0,00 EUR

Grozā nav nevienas preces.

TIESLIETAS TIESU PRAKSE Valsts nodevas būs jāatmaksā triju gadu termiņā no brīža, kad rodas iespēja to prasīt, nevis no iemaksāšanas budžetā dienas

Valsts nodevas būs jāatmaksā triju gadu termiņā no brīža, kad rodas iespēja to prasīt, nevis no iemaksāšanas budžetā dienas

Pēc LR Satversmes tiesas informācijas

(0)

Foto: Visualhunt.com

Satversmes tiesa 2. novembrī pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2020-14-01 “Par Civilprocesa likuma 37. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam”, kurā apstrīdētā norma ir Civilprocesa likuma 37. panta otrā daļa: “Valsts nodevu atmaksā ar noteikumu, ka pieteikums par tās atmaksāšanu iesniegts tiesā triju gadu laikā no summas iemaksas valsts budžetā”.

Augstāka juridiska spēka normas ir šādas:

  • Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. panta pirmais teikums: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”.
  • Satversmes 105. pants: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību”.

Lietas fakti

Pieteikuma iesniedzēji vērsās Satversmes tiesā un norādīja, ka apstrīdētā norma nostāda viņus sliktākā situācijā nekā personas, attiecībā uz kurām tiesa pirms triju gadu termiņa beigām ir izbeigusi tiesvedību. Pieteikuma iesniedzēji nevarot ietekmēt tiesvedības ilgumu civillietā. Tāpēc šādai atšķirīgai attieksmei neesot leģitīma mērķa, un tā neesot samērīga. Liedzot pieteikuma iesniedzējiem iespēju atgūt samaksāto valsts nodevu, tiekot aizskartas arī viņu īpašuma tiesības. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam un 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu.

Tiesas secinājumi

Saeima bija lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, norādot, ka Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan tās nepareiza piemērošana. Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs ar apstrīdēto normu ir noteicis galīgu termiņu, kādā izmantojamas tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Tādējādi pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas.

Satversmes tiesa arī secināja, ka lietas pamatjautājums ir par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību tiesiskās vienlīdzības principam. Līdz ar to tiesa visupirms izvērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesa atgādināja, ka tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis princips arī pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos.

Satversmes tiesa secināja, ka pieteikuma iesniedzējus kā prasītājus civillietā ar prasītājiem tādās civillietās, kurās tiesvedība pirms apstrīdētajā normā noteiktā termiņa beigām izbeigta uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, vieno gan lietas dalībnieka statuss, gan tiesvedības izbeigšanas tiesiskais pamats. Līdz ar to šīs personu grupas ir savstarpēji salīdzināmas. Savukārt tas apstāklis, kas šīs personu grupas nostāda būtiski atšķirīgās situācijās, ir tiesvedības ilgums. Prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums nav pārsniedzis trīs gadus, ir iespēja iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu. Savukārt tiem prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ ir pārsniedzis trīs gadus, apstrīdētajā normā noteiktais termiņš izbeidzas jau pirms tam, kad viņiem varētu rasties iespēja izmantot tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu. Tātad prasītāji civillietās, kurās tiesvedība izbeigta tādēļ, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, pirms triju gadu termiņa beigām, un prasītāji civillietās, kurās tiesvedība izbeigta uz tā paša pamata, bet pēc triju gadu termiņa beigām, atrodas atšķirīgos apstākļos.

Atbilstoši apstrīdētajai normai personas iespēja īstenot tiesības uz valsts nodevas atmaksu var būt atkarīga vienīgi no tiesvedības ilguma attiecīgajā civillietā. Tas nozīmē, ka apstrīdētā norma ignorē to, vai personai vispār ir bijusi iespēja izmantot tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Rezultātā rodas tāda situācija, ka vienai personu grupai ir bijusi iespēja izmantot šīs tiesības laika posmā, kas nav pārsniedzis trīs gadus no valsts nodevas samaksas, taču ir arī otra personu grupa, kurai piederīgās personas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos, jo tām vispār nav bijusi iespēja izmantot šīs tiesības no pašām personām gluži neatkarīgu apstākļu dēļ.

Satversmes tiesa nekonstatēja objektīvu un saprātīgu pamatu ar apstrīdēto normu noteiktajai vienādajai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos esošām personām. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesa uzsvēra, ka likumdevējam ir jāparedz visām personām, ievērojot to būtiski atšķirīgos apstākļus, nevis formāli vienādas, bet pēc būtības vienlīdzīgas tiesības uz valsts nodevas atmaksu.

Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Tā kā apstrīdētā norma tika atzīta par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa norādīja, ka nav nepieciešams papildus vērtēt tās atbilstību arī Satversmes 105. pantam.

Par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku

Apstrīdētā norma attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem tika atzīta par spēkā neesošu no viņu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Par aizskāruma rašanās brīdi ir uzskatāma diena, kad pirmās instances tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, nolēma atteikt Pieteikuma iesniedzējiem valsts nodevas atmaksu.

Attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma zaudē spēku no šā sprieduma publicēšanas dienas. Satversmes tiesa norādīja, ka līdz brīdim, kad stāsies spēkā regulējums, ar kuru likumdevējs būs paredzējis tiesiskās vienlīdzības principam atbilstošu valsts nodevas atmaksas termiņu, tiesību piemērotājam ir jāņem vērā šajā spriedumā izteiktās atziņas. Ievērojot tiesiskās drošības principu un līdz šim pastāvējušo tiesisko kārtību, tiesību piemērotājam ir jāraugās, lai visām personām termiņa notecējums būtu vienlīdzīgs pēc būtības. Tas nozīmē, ka tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu var tikt ierobežotas ar triju gadu termiņu, taču šis termiņš ir skaitāms no dienas, kad radies valsts nodevas atmaksas tiesiskais pamats, nevis no dienas, kad nodeva iemaksāta valsts budžetā.

Papildus Satversmes tiesa norādīja, ka tiesības prasīt civilprocesā samaksātās valsts nodevas atmaksu likumdevējs ir tiesīgs ierobežot ar termiņu, bet tādā gadījumā likumdevējam ir jāievēro samērīguma un tiesiskās vienlīdzības principi un par atskaites punktu termiņa aprēķināšanai jāpieņem brīdis, no kura persona var izmantot savas tiesības.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Novērtējiet šo rakstu
(0)
Pierakstīties
Paziņot par
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Skatīt visus komentārus

Foto: Visualhunt.com

Satversmes tiesa 2. novembrī pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2020-14-01 “Par Civilprocesa likuma 37. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam”, kurā apstrīdētā norma ir Civilprocesa likuma 37. panta otrā daļa: “Valsts nodevu atmaksā ar noteikumu, ka pieteikums par tās atmaksāšanu iesniegts tiesā triju gadu laikā no summas iemaksas valsts budžetā”.

Augstāka juridiska spēka normas ir šādas:

  • Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91. panta pirmais teikums: “Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā”.
  • Satversmes 105. pants: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību”.

Lietas fakti

Pieteikuma iesniedzēji vērsās Satversmes tiesā un norādīja, ka apstrīdētā norma nostāda viņus sliktākā situācijā nekā personas, attiecībā uz kurām tiesa pirms triju gadu termiņa beigām ir izbeigusi tiesvedību. Pieteikuma iesniedzēji nevarot ietekmēt tiesvedības ilgumu civillietā. Tāpēc šādai atšķirīgai attieksmei neesot leģitīma mērķa, un tā neesot samērīga. Liedzot pieteikuma iesniedzējiem iespēju atgūt samaksāto valsts nodevu, tiekot aizskartas arī viņu īpašuma tiesības. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam un 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu.

Tiesas secinājumi

Saeima bija lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, norādot, ka Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan tās nepareiza piemērošana. Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs ar apstrīdēto normu ir noteicis galīgu termiņu, kādā izmantojamas tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Tādējādi pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārums izriet no apstrīdētās normas.

Satversmes tiesa arī secināja, ka lietas pamatjautājums ir par apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību tiesiskās vienlīdzības principam. Līdz ar to tiesa visupirms izvērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesa atgādināja, ka tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis princips arī pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos.

Satversmes tiesa secināja, ka pieteikuma iesniedzējus kā prasītājus civillietā ar prasītājiem tādās civillietās, kurās tiesvedība pirms apstrīdētajā normā noteiktā termiņa beigām izbeigta uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, vieno gan lietas dalībnieka statuss, gan tiesvedības izbeigšanas tiesiskais pamats. Līdz ar to šīs personu grupas ir savstarpēji salīdzināmas. Savukārt tas apstāklis, kas šīs personu grupas nostāda būtiski atšķirīgās situācijās, ir tiesvedības ilgums. Prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums nav pārsniedzis trīs gadus, ir iespēja iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu. Savukārt tiem prasītājiem, kuru lietās tiesvedības ilgums no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ ir pārsniedzis trīs gadus, apstrīdētajā normā noteiktais termiņš izbeidzas jau pirms tam, kad viņiem varētu rasties iespēja izmantot tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu. Tātad prasītāji civillietās, kurās tiesvedība izbeigta tādēļ, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai, pirms triju gadu termiņa beigām, un prasītāji civillietās, kurās tiesvedība izbeigta uz tā paša pamata, bet pēc triju gadu termiņa beigām, atrodas atšķirīgos apstākļos.

Atbilstoši apstrīdētajai normai personas iespēja īstenot tiesības uz valsts nodevas atmaksu var būt atkarīga vienīgi no tiesvedības ilguma attiecīgajā civillietā. Tas nozīmē, ka apstrīdētā norma ignorē to, vai personai vispār ir bijusi iespēja izmantot tiesības uz valsts nodevas atmaksu. Rezultātā rodas tāda situācija, ka vienai personu grupai ir bijusi iespēja izmantot šīs tiesības laika posmā, kas nav pārsniedzis trīs gadus no valsts nodevas samaksas, taču ir arī otra personu grupa, kurai piederīgās personas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos, jo tām vispār nav bijusi iespēja izmantot šīs tiesības no pašām personām gluži neatkarīgu apstākļu dēļ.

Satversmes tiesa nekonstatēja objektīvu un saprātīgu pamatu ar apstrīdēto normu noteiktajai vienādajai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos esošām personām. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesa uzsvēra, ka likumdevējam ir jāparedz visām personām, ievērojot to būtiski atšķirīgos apstākļus, nevis formāli vienādas, bet pēc būtības vienlīdzīgas tiesības uz valsts nodevas atmaksu.

Konstatējot apstrīdētās normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Tā kā apstrīdētā norma tika atzīta par neatbilstošu Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa norādīja, ka nav nepieciešams papildus vērtēt tās atbilstību arī Satversmes 105. pantam.

Par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku

Apstrīdētā norma attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem tika atzīta par spēkā neesošu no viņu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Par aizskāruma rašanās brīdi ir uzskatāma diena, kad pirmās instances tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, nolēma atteikt Pieteikuma iesniedzējiem valsts nodevas atmaksu.

Attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma zaudē spēku no šā sprieduma publicēšanas dienas. Satversmes tiesa norādīja, ka līdz brīdim, kad stāsies spēkā regulējums, ar kuru likumdevējs būs paredzējis tiesiskās vienlīdzības principam atbilstošu valsts nodevas atmaksas termiņu, tiesību piemērotājam ir jāņem vērā šajā spriedumā izteiktās atziņas. Ievērojot tiesiskās drošības principu un līdz šim pastāvējušo tiesisko kārtību, tiesību piemērotājam ir jāraugās, lai visām personām termiņa notecējums būtu vienlīdzīgs pēc būtības. Tas nozīmē, ka tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu var tikt ierobežotas ar triju gadu termiņu, taču šis termiņš ir skaitāms no dienas, kad radies valsts nodevas atmaksas tiesiskais pamats, nevis no dienas, kad nodeva iemaksāta valsts budžetā.

Papildus Satversmes tiesa norādīja, ka tiesības prasīt civilprocesā samaksātās valsts nodevas atmaksu likumdevējs ir tiesīgs ierobežot ar termiņu, bet tādā gadījumā likumdevējam ir jāievēro samērīguma un tiesiskās vienlīdzības principi un par atskaites punktu termiņa aprēķināšanai jāpieņem brīdis, no kura persona var izmantot savas tiesības.

Kļūda rakstā? Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Pareizrakstības kļūdas ziņojums

Redaktoriem tiks nosūtīts šāds teksts: