Foto: Aivars Siliņš
Tieši uzņēmēju ierosinājumi ir viens no iemesliem, kāpēc tika grozīts Imigrācijas likuma regulējums attiecībā uz viesstrādnieku piesaisti, uzskata Jānis Lielpēteris, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) politiskais direktors. Darbaspēka trūkums, tā ierobežotā pieejamība, ja neskaita vēl citas krīzes, ko izjūt komersanti – Covid–19 pandēmijas sekas, Krievijas iebrukumu Ukrainā, energoresursu sadārdzinājumu, ir viena no galvenajām problēmām. Turklāt tā ir izjūtama visos tautsaimniecības sektoros.
Uzņēmēju ierosinājumi uzlabot imigrācijas noteikumus lielā mērā saistās ar darbaroku trūkumu, kas Latvijā aizvien ir aktuāls. Nevar teikt, ka tā ir darba devēju liela vēlme – piesaistīt darba ņēmējus no trešajām valstīm, tā teikt, dodiet ārvalstniekiem priekšroku. Nereti viesstrādnieki darba devējam izmaksā finansiāli dārgāk, jo jāmaksā tāds atalgojums, kāds ir noteikts normatīvajā regulējumā, – līdz šī gada pirmajai pusei tā bija vidējā alga valstī.
Ar Imigrācijas likuma grozījumiem paredzēts, ka Ministru kabinetam līdz augusta beigām ir jāizstrādā noteikumi, nosakot jomas, kā arī prasības un kritēriji uzņēmumiem, kuri darbam Latvijā ir tiesīgi uzaicināt ārzemniekus, kuru nodarbinātībai nepieciešamos dokumentus pieņem un izskata saīsinātos termiņos. Patlaban diskusija, kādi būs šie noteikumu kritēriji, Ekonomikas ministrijā turpinās.
Uzņēmumi, kuriem vajadzētu būt fokusā, ir tie, kas var dot lielāku un straujāku pienesumu tautsaimniecības attīstībai neatkarīgi no tā, kādu NACE kodu vai nozari tie pārstāv. LTRK ieskatā ir jāraugās uz to, kāds uzņēmumam ir potenciālais ieguvums no darbaspēka piesaistes. Jo lielāka būs pievienotā vērtība, jo pamatotāk ir šādos gadījumos organizēt ātro dokumentu kārtošanu viesstrādniekiem.
Lielā mērā jau skaidrs, ka, neatkarīgi no nozares, Latvijai paši būtiskākie ir eksportējošie uzņēmumi. Tie ir komersanti, kuri, piesaistot ārvalstu darbaspēku, var nodrošināt ekonomiskās aktivitātes palielināšanos, nevis izvēlēties viesstrādniekus kā pamatuzņēmuma attīstības scenāriju. Tas ir virziens, ap kuru šobrīd notiek diskusija.
Ņemot vērā, ka vienmēr imigrācijas politika ir saistīta ar daudziem dažādiem riskiem, turklāt arī ar pastiprinātu sabiedrības uzraudzību, uzņēmēji nāca pretī jautājumā par stingrākiem noteikumiem attiecībā uz trešo valstu pilsoņu piesaisti. Respektīvi, ja būs vieglāk piesaistīt darbaspēku no trešajam valstīm, komersanti būs arī gatavi uzņemties lielāku atbildību un kontroli. Lai neveidotos situācija: tiek ievests darbaspēks, tas Latvijā paliek, bet faktiski uzņēmumā nestrādā. Lai gadījumos, kad tik tiešām uzņēmumā ir nepieciešams darbaspēks, tas tiek piesaistīts. Bet tad, kad tas nav nepieciešams, piesaistītājs varētu līdzdarboties procesā, ka ārvalstnieki atstāj valsti, ja neturpina strādāt citā vietā. Uzņēmumam būs jāuzņemas lielāka atbildība par darbaspēka piesaisti kopumā. Lai nebūtu tā, ka darbaspēks iebrauktu, ātri beigtu darba attiecības konkrētajā uzņēmumā, taču turpinātu dzīvot Latvijā.
Cik ilgā laikā dokumentus vajadzētu izskatīt saīsinātos termiņos prioritārās jomās? Domāju, ka optimāli būtu nedēļas laikā, bet lēmumu pieņemšana trīs dienu laikā būtu ļoti ambiciozs mērķis.
Par augsti kvalificēta darbaspēka piesaisti cīņa ir ne tikai mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, tā arī visā pārējā pasaulē ir pietiekami aktīva. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai regulējums izpildītu ne tikai imigrācijas politikas formālos kritērijus, bet lai piesaistes mehānisms būtu konkurētspējīgs.
Kā piemēru gribu minēt Lietuvu, fintech uzņēmumu attīstības lielo sprādzienu šajā valstī. Lietuvas piemērs parāda to, ka viena politika tiešā veidā sasaucas ar citu politiku. Izdarot tikai vienu soli, piemēram, finanšu tehnoloģiju jomā, bez imigrācijas politikas šī ideja līdz galam veiksmīgi nestrādātu.