Latvijas Republikas Senāts Civillietu departamenta 2022. gada 20. jūlija spriedumā lietā Nr. C75002721, SKC-672/2022 paudis tēzi, ka Komerclikuma 12. panta ceturtā daļa nenodrošina komersantam iespēju atsaukties uz korespondences nesaņemšanas faktu, ja komersants to saņēmis citā pieļaujamā un pierādāmā saziņas veidā. Vienlaikus šī norma neierobežo tiesības īstenot saziņu ar komersantu elektroniskā formā arī tad, ja puses nav vienojušās par savstarpējo elektronisko saziņu.

Šai lietā Senāts izskatīja rakstveida procesā prasītājas AS BDO Latvia pretsūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2022. gada 7. marta spriedumu civillietā AS  BDO Latvia prasībā pret SIA  Baltic Audit par dalībnieku sapulces protokola izsniegšanu.

Situācijas apraksts

Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2022. gada 7. marta spriedumu apmierināta AS BDO Latvia prasība pret SIA Baltic Audit par dalībnieku sapulces protokola izsniegšanu, noraidot lūgumu par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu. Ar senatoru kolēģijas 2022. gada 5. jūlija lēmumu kasācijas tiesvedība ierosināta daļā par tiesāšanās izdevumiem.

Apgabaltiesas spriedums jautājumā, kas vērtējams kasācijas instancē, pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem.

Prasītāja tiesību aizskārumu pamato ar faktu, ka pieprasījums par dalībnieku sapulces protokola izsniegšanu tika nosūtīts uz atbildētājas elektroniskajām pasta adresēm, kas ir publiski pieejamas vai izmantotas tiesvedības gaitā. Ievērojot minēto, jautājums par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu ir atkarīgas no tā, vai prasītāja šādā veidā ir īstenojusi savas tiesības likumā noteiktajā kārtībā.

No Komerclikuma 139. panta tiesiskā regulējuma izriet, ka vispārīgi saziņa ar komercsabiedrību īstenojama, izmantojot tās juridisko adresi.

Oficiālās elektroniskās adreses likuma un Elektronisko dokumentu likuma noteikumi nav piemērojami tiesiskajās attiecībās starp divām privātpersonām, līdz ar to elektroniska saziņa starp pusēm būtu pieļaujama vienīgi gadījumā, ja par to būtu noslēgta rakstveida vienošanās. Sakarā ar šo apsvērumu jāņem vērā, ka atbildētājas valdes locekles elektroniskās pasta adreses norādīšana uzņēmuma interneta mājaslapā nenozīmē, ka atbildētāja ir izteikusi piekrišanu saņemt uz to sūtīto korespondenci no pilnīgi visām personām.

Šādos apstākļos secināms, ka spriedumā nodibinātajos apstākļos elektroniska pieprasījuma nosūtīšana nedod pamatu atbilstoši Komerclikuma 12. panta ceturtajai daļai prezumēt, ka atbildētāja to ir saņēmusi, līdz ar to prasītājai minētais fakts ir jāpierāda.

Prasītāja nepamatoti atsaucas uz Senāta 2019. gada 22. marta spriedumā lietā Nr. SKC-115/2019 izteiktajām atziņām, jo konstatējamas būtiskas faktisko apstākļu atšķirības, proti, šajā lietā korespondence vienlaikus tika nosūtīta ierakstītā pasta sūtījumā un puses bija vienojušās par saziņu elektroniskā pasta sūtījumu veidā.

Tā kā atbildētāja nav devusi iemeslu prasības celšanai, prasītājas lūgums atlīdzināt tiesāšanās izdevumus ir noraidāms.

Par minēto spriedumu prasītāja iesniedza pretsūdzību, kurā lūdz spriedumu par tiesāšanās izdevumiem atcelt šādu apsvērumu dēļ. Komerclikuma 12. panta ceturtajai daļai nav nozīmes izskatāmajā lietā, jo tajā iekļautā prezumpcija neuzliek pienākumu paziņojumus komersantam sūtīt uz tās juridisko adresi. Minētās tiesību normas mērķis ir atbrīvot trešo personu no pienākuma pierādīt paziņošanas faktu, ja paziņojums ir nosūtīts šādā kārtībā. Izmantojot citas saziņas metodes, nosūtītājam ir jāpierāda, ka komersants šādā veidā ir bijis sasniedzams.

Apstāklis, ka elektroniskās saziņas īstenošana nav tieši noregulēta, nenozīmē, ka tā nav pieļaujama, jo šādu aizliegumu normatīvais regulējums neparedz. Secinājums par pretējo neatbilst mūsdienu tehnoloģiskajiem apstākļiem, jo informācijas aprite biežāk notiek tieši elektroniski.

Arī Komerclikuma 285. panta ceturtā daļa neparedz īpašu kārtību, kādā sabiedrības dalībnieki pieprasa sabiedrības dalībnieku sapulces protokolu. Civiltiesībās raksturīgs ir princips, ka viss, kas nav aizliegts, ir atļauts.

Ievērojot minēto, elektroniska saziņa ar komersantu ir pieļaujama, neatkarīgi no tā, vai starp pusēm ir noslēgta vienošanās. Vienošanās neesība nevar būt patstāvīgs pamats, lai atzītu, ka adresāts elektronisko sūtījumu nav saņēmis.

Konkrētajā gadījumā jākonstatē vienīgi pieprasījuma nonākšana atbildētājas varas sfērā, līdz ar to būtiski ņemt vērā Senāta 2019. gada 22. marta spriedumā lietā Nr. SKC‑115/2019 atziņas par elektroniskā pasta saņemšanu.

Civillikuma 1432. panta izpratnē elektroniskās pasta adreses ievietošana uzņēmuma oficiālajā mājaslapā, neparedzot nevienu atrunu par tās izmantošanas ierobežojumiem, ir uzskatāma par nepārprotamu piekrišanu to izmantot saziņai ar jebkuru personu. Šāda akcepta atsaukšanas pamats nevar būt nevēlēšanās saņemt dalībnieku sūtījumus, jo tas apdraud tiesisko stabilitāti un pieļauj subjektīvo tiesību īstenošanu pretēji labas ticības principam, komersantam patvaļīgi izvēloties, kuru sūtījumu saņemšana tam nav izdevīga. Šāds apgabaltiesas spriedums veicina tiesisko nenoteiktību un negodprātību.

Senāta atziņas

Senāts atzīst, ka spriedums daļā par tiesāšanās izdevumiem ir atceļams. Pretsūdzībā pamatoti norādīts, ka korespondences nosūtīšana uz juridisko adresi nav vienīgais pieļaujamais saziņas veids ar komercsabiedrību.

Komerclikuma 12. panta ceturtā daļa paredz:,,Ja komersantam tiek nosūtītas ziņas, dokumenti vai cita korespondence uz komercreģistrā ierakstīto tā juridisko adresi, uzskatāms, ka komersants šos dokumentus, ziņas vai citu korespondenci ir saņēmis, ja nosūtītājs dokumentāri pierādījis, ka šāda nosūtīšana ir veikta”.

Minētajā normas mērķis ir nodrošināt tieši kreditora (trešās personas) intereses, liedzot komersantam atsaukties uz korespondences nesaņemšanas faktu gadījumā, kad tā nosūtīta uz paša komersanta reģistrēto juridisko adresi. Šī norma, pretēji tiesas sniegtajam tulkojumam, nenodrošina komersantam iespēju atsaukties uz korespondences nesaņemšanas faktu gadījumā, ja komersants to saņēmis citā pieļaujamā un pierādāmā saziņas veidā, tāpēc tā neierobežo kreditora tiesības īstenot saziņu ar komersantu arī elektroniskā formā.

Lietā nodibināts, ka prasītāja informācijas pieprasījumu par dalībnieku sapulci nosūtīja uz atbildētājas mājaslapā publiskoto un saziņai ar tiesu izmantoto atbildētājas elektroniskā pasta adresi.

Komerclikuma 213. panta sestajā daļā un 285. panta ceturtajā daļā paredzētās dalībnieka tiesības iepazīties ar sabiedrības dalībnieku protokolu un tam pievienotajiem dokumentiem tiek aizskartas brīdī, kad dalībniekam nepamatoti liegta piekļuve tiem.

Tiesas atzinums, ka lietas apstākļu būtiskās atšķirības dēļ nebija izmantojamas Senāta 2019. gada 22. marta spriedumā lietā Nr. SKC-115/2019 paustās atziņas, ir kļūdains, jo tas, ka starp pusēm šajā lietā nav vienošanās par savstarpējo elektronisko saziņu, nekādā veidā neietekmē vispārināmu atziņu par elektroniskā pasta saņemšanas brīdi, jo tā izriet no dzīvē gūtiem novērojumiem.

Komerclikuma 12. panta ceturtās daļas nepareiza iztulkošana un piemērošana nav novedusi pie lietas nepareizas izskatīšanas pēc būtības, taču, vērtējot pienākumu atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tiesa nonākusi pie kļūdaina secinājuma, ka atbildētāja nav devusi iemeslu prasības celšanai.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 458. panta otro daļu¹ prasītājai atmaksājama drošības nauda.

Senāts nosprieda Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2022. gada 7. marta spriedumu daļā par tiesāšanās izdevumiem atcelt un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, kā arī atmaksāt AS BDO Latvia iemaksāto drošības naudu 300 eiro.

¹ Ja Augstākā tiesa pārsūdzēto tiesas spriedumu pilnīgi vai daļēji atceļ vai groza, drošības nauda atmaksājama. Ja kasācijas sūdzību noraida, drošības naudu neatmaksā.