprojekta piedāvājumu.

Minējāt, ka risinājumu pašnodarbinātajiem būs iespējams atrast. Vai jau ir zināms, kādā virzienā skatās Labklājības ministrija?

Esmu piedalījies sarunās, kur izskanējušas idejas risinājumiem, bet negribētu tās priekšlaikus atklāt. Vispārēji ir runa arī par to, ka minimālo sociālo iemaksu ieviešanu varētu nesākt simtprocentīgā apjomā, bet pakāpeniski - piemēram, pirmajā gadā nosakot 75% iemaksas no minimālās algas objekta apmēra. Savukārt laika periods, no kura minimālās sociālās iemaksas ieviestu, varētu būt nākamā gada vidus - 1. jūlijs. Janvāris ir krietni par agru, jo attiecīgie likumprojekti tiks pieņemti tikai novembrī, decembrī.

Vai loģiskākais un taisnīgākais risinājums nevarētu būt noteikt proporcionālu sociālo iemaksu veikšanu no nopelnītā? Proti, piemērot nopelnītajam ienākumam atbilstošo sociālo iemaksu likmi, nevis paredzēt fiksētu minimālo maksājumu?

Jā, šis varētu būt viens no risinājumiem. Arī šāda versija sarunās tiek apspriesta un modelēta.