Viena no cerībām, kā Latvijā attīstīt augstas produktivitātes ekonomiku, ir jaunuzņēmumi. Kāda ir tā dēvēto startapu biznesa vide un juridiskais regulējums Latvijā un vai tos nesmacē ierēdniecības birokrātiskās prasības, par kurām nereti dzird sūkstāmies pieredzējušus uzņēmējus, saruna ar Jāni Gavaru, zvērinātu advokātu biroja Lazdiņš Gavars partneri, jaunuzņēmumu darījumu jomā specializējušos zvērinātu advokātu. 

Piemērs pārdomām no manis paša prakses – ar partneri, zvērinātu advokātu Andri Lazdiņu, nesen esam izveidojuši jaunu advokātu biroju. Vai tas ir jaunuzņēmums? Manuprāt, nē. Jaunuzņēmums ir uzņēmums ar inovatīvām idejām, kam ir potenciāls izaugt pasaules līmenī, sasniegt lielu mērogu, tā sauktā „vienradža” statusu.

1 Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likums stājās spēkā 2017. gada 1. janvārī.

Inovācijas ir obligāts noteikums, taču tām noteikti nav jābūt tehnoloģiskām inovācijām. Piemēram, ļoti stilīgs, neredzēts dizains arī varētu būt jaunuzņēmuma biznesa pamatā. Taču, ja runājam par jaunuzņēmuma kritērijiem Jaunuzņēmumu darbības atbalsta likuma izpratnē, tad jāsaka, ka tie laika gaitā ir mainījušies. Sākotnēji šie kritēriji bija tik stingri, ka pirmajā likuma darbības gadā¹ atbalstam kvalificējās tikai viens jaunuzņēmums. Viens! Līdz ar to nosacījumus nācās grozīt, lai varētu kvalificēties vairāk jaunuzņēmumu. Arī tagad šis skaits nav milzīgs.

Likuma darbības gaitā neviens jaunuzņēmums gan nav vērsies pie manis pēc palīdzības šajā jautājumā, taču esmu dzirdējis apsvērumus, ka birokrātiskais slogs ir pārāk liels. Galvenās atbalsta formas bijušas nodokļu atlaides un atbalsts augsti kvalificētu darbinieku piesaistei. Lai arī no valsts bijis piedāvāts diezgan labs, to saņemt nav bijis vienkārši, jo par katru darbinieku nepieciešams iesniegt daudz sarežģītu dokumentu.

Bieži tiek apgalvots, ka veids, kā padarīt konkurētspējīgāku ekonomiku, būtu samazināt birokrātiju. Taču – kā var samazināt birokrātiju? Birokrātija pamatā ir veids, kā tiek nodrošināta vienlīdzība uzņēmēju starpā. Ja nebūtu konkrētu soļu, kā nokārtot konkrētas lietas, katrs rīkotos pa savam, dažiem iegūstot negodīgas priekšrocības. Birokrātija ir vajadzīga, lai visiem būtu vienādas iespējas un noteikumi. Turklāt jāatceras, ka valsts iestādēs arī strādā tikai cilvēki, ne roboti (vismaz pagaidām). Manā praksē ir bijis tā – absolūtā vairumā gadījumu, ja tu ar šo darbinieku runā kā ar cilvēku, nevis sagaidi, ka viņam ir kaut kas obligāti jāizdara par tevis samaksāto nodokļu naudu, visu iespējams atrisināt trīsreiz ātrāk. 

Protams, arī man reizēm nācies saskarties ar situācijām, kad tiek pieprasīts kas tāds, kas no veselā saprāta viedokļa šķiet bezjēdzīgs, bet tādās situācijās tomēr atceros, ka paši vien esam atbildīgi – neesam kaut kur atzīmējuši kādu ķeksīti vai laikus iesnieguši kādu dokumentu. 

Pieteikšanās valsts palīdzībai noteikti nav pirmais, ko jaunuzņēmuma dibinātāji dara. Parasti viss sākas ar ideju. Satiekas līdzīgi domājoši cilvēki, sāk izstrādāt preces vai pakalpojuma prototipu. Nākamais posms ir finansējuma meklēšana, kas sākumā parasti ir pašu veidotāju, viņu ģimenes locekļu, radu, draugu, paziņu investīcijas. No formālā viedokļa vide jaunuzņēmumu uzsākšanai Latvijā izveidota ļoti vienkārša. Sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA) iespējams piereģistrēt 24 stundās, ja vien nav kādi specifiski sarežģījumi. Nav jāizmanto notāru pakalpojumi, viss notiek ar elektroniskā paraksta starpniecību, ļoti ātri un efektīvi. Ir arī dažādas nevalstiskās organizācijas, kas palīdz jaunuzņēmumiem, sagatavo investīciju līgumu un dažādu citu dokumentu paraugus. Tāpēc jaunuzņēmuma dibināšanas sākuma posmā juristi parasti netiek piesaistīti. Tiesa gan, kādā vēlākā uzņēmuma izaugsmes posmā tas var negatīvi atspēlēties. Bez jurista modrās acs iespējams pieļaut dažādas kļūdas, kas vēlāk var izrādīties par diezgan būtiskiem traucēkļiem.

Mana pieredze ar jaunuzņēmumu pieļautajām kļūdām līdz šim pārsvarā ir izrietējusi no situācijām, kur esmu pārstāvējis investorus, kas vēlējušies ieguldīt jaunuzņēmumos, taču pirms tam nolēmuši veikt padziļināto izpēti. Vienas no biežākajām problēmām, kas parādās – nav ievēroti Darba likuma noteikumi par darbinieku pieņemšanu, atlaišanu. Tagad ļoti populāri jaunuzņēmumos ir piešķirt darbinieku opcijas, taču tās nemaz nevar tik vienkārši piešķirt – ir likumā noteikta kārtība, kas jāievēro, lai par darbinieku opcijām nebūtu jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Piemēram, jāpaziņo Valsts ieņēmumu dienestam par darbinieku opciju plānu, kas ieviests uzņēmumā, jāpaziņo par brīdi, kad opcijas piešķirtas konkrētam darbiniekam, tāpat jāatceras, ka uzņēmuma daļas darbiniekam bez nodokļu aplikšanas var piešķirt tikai pēc 12 mēnešiem no brīža, kad tika piešķirtas opcijas. Turklāt saistībā ar opciju regulējumu ir arī citas neskaidrības.

Taču, atgriežoties pie jaunuzņēmumu pieļautajām kļūdām, – juridiski nepareizi ir tas, ka sākotnēji dibinātāji par patieso uzņēmuma dalībnieku struktūru vienojas tikai mutiski, bet oficiāli noformē ko citu. Tam var būt savi iemesli – piemēram, kāds no dibinātājiem vēl nevēlas afišēties, jo aizvien strādā citā uzņēmumā un, iespējams, darba līgums neļauj vienlaikus būt divās kompānijās. Tomēr šādas mutiskas vienošanās vēlāk mēdz sagādāt problēmas, jo ne vienmēr tiek pildītas – kad jaunuzņēmums kļūst vērtīgs, oficiālajam īpašniekam šķiet arvien grūtāk atdot savas daļas. Tāpat arī tiek piesaistīti kreditori ar tā saucamajiem konvertējamajiem aizdevumiem. Tas nozīmē aizdevumu, kura atdošanas brīdī aizdevējs var izvēlēties – saņemt to atpakaļ naudā vai uzņēmuma daļās, kas tajā brīdī atbilstu aizdevuma vērtībai. Mēdz gadīties tā, ka dibinātāji paņem vairākus šādus konvertējamos aizņēmumus un pat piemirst, cik katram aizdevējam pienāksies atdot. Bet brīdī, kad aizdevumi tiek konvertēti, var izrādīties, ka tiek pazaudēts, piemēram, trīsdesmit procenti uzņēmuma daļu. Cita kļūda mēdz būt tā, ka jau sākumā kreditoram, kas piešķir aizdevumu, pretī tiek piešķirta nesamērīgi liela uzņēmuma daļa. Reizēm kreditori, izmantojot uzņēmuma dibinātāja finansiālo izmisumu biznesa sākumperiodā, par savu palīdzību pieprasa ļoti lielu īpatsvaru – pat pusi no uzņēmuma. Protams, klasika jaunuzņēmumu kļūdu paletē ir Vispārīgās datu aizsardzības regulas pārkāpumi, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas normu neievērošana. Visbiežāk jaunuzņēmumu dibinātāji par šiem jautājumiem aizmirst, tiklīdz izdevies atvērt bankas kontu. 

Komerclikumā SIA darbinieku opcijām ir atvēlēta tikai 187. panta trīspadsmitā daļa, kurā pat nav pieminēts darbinieku opciju jēdziens, vienīgi ir runa par „tiesībām iegūt sabiedrības daļas”. Gan man, gan vairākiem citiem juristiem nav skaidrs, vai daudz izvērstākās prasības, kas Komerclikumā ir paredzētas akciju sabiedrību opcijām, pēc analoģijas būtu piemērojamas arī SIA. Viedokļi par šo jautājumu dalās. Daži uzskata, ka, tā kā SIA regulējums likumā ir viena panta vienā daļā, principā SIA ar opcijām var darīt, ko vēlas. Man ir aizdomas, ka tā viss nav, jo, skatot visus Komerclikuma grozījumus kopsakarā, var nojaust, ka patiesībā likumdevēja mērķis ir bijis SIA regulējumu pielīdzināt akciju sabiedrību regulējumam. Piemēram, akciju sabiedrības gadījumā akciju nominālvērtību kopsumma, kuras var iegūt, izlietojot personāla opcijas, nedrīkst pārsniegt desmit procentus no sabiedrības pamatkapitāla brīdī, kad pieņemts lēmums par personāla opciju piešķiršanu. Man pašlaik nav pilnīgi skaidras atbildes, vai SIA darbinieku opcijas drīkst vai nedrīkst pārsniegt šo īpatsvaru. 

Pieļauju, ka pēc tā nav bijusi praktiska nepieciešamība, jo desmit procenti darbinieku opciju ir ierastais tirgus standarts, kuru parasti nepārsniedz.

Protams, esmu dzirdējis sūdzības par birokrātiju nodokļu uzskaites, grāmatvedības jomā, ar šo to arī pats esmu saskāries. Tomēr nodokļi ir sarežģīta joma kā tāda – tie nevar būt vienkārši. Nekur pasaulē nodokļu regulējums nav vienkāršs.

Noteikti ir lietas, ko var uzlabot, bet mans viedoklis ir tāds, ka kopumā Latvijā ir ļoti normāla nodokļu sistēma. Jau pieminētais darbinieku opciju regulējums Latvijā ir viens no labākajiem pasaulē. Tāpat arī uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) režīms, kurā nodoklis jāmaksā tikai par sadalīto peļņu – mūsu sanāksmēs ar potenciālajiem klientiem, kuri domā par iespējamo biznesa paplašināšanu Baltijas valstīs, tas allaž tiek novērtēts kā liela priekšrocība Latvijai. Lietuvā kā liels sasniegums tiek pasniegts tas, ka jaunuzņēmums var nepiemērot UIN pirmajā gadā... Latvijā jaunuzņēmumiem UIN vispār nebūtu jābūt aktuālam, jo – kāds jaunuzņēmumam sakars ar dividendēm? Jaunuzņēmumam visa peļņa būtu jāreinvestē biznesā. Nesen izveidots jaunuzņēmums, kas dibinātājiem izmaksā dividendes, ir nonsenss! Jaunuzņēmums ir kompānija, kurai jāaug līdz iespējami lielākam apgrozījumam. Vispār jaunuzņēmumiem, vismaz tiem, ar kuriem es esmu strādājis un runājis par šo tematu, kopīga ir viena lieta – viņi neuzlūko šos uzņēmumus kā tādus, kurus kādreiz vēlēsies nodot saviem bērniem, veidot par ģimenes uzņēmumu desmitgažu garumā. Jaunuzņēmumi ir strauji plaukstošas kompānijas, kas vēlas kaut ko izmainīt un tad nonākt līdz gala notikumam – tā saucamajai izejas stratēģijai, kas parasti ir vai nu uzņēmuma pārdošana, vai akciju kotēšana biržā sākotnējā publiskajā piedāvājumā. 

Protams, var būt arī tādas situācijas, kad jaunuzņēmumu dibinātāji pieķeras savai kompānijai un uztver to kā bērnu, no kura nekad nevēlēsies atteikties. Tomēr vadošā tendence startapu vidē ir citāda. Man ir sajūta, ka jaunuzņēmumu dibinātāji ir cilvēki, kas ik pēc laika vēlas pamēģināt ko jaunu – attīstīt līdz noteiktam līmenim vienu biznesa ideju, tad to veiksmīgi pārdot un atkal attīstīt nākamo. Tieši tas notika Igaunijā ar Skype, kas tika pārdots, bet tā vietā tika dibināti vairāki desmiti citu, arī veiksmīgu jaunuzņēmumu. Un tieši tas ir iemesls, kāpēc Igaunija jaunuzņēmumu biznesa vides attīstībā patlaban ir mums tik tālu priekšā.

Protams, var pastāvēt arī tāds modelis. Jaunuzņē­mumu dibinātājiem, kam simpatizē šāda pieeja, būtu jau no paša sākuma rūpīgi jāpievērš uzmanību investoru līguma niansēm. Mēdz būt gadījumi, kad investors paredzējis noteikumu, ka gadījumā, ja tas atrod uzņēmuma pārpircēju, kurš vēlētos iegādāties visas uzņēmuma daļas, tad arī pārējiem īpašniekiem ir pienākums tās pārdot. 

Viens ir skaidrs – ballīte beidzas tad, kad beidzas nauda. Ja jaunuzņēmums nespēj atbilstoši saviem izaugsmes tempiem piesaistīt kapitālu, tad tas vienā brīdī izbeidzas. Jaunuzņēmumos nereti ir jāiegulda ļoti ilgi, iekams iespējams nonākt līdz peļņai – un visu šo laiku darbība norit ar zaudējumiem. 

Tas ir iemesls, kāpēc mani tik ļoti aizrauj jaunuzņēmumu vide – redzēt, kad no viena mazā startapa var izaugt trīs, četri, pieci, un jauni uzņēmēji piecu gadu laikā var kļūt par ļoti nopietniem uzņēmējiem. Sen vairs nav tie laiki, kad nopietns uzņēmējs var būt tikai piecdesmitgadīgs vīrs uzvalkā. 

Iemesls tam nav normatīvais regulējums, jo tas visās trijās Baltijas valstīs ir apmēram līdzīgs. Manuprāt, galvenais iemesls ir valsts tēls, kas spēlē svarīgu lomu jaunuzņēmumu spējā piesaistīt finansējumu no ārzemju investoriem. Tam ir labs piemērs tieši saistībā ar Lietuvu. Kāpēc Lietuvā tagad ir tik daudz dažādu finanšu iestāžu, banku? Pirms dažiem gadiem Lietuvas valdība sāka ļoti mērķtiecīgi veidot valsts imidžu par Lietuvu kā vietu, kur ir viegli iegūt bankas un maksājumu iestādes licenci. Un tas izdevās! Arī Latvijai ir visas iespējas. Pašlaik esam trešie, taču pagaidīsim! Ticu, ka pēc laika uzkāpsim augstāk. 

Nesen bija klients, kura vecvecāki savulaik bija devušies prom no Latvijas kā trimdas latvieši, un tagad viņš kā šo trimdinieku pēcnācējs vēlējās iegūt Latvijas pilsonību. Mēs uzzinājām, ka šo dokumentu izvērtēšana aizņem četrus mēnešus... Arī finanšu iestādēm mēdz būt gari termiņi. Latvijas Banka dokumentus par būtiskas līdzdalības iegūšanu maksājumu iestādē izvērtē vairāku mēnešu ilgumā. 

Manuprāt, Ekonomisko lietu tiesas izveide ir bijis ļoti labs solis. Pirmkārt, tāpēc, ka tagad ir tiesnešu loks, kas specializējušies noteiktas kategorijas civillietās un „balto apkaklīšu” noziegumu lietās. Tas uzlabo spriedumu kvalitāti pirmajā instancē, kā arī tiesas darbības efektivitāti, jo vienu un to pašu tiesnešu rokās nonāk līdzīgas lietas, ļaujot uzkrāt pieredzi. 

Šādas statistikas gan manā rīcībā nav, vērtējumā vairāk paļaujos uz personīgo pieredzi un intuitīvu sajūtu. Iepriekš, kad komerclietas tika izskatītas vispārējās tiesās, sarežģītāku strīdu gadījumos reizēm varēja ieraudzīt dažādus „brīnumus”. Tagad spriedumi kļuvuši kvalitatīvāki. 

Šo statistiku nebiju dzirdējis, taču patiesībā esmu pārsteigts, ka mūsu situācija tiek vērtēta tik slikti, jo īpaši jautājumā par mazākuma dalībnieku aizsardzību. Patiesībā Latvijas tiesības paredz diezgan plašus aizsardzības instrumentus mazākuma dalībniekiem – iespējams vērsties tiesā, pārstāvot vien divdesmito daļu uzņēmuma. 

Lai gan pats esmu advokāts, man šķiet, ka jaun­uzņēmumu gadījumā juridiskās lietas, vismaz līdz noteiktai attīstības stadijai, ir otršķirīgas. Galvenais ir inovatīvas idejas un to izpilde. Mums jāpalīdz talantīgajiem uzņēmējiem piepildīt savu potenciālu un jāraugās, lai valsts pārvaldes noteiktie procesi to pēc iespējas mazāk bremzētu. 

Ar Jāni Gavaru sarunājās Ikars Kubliņš

Publicēts žurnāla “Bilances Juridiskie Padomi” 2024. gada februāra (128.) numurā.

BJP NUMURU E-ARHĪVS